Janvārī tiku pie MiBand2, jo bija nejēdzīga atlaide un jau sen gribējās, un mēs visi atceramies fjanvāri. Tā nu tas sāka skaitīt un mērīt, un, re, gada beigās izrādās, ka nejauši var aiziet diezgan tālu.

Pat nemaz necenšoties, tikvien kā ikdienā sanāk, šitā 13 gadu laikā var apiet apkārt zemeslodei pa garāko ceļu, sooo much room for activities.

Da lat da (Da lat da)
Da lat da (Da lat da)
Da-da-da dun-diddle un-diddle un-diddle uh da-da

Jābet ar roku rakstītajā nevar pakāpties atpakaļ, iestarpināt vēl kādu rindkopu vai sešpadsmit, pārkārtot, labot, labot, izlabot, pārrakstīt no jauna un ieviest plūdenu skaidrību. Datorrakstam toties ir spelčekera uzticamais plecs un vienmēr noderīgais "delete" taustiņš. Svētā trīsvienība – ctrl-a-delete.

Viens no grandiem, varbūt Stīvens Kings, varbūt nē, stāstīja, ka savus garabērnus tāpēc raksta tikai ar rakstāmmašīnu, citādi sliktajās dienās būtu nodzēsis labu tiesu dižpārdokļu, bet iznīcināt papīrčupiņu jau prasa piepūli un laiku atdzist.

Poll #21259 Meinstrīmo?
Open to: All, results viewable to: None

Ar kuru roku tu spied tuksnes taustiņu uz klaviatūras, kad raksti tekstu?

Pirms septiņiem.

Vasarā, skatoties nākotnes laikapstākļu prognozes vēsākās dienās, vienmēr ir pārliecība, ka tas tikai tagad tā, tas jāpārdzīvo, pāries un pēc dažām dienām vai vismaz pēc nedēļas atkal būs silts, gaišs un sauss. Rudenī nē. Rudenī kļūst tikai aukstāks, slapjāks, vējaināks.

Šogad pirmoreiz peldējos 13. maijā, pēdējo – 21. septembrī. Maijā bija ļoti silts ūdens, septembrī – tiešām auksts. Divas minūtes ūdenī tomēr skaitās ūdenī, bet pēc izkāpšanas krastā varēja just kā asinis zem ādas joņo un karsē atdzisušo virsējo slāni. Un cik silts gaiss. Vai tā bija laba doma? Nnnnnnnu tas bija jādara.

Visu vakaru esmu pavadījis ārā, pa brīžiem paskatoties uz gandrīzpilnmēnesi, Marsu un zvaigznēm. Zincik cilvēku šovakar skatījās uz Mēnesi? Somijā, Polijā, Ēģiptē, Dienvidāfrikā? Simti tūkstoši? Miljoni? Visiem kaut kas kopīgs. krii uzrakstīja, ka nekad tā vairs nebūs. Pie laba tik viegli pierast.

Šogad esot nepieklājīgi uzdot jautājumu "Vai tev vajag ābolus?"

Tā ir, zinu, cik bieži esmu atteicies un pats jautājis. Žēl, bet absolūti lielāko daļu nākas izmest, jo daudzi sapūst jau kokā, atlikušie ir lieli un, krītot no augstuma, līdz zemei nonāk vairāk vai mazāk saplacināti. Pārējie, kas vēl paliek veseli, ir garšīgi, taču tāpat daudz un nevienam nevajadzīgi, bet ziemai nav saglabājami un pārstrādāt visu nav iespējas un jēgas. Ievārījumu kultūra manu draugu lokā nav diez ko attīstīta un ar burciņām uz tirgu jau neiešu. Vēl varētu cept ābolkūkas un pārtikt tikai no tām (ja viņiem nav maizes, tad lai ēd kūkas). Varētu tās nest uz darbu ik pārdienu. Es tā reiz izdarīju, likās, ka pie trešās kolēģiem tāda pārtika jau bija mazliet apnikusi..

Pagājušajās brīvdienās pirmoreiz pagatavoju ābolu džemu, sanāca garšīgi, lai arī ne pārāk džemīgi, bet noteikti būs jāatkārto. Vēl tos izmantoju kombinācijā ar brūklenēm, bet tāds ievārījums jau ir klasika un defoltā vienmēr ⭐️⭐️⭐️⭐️⭐️.

Rudens depresija sākas, kad saulriets ir jau pirms astoņiem.

Uz porainas graudu vai baltmaizes plānā, plānā kārtiņā uzziest vēl nesacukurota medus kārtiņu un atstāt uz kādām desmit minūtēm. Maizes medus pusē nez kāpēc notiks kāda reakcija un tā ātri sakaltīs, izveidojot medainu garozu, – salds mīkstais grauzdiņš.

Lai gan pilsēta, kāds kaut kur puskilometra rādiusā tur vistas, tāpēc agros rītos dzirdami izteiksmīgi "kikerigū!"

Tas brīdis, kad iznāc no pārtikas veikala, kurā pavadītas kādas desmit minūtes, un sajūti, ka ārā taču ir ļoti vasarīgs un pavisam silts vakars, par ko atdzesētajās telpās jau paspēji aizmirst un pierast.

Vispārējās noskaņās droši vien ne tikai es šais dienās aplūkoju sava novada/pilsētas amatiermākslas kolektīvu sarakstu, pievēršot uzmanību nodarbību laikam un iztēlojoties to savā dienas plānā.
Te ir pieci kori, pieci deju kolektīvi, kā arī viena folkloras kopa un viens teātris, nu un trīs orķestri un mākslas studijas, bet tie jau tā. Neatbilstot bērnu, jauniešu un senioru vecuma cenziem, saraksts, protams, ir īss.

