Buch, buch, sawljes! ❤️

Vienalga, vai tevi interesē zemāk aprakstītais, vai nemaz ne, bet nospied uz linka un apskaties gaisa plūsmas – http://earth.nullschool.net/
Visa pasaule nemierīga.

Šodien ir kaut kāda tāda diena, kad 27-40 km augstumā virs mums ir ļoti ātra jetstream – "strāvplūsma", tādēļ briti un poļi izdomāja, ka tieši šai dienā ir jāpalaiž vairāki baloni, kas šautos pāri Eiropai un Āzijai ar ātrumu 300-350 km/h.
Tos visus var redzēt uz spacenear.us kartes.

Polijas balons ir ticis līdz Kazahstānas vidum, britu baloni līdz Ukrainai vai vēl kaut kur Eiropas vidū, viens paplunčājās Ziemeļjūrā un atkal pacēlās, cits pakaitināja kokus, viss ir tāds liels eksperiments. Eiropā šodien šim "flešmobam" aktīvi seko līdzi kādi 150-200 klausītāji, pasīvi vēl vvz.

Bet galvenais – es viņus pazīstu! Es pazīstu lielu daļu no tiem, kas šito visu dara. Septembrī Oksfordā bija balonistu konference – paši rīko, paši piedalās. Tā bija jau trešā kopā un pirmā, kurā piedalījos. Gribēju jau pagājušajā gadā, bet kaut kā tālāk netiku, tomēr šogad gan aizbraucu. Viens pats Londonā un tā. Ikdienā tos cilvēkus "satieku" #highaltitude čatā (Freenode, IRC – vēl dzīvs), un tad bija iespēja viņus satikt arī klātienē – gan poli, Tomeks, tāds runātīgs vīrs, gan Džeimsu Koksonu, kas vispār bija viens no pašiem pirmajiem britu habistiem, gan Filipu no Ziemeļīrijas, mums daudz kas kopīgs, gan Entoniju no tālajiem ziemeļiem (Jorkšīras), kas vispār ir baigais nazīt's, gan Edu, kas ir raķešzinātnieks, hā! Ara no ASV, kurš strādā NASA JPL! Vispār baigais kadrs, kā no Losandželosas šortiņos, tā arī turpina, kad visi apkārt drebinās, bet viņš sajūsminās par zaļās dabas krāsu un lietu, kas ik palaikam līst. :) Steisija no stratodean.com – ļoti jauka meitene, arī daudz runā. :) Un viņi visi ir tādi jaunieši, ne večuki vai pat gados. Īsāk sakot, lieliska sabiedrība. Žēl, ka vēl neesmu izšķirojis bildes.

Konference bija Oksfordas Jūras akadēmijā (nu vai kā to tulko), man bija tikai jāiziet cauri tam foršajam, lielajam parkam, jo viesnīca bija otrā galā, atpakaļ gan meklēju apkārtceļu, jo parks jau bija slēgts. Pēc beigām mēs vispirms devāmies uz krodziņu turpat blakus, pēc tam uz citām līdzīgām vietām vienkārši parunāties un pačilot. Es biju domājis, ka jutīšos diezgan nu tā, viens pats tālu projām, sveši cilvēki, vēl varbūt nesapratīšu viņu izloksni vai vēl ko, bet nekā tāda, viņi visi ir tik draudzīgi, tik atvērti. Varbūt man tāds nepiemērots temperaments, varbūt kaut kāda sajūta, ka esmu no mazas zemes tālu prom ziemeļaustrumos, bet tur visu attieksme bija tik silta, ka es vienkārši biju viens no viņiem, tikpat ievērojams kā citi vairāk vai mazāk pieredzējuši habisti. Daudzi pārjautāja, vai tiešām tikai tāpēc uz vienu dienu lidoju uz Londonu, lai pabūtu tādā improvizētā sanāksmē, bet, jā, tā arī bija un bija vērts, bija forši, bija jauki un vērtīgi viņus satikt un parunāties, tā ir tiešām lieliska un draudzīga kopiena. Pirms vairākiem gadiem to nosauca par UKHAS – UK High Altitude Society, nosaukums ir palicis, taču zem tā tagad ir cilvēki no daudzām Eiropas valstīm, Austrālijas, ASV, Kanādas, Taizemes, Jaunzēlandes, .. Un visi tiekas #highaltitude. Galvenais, ka tā nav īsta organizācija - ja tu piedalies, tu jau skaities savējais un viss. :)

Man patīk baloni, tie ir ar emocijām.

