Ernsts fon Kampenhauzens 1870. gados apceļodams Eirōpu, rakstīja uz mājām Livonijā par redzēto un dzirdēto: "Cilvēks esot cēlies no mērkaķa. Man šķiet, ka drīzāk būs otrādi, tie cēlušies no cilvēka; jā, daži homo sapiens pārstāvji ir vēl tālu no mērkaķu inteliģences līmeņa. (..) Anglijā ir izgudrots mehānisms - kāds misters Remingtons to jau ražo lietošanai -, ar kura palīdzību, tikai piespiežot atsevišķu taustiņu, var uz papīra uzdrukāt jebkuru burtu, turklāt burti ar vienmērīgām atstarpēm ierindojas kā ar lineālu vilktā, taisnā līnijā, neticami precīzi viens blakus otram, un raksts iznāk tik brīnišķīgs - kā drukāts. Piesit taustiņu kā uz klavierēm - un jau skaņu vietā paklausīgi uz papīra lec atsevišķi burti, sastājas ierindā, veidojot vārdus un pakārtotus teikumus. Tas, kas vēl nupat bija prātā un neizrunāts, jau ir gatavs nodrukāts uz papīra, katram bērnam vai vājai acij viegli salasāms! Nu man ir ziņkāre, ko gan vēl cilvēks neizgudros - pēc šujmašīnas, divriteņa un šīs rakstāmmašīnas, kas visu alfabētu uz papīra uzbur?"

Fēgezaks Z. fon., Senči un pēcteči. - Vesta-LK: Rīga, 2011., 377.-378. lpp.

Man šausmīgi nepatīk rīvēt. Dažreiz es iztēlojos elli kā vietu, kur mūžīgi mūžos jārīvē neliels gabals pamīksta siera. Vai daudzi jo daudzi jo daudzi cieti burkāni, piemēram.
Šīszemes dzīvē mani, par laimi, glābj virtuves kombains. Kad kombains vēl iemanīsies nepiešmucēt ar bietēm vai burkāniem visu svaigi iztīrīto virtuvi, būs pavisam labi.

bāc, ja jūs zinātu, ko man tagad gribās...

Man patīk gadi, kas saucās "pēc 30".
Dēļ sasniegtā dzīves komforta līmeņa.
Un dēļ tā, ka tie vēl nav "pēc 50" :)

Iespējams, ka mani nākamie iekš-austiņu atskaņotāji būs šie
( ... tālāk ... )
un tikai tāpēc, ka tur ir izmantots koks.

Nemot vērā neizgulējumu, pastāvīgo izsalkumu, pārgurumu
un nepārejošo aizkaitinājumu tas ir saprotams, bet...
Atklāsti sakot, viss ko es gribētu teikt ir "Ejiet dirst!"
Bet kaut kā jau mums vēl kādu brīdi būs jāsadzīvo,
draugi, tad es tikai pateikšu,
ka man ir diezgan skumji

Turpinu meklēt mūzikas atskaņotāju - ko ir vērti apskati, kuros verķim ieliktas 4 zvaigznes, un kā viens no diviem trūkumiem minēta slikta skaņas kvalitāte. Sak, skan sūdīgi, bet toties labi izskatīsies kaklā pakārts, un visi atzinīgi novērtēs ražotāja logotipu.

Lai vai kā tur būtu ar to Eirovīziju, bet šī gada "šovs", iespējams, ka arī iepriekšējie, diezgan labi ilustrē, kas Latvijai kaiš.

Absolūts profesionalitātes un paškritikas trūkums, provinciālisms, kaut kāda naiva latviskuma izrādīšana, cerēšana uz brīnumu, kodējot kaut kādus ziņojumus un vēstījumus.
UPD: un vēl naudas trūkums.

Kautkad mēģināju skatīties GoT, sāku ar 1s1s un pēc zavļekalova pirmajās 15min tālāk sekoja tādi pati santabarbara kā labākajos seriāla formāta paraugos. Da nu viņu - ja filma iet ilgāk par 100min, režisors nav apguvis griešanu. Bet seriāli ir kā radu saiešanas - mazliet gaidpilni, mazliet garlaicīgi, ēšana (intriga) tiek izstiepta nejēdzīgi ilgi ar absurdu secību un atkārtojumiem un beigās ir tikai pārkairināta kuņģa sindroms un vēlme to visu pārtraukt.

Pēdējā laika interesantākais atradums https://www.coursera.org/

mani kaitina cilvēki, kuri treikumā katru vārdu raksta ar lielo burtu. biju aizmirsusi, ka ir arī tādi

bet es pēdējās divas naktis neesmu gulējusi.

