Iz komentāriem:
"Kā var kratīt, ka mazs bērns tikko piedzimis. Necilvēki!" Kaut kur šito es esmu dzirdējis.
Vispār, varētu sagatavot universālas atrunas, lai cilvēkiem nav jāmokās. Īpaši Šlesim varētu noderēt, jo atšķirībā no Lembja, kurš zvēr pie haizivs vēdera, ka seifa kodu ir aizmirsis, viņam ar to fantāziju tā švakāk. Bez Stendžas pie sāniem viņš ātrumā mēdz apjukt.
Nu tad, gan no klasikas, gan vērienīgākiem domas lidojumiem:
"Suns apēda."
"Man skaņa bija izslēgta."
"Man telefons bija izlādējies, un Jankam bija tikai lādētājs ar plato galu."
"Es jau gribēju tev šodien atdot, bet atvilktnē aizmirsu, bet rīt točna atdošu".
"Es jau gribēju nākt uz KNAB visā atzīties, bet tad Lembis piezvanīja, un teica, ka kūka jau sagriezta, bet man gabaliņš ir atlikts. Tad nu es nopirku puķes, un braucu uz Ventspili. Biju domājis, ka uz KNĀBu tad iešu pirmdien."
"Biju domājis balsot par "kratīšanu", bet tad atcerējos, ka vēl jau velo maratons priekšā. Varbūt nemaz nevajadzēs kratīt?"
"Es atcerējos seifa kodu, bet tad trepēs satiku Aināru... vai varbūt Aigaru? Katrā ziņā viņš man izstāstīja nepieklājīgu anekdoti par 69, un es tā sasmējos, un pēc tam atkal aizmirsu kodu."
"Man bija telefonā pierakstīts, bet es aizmirsu pin-kodu. Trīsreiz ievadīju nepareizu pin-kodu, un tad atcerējos, ka visi puk-kodi man seifā palikuši."
"Es jau tev visu Skaipā uzrakstīju, bet tad Maikrosofts nopirka Skaipu. Biju jau domājis tad tev uz inboksu aizrakstīt, bet tad padomāju - jau jau Maikrosofts Skaipu nopirka..."
"Es jau vakar ar tevi gribēju parunāties, bet man izrādās diktofonam baterijas izlādējušās, un Rīdzenē numurs arī bija aizsists."