No “live, laugth, love” žanra soctīklos mani sasniedza izplatīts teksts par to, kādas dažādas lietas tu teiktu par savu māti dažādos vecumos, kas ietver sevī attīstību no bērna naivuma, uz pusaudžu dumpinieciskumu, līdz brieduma atklāsmei, cik māte katram ir svarīgs cilvēks. Mani fascinē tas, ka pilnīgi dažādu cilvēku pieredzes var sakombinēt pilnīgi nepatiesā universālā cilvēku pieredzē. Piemēram, tāda pieredze, kad tev ir paniski bail no savas mātes, un viņas balss tev nekad nav bijusi mierinoša, pilnībā tiek izslēgta no universālo gudrību krātuves. Ja mēs šādas pieredzes neignorējam, tad varbūt mēs varam citādāk paskatīties uz to pusaudžu dumpinieciskumu, un faktu, ka šīs visas brieduma atklāsmes var tā arī nepienākt. Protams, vēlme pēc emocionālas drošības ir universāla, tāpēc visi te staigā pie terapeitiem, bet mēs katrs atrodam savus ceļus, lai to atrastu. Nu, vai neatrodam, tas kā paveicās.