Pagājušās piektdienas sākums attaisnoja sev piešķirto datumu ar kukaiņa kodumu, divām sliktām vēstīm, ūdens krūzes izliešanu pār telefonu un nograutu sistēmu (tas viss vēl tikai līdz pusdienlaikam), taču vakara cēliens izvērtās interesants – devos uz RSU Medicīnas izglītības tehnoloģiju centru, kur murxxe man pārbaudīja smadzenes. Tas gan nenozīmē, ka tagad varu teikt "I'm not crazy, a friend had me tested!", jo tas viss viņiem ir vēl ļoti jauns, taču vēlāk varbūt varēs. Centrs pats ir svaigi celts, jaunas, modernas telpas, šķita labs atmosfērs.

Visa būtība ir tajā, ka viņiem tagad ir pieejama tehnika elektroencefalogrammu (EEG) fiksēšanai un mērķis iemācīties noteikt dažādas smadzeņu izmaiņas, pirms vēl tās ir sākušas traucēt dzīvot kā, piemēram, demence. Tāpēc tiek analizēti smadzeņu viļņi, lai noteiktu kognitīvās rezerves.

Lai tiktu pie mērījumu veikšanas, aparātam jāpieslēdz smadzeņu garoza, un to dara ar īpašas cepures uzvilkšanu. Tajā pareizajās vietās tiek sabakstīti sensori un zem tiem tiek speciālā želeja, kas sasaista ādu ar sensoru. Želeju es dabūju diezgan daudz. :) Bet nu FOR SCIENCE! labā ne to vien var paciest. Murkse teica, ka pieredzes bagāti medicīnas darbinieki ar to tiek galā trīs minūšu laikā, taču mums pagāja vairāk par stundu, jo, nu, pie pieredzes kaut kā jātiek, jo es tur biju tikai otrais, kuru viņa ir vienojusi pie vadiem, turklāt tas nemaz nebūtu jādara viņai pašai, bet kādam asistentam.

Sensoru iedzīvināšanas laiks netika izniekots velti, Murkse ļoti interesanti stāstīja par savu darbu, par smadzeņu uzbūvi, ko katra daļa dara, ka tās var būt pavisam niecīgas, bet nozīmēt tik daudz. Stāstīja arī par to, ka kāda daļa smadzeņu var pārņemt citas smadzeņu daļas funkcijas, ja tā ir bojāta, protams, ne pilnībā, bet tomēr pietiekami labi, lai turpinātu dzīvot. Tas ir svarīgi, piemēram, insulta gadījumā, un tad rehabilitāciju jāuzsāk nekavējoties, lai būtu pēc iespējas labāki rezultāti, nevis pēc piecām dienām.

Lai smadzenes varētu tā vieglāk adaptēties citām funkcijām, tām jābūt pietiekami labi trenētām, tās arī laikam ir tās kognitīvās rezerves. Bet trenēt smadzenes var, piemēram, tīrot zobus ar kreiso roku – tā vienkārši tiek trenēta parasti mazāk nodarbinātā pretējā puslode. Pirmos rezultātus varot samērīt jau vien pēc divām nedēļām, bet tas, protams, kopumā prasa daudz vairāk laika. Bet es jau sāku to darīt, haha.

Viņa stāstīja arī par darba atmiņu, kas mūsdienu cilvēkiem pamazām atmirst. Tā ir īslaicīgā atmiņa, ko izmanto uzreiz tagad, piemēram, domāšanai, plānošanai, kaut kādu aprēķinu veikšanai. Atmirst tā tādēļ, ka galvā neviens neko daudz vairs nerēķina, telefona numurus arī vairs nav nepieciešams iegaumēt un tā. To arī var trenēt.

Es ne visu sapratu, ko viņa stāstīja, tur bija daudz par smadzeņu darbību un neiroloģiju, jo tas viss man ir ļoti nepazīstams lauciņš, taču bija tiešām interesanti. Viņa ir īsta smadzeņu fane.

