Bet nu..

Kompensācijai vakars pavadīts pie plīts, cepot biezpiena plācenīšus. Nekad TO nebiju darījis, un arī šovakar vispār bija plānotas pankūkas, bet mīkla sanāca tāda savādāka, jo receptes ir perfekcionistiem, un tā nu pirmoreiz mūžā pašam savi plācenīši – ne tik smuki kā omītei, taču garšo labi, it sevišķi kopā ar rudenī gatavoto ābolbrūkleņzapti, kas jau iet uz beigām, jo arī tā padevās itin garda. Labi. Papīru var iebāzt.. krāsnī.

Vakar mirku un salu, tomēr salasīju liepziedus. dill teica, ka neko slapju neviens nelasa, bet viņa 100 gadus tos nav lasījusi, un kāda starpība, ja tos tāpat žāvē? Toties man tagad ir un smaržo.

Šovakar ar māsīcu aizbraucām līdz Mežparkam pa takām. Iespējams, ka būšu viņu iedrošinājis dalībai nākamajās sacensībās. Un pie reizes nodemonstrēju, kāds es stabils sportists – nolikos zālītē uz līdzenas vietas. Bet aukstums! Kur palika vasara? Konkrēti nosalu. Karsta tēja. Karsta tēja.

Tagad turpinu pankūku cepšanu. Kaut kā parasti gastronomiskais noskaņojums parādās tikai ap šo laiku. Pildu tās ar zemenēm un šokolādi. Patiesībā pildījumam izmantoju šokolādē glazētās zemenes no nesena eksperimenta, kas drusku nesanāca kā uz glancēta kulinārā žurnāla vāka. Rītvakar varbūt uzvārīšu zemeņu ievārījumu.

12:58:18 <x-f> es tagad eju cept kuuku, ja!
13:09:01 <_> labi!
13:15:06 <F> kaadu?
13:15:11 <F> cikos jaabuut?
13:31:24 <x-f> zemenju
13:31:36 <x-f> uz trijiem, chetriem