"Mēs jau tur ilgi nebūsim, vēl pa gaismiņu mājās."

4:00:

4:48:

Brālēna dzimšanas dienā ar brālēnu, māsīcu un Edi aizbraucām pie brālēna un māsīcas māsīcas uz Lāņiem uz brālēna un māsīcas māsīcas dzimšanas dienu.

Dabūju iesnas un varbūt arī kaklkslslsks sāpēs, bet šovakar tomēr forši izbraukājāmies.

Ir atsākušies Vipsporta Veloapļi Biķerniekos trešdienās, šodien bija otrais posms, uz kuru gribēju pierunāt brālēnu, bet viņš tehniski nebija gatavs, Kopijs pēc maratona nevarēja, viens negribēju, beigās visi trīs aizbraucām līdz molam. Tos divus jau kā salaiž kopā, tā no lēnā brauciena vairs nekas nepaliek.. Sākumā kāda jauna skrituļotāja gribēja nonest Kopiju, kas izskatījās šaušalīgi, bet beidzās bez skrambām, jo viņai kā sportistei bija visi sargi. Pa ceļam pļāpājām un pētījām meitenes, pie jūŗas pasalām, bet atpakaļceļā iesildošā un īsā dragreisā gandrīz izklājos uz asfalta pie 40+ km/h – mums diviem pietrūka vietas uz plata ceļa.

Vismaz kārtīgi notestēju velo. Tas nedēļu pavadīja servisā! Bezjēgā! Tam pa rudeni un ziemu bija nodiluši priekšējie zobrati, kasete, rullīši un izstiepta ķēde, tāpēc sarunāju, aizvedu to uz servisu, iedevu lapiņu ar detaļām, kas jāliek virsū, jo ko es tur daudz čakarēšos. Tā bija ceturtdiena, cerēju pirmdienas vakarā dabūt atpakaļ. Nekā, otrdien arī vēl nekā, pat trešdien nekā, zvanu pārbaudīt – "ir, rīt būs". Ceturtdien joprojām klusums, tāpēc aizgāju tam pakaļ, pie viņiem nopirku tās pašas detaļas, aizbraucu pie Kopija pēc instrumentiem (viņam ir viss!) un instrukcijām, kas un kā jādara, un nomainīju pats gan klaņus, gan kaseti, spēku tam vajag, bet nav nemaz neiespējamā misija arī pašam to izdarīt. Viņš teica, ka tam vajadzēs 40 minūtes, man pagāja stunda un 40 minūtes. Vienīgais, ko servisā izdarīja, – uzlīmēja firmas uzlīmīti.

Pilsētā jau atkal bija silts un, tuvojoties centram, arvien siltāks. Kas man vispār patīk pavasarī, ir smaržas – viss plaukst un ož. Ievas uzziedēja, pasmaržoja un noziedēja (sestdien no rīta vēl bija, pusdienlaikā pēc lietus vairs nebija). Tagad ceriņi. Vī kādreiz teica, ka vasara sākas, kad uz viņas ielas uzzied kastaņi. Šogad viss ir savādāk un saspiesti.

Brīvdienās bija tik karsts, ka man ļoti patika, un ar brālēnu aizmināmies līdz Līgatnei – es cēlos agri, agri un vilkos, bet viņš nesās un teica, ka man esot jāēd vairāk ogļhidrātu. Bet pirmdien un otrdien pa lietu tik mitrs un silts gaiss, ka vispār lieliski. Kam man ogļhidrātus..? Kam ir ogļhidrāti..?