Domājot par 15. jūniju: lūk kur par brīvu pieejams G.E.M. Anscombe (1958) "Modern Moral Philosophy"

"missing some beauty"
zinkā...
un tad tāds - "oh, there she is!"
zinkā...

Klausos Alice Cooper diskogrāfiju no sākta gala.

Apbrīnojami, kādu lecienu divu gadu laikā var veikt no "Pretties for you" uz "Killer" un "Love it to death".

Jokojot par vakardienu - velti būsim par šo tēmu ņēmušies, jo Vikipēdijā par Bad Faith jau viss būtiskais uzrakstīts :DDDD

I got a good letter today, Friday, August 23rd, 1996, from a young stranger named Jeff
Mihalich, one would guess of Serb or Croat descent, who is majoring in physics at the University
of Illinois at Urbana. Jeff says he enjoyed his physics course in high school, and got top grades,
but "ever since I have had physics at the university I have had much trouble with it. This was a
huge blow to me because I was used to doing well in school. I thought there was nothing I
couldn't do if I just wanted it bad enough."
My reply will go like this: "You might want to read the picaresque novel The Adventures of
Angle March by Saul Bellow. The epiphany at the end, as I recall, is that we shouldn't be seeking
harrowing challenges, but rather tasks we find natural and interesting, tasks we were apparently
born to perform.
"As for the charms of physics: Two of the most entertaining subjects taught in high school or
college are mechanics and optics. Beyond these playful disciplines, however, lie mind games as
dependent on native talent as playing the French horn or chess.
"Of native talent itself I say in speeches: 'If you go to a big city, and a university is a big city,
you are bound to run into Wolfgang Amadeus Mozart. Stay home, stay home.' "

To put it another way: No matter what a young person thinks he or she is really hot stuff at
doing, he or she is sooner or later going to run into somebody in the same field who will cut him
or her a new asshole, so to speak.

Kurt Vonnegut, (1997) "Timequake", Ch. 38.

Sēžu šodien un domāju. Tāda muļķīga situācija.
Pag.piektdien pakāsu privāto mobilo. Bet darba un pasākumu tik daudz, darba tel ir, nolēmu pazaudēto tel medīt "kaut kad vēlāk".
Trešdien komandējumā pakāsu bankas karti. Viļņā kaut kur. Bet. Nauda skaidrā bija, degvielu lej darbs, šīs nedēļas aktivitātes saplānotas tā, ka nekur pašai par pusdienām, snackiem nav jāmaksā, nolēmu karti atrast vai atjaunot "kaut kad vēlāk".
Vakar pakāsu darba telefonu. Naksniņās apēdu pēdējo paiku dzīvoklī. Šorīt no rīta brokastīm iztērēju pēdējo 1,62 LVL.

Naudas nav, kartes nav, telefonu nav. Sēžu tagad, novērtēju dzīves mazās lietiņas. Internetu, sauli aiz loga. Klusumu. Badu.

Sēžu un skatos uz savu steidzīgo dzīvi, maitiskuma pilno, pēc mērķiem skrienošo personību un domāju. Nez vai ir labi, ka ir tā kā ir. Vispār tā doma man ir tāda, ka šitā ņemoties viņi paši šogad droši vien ārā mani neizmetīs. Tāpēc būs iniciatīva jāņem savās rokās. Oktobris man ir pasludināts par profesionālo atskaites punktu, kur tiek noteikts departamenta nāk. gada budžets. Vajag kaut kā tā, lai uz gada beigām ir laika un iespējas pašai pasēdēt, paskatīties pār plecu, spogulī un saprast. Patīku es sev vai nepatīku tāda, kāda esmu?!

bildēs izskatos pēc pakaramā
uz kura drēbes karājas.

esmu mājās viena pati.
sēžu plikiem pupiem un laboju maģistra darba kļūdas :D
tieši četros būs jāiesperas vīrieša darbā un jāsavāc uz alus dārzu :)

- pasaki "tukāns"!
- tu krāns!

Man šajā dzīvoklī nekad nav vientuļi, un, ja sagribas ballīti, bet ir pārāk vēls, lai aicinātu viesus, vienmēr var iztikt ar pastāvīgajiem iemītniekiem (tikai jumts jāpietur).

Jo man te ir īsts princis


Un Dāma ar cepurīti


Mazulis ar ziediem


( vēlciti draudziņi )

Metu ārā nelielo veikala katalogu, kas nāca līdzi žurnālam.
Iepriekš nemaz nezināju, ka man to visu vajag, ka man tas viss tik ļoti piestāvētu.

