Vērojot cilvēka stresu un nervozitāti par aizmirstajām lietām, un vispār epizodisku straglu ar sadzīviski praktiskām lietām, es tanī atpazīstu pagātnes sevi. Tas gan nenozīmē, ka es esmu aizmirsis, kas ir stress, vai steigā nemēdzu aizmirst paņemt lietas, bet nenoliedzami, es šobrīd esmu daudz organizētāks. Vēl es atpazīstu vēlmi sevī diagnosticēt ADHD maigā formā, skatoties visādus video soctīklos. Es vēl pats nesen mēģināju noskaidrot, vai gadījumā ADHD medikamenti man kaut kā dzīvē palīdz. Pagaidām jāsecina, ka nepalīdz gan.

Neesmu pārāk iedziļinājies uzmanības deficīta sindroma cēloņos, bet ja taisnība ir tiem, kas saka, ka tā ir specifiska smadzeņu ķīmija, tad ir saprotams, kāpēc medikamentoza palīdzība varētu būt valīds risinājums. Bet tad man sāk kļūt interesants šis pašdiagnosticēšanas fenomens, un iespēja, ka tas nemaz nav ADHD, un ka risinājums konkrētos gadījumos ir pavisam cits.

Es atceros, cik ļoti man nepatika steigā krāmēt mantas, un cik regulāri es kaut ko tā rezultātā aizmirsu paņemt, un cik ļoti šādas epizodes spēja sabojāt visu atlikušo dienu. Un tomēr gandrīz vienmēr lietas tika atliktas uz pēdējo brīdi, kas garantēti noveda pie šīs stresaisnās rosīšanās, un apjausma par to, ka tas atkal ir noticis, padarīja visu vēl stresaināku. Kā jau minēju, nav jau tā, ka šobrīd lietu atlikšana uz pēdējo brīdi nerada problēmas, bet tas vairs nav vicious circle.

Viena ļoti īpatnēja parādība bija nepatikšanas, kas saistītas ar auto vadīšanu - nevajadzīgi un muļķīgi incidenti un noteikumu pārkāpumi. Vienu brīdi sodu skaits bija sasniedzis tādu līmeni, ka man sev nācās pateikt, ka šādi nevar turpināties, un man ir mazliet jāsavācas. Pēdējo trīs gadu laikā man ir bijis viens vai divi reģistrēti ātruma pārkāpumi ar radaru, un abas šīs reizes ir bijušas tāpēc, ka es esmu aizrunājies pie stūres, un pārāk lēni esmu mazinājis ātrumu. Tātad, ir mazinājies ne tikai sodu skaits, bet arī to iemesls.

Tas, ko es ar šo gribēju pateikt, ka reizēm mēs cēloņus un risinājumus meklējam nepareizā vietā. Un tad iespējams esam pārsteigti, ka nevaram panākt pārmaiņas. Vai šī doma kaut kā palīdz? Iespējams. Iespējams vienkārši ir jāatceras, ja kaut kas nestrādā, ir vērts pamēģināt kaut ko citu, nevis vāļāties savā doom and gloom par to, kāpēc es esmu tik nepareizs. Arī šī man nav sveša sajūta.