Gribējās vairāk par sadzīvisko, bet kaut kā uzrāvos kārtējam: "cik ilgi valdošā "kliķe" par mums ņirgāsies, lai Latvijas iedzīvotāji izietu ielās?" Piedodiet par nihilismu, bet kas ir tās brīvības, kuras tai pilsoniskajai sabiedrībai ir atņemtas, lai mēs te visi skrietu napalmus dedzināt, un kādi mērķu minimumi mums būtu jāsasniedz? Skaidrs, ka pidarasi tur viņi ir visi, un cīņa par lielākā kretīna statusu norit joprojām. Un ķērkšana ko mainīs? Īpaši jau vāji argumentēta. Mediji mums ir? Ir. Vēlēšanu tiesības? Arī pagaidām. So, ja visaptveroši ir nepieciešami 3 saeimas sasaukumi, lai "mazajam, melnajam" pielektu, "viņš takš ir zaglis un melis!", tad kādi ir alternatīvie piedāvājumi? 180 tūkstoši krievu iziet ar mietiem ielās, un nākamajā dienā mums ir ielu nosaukumi divās valodās, un vēl pēc dažām dienām Raivis sapulcē 250 tūkstošus letiņu, un lāpām rokās draudzīgi dodas tās plāksnītes nevalodās dīrāt nost? Atradušies te Jāņi Urbanoviči ar neparlamentārajām metodēm.

Bet labi, tas bija par metodēm, un kunga prātā karam uznāk kāre braukt Ziemeļmeitu lūkoties. Vairāk interesē jautājums, kas ir tās kliedzošās lietas, uz kurām varžacīm ir sakāpts, kādās skrūvspīlēs olas ir iespiestas un neciešami sāp, ka evolūcija neder, vajag revolūciju? Nu, piemēram, cik zinu, Polijā joprojām baznīcai maksā desmito tiesu (nepiesieties formai vai procentam, es par ideju). Lūk, tas man būtu arguments kādai no protesta formām. Arī Ungārus pašreizējo sašutumu es saprotu.

http://youtu.be/6ODNxy3YOPU