Nu, vienam CSDD onkulim vakarā būs ko rakstīt savā blogā par printfailiem bremžuguņiem, un kā viens lunis nejēdz pat elementāri gaismas pārbaudīt pirms došanās uz apskati. Kā rezultātā uz jautājumu "mainīsim lampiņu tagad, vai brauksim pēc mēneša", izskanēja žēlabains, "nav man lampiņas". Pēc tam ar noslēpumainības auru un vairākiem mājieniem (nāk prātā anekdote par čukču un zemūdeni), nonākam pie secinājuma, ka pretī ir autoserviss, un kad būšu ticis pie lampiņas, piebraukšu pie vārtiem, atrādīšos un dabūšu uzlīmi. Rezultātā pasēdēju servisā rindā, jo konkrētā servisa mērķauditorija laikam ir tieši tādi gudrīši kā es, lai par 2.45 (maksāt var tikai naļikā) man nomainītu lampiņu. Turpat blakus bija arī auto veikals, tomēr iebāžot galvu bagāžniekā gan pirms šīs trīsdesmit sekunžu garās ekzekūcijas, gan pēc, tā arī nesapratu, kā tas iztapsētais sūds taisās vaļā. Tur laikam ir jāzin maģiskie vārdi, vai beidzot jāpaņem rokās manuālis.