Iespējams tā ir manu algoritmu specifika, bet internetos un jo īpaši Facebook ir vājprātīgs daudzums pašpalīdzības guru. Es nevaru katru idividuāli apvainot šarlatānismā, jo tālāk es minēšu vienu "bet", taču esmu diezgan drošs, ka ir tikai uz pirkstiem saskaitāmi izņēmumi.

Tur ir ādleristi, stoiķi, kaut kādu abstraktu tradicionālo vērtību pravieši, neapšaubāmi arī austrumu gudrie, kaut kādas abstraktas filozofijas sludinātāji, kas kaut kādā jocīgā veidā atgriežas pie kādas no reliģijām un dieva, visbeidzot kaut kāds pilnīgs kosmoss, kur vispār nav skaidrs, kāds tam sakars ar dzīvi šeit un tagad. Ja man ir jāmin vissarkanākais no karogiem, tad tas ir fakts, ka cilvēks runā krievu valodā. Es īsti nezinu, vai tas izskaidro Krievijā notiekošo šīzu, vai šie pseidointelektuāļi ir šīs šīzas rezultāts, bet reizēm šķiet, ka Krievijas virzienā nevajag sūtīt raķetes, bet drīzāk psihoterapeitus, kas vismaz to sabiedrību varētu nolaist tepat lejā uz zemes. Es baidos, ka diemžēl liela daļa mūsu vietējās ezotērikas pavelkas uz to vājprātu ekskluzīvi valodas barjeras dēļ. Es labprāt gribētu, lai viņi labāk aizraujas ar čakrām un tēju. Man šķiet, ka lielākā daļa sazvērestību teoriju mums ieplūst tieši no austrumiem, arī tās, kuras krietni sen ir dzimušas kaut kur rietumos, un tieši tām ir vissliktākās sekas un iespēja nokļūt ziņu virsrakstos. Nākamais sarkanais karogs, protams, ir fakts, ka nevar saprast, par ko tieši pravietis runā, bet izklausās ļoti gudri. Man diemžēl šinī kategorijā būs jāieskaita šis tas arī no LU Open Minded. Bieži vien es esmu piesardzīgi skeptisks, jo man var nebūt vajadzīgo zināšanu, un es nesaprotu visus vārdus, bet tur netrūkst straight up bulšita. Es saprotu, ka konvencionālās zināšanas vajag drupināt, bet man ir sajūta, ka ne visi filtri tur nostrādā, un LU vārds šajos gadījumos tur var kaitēt, un piešķirt nevajadzīgu leģimitātes sajūtu. Un trešais sarkanais karogs ir visādas afirmācijas. Ne oblogāti "sučka ārā, nauda mājās" līmenī, vai kādas tur bija tās populārās frāzes, bet tur visādi mēģinājumi atrast labāko deju soli apkārt problēmai, lai tikai pati problēma nebūtu jārisina. Šis maigākajās formās man šķiet relatīvi nekaitīgs, jo reizēm cilvēkam vajag īslaicīgu plāksteri, lai tiktu cauri kādam dzīves posmam, nevis uzreiz nākt ar kuvaldu, lai izdauzītu visus dzīves filozofijas pamatus.

Bet... es esmu uzķēris vienu dzīves gudrību sludinātāju, kuru es pagaidām neesmu pieķēris bulšitā. Ja kādam izdodas, let me know. Ir tāds Brian Yang (Awakening With Brian), un ieraugot kādu viņa šortu/rīlu, es palieku ar sajūtu - yep. Galvenokārt par attiecībām un bērnības traumām, jo man nav tiešas pieredzes ar depresiju, bet man ir sajūta, ka viņš nelien akurāt psihiatrijas lauciņā, bet par depresiju runā kā par apstākļu radītu stāvokli. Un viņš ir piemērs situācijai, kur zināt un zināt nav viens un tas pats. Viņš nelieto valodu, kur tev jāsāk gūglēt vārdu vai koceptu nozīme. Un parasti jau mēs saskaramies ar situācijām, kurās pareizo atbildi mēs esam dzirdējuši simtiem reižu. Parasti mums iztrūkst tas viens "eureka" moments - huh, tas tiešām ir tik vienkārši, kā visi runā. Un es varu derēt, ka arī visi Brajena padomi pirms dažiem gadiem man izklausītos pēc šarlatānisma, bet tā kā ar dažādām metodēm es tam esmu ticis cauri, es retrospektīvi varu teikt - yep, makes total sense. Bet tas tā, garāmgājēja noverotāja līmenī. Neesmu padziļināti iepazinies ar viņa dzīves gudrībām, tāpēc varbūt kaut kādu bulšitu esmu palaidis garām.

