Klau, man tikai tā šķiet, vai tiešām katra jaunieša sapnis tagad ir kļūt par dizaineri, "komunikāciju speciālistu", vai Stīvu Džobsu labākajā gadījumā? Viens Džobs, starp citu, mums par sliktu nenāktu, jo cik var tiekties pēc tās Nokijas. Es, protams, saprotu - nevienam nav sapnis kļūt par skrūvgrieža operatoru pie konveijera, vai šuvēju cehā, bet vai tad nav kaut kas ar lielāku pievienoto vērtību? Izlaižot pažarnieku un kosmonautu fāzi, es skaidri atceros, kā vienaudži videnē gribēja būt par banķieriem, ekonomistiem, juristiem, IT-šņikiem, un pat skolotājiem, sasodīts! Ārpus skolas, saprotama lieta, varēja atrast arī kādu, kam rokas neaug no pakaļas, un arī galdnieks vai pavārs nebija lamuvārdi.

Kas mums ir tagad? Aitišņiki kreklos un žaketēs brauc pie vienīgā kalēja apkārtnē, kas par dempinga cenām sataisīs bleķus. Par cik viņš ir vienīgais, cenas, protams, tikai aug, un izvēle ir starp dārgu vietējo produktu, vai salīdzinoši lēto, bieži vien pasūdīgo, un noteikti ar riska elementu, sūtīt dzelzi no Baltkrievijas, Polijas, Čehijas, kur cena ir gandrīz uz pusi mazāka. But wait, there is more! Dažas čakarīgākas lietas tiek sūtītas no... Indijas! Jā, kvalitāte ir pasūdīga. Then again - 2000 LVL vai 250 USD, jo materiāla nevajag daudz, bet cilvēkstundas ir miljons? Domāju izvēle ir acīmredzama. Nu, vismaz saplāksnis nav aizjūrās jāmeklē, un arī kalta un ēveles meistaru nav pārāk grūti atrast.

So, ko es ar to visu gribēju teikt. Ja tā nav mana specifiskā informatīvā telpa, tad pēc gadiem 10, 20 mums te būs pilnīga Grieķija. Īpaši kamēr Dombrovskis kādu apzog, un jābalso par tiem, kas solīs lielākas pensijas vai pabalstus. Daudz jau laikam mēs pavadām tajā virtuālajā pasaulē, bet gluži "auto-kadā" pie galda neapsēdīsies alu iedzert.