Visu to maurojošo komunistisko čingačguku sakarā mani nomāc jautājums, a kurš ir tās kameras otrā pusē, un kādām pārcilvēciskām īpašībām apveltīts, ka spēj novaldīt emocijas, kas piemeklējušas visu pārējo reģionu?
kamōn, žurnālistiem arī ziemeļkorejā jūtu nav :D bet ja godīgi, žurnālistiem laikam ir pārcilvēcīgas spējas izturēt un filmēt i masveida sēras, i nemiernieku uzbrukumus āfrikā, i tornado plosīšanos floridā utt
Es gan te vairāk ironizēju par notiekošā ticamības momentu. Pat kara reportāžās ir vērojams krietni plašāks emociju spektrs. Savukārt par šo ir vēlme uztaisīt "Fus Ro Dah" memmi.
Kkā tā. Kad bija onlainā jāsedz slepkavošana Oslo, man nelabi dēļ tā visa kļuva tikai mājās un turpmākās dienas, konkrētajā brīdī bija tikai adrenalīns, doma - kur vēl un kā kaut ko noskaidrot, un klapes uz acīm.
adrenalīns ir labs izskaidrojums. t.i., ir uzdevums un tas arī tiek darīts. pēc tam jau, kad triecienzūrnālisms beidzas, var slikti palikt.. no otras puses, līdzīgs efekts laikam ir arī policisitem/militāristiem visādās demonstrācijās - nu visi taču savējie, kas tur demonstrējas un vandalējas, bet darbs jādara. pēc tam - wtf sajūta uz mūžu or smth
bet ja godīgi, žurnālistiem laikam ir pārcilvēcīgas spējas izturēt un filmēt i masveida sēras, i nemiernieku uzbrukumus āfrikā, i tornado plosīšanos floridā utt