Kad beidzot biju pieslēgts matriksam, sākās pati pārbaude. Vispirms teica trīs minūtes sēdēt mierīgi un ar aizvērtām acīm, pēc tam trīs ar atvērtām. Un tad pats tests. Testa uzdevums bija matemātiskās darbības (man lika izvēlēties augstāko grūtību, jo vieglākas esot boooring) – ekrānā uz mirkli parādās kāda izteiksme, piemēram, 67+24 un nākamajā mirklī redzams rezultāts. Abi aptuveni pussekundi, un uzreiz jānosaka, vai rezultāts bija pareizs vai nē. Un pēc mirkļa jau nākamais un tā bez apstājas. Tur bija saskaitīšana, atņemšana un reizināšana. Man neteica, cik ilgi un cik daudz uzdevumu tur būs. Skatoties ekrānā, es pilnīgi zaudēju laika izjūtu, man sāka likties, ka tas viss ir ilgi un cik vēl ilgi, taču pēc tam izrādījās, ka tās bija veselas desmit minūtes. Kā mirklis un mūžība reizē. Vēl rēķinot paspēju iedomāties, nez, vai viņa tur redz, ka es atbildu nepareizi, vai nē, un ko īsti te no manis grib.

Uzreiz pēc beigām Murkse teica, ka bija redzami izteikti beta viļņi, kas nozīmē, ka es tiešām domāju. Pēc tam mēs pasēdējām pie līknēm un viņa pastāstīja, kas redzams, lai gan ne visu vēl var un prot izskaidrot, jo viņi to paši tikai tagad vēl apgūst. Bet tā tehnika ir tik jutīga! Labi redzams brīdis, kad atvēru acis pēc pirmajām trim minūtēm, uzreiz cita smadzeņu aktivitāte. Un pēc tam aritmētiskās darbības, kur vēl cita prāta aktivitāte. Redzama katra sakustēšanās, pat plakstiņu virināšana. Es tikai nesapratu, vai tie reakcijas pīķi ir tikai brīži, kad es tiešām sakustos, vai arī tur var saskatīt, ka es pieņemu lēmumu, atkarībā no aprēķinu rezultāta (reaģēt vajadzēja tikai uz pareizajiem rezultātiem). Man tās visas izskatījās pēc daudzām drebelīgām līnijām, taču viņa tur uzreiz var saskatīt, kur tieši ir tie beta viļņi un ka nav alfa, delta un teta viļņu (tie ir miega vai senioru laikā). Nu, iespaidīgi.

Tā kā šī vēl nebija oficiāla piedalīšanās pētījumā, jo tam nepieciešama zināma birokrātija ar izskaidrošanām, piekrišanām un parakstiem, tad es tur šoreiz biju tikai parasts izmēģinājumu trusītis, uz kura trenējās, manus datus izmantos, lai mācītos analizēt, un tad iznīcinās. Taču labprāt vēlāk piedalītos arī ar tīriem papīriem vēlreiz – varbūt pat ar uztrenētu otru smadzeņu puslodi, ha.

Vakara sausais atlikums – jāmācās elpot, labi sēžu un daudz domāju (domāt ir kaitīgi – smadzenes patērē ap 25% resursu, kas ir salīdzinoši visvairāk no visiem orgāniem).

Vakar vakarā NASA saorganizēja telefonkonferenci, lai pastāstītu, ka Kepler teleskopa misijas otrajā pagarinājumā ir atrasta cita Zeme – planēta Kepler-452b, kas izmēru un masas ziņā ir līdzīga mūsējai, tai jābūt klinšainai, riņķo ap Saules tipa zvaigzni un atrodas dzīvībai labvēlīgajā zonā. Tā ir mazliet lielāka, līdz ar to gravitācija ir divreiz lielāka, taču tā nav mirstamā kaite. Vien tāds sīkums, ka līdz tai kādu 1400 gaismas gadu stiepiens.

