Palasījos pie Žagara video komentus (jā, mēdzu tā izklaidēties) un, protams, kārtējais viedoklis, ka kultūra tāds naudas norijējs vien ir. Cilvēciņš ir tik tālu gājis, ka pretstatījis ražošanas uzņēmumu operai. Pirmā domā, protams, ir - kamōn, kad tad māksla ir pelnījusi? Ar šitādu attieksmi mums te būs tikai dziedošās ģimenes, kas turpinās dročīt Raimondu Pē, kas drīz vien atpelnīs tos savus Krājbankā iestādītos tūkstošus. Bet tad pats aprāvos, jo ir taču mecenātisms. Sasodītā apgaismība, ibio! Kāpēc tad nabagiem būtu jāsponsorē izredzēto un ēterisko būtņu izklaides, tikai tādēļ, ka viņiem ir stipri par īsu ar siekalošanos lasot privāto dzīvi, vai skatoties visādus zvaigžņotos TV raidījumus. Savukārt no tā radās nākamais absurdais secinājums, ka tādā gadījumā mākslas definīcijā pietrūkst vārdu savienojuma "izklaide bagātajiem". Tas ne tikai izklausās absurdi, bet arī neatbild uz jautājumu, ko iesākt ar Līgo dziesmām, un kaut kādu tur nebūt stabulēšanu. Tāds apburtais loks. Kaszi, moš pēc gadiem piecdesmit cilvēki apmeklēs vēstures pieminekli Mordoru aka. Maxima XXXX aka. Gaismas Pils, lai no digitālajiem krājumiem izvilktu Ādamsonu ģimenes kopuzstāšanos ar rokeri Kažu, izpildot Pie Dzintara jūras. Pārņem nelielas šausmas.

Lūk tāda kultūrpolitika, bļin.