Nav tā, ka tas vidiņš-mieriņš nāk vnk no rutīnas un things that need to be done neatkarīgi no garastāvokļa? Vismaz man tā ir, es baigi neraujos sevi diagnosticēt, pirms neesmu konstatējusi, ka tas reāli traucē longtermā

Jo īpaši, ka Tu kaut kādā brīdī esi pievērsis īpašu uzmanību savām emocijām; tas "meh nejūtos nekā" normālstāvoklis varētu būt arī no tā, ka nemāk sev pajautāt un pateikt

Te drošvien ir atkarīgs no tā, ko tu ieliec tajā "nejūtos nekā". T.i. vai tavurpārt "nekā" un "it's not great, but it's mostly ok" ir viens un tas pats?

Bet ja es tevi pareizi sapratu, tad būšana šajos galējos stāvokļos ir ok, un nebūšana tajos ir vienkārši nespēja sev pajautāt? If so, tā ir diezgan bēdīga ziņa visai "normālībai".

nu pagaidi, ko nozīmē "galējs stāvoklis", pie "galēja stāvokļa" nav nekādas brokastu kafijas, guli gultā un sūkā asaru sāli no īkšķa :D

teiksim, es šobrīd (pajautājot sev) jūtu 1) fona kaunu par lietām, kuras esmu nepamanījusi/nenoreaģējusi pareizi (tas ir kaut kāds foniņš jau mēnešus 2-3, tāpēc nav baisi intensīvs) 2) baseline unconditional love & sirsnību 3) raizes par to, ka man ir jāizdara lietas 4) raizes un vilcināšanos par tēmu "ko man vēl bija jāizdara, bet es esmu aizmirsusi" 5) fona excitement par to, ka tūlīt, tūlīt atkal savedīšu kārtībā savu dzīvi 6) ziņkārību par to, vai esmu actually empātiska pret Tevi vai kaut ko projicēju un patiesībā neko nesaprotu;
neviena no šīm emocijām nav kaut kāda "galēja" un tās ir savstarpēji pretrunīgas, līdz ar to sausais atlikums ir tāds "meh, sēžu cibā, būtu kaut kas jāpadara" "nejūtos īsti nekā" vai "it's not great but it's mostly ok", bet vienlaikus katra no šīm emocijām ir, nu, ne "galēja", bet kaut kādā ziņā "tīra"? dunno

bet nemācēt pajautāt sev ir piļnīgi normāli, jup. tāpēc mani diezgan kaitina normāli cilvēki :D

bet pa lielam tas "sēžu cibā, prokrastinēju" drīzāk nāk no objektīva emocionāla un intelektuāla noguruma un izsīkuma, ja es būtu mazāk nogurusi, tad droši vien tagad kaut ko reāli darītu neatkarīgi no tā, vai "dzīve ir elle un es tagad rakstīšu pētniecisku rakstu, lai attaisnotu savu nožēlojamo eksistenci", vai "dzīve ir brīnišķīga un mans pētnieciskais raksts ir nepieciešams solis ceļā uz izcilību"

Labi, jā, "galējs" ir slikta vārdu izvēle. Es drīzāk par to plaisu starp "dzīve ir elle" un "dzīve ir brīnišķīga".

Nez, nu, ja pajautā sev, tad jau arī var kaut kā mēģināt nošķirt to vienu lietu, kas liek izdarīt šādus secinājumus? Vai, alternatīvi, kāpēc gribas uzturēt šādu stāvokli (piem., man parasti patīk, jo tas highs/lows ir subj aizraujošas šūpoles)

Jo man nerodas iespaids, ka Tu šobrīd nespēj reflektēt par savām izjūtām vai darīt lietas neatkarīgi no tām, hence atkal, nav pamata diagnozei vai "tas nav normāli"