Pirms 20 gadiem tika atklāta pirmā eksoplanēta, tagad mēs zinām jau par tūkstošiem. Interesanti, kā būs vēl pēc 20 gadiem? Esmu pārliecināts, ka desmit gadu laikā mēs varēsim noteikt, vai citplanētām ir atmosfēra, un veikt tām spektroskopiju, noteikt sastāvu. Pēc 20, iespējams, varēs detektēt biosfēras esamību, gadalaikus.
Vēl nesen zvaigznes bija tikai punkts telpā, tad pamazām tās kļuva par diskiem un tika ieraudzīti pirmie plankumi uz to virsmas, tagad sāk pamanīt planētas ap tām. Tikt gan pagaidām nekur nevaram, pašlaik pievārētas tikai dažas gaismas stundas, kur nu vēl gaismas gadi.

Kas tāds interesants notiek astroloģijā?

Nupat beidzās NASA New Horizons preses konference ar pirmajiem attēliem un daudziem pārsteigumiem.

Hārons ir neparasts! Paskat, kāds milzu kanjons sānā, tur ir konkrēts caurums, kur spīd melnais nekas. Un kalni! Tam nav atmosfēras, tas ir daudz savādāks kā Plutons, lai gan atrodas tik cieši klāt.

Savukārt Plutona dienvidgalā ir dažus kilometrus augsti kalni un tur nav neviena krātera, kas nozīmē, ka tur kaut kas vēl, ļoti iespējams, ir ģeoloģiski aktīvs, jo to kalnu vecums varētu būt ap 100 milj. gadu, kas kosmiskos mērogos ir "nupat, tikko". Kalnus klāj sniegs un ledus. Tas attēls ir tikai viens mozaīkas gabaliņš, pārējie vēl sekos gada laikā, taču jau tik daudz pārsteigumu.

Pašlaik New Horizons atrodas jau miljons jūdžu attālumā aiz Plutona. Kā laiks skrien.

Kas interesanti – pēdējās dienās Plutons pēkšņi atkal tiek saukts par planētu. Šovakar to vairākas reizes varēja dzirdēt, skatoties uz šiem attēliem, kas vairs nav daži neskaidri pikseļi kā vēl pirms pavisam neilga laika.

14 km/s.

Četrpadsmit kilometri sekundē.

Tā lēnām New Horizons nupat jau attālinās no Plutona. Tasvissirtiksatraucošīī!!1

Brīvdiena sarunāta, viss sagatavots, tikai mākoņi negrib sadarboties.

Nolēmu dzīvot bīstami un nelietot saules filtru, bet iztikt ar mākoņiem kā filtru.

Kopā ar britiem, izmantojot UKHAS.net savāktos datus pie Londonas un Siguldā, noskaidrojām, ka Mēness ēna kustējās ar ātrumu aptuveni 0.8 km/s. :)

Tā nu beigās F ar murksi laikam palika bez vakariņām, un uzreiz tika pie saldā ēdiena, hihī.

Vakardiena sākās pavisam parasti ar dziļu ierakšanos darbos, un līdz pusdienām, kad beidzot tiku pie privātā meila, jau bija sasūtīti tik daudzi SWPC brīdinājumi un atskaites, ka nolēmu, ka kaut kad vēlāk no tiem būs jāatsakās, lai ziņo tikai tad, ja TAS IR OMG SVARĪGI! Pēcpusdienā beidzot tos palasīju un apstājos pie brīdinājuma, ka gaidāms Kp=7. Septiņi! Septiņi ir OMG! Fiksi iepostēju cibā (prioritātes..) un sāku vaņgot pīpltīmu bez īpašiem rezultātiem. Brīdi vēlāk atnāca alerts, ka sasniegts Kp=8. Astoņi!! Astoņi ir nekad vairs mūžā! Izsūtīju meilu visiem darbiniekiem – šito nedrīkst laist garām, ja vien ir iespēja.

Kopijs uzreiz atteicās, jo esot aizņemts, un arī F gan sākumā nebija ieinteresēts manā piedāvājumā ar romantisku pastaigu pa pludmali, taču tad kaut kā pārdomāja, :) un devāmies uz Vecāķiem.