Ceru, ka tie dzīvnieciņi, kas pārtiek no odiem, knišļiem un maijvabolēm, šopavasar ir pārlaimīgi. Kādam taču jābūt!

Vēl nebija plkst. 12, kad es jau biju nošķūrējis visu sniegu, nosauļojis vaigu, teleskopā pētot Sauli, izracis kanāliņu pagalma vidū, ieraudzījis pirmos divus sniegpulkstenīšus un pirmos divus tauriņus.

Vispār man jau martā bija doma, ka sniega lāpstas droši vien var transportēt uz šķūnīti nākamajai sezonai, taču, re, arī aprīlī tiek izmantota pat lielākā. Bet nu tauriņi arī zina, ka, jopcik, aprīlis tomēr.

Vēlāk mani paaicināja uz slēpošanu, un zināju tikai aptuvenu virzienu, bet ne jausmas, kur tieši būs jāslēpo. Izrādījās – pa purvu. Purva vidū izrādījās – pa Sudas purvu. Bet nu kāds tur skaistums! Eitunost. Kā uz citas pasaules. Viss tik gluds, plašs un mazs. Visas priedes, kas tur aug, ir miniatūras – jau nopietnos gados, bet augumā mazas, tādi bonsai kociņi, īsas skujas, mazi čiekuriņi. Jūties kā Gulivers. Putukrējuma zeme. Saule tā silda – paturi roku virs sniega, jūti siltumu no abām pusēm.

Vispār martā un tagad arī aprīlī es esmu slēpojis daudz vairāk kā visā ziemā kopā – gan zem pūķa, gan paša spēkiem. Kad bija plika sērsna, pa to pat ar klasiskajām mierīgi varēja laist slidsolī. Tagad pa virsu sniedziņš, bet tāpat iet pa virsu. Meža dzīvnieciņu gan žēl.

It was one of those March days when the sun shines hot and the wind blows cold: when it is summer in the light, and winter in the shade.
– Charles Dickens

Pirmie 50 kilometri šai sezonā, kad vienlaikus silti spīdēja saule un sniga sniegs, līdz norietēja saule un uzpūta vējš.

Š'on uz mājām bija atnākusi stirna. :/ Pie loga beidzot redzēju zaļžubīti (pateicoties dill, pat atpazinu) un pelēko zīlīti.

Š'on pašļūkājām pa lauku. Pārējie divi testēja pūķus, es pa to laiku.. čakarējos. Sērsna nu gan tāda, ka ar slalomzābakiem mierīgi var pa to staigāt, taču vējš bija nedaudz par mazu un tāds caurumains, tāpēc dažas reizes noskatījos, kā pūķis apstājas un nāk lejā vertikāli dažus metrus no manis. Cauri stropēm.. Toties! Citādi tik smuks skats, kad var braukt pats pa sava pūķa ēnu! Personīgais mākonītis – nedaudz spīd cauri saule, bet apkārt viss tik balts un spīdīgs. Un ledains. Toties! Atkal tiku pie savām "cik tev viņas ir?" slēpēm, kas ir tieši 200 cm garas un ar 23 metru rādiusu.

Es negribu saprast tos, kas saka, ka gaida vasaru, un ziema ir neizturami gara. Piemērotu nodarbošanos iekšā vai ārā var atrast jebkurā gadalaikā, vajag tikai gribēt. Mums ir veseli četri gadalaiki! Citiem nav! Mums ir! Visi!

Tas mirklis, kad garāmgājēji-pretīmnācēji pūlī noķer viens otra skatienu, apkārtesošās ļaužu satiksmes dēļ pazaudē un tad sprīdi pirms pēdējā brīža atrod to no jauna. Kaut kas kopīgs.

Pirmdienas, kas nav brīvdienas, šķiet kaut kādā veidā salauztas.

Ārā vēl ir gaišs! Tik gaišs kā vēl nekad šogad! Tieši tik!