Paskrēju 10km. Rāmi un mierīgi.

Vispār šonedēļ jutās, ka spēciņa ir mazāk. Ikdienā nejūt, bet cilājot svarus uzreiz jūtās, ka nav tas. Nākamnedēļ vajadzētu visam būt atkal uz pilniem apgriezieniem.

WHEELER: Love is hell.
COOPER: Sorry?
WHEELER: Love. It's hell.
COOPER: The Hindus say love is the ladder to heaven.
WHEELER: The Hindus have also been known to take a hike on hot
coals for recreational purposes.

(c) David Lynch, Twin Peaks, episode 27

http://www.imdb.com/title/tt0409459/

mīļākā supervaroņu filma

Man otrdien būs randiņš.

hmm, un ko šodien lai iesāk??

Tu esi kādreiz domājis, kā ir atgriezties pie kaut kā, kas tavas dzīves laikā ir bijis modē? Ar to domājot nevis personiskas esošās un bijušās aktualitātes, kas var cikliski apnikt un atkal iepatikties, bet gan to, kam atpazīstamību un tīkamību nodrošina tā vispārpieņemtība, norma.

Ko tur sevi mānīt, šādām plašākā līmenī formētiem un uzturētiem estētikas priekšstatiem ir zināma ietekme uz katra indivīda noteiktā brīža uzskatiem par skaisto un skanīgo. Ietekme, protams, nav tieša, un cilvēki tā brīža modi var dažādi pārinterpretēt un pieskaņot atbilstoši savām individuālajām estētikas jūtām un piederībai kādai no sabiedrības grupām.

Kad kaut kas ir modē pirmo reizi tavas dzīves laikā, ir liela iespēja, ka tas vai nu tev drīz vien pats no sevis "iepatiksies", jo vienkārši šķitīs ietveram kaut ko laikmeta garam raksturīgu, atbilstošu — vai arī vispārpieņemtības spiediena dēļ tev vismaz nāksies samierināties ar to, ka "tādi nu viņi tagad staigā apkārt" un "to viņi tagad klausās".

Kad mode nomainās, aizgājusī estētika nereti izskatās ja ne smieklīga un neadekvāta, tad vismaz zaudē pievilcību. Staigāt apkārt drānās, kas izgājušas no modes, ir sliktāk nekā staigās drānās, kas nekad nav bijušas modē. (Konkrētā laika aktualitāšu nomaiņa patiesi skaisto un brīnišķīgo, protams, ietekmē mazāk, bet par to nav stāsts.) Piemēram, cik briesmīgs tagad šķiet 90. gadu sākuma meinstrīms ar eiropopu, eirorepu, džempeŗiem/rūtainajiem krekliem un raksturīgajām frizūrām.

Taču briesmīgs pašai "modei" tas laikam taču nemaz nešķiet. Pirms pāris gadiem pamanīju, kā atdzimst puišu frizūras ar īsiem sāniem un garākiem matiem aizmugurē (gan jau tam ir savs īpašs nosaukums). Pamatskolas gados daudziem bija līdzīgi griezumi, un personīgi man būtu grūti iedomāties, kāpēc lai es atkal vēlētos izskatīties pēc pusaudža. Arī eiropops, kas laikam jau nekad kopš tā laika īsti miris nav bijis, pēdējos gados atgriežas ar joni. Par laikiem, kuri, kā reiz cerēju, ir beigušies, bet tomēr nav, atgādināja arī Eirovīzijas uzvarētāja Lorīna. Tuc, tuc, tuc.

Kāda stila pirmais vilnis (vismaz stila sekotāja dzīves laikā piedzīvotais pirmais vilnis), lai cik jocīgs sākotnēji nešķistu, vairumā gadījumu ir tīri labi paciešams. Ja nekā citādi, tad vismaz ar domu: "Lai jau tie jaunie plosās..." Bet, kad tas pēc pārdesmit gadiem atgriežas, es netieku vaļā no sajūtas par estētisku neadekvātumu smagā pakāpē.

