Es ik pa laikam no kaut kādiem vietēja mēroga “analītiķiem” dzirdu pārspriedumus, cik ļoti mums ir svarīgi attālināties no ķīniešu tipa sociālisma vai pat komunisma. Viss, protams, atkarīgs no definīcijas, bet jo vairāk es klausos kaut kādas makroekonomiskās ziņas, jo mazāk saprotu, kur tad ir tā fundamentālā atšķirība starp sociālismu un kapitālismu. Šaubu nav, ka Ķīnā ar cilvēku individuālajām brīvībām ir problēmas, bet globālajā tirgū Ķīna pakļaujas tiem pašiem ekonomiskajiem spiedieniem, kuriem pakļaujas visi pārējie, un no tiem var izvairīties vienīgi tad, ja noslēdz visas robežas pilnībā. Šķiet, ka to nav piedzīvojusi pat Padomju Savienība visskarbākajos dzelzs priekškara laikos.

Bet ok, valsts iejaukšanās ekonomiskajos procesos Ķīnā visdrīzāk ir lielāka kā, piemēram, ES, un jautājums vairāk ir par to, pie kāda iejaukšanās daudzuma beidzas kapitālisms, un pie kāda sākas sociālisms, un kurš šajos globālajos ūdeņos labāk spēs izstūrēt savu labklājības kuģīti. Dienas beigās tāpat tā ir kaut kāda nosacīta elite, kas mēģina pieņemt kaut kādus lēmumus atbilstoši savai individuālajai sirdsapziņai. Boeing ir viens piemērs tam, kā vadības individuālās vērtības un īpašības spēj transformēt uzņēmumu tās pašas ekonomiskās iekārtas apstākļos.

Visbeidzot ir jautājums par to, kā visa tā labklājība tiek pārdalīta. Nevienā no sistēmām tā pati elite nesteidzas cilvēkus apbērt ar labumiem, un iespējas iebilst pastāvošai lietu kārtībai šķiet ir lielākā atšķirība. Es pat neesmu drošs, kur te beidzas politiskās iekārtas atšķirības, un sākas sociālās atšķirības, un kamēr vieni iedzīvotāji bļauj par nepietiekami caurspīdīgiem lēmumiem saistībā ar trim nocirstiem kokiem, citi piedāvā cilvēkus likt cietumā par kaut kādiem izteikumiem. Mēs varam izmērīt, kurās pasaules valstīs ir vairāk pirmo, un kurās otro, bet visās ir abi šie tipi. Atkal sanāk kaut kāds spektrs, kas visus turpina mulsināt.