Redzēju Erbilu, Kirkūku un Bagdādi.

it kā gribas un šķiet, ka vajag kkā aprakstīt kko no tā, kas ar mani ir noticis augusta pirmajā pusē, bet es nezinu kā, jo visa ir bijis nenormāli daudz

Facebook purity app

Noklausījos šādu sarunu jūrmalas kafejnīcā (krieviski):
Aptuveni piecgadigs puika: Tu domā, es esmu nenormāls?
Mamma (nopūšas): Es nezinu. Neviens to nezina… tu arī pats to nezini.

Kā izskatās reāls ietekmes aģents:

https://scholar.google.com/citations?user=BWKYLg4AAAAJ&hl=en

Pievērsiet uzmanību publikāciju virsrakstiem.

Piemēram: Rethinking contemporary schooling in Muslim contexts: An Islamic conceptual framework for reconstructing K-12 education. Nu un citi līdzīgi.

Cenšas ieviest islāma izglītības sistēmas elementus UK.

Pagātnē persona sastāvējusi organizācijā Hizb ut-Tahrir kura pašreiz UK ir atzīta par teroristisku un par kuru wikipēdijā ir sekojoša informācija: //Hizb ut Tahrir (arābu: حزب التحرير, romanizēts: Ḥizb at-Taḥrīr, tulkojumā: Atbrīvošanas partija, arī HT) ir starptautiska panislāmiska un fundamentālistiska politiska organizācija, kuras mērķis ir atjaunot islāma kalifātu, lai apvienotu visu musulmaņu kopienu un ieviestu šariatu visā pasaulē.//.

https://lv.wikipedia.org/wiki/Hizb_ut_Tahrir#

https://www.thetimes.com/uk/education/article/cambridge-jason-arday-farah-ahmed-hizb-ut-tahrir-2kg3zqs3n

Tas tev nav kaut kāds nabaga opus dei ar viņu teenstar.

Bet iedomājieties tajā pašā UK vai tml mēģinājumus ieviest valsts skolās katoļu izglītību piemēram.

Iekš Linkedin šī pati persona aprakstās kā: Farah Ahmed - Culture and climate justice advocate

Saules aptumsuma laikā acīmredzot aptumsuma diska mala projicējas uz mākoņiem kuros izveidojas neparastas formas varavīksne.

Par psihāko konspirācijas teoriju

Piemēri:

* Vēja ģeneratori patiesībā nav priekš elektrības ražošanas bet priekš mind control. Ar infraskaņu. Kad vēja nav ģeneratorus izmanto kā motorus un vienalga griež. Vēja parki darbojas kā infraskaņas interferences bloki un veido ar vajadzīgajiem rapportiem modulētas infraskaņas maksimumus vajadzīgajās vietās. Lāpstiņu forma tiek speciāli aprēķināta. Projekts "Shadow Sound" sākotnēji balstīs uz noslēpumainu pamesto kuģu izpēti, sevišķi Bermudu trijstūrī un Sātana jūrā pie Japānas. Kuģi ir apkalpju nav, atrasts ka reizēm jūras viļņošanās rada infraskaņu kura izraisa paniku un visi pārlec pār bortu. Šis princips realizēts vēja parkos. Var izraisīt zemsliekšņa nemierīgumu, sajūtu ka kaut kā trūkst un jāiet iepirkties.

* LNB ēka ir karkass platforma aizhorizonta radaram, phased array antennu bloki un nepieciešamā aparatūra līdz brīdim X paslēpta t.s. LNB glabātavā, var tikt ātri uzstādīta uz slīpajiem jumtiem. Ķīnas projekts - lai iegūtu stratēģiskā monitoringa posteni Eiropā.

* Pirmā fāze populācijas kontrolei bija pievienot automobiļu degvielai kā antidetonatoru tetraetilsvinu. Bet tas izraisīja blaknes kā paaugstinātu agresivitāti un asociālu uzvedību kotrolējamajā populācijā. Tāpēc piedeva tikai nomainīta pret MTBE kura piemaisījumi daļēji oksidējoties un nonākot atmosfērā rada specifisku infrasarkanā starojuma absorbciju. Projekts "Dark rainbow warrior delta 2". Modificētais izmainītais infrasarkanais saules starojums iedarbojas pa taisno uz epifīzi (zināmu kā trešā acs) veicinot konformismu. Bez tiešās intioksikācijas kā ar TEL tāpēc grūtāk pierādāmi. Blakusefekts - seksuālās orientācijas nobīde, līdz ar ko projekts apstiprināts gan populācijas vadāmībai gan redukcijai. Kā piesegs šim projektam palaista dezinformācija par populācijas kontroli caur avioizsmidzināšanu, t.s. ķīmiskās trases (chemtrails).

Jūsu varianti?

