Šī negaidītā satikšanās ar brāli Jāņos ir trigerējusi piedāvājumu kādreiz satikties, un parunāties. Šķiet, ka neviens no mums nelolo ilūzijas, ka tas ir sākums kaut kādai dziļai draudzībai, jo sarunas tēma nevienam, protams, nav skaidra. Pats par sevi tas būtu nesvarīgs fakts, bet dažādu sakritību rezultātā, šis notikums sāk izskatīties kā frīkaina likteņa ironija. Redz, neskatoties uz iespaidīgo ģeogrāfisko un vecuma distanci, mūs vieno viens bioloģiskais vecāks. Vēl vairāk, mūs vieno viens tēvs, kurš ir izdarījis pašnāvību. Šeit gan līdzības beidzas, jo man tā bija cilvēka nāve, ar kuru es dalu tikai uzvārdu, kamēr viņam tā varēja būt bērnības traumatiska pieredze, un ar sekām bija jāsaskaras vistiešākā veidā. Tagad izrādās, ka man varētu arī noderēt tas, ja es mēģinātu izprast šādu notikumu no bērna perspektīvas. Un vēl izrādās, ka es zinu vēl vienu cilvēku, kam ir šāda traumatiska pieredze, bet šis cilvēks drīzāk ir cautionary tale tam, kas varētu notikt, ja nenobriedis prāts tiks atstāts novārtā.