Jūras malā bija pavisam bezvējš, daži tumši ļautiņi, pilns ar zvaigznēm un kaut kāda migla virs jūras. Pēc laba laika nāca apjausma, ka TĀ nemaz nav migla, bet gan tiešām – debesis spīd! Pamazām tomēr spīdēšana sāka iedegties un laistīties, līdz nonāca pie visām tām lēni kustīgajām joslām un stariem, kas redzēti fotogrāfijās un video. Bija tiešām skaisti. Reizēm pat tik spoži, ka varēja redzēt atspīdumu ūdenī, un mēs atradāmies tālu no tā. Lielākoties tāds bālgans vai zaļgans, tikai austrumu pusē varēja redzēt sarkanīgo. Simtreiz labāk par to pirmo reizi pirms pāris gadiem tieši tai pašā dienā, kad polārblāzmu redzēju Siguldā. Tagad bija visā platumā, tik daudz un tik awwwww..

Stāvēju, skatījos un nodomāju, ka kaut kas te drusku pietrūkst. Mūzikas nav! Tā vienmēr skan visos tajos video, kaut kāds Vivaldi vai kas tur, bet te – klusums, gaismas un klusas runas starp pārējiem vērotājiem.

Kad viss pierima, beidzot no meža iznāca kopijs, un viņam vienīgajam bija normāls fotoaparāts, par kā paņemšanu vēl bija īpaši jāatgādina, man līdzi bija tikai mazais Canon iksuss, kas jau divreiz sabijis stratosfērā, bet tagad pensionēts mētājas somā, tāpēc bilžu ir maz un tās pašas knapas.

Lai gan bezvējš, tomēr ar tādu mazu kustēšanos nosalt varēja tīri labi, tāpēc F ar murksi devās atpakaļ pie savām iesāktajām vakariņām, bet mēs ar kopiju vēl palikām kādu stundu, kamēr viņš fotografēja, bet es dīdījos uz vietas. Redzēt vēl varēja, taču tā lielākoties bija tikai tāda gaisma, nekā īpaši izteiksmīga, lai gan vēlāk arī tā izauga līdz pat zenītam un izskatījās, ka pat mazliet tam pāri. Tā bija liela, bet šoreiz nebija koša.

Kas pats interesantākais – iepriekš, kad bija tas spilgtais brīdis, visas tās līnijas kustējās lēni, "normāli", bet tagad polārblāzma brīžiem drīzāk izskatījās pēc liesmas! Pašā "augšā" – tai daļā, kas izskatās vistuvāk mums – bija redzami tādi kā uzliesmojumi, ilgumā ap sekundi vai varbūt mazāk, gluži kā ugunskura liesmai. Šķita, ka tie kustas uz leju, pretī horizontam. Pat nezināju, ka kas tāds ir iespējams, šorīt apjautājos pie zinošākiem astronomiem, un man atbildēja, ka tā droši vien bija dubultā fotojonizācija termosfērā. Lai ko tas īsti nozīmētu – pilnīgs eitaktu, taču es TO redzēju. :))

Ziepjutrauks vairāk nespēj! It sevišķi, ja nav pat nekā jēdzīga, ko izmantot par statīvu. Vienmēr jābūt gatavam! Es, protams, nebiju.

WARNING: Geomagnetic K-index of 7 or greater expected
Valid From: 2015 Mar 17 1215 UTC
Valid To: 2015 Mar 17 1700 UTC
Warning Condition: Onset
NOAA Scale: G3 or greater - Strong to Extreme

Šovakar vai vēlāk ir diezgan liela iespēja tikt pie ziemeļblāzmas, to pie mums parasti var redzēt pie Kp≥5, bet te NOAA SWPC dod pat 7, tā ka var reāli nospīdēt.

Jāsmērē piknikmaizītes, jāģērbjas silti, jāseko SWPC prognozēm un @Aurora_Alerts tvītiem un jādodas turp, kur redzama tumša ziemeļpuse. Lai veicas!