ļoti gribas uz pirti, vēlams ilgtermiņā un +- Rīgā un regulāri, bet pagaidām tālāk par gribēšanu neesmu tikusi. māte saka, ka tepat kkur netālu esot bijis uzraksts 'pirts' privātmāju rajonā, būs jāiet iečolēt

Tomēr svīres vēl te

Viens no substack ierakstiem, kas nedaudz pamato domu, ka rādītāji par to, ka rādītāji nesniedz patiesu ainu nevienlīdzībā. Šoreiz šis ir par jauniešiem, bet problēmas ir līdzīgas – nespēja iegādāties savu mājokli par spīti tam, ka daudzas lietas – ekrāni, izklaides un transports – ir lētākas. Taču tās nav lietas, kas ir būtiskas ģimenes dzīvei.

Varbūt nodoklis bagātībai un lielās nevienlīdzības mazināšana un iespēja jauniešiem ar savu darbu nopirkt savu mājokli un sākt ģimenes dzīvi, spētu ievērojami uzlabot demogrāfiju. Ja tas pierādīti strādātu, vai rietumu politiķi aktīvi ieviestu šādus nodokļus bagātībai? Kā domājat jūs?

Pie mana komentāra kādā citā cibā viens seksuāli norūpējies anonīmiķis atstājis man jautājumu: "Atradi sev spāņu pisaku?" Šoreiz linku nelikšu, kā parasti to daru, jo šis vīrišķības un drosmes iemiesojums, pats slēpdamies aiz anonimitātes, mani uzrunā irl vārdā. (Un attiecīgajā cibā, kā skatos, doksētāji ir mīļi gaidīti ciemiņi.)

Par savu personisko dzīvi varbūt pastāstīšu citreiz un zem atslēgas. Taču šis izmisušais jautājums man atgādināja par vienu lietu, ko esmu jau labu laiku pamanījusi. Es pazīstu vairākas latvietes, kuras ir vai nu precējušās, vai nopietnās attiecībās ar spāņiem. Arī Spānijas latviešu FB grupās esmu šo pamanījusi - daudzas latvietes ir nopietnās, ilgstošās attiecībās ar spāņiem. Nu, tas jau nekas tāds īpašs mūsdienās. Bet - kur ir visi tie latviešu vīrieši, kuriem ir attiecības ar spānietēm? Nezinu, neesmu nevienu manījusi. Nevienu pašu! Nešaubos, ka speciāli meklējot gan jau var atrast kādu piemēru. Taču pagaidām, cik var spriest pēc maniem paviršajiem novērojumiem, tendence ir graujoša. Jāsecina, ka latvietei "atrast spāņu pisaku" ir elementāri. Bet latvietim "atrast spāņu piseni"? Nez, varētu būt neiespējamā misija.

Bet tagad beidzot par būtisko: vakar vēroju pilnu saules aptumsumu. Satriecoša pieredze!

Es: Klau, ja tu būtu pretgaisa aizsardzības iekārtas operators un konstatētu, ka ienaidnieks ir palaidis raķeti, kas nomērķēta uz stratēģiski svarīgo objektu, teiksim, elektrostaciju, tu vari palaist notriekšanas dronu un iznīcināt raķeti pusceļā, riskējot, ka atlūzas un lādiņš nokritīs uz dzīvojamiem namiem, vai arī neko nedarīt un cerēt, ka ienaidnieka raķete netrāpīs mērķī. Pirmajā gadījumā tu uzņemies atbildību par iespējamiem civiliedzīvotāju upuriem. Otrajā gadījumā visa atbildība ir likta uz ienaidnieku. Ko tu izvēlētos?

