Kad kāda valūta zaudē savu vērtību, to sauc par devalvāciju. Es to pašu attiecinātu uz fotogrāfiju - ar fotošopu tā tiek devalvēta fotogrāfijas ilustratīvā vērtība.

No otras puses, varbūt šis tieši vairos sociālos kontaktus, jo cilvēki gribēs redzēt, kā tad tie pašzīmētie skaistuļi izskatās patiesībā.

Nu, par otro man ir neargumentēta skepse. Ka tik neiestājas Pavlova sunīšu efekts.

Par fotogrāfijas devalvāciju - baigi jau skaļš apgalvojums. Ir jau arī reportāžas foto, un ar smukiem portretiem un reklāmas foto viss neaprobežojas. Lai gan, protams, nevar noliegt, ka nākamajām paaudzēm fotogrāfiju būs grūti uztvert kā avotu. Labā ziņa gan ir tā, ka pagaidām algoritmiski var viegli redzēt digitālās manipulācijas vietas, ja vien nav kaut kāds Photoshop Military Edition.

Devalvācija skārusi visus publiskos medijus, kāpēc lai fotogrāfija būtu izņēmums? "Netici visam, ko lasi avīzēs" ir ekvivalents "Netici visam, ko redzi fotogrāfijā".

Mēs te ar dzeina pirms kāda laika spriedām par to, kas ir žurnālistu ētika. Un, ja par principu izvirzām "godprātīgs žurnālists ir tāds, kurš visu atspoguļo pēc labākās sirdsapziņas, cenšoties maksimāli izvairīties no tīšiem sagrozījumiem, pārspīlējumiem un noklusējumiem, tad fotošops ir ētikas pārkāpums.

No otras puses, jājautā, vai dzīvesstila žurnāli ir žurnālistika jeb arī kaut kāds creative fiction variants. IMHO, tā jau sen ir alternatīvā realitāte ar saviem likumiem, tāpēc uz to godprātības princips nav attiecināms.

Nu, ok, mazliet samulsināja "fotogrāfijas ilustratīvā vērtība". Kopumā, jā, var piekrist. Tikai reportāžas kontekstā devalvācijas iemesls ir nevis fotošops, bet mediju vides devalvācija kā tādas. Savukārt dzīvesstila žurnālu kontekstā ilustratīvā vērtība vispār netiek mainīta, vienkārši vizuālā materiāla izmaksas tiek samazinātas. Nu, ja neskaita to, ka ir iespēja radīt adrogīnās būtnes, kam ar realitāti nav nekāda sakara.

reportāžas fotō īstenībā tā problēma ir tikpat liela - cik dramatiski drīkst satumsināt debesis virs cilvēkiem ar norautiem locekļiem, lai izskatītos dramatiski, bet nebūtu safabricēts. un cik sarkanām asinīm un cik asarainām asarām acīs etc.

Tur nu atbilde ir salīdzinoši vienkārša - maksimāli dabīgi. Protams, ir advancēti kadri, kas iemanās iefotošopēt kādu debesskrāpja fragmentu debesīs, vai samainīt politiķus vietām, bet tur ir konsekvences, vai arī ne tās demokrātiskākās valstis. Galvenais tomēr ir tas teksts boldā pie antons_v komentāra, jo ne obligāti vajag fotošopu, lai panāktu tīšus sagrozījumus.

tagad droši vien es sākšu skaldīt matus (tamdēļ labāk ar to arī beigšu, jo, jāatzīst, fotogrāfija teorētiski mani neinteresē vispār), bet cik lasits foto tekstos, tad "dabiski" ir tāda neviennozimīga kategorija, jo jau kadra izvēle (ko iekļaut, ko nē, ko vispār fočēt un kādā rakursā) nav neitrāla principā, cits jautājums, cik ļoti lielā mērā un vai maz fotografetājs to apzinās..

Jā, tu sāc skaldīt matus. Jā, viss šinī pasaulē ir relatīvs, un jebkāda likumdošana tam ir piemērs, par postulātiem nemaz nerunāsim. Un arī par to, kas paliek aizkadrā, es arī minēju, tikai citiem vārdiem. Tāpēc man pietiek ar "tīšiem sagrozījumiem, pārspīlējumiem un noklusējumiem" uzstādījumu, pieņemot, ka objektīva otrā galā ir pieaudzis, pieredzējis, atbildīgs un psiholoģiski vesels cilvēks. Inscenēt un ar adatu retušēt fotofilmas jau mācēja pirms datora izgudrošanas.