Apdeits pusstundu vēlāk:

Issue Time: 2015 Mar 17 1401 UTC
ALERT: Geomagnetic K-index of 8
Threshold Reached: 2015 Mar 17 1358 UTC
Synoptic Period: 1200-1500 UTC
Active Warning: Yes
NOAA Scale: G4 - Severe

Karsta tēja jau tiek intravenozi pumpēta iekšā, taču viss izdevās lieliski! Divas stundas gan bija viss, ko spēju izturēt uz vietas pie šitiem -7°, taču bija labi. Saņemties vajadzēja ilgi un dikti, pat aizbraucu apskatīt alternatīvo vietu, taču nolēmu, ka, ja jau reiz cibā ierakstīju, tad vajadzēs vien palikt pie Svētku laukuma, ja nu tiešām kāds mani meklēs.

Es neskaitīju, cik cilvēku kopā bija, kuri paskatījās teleskopā un ar kuriem parunājos, varētu būt ap 20-25. Trīs atteicās. Visi bija vismaz pa pāriem, bija arī vairāki bērni. Bija daudz pārsteiguma izsaucienu, smaidu un prieka. Kāda jauniete pat teica, ka tas ir Ziemsvētku brīnums. Autentisks wīī!! :))
Pirmais uzrunātais deva naudu, no kuras atteicos, vēl divi jau iepriekš apjautājās, cik ta' maksās. Visiem atbildēju, ka debesīs var skatīties par brīvu. Tādu biznesa iespēju palaidu garām. :)
Daži nokomentēja, ka teleskops droši vien ir baisi dārgi, taču atbildēju, ka nav nemaz tik ļoti, turklāt šo pirku lietotu, tā ka, ja ir interese, tad lai noteikti paskata sludinājumus.
Vairāki apjautājās, kādā sakarā to vispār daru, vai esmu kaut kāds profesionāls astronoms un vai būs arī nākamā reize. Šobrīd gan tikai Mēness redzams, bet būtu tik lieliski parādīt arī Jupiteru un Saturnu, un varbūt arī dārgakmeni M13.

Labāk gan varētu apmesties stacijas laukumā, tur varētu būt mazliet dzīvāk, turklāt pāri ielai ir divas hipsternīcas, ātrāk tiktu pie tējas, ja nepieciešams. Vien piektdienas vakars varētu nebūt tas labākais laiks, šķiet, ka ir novērojams lielāks treniņbikšu īpatsvars.

Noteikti ceru atkārtot vēl kādreiz, citiem patika, man patika, A++!

Pamazām noskaņojos domai, ka tieši šodien un beidzot varētu paņemt teleskopu un kādos piecos, sešos uz stundiņu vai kaut kā tā aizbraukt līdz Svētku laukumam (Siguldā) paskatīties un, cerams, parādīt vēl kādam Mēnesi.

Plusi:
- ir skaidrs, kas ir svarīgākais,
- ir jauns Mēness, kas ir interesantākais,
- ir brīvdiena,
- ir auksts, kas ir attaisnojums to visu neievilkt garumā.

Mīnusi:
- nedaudz bail, protams.

Nezinu gan, cik daudz cilvēku tur vispār būs un vai vispār kāds būs, jo Pilsētas trasē vēl tikai pūš sniegu un aukstums, taču egle laukuma vidū ir, tā ka varbūt. Ja nu kāds gadās tuvumā, kaut cik zināma kompānija tikai priecētu!

Fantastiska īsfilma ar Karlu Saganu aizkadrā. Divsimt sekundes, lai to noskatītos un noklausītos, var atrast ikviens.

Vimeo: Wanderers - a short film by Erik Wernquist

Encelāds, Eiropa un Titāns viegli, bet pārējos mazos gan neatpazinu.

Sliktie nāk, bet baltie uzvar.