ChatGPT: Es izvēlētos mēģināt raķeti notriekt, bet ne tāpēc, ka civiliedzīvotāju risks kļūtu mazsvarīgs. Tieši otrādi — lēmums būtu balstīts uz abu risku salīdzinājumu.
Šajā situācijā ir interesanta morālā asimetrija: tu faktiski neizvēlies starp “es nogalinu” un “es nenogalinu”. Tu izvēlies starp diviem scenārijiem, kuros civiliedzīvotāji var ciest:
neiejaucoties, ir paredzams risks, ka raķete sasniegs elektrostaciju un, iespējams, radīs plašākas sekas — bojāgājušos, ugunsgrēku, infrastruktūras sabrukumu utt.;
iejaucoties, tu samazini šo risku, bet radi jaunu, lokalizētu risku — notriekšanas atlūzas vai kaujas galviņas krišanu uz apdzīvotu vietu.
Man šķiet svarīgs arī tavs teikums par atbildību. Es nepieņemtu principu “ja neko nedaru, tad tā nav mana atbildība”. Tā ir psiholoģiski saprotama pozīcija, bet morāli tā neiztur pārbaudi. Ja man ir reāla iespēja novērst paredzamu katastrofu, bezdarbība pati par sevi ir izvēle.
Tomēr operators nedrīkstētu domāt tikai: “Raķete jānotriec par katru cenu.” Viņam būtu jāvērtē, piemēram, cik ticama ir pārtveršana, kur nokritīs atlūzas, kāda ir kaujas galviņas detonācijas iespēja un cik liels ir paredzamais kaitējums abos scenārijos.
Un te rodas vēl interesantāka filozofiska problēma: vai cilvēkam ir lielāka morālā atbildība par kaitējumu, ko viņš aktīvi izraisa, nekā par kaitējumu, ko viņš varēja novērst, bet ne novērsa?
Manā skatījumā — ne vienmēr. Ja es ar ļoti lielu varbūtību varu novērst desmit cilvēku nāvi, bet pastāv neliela iespēja, ka manas darbības rezultātā varētu iet bojā viens cilvēks, man būtu morāli nopietns pamats rīkoties.
Bet šis piemērs kļūst patiešām sarežģīts, ja pārtveršanas varbūtība ir tikai 50 %, bet atlūzu risks civiliedzīvotājiem ir ļoti augsts. Tad vairs nav vienas intuitīvi pareizas atbildes.
Patiesībā tavā piemērā ir ļoti labs sižeta kodols morālai dilemmai: operators nospiež pogu un raķeti notriec — bet pēc tam uzzina, ka atlūzas nogalinājušas cilvēkus. Viņš visu mūžu var domāt: “Ja es nebūtu nospiedis pogu, viņi būtu dzīvi.” Lai gan objektīvi varbūt tieši viņa lēmums izglāba desmitiem vai simtiem citu cilvēku.
Un vēl skarbāks jautājums: vai viņam būtu vieglāk dzīvot ar sekām, ja viņš neko nebūtu darījis? Tas jau ir jautājums ne tikai par morāli, bet par vainas psiholoģiju.

"""AI layoffs" is a corporate dog whistle for offshoring labor"


"AI isn’t doing anything to jobs, they just layoff everyone “for AI” and then hire indians. On the west coast microsoft was laying off 800 employees per month at the start of 2026, and the Monday morning after each round of layoffs they requested 1800 indian h1b visas from the government. This dr is your reality now"5

- "lācītis ķepainītis" = sasvīdis lācis.

- Tikko redzēju motocekla avāriju. Motocekls sasists, bet visticamāk labojams. Pats vadītājs dzīvs, tik āda uz muguras un locitavām vairs nav.


- KC

Īstā prezentācija sākas ap 33=34 minūti.
Šī kontekstā būtu interesanti paskatīties visu to pedo skandālos iesaistīto early life.





The Crypto-Jewish Infiltration of the Church

Saules aptumsuma dziesma

https://youtu.be/hynu6z86d-I

Svīres prom līdz pavasarim

Mazliet sajutos kā Hawk, tikai man nav fancy playa name.

Vispār man bija skepse par šo filmu, drošvien premises dēļ. Bet tad es redzēju dažas atsauksmes, arī manu letterboxed draugu vērtējumi nebija slikti, visbeidzot A24 logo man filmu pārdeva. Jāsaka, ka nenožēloju. Diezgan daudz cringe epizožu, diezgan daudz smieklīgu epizožu, arī tādu, kur pārējā zāle nesmējās, un arī tāds kā spogulis pavērsts pretī dažādos manas dzīves posmos. Nekā groundbreaking, bet emociju uzķēra gan kamera, gan aktieri. Es domāju, ka neveiklību un nervozitāti nav nemaz tik viegli notēlot, nepadarot to par karikatūru. Vēl filmas beigās atskanēja viena frāze, ko es biju dzirdējis iepriekš. Kad filmas titros parādījās Esther Perel vārds, man tapa skaidrs, kāpēc. Un vēl, lai gan es praktiski neko neatceros no Olivia Wilde iepriekšējās filmas, kas nav laba zīme, tomēr palicis atmiņā, ka es beigi neheitoju arī Don’t Worry Darling. Šis mēģinājums fokusēties uz šaurāku problēmu radošajam autputam noteikti ir nācis par labu.

https://wncri.org/2026/08/09/marzieh-nayyeri-executed-in-qazvin/

Agrākās slepkavības:

https://wncri.org/2026/07/31/july-2026-report-death-sentences-women/

Mēģinājumi iracionālos veidos regulēt cilvēku seksualitāti kā vienmēr noved pie smagām sekām:

https://jauns.lv/raksts/arzemes/723396-lietuvu-satricina-pedofilijas-skandals-baznica-jaunakajam-cietusajam-vien-12-gadi

Nekā jauna.