Tajā AHHAA centrā bija iespējams nofotogrāfēties ar balonu tā sprāgšanas brīdī. Sanāk tīri inčīgas bildes, jo tiek piekodināts pacensties turēt acis vaļā un bildes sanāk ar tādu pussprāgušu balonu, kad no tā vēl nav izsprādzis viss gaiss, t.i. ķeskas pa gaisu, bet balona apaļajā formā. Mums sanāca foto ar balona apakšu kā atvērušos puķi :) (nu, jā un izvalbītām acīm, jo visi taču centās pierādīt, ka var noturēt acis vaļā, balona sprāgšanas brīdī).

http://feedproxy.google.com/~r/uclick/garfield/~3/Ag2JqBXM9WI/27

http://www.gocomics.com//garfield/2012/05/27

Garfield by Jim Davis for May 27, 2012

ko tas nozīmē, ja zobam tipa izņem nervu, bet sāpes turpinās tikpat drausmīgas? a) ka nervs nav labi nomērdēts b) ?

bet mēs jau keksiņus izcepām

Es tevi gaidīju, tāpat kā tavus brāļus un māsu,
es iekārtoju tev gultiņu, ratus, drēbītes sagludināju,
lelles un lāči sastinga gatavībā pirms starta.
Manas krūtis smeldza, tur rodoties pienam, mans vēders piebrieda,
kā maize rūgst, mans vīrs to glāstīja ar izbrīnā pūkainām acīm.
Tu izvēlējies citu mājupceļu.
Kad krūtis izžuva un pārgrieztais vēders aizdzija gandrīz bez rētām,
kad vīra glāsti sasala kramā un viņa acis izsusa asas,
tu atnāci pie manis kā sildošas ēnas tikko samanāms čuksts,
kā trīsa ķermenī, kad pirmoreiz pieskaras kailsals.
Es tevi izaudzināju lielu, tāpat kā tavus brāļus un māsu,
ar slepenām šūpuļdziesmām, spēlēm un pasaku filmām,
ar kāpēcīšiem un pirmo septembri pirmajā klasē.
Tavā astoņpadsmitajā nepiedzimšanas dienā es mazliet atvados no tevis,
tāpat kā no taviem brāļiem un māsas, kad tie pieauga savās dzīvēs,
un tu man esi sanesis pārpārēm ābeļziedus mūsu dārzā.
Es nezinu, vai tu esi meitene vai zēns.

(c) Daina Sirmā

Atkal spēt lasīt ir liela dāvana. Jāpatur prātā - nekad nesākt šo spēju uztvert kā pašsaprotamu. To ir pārāk viegli pazaudēt, bet bez tās ir ļoti grūti, jo brīžiem tikai lasot spēj atminēties, ka dzīvo pasaulē līdzās citām dzīvām un jūtīgām radībām. Tad zini, ka ir lietas, ko nevar sadzīviski izstāstīt vai paskaidrot, bet ar tām tu neesi viens. Šonakt tātad Dainas Sirmās "Kailsals" un Džordi Sjerras i Fabras "Kafka un ceļojošā lelle". Abas ļoti iesaku.

Piektdienas vakarā intereses pēc paklausījos Eirovīzijas fināla dziesmas. Secināju, ka šis gads ir īpašs ar to, ka nav nevienas dziesmas, ko es varētu nolemt padrillēt kādus pāris mēnešus, līdz apnīk. Bet interesantākais ir tas, ka vakar pēcpusdienā pamodos ar galvā skanošu dziesmu. Ieklausoties atklāju, ka tā ir pavisam nesen dzirdētā Zviedrijas dziesma, un tas mani īpaši pārsteidza, jo, klausoties visas dziesmas, tai nebiju pievērsusi īpašu uzmanību. Tiesa, pati dziedātāja gan mani diezgan ļoti fascinēja - mani vienmēr fascinē, ja viens cilvēks spēj aizpildīt skatuvi, ielikt priekšnesumā emocijas, dzīvību un enerģiju bez visāda veida dekorācijām. Bet man taču vajadzēja uzreiz saprast, ka fiksi jāmeklē kaut kāds totalizators, jo intuīcija ziņo, ka šī dziesma uzvarēs. Nu, bet tagad jau par vēlu, jāgaida nākošais gads un nākošā galvā skanošā dziesma.

kā jau visiem zināms - man ir trīs kaķi. jau gadu.

ir Blacky kas ir tāds īsts runcis - mīlīgs tikai tad, ja viņam sagribas.
ir Benga - kaķene kā jau kaķene un murrā visu laiku.

un ir EvilCat - tā mēs viņu saucam, jo viņam nekad nekas nav pa prātam un rokās kopš piedzimšanas nevienam nedodas.

un nebūtu stāstīšanas vērts, ja vien šovakar, man atnākot no darba, EvilCat ir kļuvis par vismīlīgāko kaķi iekš pasaule!!

murrā, lec klēp, glaužas, spēlējas un šķiet ka izkusīs, tiklīdz pieskaros.

ej nu saproti tos kaķus..