Tavs ķermenis ir kaujas lauks. Un planēta ar 90 triljoniem iedzīvotāju. :|

Okeānā notiek kuģa avārija, ir glābšanas laiva, kurā ir pārtika četriem cilvēkiem, taču ir seši glābjamie.
Ir divas iespējas:
a) visiem tomēr saspiesties laivā un izdzīvot tik ilgi, cik izdosies ar samazinātiem pārtikas krājumiem;
b) divus liekos pārmest pār bortu vai apēst, lai pārējie izdzīvotu.
Kuru variantu izvēlēties? Kurš ir pareizāks? Kurš ir īstais?

Īstais ir nevis ļauties straumei un acīmredzamajām iespējām, bet izdomāt, kā makšķerēt zivis.

Es esmu diezgan pārliecināts, ka reiz pienāks laiks, kad cilvēki vai vismaz robotizēti kosmosa kuģi ceļos pa Saules sistēmu bariem, gan veicot arvien jaunus atklājumus, gan vienkārši kaut ko transportējot turp un atpakaļ, līdzīgi kā kādreiz bija pirmie ceļojumi uz Indiju, Ameriku, kas sākumā bija ceļojumi uz nekurieni, uz pasaules malu, bet tagad tas viss ir tik vienkārši un ātri sasniedzams.

Pašlaik lielākā problēma ir ātrums, kādu varam sasniegt, lai kaut kur tiktu, bet gan arī tā tiks atrisināta. Pienāks laiks, kad gaismas ātrums liksies par mazu, lai kaut kur nokļūtu. Man jau šonedēļ tas likās tiiiiiik lēns, kad bija jāgaida signālus no Rosetta un Philae. Tā komēta ir tepat kaut kur starp Marsu un Jupiteru, bet, pat ceļojot ar gaismas ātrumu, tā ir vesela pusstunda.

Taču pienāks laiks.
Tikai vajag kaut ko darīt, ar šērošanu, laikošanu un retvītošanu nevienam nekļūst labāk. :|

Ātruma trūkums arī netieši ierobežo pieejamās tehniskās iespējas. Piemēram, uz Rosetta kosmiskās zondes ir 4 MPix kamera, kas tās palaišanas laikā bija ļoti moderna, tas bija 2004. gads, atceries? Tagad pat telefonos ir vismaz 5 MPix kameras.

Vispār es domāju, ka pašlaik no robotizētajām misijām ir daudz lielāka jēga, nekā sūtīt cilvēkus kaut kur (piedo', Irbin). Ņemot vērā pēdējo pāris nedēļu laikā notikušos negadījumus kosmosa industrijā (Antares, SpaceShipTwo, savā ziņā arī Philae nolaišanās), tas šķiet tikai loģiski.

11:17 <x-f> mums vajadzētu uzbūvēt robotu
11:27 <felipe> http://i.imgflip.com/e3yfj.jpg

Youtube: AMBITION - The Film

Man mazliet sāp, cik maz apkārtējo par to šodien zina un saprot, kam tas ir vajadzīgs un cik tas ir nozīmīgi.
rosetta.esa.int

Nu, vai nu šķībs signāls, vai arī signāla trūkums. Šajā gadījumā gan abi laikam būtu labi.

Pirms dažām nedēļām man pasvieda ideju, ka, fiksējot GPS pozīciju, iespējams, ir iespējams noteikt, kad Zemi sasniedz Saules koronālās masas izvirduma (CME) laikā izmesto lādēto daļiņu mākonis un radiācija. Tās ir lādētas daļiņas, plazma, kas ietekmē Zemes jonosfēru. Cauri jonosfērai jāceļo GPS signāliem, tie ir vāji signāli (apmēram tā, it kā 18000 km attālumā spīdētu 50W spuldzīte), turklāt tie raida precīzus laika signālus, līdz ar to nelielām veiktā ceļa izmaiņām vajadzētu atspoguļoties GPS ziņotās pozīcijas novirzē. Kas arī ir jāpierāda.

