Visu to maurojošo komunistisko čingačguku sakarā mani nomāc jautājums, a kurš ir tās kameras otrā pusē, un kādām pārcilvēciskām īpašībām apveltīts, ka spēj novaldīt emocijas, kas piemeklējušas visu pārējo reģionu?
Kkā tā. Kad bija onlainā jāsedz slepkavošana Oslo, man nelabi dēļ tā visa kļuva tikai mājās un turpmākās dienas, konkrētajā brīdī bija tikai adrenalīns, doma - kur vēl un kā kaut ko noskaidrot, un klapes uz acīm.
adrenalīns ir labs izskaidrojums. t.i., ir uzdevums un tas arī tiek darīts. pēc tam jau, kad triecienzūrnālisms beidzas, var slikti palikt.. no otras puses, līdzīgs efekts laikam ir arī policisitem/militāristiem visādās demonstrācijās - nu visi taču savējie, kas tur demonstrējas un vandalējas, bet darbs jādara. pēc tam - wtf sajūta uz mūžu or smth