Varbūt man vairs nevajag skatīties šausmu filmas? Es, protams, rēķinājos ar risku, ka viss būs slikti, bet kaut kādā brīdī es pavilkos uz pozitīviem vērtējumiem, un alternatīvu trūkuma dēļ devu filmai iespēju. Metaforas ir labi, bet uz vienas metaforas bāzes nevar uzbūvēt divu stundu garu stāstu. To visu varēja satilpināt arī īsfilmā. Bija jau nervus kutinoši, bet tur varēja nostrādāt arī sajūta, ka kaut kas līdzīgs ir piedzīvots, tikai toni zemāk, un bez pārdabiskām parādībām.

Ja The Substance bija par sieviešu bailēm zaudēt ārišķo skaistumu, tad Obsession mērķēja uz bailēm iestrēgt toksiskās attiecībās. Var jau būt, ka īsti nemērķēja. The Substance tādā ziņā bija nepārprotams sociāls komentārs, kamēr par Obsession nav tādas stingras pārliecības. Bet noteikti abās es cietu, un apzvēru doties prom no zāles. Kā jau parasti, es izcietu līdz beigām, cerībā, ka visas ciešanas atmaksāsies, bet šis nebija tāds gadījums. Kainda jau arī nebija baigi daudz alternetīvu scenāriju, kā tam visam beigties. Vēl es neesmu drošs, ka par pusaudžu nedrošības ir vērts tik ciniski pataisīt par kaut ko tik pretīgu. Var jau būt, ka uz šo ir vienkārši jāskatās kā uz amerikāņu kalniņiem, kur cilvēki dodas dabūt adrenalīnu. Šinī gadījumā gan laikam kortozolu.

Vēl man bija tā laime noskatīties vairākus šausmu filmu treilerus. Dzimumu vienlīdzības vārdā, šķiet, būs filma Waxface, vai kaut kas tajās līnijā. Izskatās, ka līdzīgi kā The Substance, šī arī būs ķemeniska šausmu filma. Vai pavilks arī sociālā komentāra līniju, kas to zina. Intuīcija saka, ka nepavilks, un kā šis vienkārši ir mēģinājums slaukt žanru, kamēr ir haips.