Nupat uz ielas man kāds puisītis tā ap 5-6 g. prasīja, lai nopērku viņam vienu cigareti. Kad pārsteigumā iesprauslājos, viņš ātri turpināja: "Nē, nē, par manu naudu!"

Šovakar ir jāiet slidināties pa ietvēm.

Lieliska svētdiena! Biju uz Ungura, izlidināju pūķi, izšļūkājos pa sniegu, vējš, saule, pilnīgs wiii!!

Braucām kopā ar Uķeri un Evu, kas ir tāds.. interesants precēts pāris. Bet nu to pa ceļam kaut kā var pārdzīvot. Pie ezera izrādījās, ka viņš ir aizmirsis slalomzābakus mājās (!), tāpēc kādu brīdi es varēju ezeru svītrot pilnīgi viens, izklaidējot tālumā esošos bļitkotājus, kamēr šie aizbrauca līdz Žagarkalna nomai.

Visu ziemu gaidīju šādu dienu – beidzot ir pietiekami stiprs vējš, ir bijis ilgs sals, ezers ir aizsalis, sniegs pa virsu, un vēl tik zilas debesis un saulaina diena! Turklāt saule ir aiz muguras, nevis acīs! Un brīvdiena! Pilns komplekts!

Tās sajūtas īsti nevar ne aprakstīt, ne nofilmēt, tas ir tik forši – sniegs zem slēpēm "ssssssss", vējš gar ķiveri "šššššš", trapece mazliet iečīkstas, atgulties un just vēja spēku ar visu ķermeni, skatīties, kā slēpju gali šķeļ gludo sniegu, just kā pret zemāko kāju sitas sniegs no augstākās slēpes. Un ātrums.. GPS lielāko ātrumu uzrādīja 39 km/h, bet kopā šurp turp pa ezeru nošļūkāju 27 km. Beigās viss bija sasvītrots.

Uķers sūdzējās, ka neesot sērsnas, pa to pavisam cita braukšana, bet nunez, man ļoti patika pa sniegu. Pa sērsnu ir daudz lielāki ātrumi, tur var tā pavisam ļoti iekantēt, ka iet kā pa sliedi, taču to var citreiz – pa sniegu šitā vēl nebiju braucis, iekantēt varēju pietiekami, tikai dažas reizes sajutu, ka slēpe tiek līdz ledum. (Turklāt uz sērsnas ir neforšāk krist.)

Bija liela vēlēšanās pirmdien neiet uz darbu, bet aizbraukt uz Unguru vēlreiz – vējš mazliet lielāks, virziens tas pats, īī!! Bet nu tagad man tomēr sāp kājas, rokas, mazliet sāni, tāpēc nezinu gan, vai tiešām to tā gribētos. Kaut gan droši vien, ja tiktu līdz ezeram, aizmirstu visas kaites.

Sestdien arī bija saulains un vējains, tāpēc izbraucu ar velo pa ceļiem un.. vietām, kur vasarā bija ceļi. Neko daudz, bet vismaz 20 km, un beigās gan nosalu.

________________________
* Ja neskaita mīlēšanos, labākais, ko darīt ziemā.

Šodien bija pavisam jauka diena – saulē aukstums tikpat kā nejūtams, tāpēc aizstaigāju līdz Pilsētas trasei, kur notika Latvijas kausa 1. posms kalnu slēpošanā.

Trase uzsprausta, kalns šur tur izbraukāts, bet nav ne jausmas, vai vēl nav vai vairs nav, un es jau par vēlu, tāpēc padīdos riņķī apkārt, līdz pēc 20 minūtēm uzzinu, ka būs pēc 20 minūtēm. Tā nu pa blakus esošo kalnu nošļūcu lejup, izmetu loku līdz Gaujai, ēnā nosalu, paslidinājos pa applūdušu un sasalušu pludmales volejbollaukumu, gandrīz uzkāpu uz upes, gandrīz ielūzu pludmalē, gandrīz suns atņēma cimdu, bet uz starta laiku jau biju pie kalna un sāku kāpt augšup labāko spotu meklējumos. Saulē atkal silti ar visiem -13.