Tā nu mājās ir novietots GPS, no kura nepārtraukti reizi sekundē tiek saņemta informācija par pozīciju, kas tiek salīdzināta ar vidējo, mērot novirzes. (Ja nedēļu ilgi krāj datus, tad vidējai aritmētiskajai pozīcijai vajadzētu būt pietiekami precīzai.) Dati tiek apstrādāti divdesmitčetrreiz diennaktī, sadalīti četrās daļās, un, lai būtu vieglāk uztverami, tiek sazīmēti dažādi grafiki.

Diennaktī tiek saražoti aptuveni 7 MB datu. Pārbaudīju arī 5 Hz apdeitu saņemšanu no GPS, taču reāli tam nav nozīmes, tikai piecreiz vairāk informācijas, kam reāli nav izmantojuma. Ja vajadzētu ļoti piezūmot kādam laika posmam, tad, protams, sanāktu smukāk, bet citādi tam nav nozīmes.

Savāktajos datos jāmeklē pīķus. Tādi ir. Turklāt tie ir nevis tādi žikžik, bet uz dažām minūtēm – kā vajadzētu būt. Tātad visam vajadzētu būt pareizi. Vienīgā un reizē arī svarīgākā problēma – es īsti nevaru sasaistīt savu novēroto lielākas aktivitātes brīžus ar NOAA satelītu un citos veidos savākto informāciju. Ir redzams, ka tajos brīžos (plus mīnus stundas) ir savādāka elektronu aktivitāte, taču it kā nekā tāda kritiska. No otras puses – nav arī īsti skaidrs, vai to tā vispār ir iespējams sasaistīt, ja manas novērotās nestabilitātes ir tikai minūšu ilgumā. Un tā vidēji – kaut ko savādāku NOAA tobrīd parasti tiešām reģistrē. Nnnne vienmēr. Tā ka.. varbūt.

Kad viss mierīgi, tad pozīciju svārstības ir līdz 10-15 metru rādiusā. Kad kaut kas notiek, tad tad tās var palēkties pat par vairāk kā 100 metriem.
Tas nav normāli!
Bet kas tas ir?

Es ierakstīšu arī Starspace.lv forumā, varbūt tur kāds varēs mani apgaismot, vai viss pareizi, vai arī tā ir tīra tumsonība, ar ko nodarbojos. Pajautāšu arī importa amatierastronomiem.

Pats galvenais – būtu lieliski, ja vēl kāds varētu sākt veikt šādus novērojumus, lai ir skaidrs, vai tas tikai man te tā "gadās", vai arī tās tiešām ir vairāk vai mazāk lokāli globāli novērojamas fluktuācijas, jo pašlaik var tikai minēt, jo nav, ar ko salīdzināt. Tā kā tiek izmantots GPS laiks, tad papildus pat neko nevajadzētu sinhronizēt.

Būtu foršiņi, ja vēl kāds iesaistītos, kamēr AR 2205 vēl nav pagriezies pret mums.
Iepriekšējais monstrs AR 2192, kas bija lielākais Saules plankums 24 gadu laikā, lai gan sagādāja padaudz M un X klases uzliesmojumu, pārsteidzošā kārtā iztika bez neviena CME, savukārt, AR2205 jau ir dažus tādus radījis un lēnām rotē uz Zemes pusi.

Mani dati ir pieejami onlainā – x-f.lv/dev/gps-monitor
Nelāgu tehnisku iemeslu dēļ gan man nav datu no AR 2192 dienām. :(
Kods arī ir pieejams, tas gan vēl neskaitās pabeigts, taču strādā. Tur jau tāpat nekā tāda nav – savāc pozīcijas no GPS, sabāž failā, failam uzlaiž virsū GNUplot. Man tas viss darbojas uz RaspberryPi, nekādu jaudu tas neprasa.

"At this level, maintaining absolute time scale on earth is in fact turning into nightmare," Ye says. This clock they've built doesn't just look chaotic. It is turning our sense of time into chaos.

Ye suspects the only way we will be able to keep time in the future is to send these new clocks into space. Far from the earth's surface, the clocks would be better able to stay in synch, and perhaps our unified sense of time could be preserved.
New Clock May End Time As We Know It : NPR