Esot tāds filozofisks novirziens, kura nosaukumu es nemēģināšu latviskot, kurš pēc būtības uzskata, ka visa tehnoloģiskā attīstība mūs virza uz esošo sistēmu sabrukumu, un ka šo virzību vajag paātrināt, lai ātrāk nonāktu “galamērķī”. Atšķiras vienīgi viedokļi par to, kas mūs sagaida šinī galamērķī. Vieniem šķiet, ka iestāsies postkapitālistikska utopija, otriem – cilvēce beigs pastāvēt.

Utopijas mani reti aizrauj, bet man šķita interesanti tas, ka tiem otriem kaut kādā ziņā ir taisnība. Cilvēce beigsies arī ļoti dabīgos veidos, lai arī ko mēs te pa vidu neizdomātu. Tas ir nākamais abstrakcijas līmenis aiz individuālās mirstības. No tā izriet divi veidi, kā pret to attiekties. Faktiski vairāk, bet austrumu filoziofijas un visa veida centrismu šobrīd liksim mierā. Viena attieksme ir tāda, ka nekam nav jēgas, un izdarām šo kolektīvo pašnāvību ātrāk. Te mazliet ir jautājums, vai to jau nevajadzēja apsvērt kādā nebūt 19. gadsimtā? Otra stratēģija ir mēģināt izspiest no šīs eksistences potenciāla maksimālo termiņu.

Individuālo stāstu līmenī ir iespējams redzēt abu šo stratēģijas, vai tas būtu par slimībām, attiecībām, grūtībām un šķēršļiem, kas ir jāpārvar. Bet tas arī labi sasaucās, piemēram, ar klimata pārmaiņu diskusiju, un nevarētu teikt, ka mums te būtu kolektīva vienprātība.

Lieki teikt, ka es pārstāvu “nesačakarēsim visu labo, kas mums jau ir” pozīciju, un nekādi nākotnes ieguvumi neattaisno bezjēdzīgus upurus šodien. Nekādas pēcnāves dzīves, varoņu nāves, un tālas utopijas mani diez ko neaizkustina. Ja tu neuzskati, ka dzīvi ir vērts padarīt labāku šeit un tagad un pēc iespējas lielākam skaitam cilvēku, ej pastāsti savas teorijas savam virtuālajam kompanjonam, un liec pārējiem cilvēkiem mieru.