Tā jau interesanti atnākt uz sacensībām ar domu fotografēt, uzņemt dažas bildes, ieraudzīt uzrakstu "replace the battery pack" un saprast, ka bateriju nu gan somā nav. Bet nu neko, sasildīju tās pašas, un tomēr izturēja līdz beigām.

Man nepatīk fotografēt, ja to kaut kādu iemeslu dēļ vajadzētu darīt, bet, ja bildes nevienu neinteresēs, tad pat tīri mierīgi. Sacensības jau vispār ir gan interesanti skatīties, gan vēl pafotografēt, tur tomēr zināma spriedze, veiksmes, neveiksmes, dažās bildēs ir redzamas tīri saspringtas grimases, un tad pēkšņi Kevins Kostners.

Ja varētu, es jau nostieptos tur pie kāda mieta trases vidū, bet tas traucēs profesionāļiem strādāt – tur vīri bildē par naudu, "Panorāma" staigā apkārt..

Tagad vakarā, kad jau zem -20, izgāju ārā paskatīties uz Jupiteru un Mēnesi. Ilgi gan tā rāmi nosēdēt blakus teleskopam tādā aukstumā nevar – salst, bet Betelgēzei tik skaista krāsa, un Mēness kalni un krāteri, un to pārsimt kilometru garās ēnas, aizas, līdzenumi. Tur vajadzētu kādreiz nokļūt!

Vāā.. Kad visi slēpošanas kalni nodzēsuši gaismas, debesis ir tik pilnas! Pat Perseja dubultkopu var redzēt, nemaz neejot ārā. Nupat norietēja oranžs Mēness, ļoti smuki – vēl brīdi pēc tā bija redzama atblāzma. Kāpēc visi noguļ!

Sapnī pildīju balonu meteozondei, un tas mani nejauši pacēla gaisā. Kaut kā zināju, ka tā var gadīties, tāpēc ļoti nesatraucos. Vispār tai zondei bija vajadzīgi četri baloni, bet to jau es nepaspēju. Problēmiņa tāda, ka balonu nebiju aiztaisījis, tāpēc augšup tas cēlās, bet zināju, ka ne uz ilgu laiku. Īsi pēc pacelšanās pārlaidos pāri kokiem un tad arvien augstāk, tomēr zem mākoņiem. Pašā sākumā vēl bija doma, ka varētu laisties vaļā vai kā, bet ko tur daudz, forši taču, no augšas viss labāk redzams, un gaisā jau neviens nav palicis. Ilgi. Beigās ļoti veiksmīgi nolaidos Igaunijā – knapi pāršāvu pāri robežai un trāpīju uz šosejas nedaudz aiz Valgas. Lielākā problēma bija tikšana atpakaļ, jo tā bija brīvdiena (vakar bija brīvdiena), turklāt sabiedriskā transporta ceļi ir diezgan neizdibināmi, tāpēc iegriezos dažās lauku mājās un tumšā kultūras namā.
(Šī laikam tiešām bija pati pirmā reize, kad sapnī lidoju, lai arī tas nebija supermena stilā.)

Vakar laikam pirmoreiz skatījos "Likteņa ironiju" – iepriekš biju redzējis šo to, apmēram zināju, kas tur un kā, bet nekad nebiju noskatījies lielāko daļu. Izrādījās skumjš stāsts.

Pagājušās nedēļas galā biju ielūgts uz pēc-Ziemsvētku un pirms-Jaungada viesībām pie draugiem. Vēl viens krāms nonāca labākās rokās. Viesībās puse no klātesošajiem bija psihologi un otra – operatori, mēs spēlējām šausmīgas, interesantas un citādas spēles. Uzzināju, ka Pūcei bija narcisa sindroms, Pūks bija alkoholiķis, bet Kristofers Robins sirga ar šizofrēniju. Pašsaprotamas lietas, ne? Pirmoreiz spēlēju "Alias" spēli – pirms tam likās "nu, tā, kas tur īpašs", bet vispār tīri interesanti, kad iesilst. Enerģiska un pievilcīga meitene sāka apstāstīt minamo vārdu ar "kas man uz deguna??", uzreiz cita meitene sper vaļā "pumpa!!", un klātesošie gar zemi, laiks birst, bet nu nē, bija jāuzmin vasarraibumi.