Inputs: http://services.swpc.noaa.gov/text/3-day-forecast.txt
Outputs:

Eees tikai gribu saņemt īsziņu, ja NOAA prognozē ģeomagnētisko vētru.

Vakar dažas stundas nosēdēju uz jumta, tur saulē silti un vairāk, pat varēja uzrotīt piedurknes, lai mazliet atdzistu, jo

“It was one of those March days when the sun shines hot and the wind blows cold: when it is summer in the light, and winter in the shade.”

kā rakstīja Dikenss. Uzpūšot vējam, gan uzreiz bija jāatgriežas pie jakas, cepures un cimdiem.

Kaut kur internetos atradu viedo/video padomu, kādus trauciņus izmantot dažādu mazo stādu audzēšanai, lai tos pēc tam viegli un bez mīcīšanas var pārstādīt zemē – gan, piemēram, citrona vai apelsīna izdobtās mizas, gan olu kartona iepakojumu, gan olu čaumalu pusītes. Tās arī bija uzreiz pieejamas, tāpēc nolēmu pamēģināt praksē ar "bezstīgu mēnesszemenēm", lai kas tas arī nebūtu. Gaidīšu rezultātus, sniegšu novērtējumu, rakstīšu atsauksmes.

Dārzā vietām vēl ir sniegs un ledus, zeme ir pilnīgi sasalusi, pat ne pabakstīt, tāpēc nesaprotu, kā šur tur sniegpulkstenīšiem izdevies izlauzties tai cauri. Es un daba ir 0:1.

Šodien, savukārt, valda dziļa tumsa. Varbūt nepareizi pagrozīju pulksteni.

Reizēm, nonākot vietās, kur nav redzams laikmeta pieskāriens – nav elektrības stabu, asfalta, plastmasas atkritumu, nav redzamu māju un cilvēku, iedomājos, ka tādā laikam nepiesaistītā ainavā varētu samesties laiktelpa, kā rezultātā, neko nenojaušot, es varētu aizlēkt tuvākā vai tālākā pagātnē.

Silciema mežos, kur šad tad braucu ar velo vai slēpoju, ir daudz pēdējā pasaules kara ierakumu, tur ir gan garas un līkumotas tranšejas, gan lielas bedres tanku slēpšanai. Tur man šķiet, ka pēkšņi kāds brūnā šinelī tērpts vīrs ar šauteni varētu mani apturēt un, turot uz grauda, jautāt, no kurienes, uz kurieni un jebkurā gadījumā – esmu saņemts gūstā.

Ja tie ir klaji lauki, tad ceļam varētu nebūt zālāja pa vidu un pretī varētu nākt kāds pajūgs. Es nobrīnītos par viņu drānām, viņi – par manu alumīnija zirgu. Vārds pa vārdam un – jopcik, tas ir 17. gadsimts. Apžēlotos par mani un pieņemtu saimē, ļautu gulēt stallī. Senos laikos cilvēki vispār gulēja pussēdus. Vai arī uzreiz sadedzinātu uz sārta vai izrādītu gadatirgos kā frīku.

Apģērba dēļ vien jau mani varētu noturēt par citplanētieti – neilons, likra, gumija, plastmasa un viss pārējais. Kas tās par burvestībām, ka t-kreklam nav vīļu? Kamēr vēl telefons nebūtu izlādējies, varētu parādīt dzīvās bildes. Vai vienkārši bildes. Un selfijkameru. Spogulīt, spogulīt. Un mūsdienu mūzika, to būtu pagrūti paskaidrot, ka neviens no instrumentiem, kas dzirdami, nav īsts, ka visas skaņas ir sintezētas, izdomātas no zila gaisa. Lai gan jau telefonā varētu atrast arī ko pieņemamāku no Noras Bumbieres, Armanda, Kārļa Kazāka vai vēl kāda vietējā.

Tā kā tikpat nejauši atgriezties savā laikā būtu pārāk neiespējama sakritība, tad būtu arī kā jāiekārtojas uz dzīvi. Es varētu, piemēram, kļūt par skolotāju dabaszinātnēs vai kaut ko tādu. Tad gan, protams, jāuzmanās ar dažādu pašsaprotamu lietu atklāšanu, par gravitāciju, elektrību, ķīmiju – lai neradītu kādu paradoksu, kas konkrēti sabojātu visas nākotnes vēsturi.

Vai arī varētu vienkārši strādāt par tulku kādiem augstmaņiem, piepalīdzēt ar angļu valodu. Par vācu vai krievu valodu viņi varētu nebūt sajūsmā, un franču tikpat kā vairs neatceros. Tulkot varētu tik ilgi, kamēr mani neiemestu ķurķī par pārlieku familiaritāti un etiķetes neievērošanu.

Varbūt tāda ceļošana laikā arī notiek. Cilvēki taču pazūd bez vēsts. Gan jau ne visi iet bojā vai dara to, labprātīgi mainot identitāti, varbūt daļa nonāk citās dienās. Kaut kā taču piramīdas un Lieldienu salas statujas uzcēla, just sayin'. Tāpat arī esot gadījumi, kad cilvēki uzrodas neparastās vietās, drēbēs un tā. Dokumentēti gadījumi – "pilns internets".

Šorīt ir tāds rīts, kad gribas iet brokastot ārā, sēdēt saulē un lasīt grāmatu. Mežonīgais vējš un -7° gan to vēl neļauj, taču sajūta ir pavasarīga. Drīz.
Man pavasaris sākas, kad izdzerti pirmie trīs litri kļavu sulas, tāpēc kaut kad ap pagājušo trešdienu. Tagad gan tur viss, protams, sasalis un nekustas, bet gan jau. Drīz.
Banānu pankūkas ar zemeņu ievārījumu to visu diezgan labi kompensēja. Būs ziemas beigas. Drīz.