Atbildot uz hipotētiskiem jautājumiem, es noteikti esmu kādreiz domājis, ka es gribētu būt mūziķis, ar to domājot visu to performatīvo daļu - skatuve, turnejas, intervijas, dziesmas, ko klausītāji dzied līdzi. Es pat domāju, ka kārtīm sakrītot pareizos veidos, tā varētu būt bijusi pavisam reāla perspektīva. Lai nerastos nepareizi priekšstati, šajos hipotētiskajos scenārijos es gribētu būt arī daudz kas cits, piemēram, arhitekts. Bet neapšaubāmi mūzikai ir liela nozīme manā dzīvē arī šobrīd.

Tikko redzēju video ar man nepazīstamu mūziķi kādā festivālā, kas ir notetovējies līdz zoda līnijai, un nodomāju - wow, labi, ka man dzīvē ir palaimējies nenonākt uz šī ceļa. Šī bija diezgan genuin reakcija, kas nosacīti ir pārsteidzoša man pašam. Man ne tikai vairs neinteresē angsty dziesmas, man pat vairs negribētos atrasties vietā, kur kāda no tām lauztos ārā no manis paša. Ja tas nebūtu vēl viens laika un naudas izšķērdējošs hobijs, es drīzāk gribētu mēģināt dīdžejot. Ne tāpēc, ka man tas labi padotos, bet gan tāpēc, ka tā būtu iespēja parotaļāties ar skaņu. Kā minimums tas varētu dot man zināšanas, kas palīdzētu kādam apjukušam dīdžejam pieslēgt kontrolieri, kas, piemēram, vakar būtu noderējis. Iespējams, ka pēdējo es varētu apgūt arī bez visas dīdžejošanas, ņemot vērā manu patiku gīkot par visādām nepraktiskām lietām. Man, piemēram, ir daudz nenoderīgu zināšanu par bītu veidošanu, un kafijas pagatavošanu, lai gan ikdienā es lietoju tikai Tidal un mokas kanniņu.