sestdien biju īstā pirtī ar meitenēm un tā bija patiešām īpaša sajūta - ar pašas bērniem un pa īsto - plikām, ar karsēšanos, skrubi no vecām tējām (un cidonijām, kas palikušas pēc sukādēm un kokosa eļļu un sāli) un svaigi grieztām pirtsslotām un pēršanos un dzesēšanos dīķī un tēju un skuķiem arī patika un nebaidījās, jo draudzenīte arī gāja

un Staldzenes stāvkrasts šodien ļoti vējains un Ventspilī jau kā parasti - riktīgi forši, tik, ka līst

Šo ir mazliet grūtu noformulēt, bet kaut kā dzīve šobrīd šķiet mazliet garlaicīga. Ir tie daži pasākumi gadā, un viss pārējais laiks faktiski tiek aizpildīts ar sportu, jo tā ir vieglāk. Tās dažas dienas Londonā bija diezgan piepildītas, jo bija gan limitēts laiks, lai satiktu cilvēkus, gan visādas izstādes pieejamas. Nebūtu sarunāti plāni, es drošvien Vesa Andersona izstādē būtu pavadījis vēl kādas divas stundas. Gan jau dzīvojot tur uz vietas būtu tās pašas problēmas, kas šeit, lai gan nenoliegt, tā ir pavisam cita līmeņa pilsēta. Un cilvēki apkārt ir vai nu par jaunu, vai par vecu, vai pārāk single, vai pārāk couple, vai, vai vai...

Es nez. Piezīme par manu intravertumu šķiet kā tāds joks, bet nu tā reāli es galvenokārt uz kaut kādām filmām un koncertiem eju viens. Visi tie mēģinājumi kaut ko saskaņot biežāk beidzas ar to, ka es vienkārši palaižu kaut ko garām, un tad jau labāk uzreiz rēķināties tikai ar sevi.

būsim godīgi - mom topiņus un bikses pilnīgi mierīgi varētu arī saukt par mom & dad

Pēc visa, ko viņš ir sacījis un darījis, klausīties Kasparu Dimiteru ir diezgan heavy metal, bet šis ir tik lielisks, ka es nevaru un lieku uz repeat. Gustava Frēdinga fantastiski spilgtā ainiņa ar tumšo slāni, Knuta Skujenieka atdzejojums (kaut vai tas moments, kur viņa tekstā dzejoļa varone ir nevis "trakā", bet "aplamā"), un lipīga melodija.

Un vēl man ir jādomā par to, ka dzejoļa varone droši vien ir saistīta ar kādu reālu personu, šīs personas jau sen vairs nav, bet ideja par šo personu ir nemirstīga.

Te cilvēks pamato diferencētos nodokļus

http://klab.lv/users/extranjero/419404.html?mode=reply

Man šķiet ka pasākumu var vēl precizēt:

Neaplikt ar augstiem nodokļiem jebkurus biznesus un kapitālus bet tikai tos biznesus un kapitālus/ to īpašniekus kuri nav derīgi zinātniski tehniskajam progresam.


Piemērs:

Tu esi miljonārs - privātu klīniku īpašnieks => tev nepaaugstina nodokļus.
Tu esi miljonārs - kazino īpašnieks => tev paaugstina nodokļus.

Katram biznesam piemērojam derīguma koeficientu - augstāks derīguma koeficients => zemāki nodokļi.

Pamatojums:

1) Derīgu biznesu veicināšana, kaitīgu bremzēšana => selekcija.
2) Resursu un varas koncentrācijas saglabāšana un veicināšana ja mērķis ir labs.

Labs definējas kā ZTP veicinošs.

gaidīju, kad pietumsīs, lai varētu braukt plika peldēt Niedrājā. pietumsa, braucu, peldēju un man pašā degungalā nokrita pirmā perseīda.
tūlīt aizlidos svīres.

Nav tā, ka es ļoti gribētu šo rakstīt, bet mans pienākums ir uzrakstīt, kāpēc es šobrīd pilnībā atbalstu Spānijas progresīvos un kāpēc to vajadzētu darīt ikvienam, kam rūp personīgā pārticība. Es pie tā nonācu kovida dēļ, bet tam nav sakara ar Spānijas ieviestajām absurdajām un aplami stingrajām mājsēdēm.

Kovida laiks parādīja, ka daudziem var būt stipri viedokļi, bet tie nav neko vērti, jo vēlāk nevienam par to nav jāatskaitās. Īsto novērtējumu saņem tie, kuri ir gatavi savu viedokli pamatot ar reālām vērtībām, piemēram, ieguldījumiem biržā.

Kovida sākumā Cibā bija Rindra, kura pajautāja, “Vai jūs jau esat sapirkušies akcijas par lēto cenu?” Es labi sapratu, ka vispārēja panika par kovida šausmām ir nepamatota, un akciju tirgus pilnīgi noteikti drīz atkopsies, tāpēc es pieņēmu šo ieteikumu un visus brīvos līdzekļus ieguldīju akciju tirgū (neskaudiet, man šo brīvo līdzekļu nebija daudz). Šie ieguldījumi bija neparasti veiksmīgi, un apmēram gada laikā man deva 100% peļņu, ar to pierādot, ka mans viedoklis bija pareizs.

