Ok, sadzīviskas problēmas jūs neinteresē, tādēļ ķersimies klāt augstajai mākslai. Fon Trīrs taču predefinē, ka tā ir lielā māksla, vai ne? Neņemos tā simtsprocentīgi apgalvot, bet šķiet
Melanholija bija pirmā Fona filma, kuru es redzēju. Principā, diezgan ōsams mūvis. Diezgan baiss, bet tomēr ōsams. Nebiju iedomājies, ka uz manām podziņām, primitīvām un ne tik primitīvām, varēs tik pat viegli paspaidīt, kā pa klaviatūru, rakstot cibiņā. Psihi tur vajag diezgan stabilu, tāpēc visu cieņu.
Bilde smuka. Muzīka ar jauka - klasika tomēr. Sižets... tas ir trikī moments. Palika daudz jautājumu "why?" par pirmo daļu. Tieši pirmā daļa IMHO bija arī ōsamākā, jo es sēdēju iespiedies krēslā, it kā tūlīt dabūšu pa seju ar slapju dvieli. Neprecētiem jauniešiem es laikam neieteiktu skatīties šo mūvi. Un tas viss bez kripatas vardarbības un asins piles. Vispār filmā bija tikai viena vardarbības aina. Otrā daļa gan bija tāds normāls blokbāsters, un varēja arī atslābt. Bez tam, sižets tā kopumā nekādus pārsteigumus ar nesolīja, jo arī pati filma bija tā uztaisīta.
Vispār, itkā ar prātu saprotu, ka arī par otro daļu vajadzētu būt gruzonam un asarām, bet nu nesanāca man kaut kā sagruzīties. Bija vienkārši interesanti. Man, laikam, vajag kā anekdotē: "A par ko kaķi?"
bet, principa, pagaidam neesmu satikusi nevienu, kurs par so filmu butu teicis - fui, pee.