Nupat no internetiem ielādēju kompī dziesm.. skaņdarbu, ieliku iTunes, lieku pleilistē, taču man saka, ka tur jau tāda ir, vai tiešām gribu likt vēl vienu. Oh? Pēdējoreiz atskaņota 29. decembrī. E..? Pievienota 24. aprīlī. Ēē.. To laiku es tiešām neatceros.
Tā nu gads man gan pabeidzies, gan iesācies ar jaunām vai ļoti labi aizmirstām lietām. Laikam gan.

Nina Pēršone ar 3:45 mani dzen gulēt, bet šovakar atcerējos, ka pirms dažām nedēļām ar Iemeslu gāju pa Galerijas "Rīga" augšstāvu, ieraudzīju izstādi un iedomājos, nez, kā būtu, ja tajā pēkšņi, ne čiku, ne grabu, ieraudzītu kādu savu fotogrāfiju. Šodien, savukārt, ievazājos grāmatnīcā padirnēt un gandrīz uzkāpu grāmatai, kurā visdrīzāk tiešām ir kāda mana fotogrāfija, lai gan man nebija jaudas par to pārliecināties. Trū, anverifaid stōrī, brou.

Pirms dažām naktīm sapņoju, ka dzīvoju citu iespējamo dzīvi – skatījos milzīgu bilžu grāmatu, par kuru zināju, ka tā ir mana dzīve, un es tajā redzēju tikai kreisās puses lappuses, labajām vienmēr bija kaut kas uzlikts pa virsu. Redzamās bija krāsainas un tīri smukas bildes. Beigās ieraudzīju arī grāmatas labās puses lappuses – bildes bija pavisam savādākas, citas krāsas, tumšākas, tādas siltas, citi notikumi. Neviena puse nebija labāka, vienkārši viena bija mana, otra varēja būt mana, bet pamodos, pirms uzzināju, kādi tur nosacījumi, lai izvēlētos puses. Trū, imedžined stōrī, sis.

Mani nomoka jautājums – kas ir tie cilvēki, kas tic horoskopiem? Es zinu, kāpēc, bet – kāpēc?

Aukstums, karstums, mākoņi, peļķes, lietus, sniegs, mežs, taka, kāpas, krēsla, migla, sveču gaismiņas, tumsa un skaidra nepieciešamība ķerties pie ārkārtas gadījumu šokolādes batoniņa.

Šodien visu dienu raku zemi. Un man patika tāda diena!

Bija ļoti apzinīgais plāns celties pusdeviņos, taču pamodos vien pusvienpadsmitos, līdz ar to visa diena (gaišais dienas laiks) nemaz tik garš nesanāca, taču izdarīju gandrīz visu, ko biju iecerējis, ieskaitot papļāpāšanu ar rūpniecisko gāzu piegādātājiem, tikai uz tilta vēl nepastāvēju. Toties zemes rakšana izdevās, lai gan tie tikai ziediņi.

^^ Ziediņi. Novembra vizbulītes. Nemaz nav ilgi jāgaida, pavasar's jau ir klāt!

Vakarā uzcepu ābolkūku, taču aizmirsu tai pielikt mannu. Mannu. Kūkai. Aizmirsu. Dadzhuu attālināti jau izbrāķēja, ka ātrajām receptēm esot "lētuma un ātruma piegarša", bet man garšo (!) un nav vēlēšanās stāvēt pie plīts™ visu īso dienu.

(Es negribēšu iet uz darbu pirmdien. Es gribu darīt kaut ko tādu labāk – kam redz galu.)