Tomēr nevar zinātniski apgalvot, ka šī uzvara bija tieši tāpēc, ka man bija taisnība par kovidu. Tā varēja arī būt nejauša veiksme un tirgus varēja ātri atkopties citu iemeslu dēļ. Es sāku meklēt pierādījumus, kas apgāztu manus pieņēmumus. Tā es pamazām nonācu pie Gerija Stīvensona grāmatas, kurā viņš apraksta savu veiksmīgo pieredzi biržas treidera darbā, liekot derības uz to, ka procentu likmes pēc 2008. gada krīzes saglabāsies zemas. To nespēja paredzēt daudzi ekonomisti, jo bija šķietama pretruna – akciju tirgus atkopās un šajā laikā sasniedza nebijušus augstumus.

Es uzticos Gerijam, jo viņš savu viedokli pamatoja ar treidera darījumiem, un dažu gadu laikā nopelnīja savam darba devējam aptuveni 70 miljonus mārciņu un komisijās par savu darbu saņēma ap 5 miljonus mārciņu. Tas pierāda, ka tas nav vienkārši viedoklis, bet arī dziļāka izpratne par to, kas notiek ekonomikā.

Gerijs izskaidro, ka procentu likmes saglabājās zemas, jo ekonomika joprojām bija ļoti slikta: darba cilvēku ienākumi nepieauga, patēriņš bija zems un tas neveicināja izaugsmi. Savukārt bagāto cilvēku ienākumi turpināja pieaugt un viņiem bija daudz brīvo līdzekļu, kurus nespēja iztērēt. Attiecīgi šie līdzekļi tika ieguldīti vai nu nekustamajā īpašumā, vai uzņēmumu akcijās, kā arī zeltā, uzturot šo aktīvu cenas augstas.

Vienīgās šaubas par to, vai Gerija naratīvs atbilst realitātei, rodas no tā, ka dati neparāda, ka nevienlīdzība ir pieaugusi. Varbūt viņam nav taisnība, bet varētu būt arī tā, ka mēs esam zaudējuši fokusu uz to, kādi dati ir jāskata, lai saprastu šo fenomenu par ienākumu pieaugumu atšķirību starp bagātajiem un parastajiem cilvēkiem. Arī kovida laikā katru dienu tika publicēti dati par saslimušo un mirušo skaitu, taču tie nekad neparādīja būtisko – ka kovids ir risks senioriem un cilvēkiem ar citām slimībām.

Gerijs redz nākotni diezgan drūmu. Ja mēs neatrisināsim šo problēmu ar ienākumu pieaugumu atšķirību, darba cilvēkiem būs aizvien grūtāk iegādāties savu mājokli. Viņš iesaka radikālu risinājumu – nodokļus bagātībai, nevis darbam! Šīs nav komunisma idejas, un tām ir vēsturiska pieredze kapitālisma valstīs. Periodā pēc 2. pasaules kara ASV un Apvienotā Karaliste uzlika 90% nodokli bagātniekiem, un šajā periodā bija visātrākā izaugsme un darba cilvēki baudīja labākus apstākļus. Toreiz parasts strādnieks pastā vai benzīntankā varēja iegādāties savu māju, kamēr mūsdienās tas vairs nav iespējams, lai gan pēc IKP ekonomika ir ievērojami augusi.

Progresīvais nodoklis nav sociālisms vai komunisms. Tā ir nodokļu politika, kas novērš, ka sabiedrība sadalās trūcīgajos un mazā saujiņā bagātnieku. Šobrīd progresīvais nodoklis darba algām nav pietiekams, jo bagātnieki vairums ienākumu negūst no darba, bet kapitāla pieauguma. Tāpēc ir ļoti svarīgi sākt aplikt lielāku kapitālu ar nodokļiem, lai cik politiski grūti tas nebūtu.

Dažas mazās valstis, kā Norvēģija jau eksperimentē ar šādu politiku, bet tam nav pietiekamas ietekmes, jo bagātiem cilvēkiem ir viegli mainīt savas mītnes valsts rezidenci. Spānijai ar savu progresīvo politiku ir vislielākās iespējas to ieviest no lielajām valstīm, un pēc tam varētu sekot citas valstis. Tāpēc es pilnībā atbalstu Spānijas pašreizējo politiku, ne obligāti pašreizējo premjerministru, bet tas nav būtiski. Nekad nebūs tā, ka mums patiks pilnīgi visas valdības politikas, bet Spānija iet pareizajā virzienā. To pierāda arī tās labie izaugsmes dati, un tās rūpes par visiem iedzīvotājiem, it īpaši tiem, kas nav turīgi vai bagāti.

Visiem vajadzētu atbalstīt Spānijas izvēlēto kursu un beigt cepties par imigrantiem. Bagātie tikai uzkurina naidu pret imigrantiem, lai novērstu mūsu uzmanību no iespējamiem nodokļiem bagātībai. Viņi spēlējas ar cilvēku emocijām, lai gūtu personīgu labumu, un tas ir ļoti nožēlojami. Nepakļausimies viņu manipulācijām, un sāksim atbalstīt politikas, kas palīdz mums, parastiem darba cilvēkiem.

Atsauces:
https://garyseconomics.org/
https://sites.prh.com/thetradinggamebook
https://www.youtube.com/@garyseconomics

bija tāda dziesmiņa.

Paskatīsimies, no kā tad mums labticīgie pilsoņi baidās.

http://klab.lv/users/jan09/565354.html?mode=reply

Tātad kas mums tur ir:

• biometriskā kontrole / digital ID + CBDC + skaidras naudas izskaušana + sociālā reitinga sistēmas = totāla sabiedrības paklausība un uzvedības kontrole

Kopš es pēdējo reizi skatījos visādi cashless projekti tiešām tika no kreisajiem bīdīti bet saasinoties ģeopolitiskajai situācijai ir atmesti. Nu un ja mēs neuztaisam galēju totalitārismu, cilvēki vienalga uzkrās materiālas vērtības. Sociālā reitinga sistēmas mēģina ķīnieši un viņiem pārāk labi neiet, savukārt visādi ES personas datu aizsardzības mehānismi ir kāreiz tāpēc lai šāda novērošanas sabiedrība neiestātos.

• maksimāla vakcinācija / sterilizācija + medicīnas un farmācijas totalitārisms = depopulācijas ātruma un ģeogrāfijas kontrole

Cilvēks uzkrītoši nesaprot kā strādā vakcīnas un priekš kam tās ir, savukārt kā tehniski realizēt masu sterilizāciju tā lai neviens to nepamana ir labs jautājums, ir pāris iespēju kā to var izdarīt vispār bet atslēgvārds ir nepamanīti, visi prot ņemt paraugus un lietot LC-MS un tml metodes.

• perversiju propaganda + sabiedrības pamatstruktūras sagraušana + sabiedrības atomizācija = dzimstības samazināšana depopulācijas labad

Pretī liekam artifical uterus veida projektus.

• klimata afēra + deindustrializācija + kapitāla hiperkoncentrācija = vidusšķiras likvidācija

Deindustrializācija būtu zāģēt zaru uz kura paši sēž, neviena oligarhija nav TIK stulba + ja nevēlamies dedzināt ogļūdeņražus, būvējam AES, atkal jau sen zināma lieta.

• izglītības degradācija + zinātnes prostituēšana + mediju kontrole un soctīklu cenzūra = informācijas un naratīvu kontrole

Ir labi zināms no vēstures ka šis noved pie attiecīgās sabiedrības kolapsa. Atkal - nav jēgas.


Nu un visbeidzot labam konspirologam ir jābūt vismaz labai iztēlei, šite es redzu iztēles trūkumu. Mājasdarbs šādam labticīgam pilsonim varētu būt padomāt par to kā pārvēršas sabiedrība ja MU tehnoloģiju dēļ apstājas paaudžu nomaiņa un dzīvošanai derīgas kļūst visādas līdz šim nederīgas vides, dziļais kosmoss, asteroīdi, arī starpzvaigžņu telpa. Ja ķermenis ir tā kā tagad apģērbs vai transports - indivīds uzvelk kādu vajag.

Domaju, ka Sabiha Gökçen ir galvenie krievu vārti uz Eiropu un pārējo pasauli.

Lai nu kā, esmu Baku (rīta pastaigas laikā sapratu, ka palieku blakus "чёрт побери") un jau kādu laiku domāju par to, no kurienes mūsu valodā bija ienācis vārds "tahta" un kur tas tagad ir palicis.

vakar sajutos beidzot izaugusi liela un tas bija ļoti priecīgi! pirmo reizi mūžā biju uz tusiņu pēc darba (parasti bija otrādāk) un uz to aizbraucu ar mašīnu! pati! noparkojos kkur pie Triangula bastiona un pēc dejām st.Black - ļoti patika - var dejot arī otrajā stāvā pie galdiņiem, skaņa bija ļoti laba, grupai pūlī stāvēja džeks ar planšeti un regulēja skaņu. izdejojos, bet ar beibēm uz Sapņiem un kokteiļiem (pēdējo reizi tur biju kad tas bija vēl Vecrīgā) negāju, jo potītei būtu par daudz un tad caur maķīti (satiku draudzenes bērnu aukli.lol) uz mašīnu un pati pa tumsu braucu mājās un man ļoti patika šitas formāts. Pierre Zero Chardonnay bija ļoti garšīgs, man laikam baltvīnos negaršo.. alkohols :D
redzēju Galvanovski viņa krutajā vāģī un vienu brītiņu pat braucu viņam pa priekšu

LMAO Extrameļķis tagad tēlo baigo "latvietību" pilnīgi bezjēdzīgā topikā priekš damage control. Ieaicināt slepkavas un izvarotājus un vēl vairāk aizvietot latviešus Latvijā ar šimpanzēm, kurā jau tā tikai nedaudz pāri 50% etnisko latviešu populācijas, tas gan viņam patiktu, bet nedod dievs kāds copy-paste tekstu kirilicā iekš Cibas. Kāds patriotisms! Čigāna-žīda unholy krustojums in action. :D

Turpinot izbaudīt degvielas nakts serinādes, es mēģināju saprast, kas notiek to autovadītāju galvās, kuriem pārvietošanās pa koplietošanas ceļiem ir jāpadara par emocionāli piesātinātu piedzīvojumu. Tas man atgādināja vienu nesenu atgadījumu.

Braucu es mājās no Lietuvas, kas ir pagarš ceļa posms, un pret iztērēto laiku, kas ir jāpavada ceļā, es attiecos filozofiski. Es arī mēģinu lieki izvairīties no pedāļu spaidīšanas un kloķu raustīšanas, tāpēc gandrīz visu ceļa posmu es braucu ar konstantu ātrumu apmēram ceļu satiksmes noteikumu ietvaros, ko nodrošina gana mūsdienīgs auto. Kaut kādā vienā trīs joslu posmā mans iestādītais ātrums bija lielāks kā diviem smagajiem auto, kas bija nolēmuši aizņemt divas joslas, tad nu es viņiem virzījos garām pa malējo kreiso. Kāds vīrietis aiz manis bija nolēmis, ka kādi pieci kilometri virs atļautā maksimālā ātruma viņam nav pietiekami ātri, un veica visādus žestus ar auto un rokām, un kopumā izskatījās ļoti frustrēts. Es melotu, ja teiktu, ka es nekad pie stūres neuzvelkos, bet jāatzīst, ka ne dēļ cilvēkiem, kas pārvietojas adekvāti un ceļu satiksmes noteikumu ietvaros. Kad es biju ticis garām smagajiem auto, un mans ceļabiedrs garām man, viņš savā frustrācijā vēl netika arī galā ar situāciju uz ceļa, un man jau šķita, ka nu tūlīt būs lēkšana ārā no auto un liela runāšanās. Es drošvien neizbaudītu šo interakciju, bet es arī nepielāgoju savas dzīves lēmumus tā, lai izvairītos no hipotētiskām konflikta situācijām. Es speciāli neradu apstākļus, lai konflikta situācijas veidotos, bet es parasti rēķinos ar to, ka kāds varētu vēlēties ar savu agresiju vērsties pie manis. Taču šinī gadījumā nekādas apstāšanās un kāpšanas ārā nebija. Tad nu man radās jautājums, un kam no tā visa palika labāk? Es tā kā nejutos izdarījis kaut ko nepareizi, tāpēc man bija diezgan vienalga, un šī bija tāda neērtībā apmēram kā neērtā lenķī spīdoša saule. Un ja man jāmin, tad vienīgās emocionālās ciešanas pats sev radījā nepacietīgais vīrietis. Un vai tas bija to vērts?

Katram gadījumam, šī stāsta morāle nav vienmēr kāpt ārā no mašīnas skaidroties. Tu nekad nevari zināt, kas otrā mašīnā ir pie stūres. Drīzāk tas, ka tavi mēģinājumi sabojāt dienu kādam, kurš tevi kaitina, diezgan bieži var nesasniegt mērķi, un tā vietā tu vari izvēlēties nebojāt dienu sev. Bet arī tas, ka cilvēki ir pārāk integrējuši auto savā identitātē. Es te nesen iedomājos, ka tomēr ir jauki, ka tagad uz miesta veikalu var aizbraukt piecās vai desmit minūtēs, un vairs nav jāpatērē vairākas stundas, ejot kājām. Šis dzelzs gabals ar četriem riteņiem jau dara diezgan fantastisku darbu, pat ja to nevar sapārot ar jaunāko telefonu. Tas, ka došanās uz citām valstīm joprojām ir īpašs piedzīvojums, varbūt pat nav slikti. Savukārt ceļošanu visumā stipri vien ierobežo fizikas likumi, un maz ticams, ka mēs jebkad pametīsim šo planētu. Viss ir relatīvs, un uz visa šī fona bojāt sev dzīvi par ātrumu stapību stapr 90 km/h un 120 km/h šķiet visai muļķīgi.