Brīdis, kad grāmatā atlikušas 50, 40, vairs tikai 30 lappušu, ir žēl, ka tā drīz beigsies, es negribu, ka tā tik drīz beidzas, man tur patīk, es gribu laimīgas beigas, es gribu to sajūtu, kas sākas kaut kur zem ribām, ka viss būs labi un beigas tādas būs, tām jābūt, pēc tam tikai saule, siltums un laime, labāk vairs nelasīšu, pataupīšu nākamajai reizei. Taču nav vērts atlikt nenovēršamo, šorīt pabeidzu, tomēr beigas bija gaisā.

Nav godīgi, ka grāmatas saka priekšā, kurā lappusē esmu un cik to vēl būs – tam vajadzētu būt pārsteigumam. Gaidīt bezgalīgo stāstu, bet, re, te autors nolēmis pārtraukt, lai gan šķiet, ka varēja vēl. Elektroniskajām grāmatām to vajadzētu varēt panākt viegli (manai nevar), taču fiziskajām būtu jāpievieno vairāk vai mazāk balto lapu, lai ir sajūta.

Jau kuro nedēļu mans noskaņojums sakrīt ar atmosfēras spiediena līkni.

Varbūt es esmu

(dramatiska pauze)

pūslis.

Virs nupat nokoptā rapšu lauka, kura viņējā galā putekļu mākonī vēl rosās kombains, zilajās debesīs griežas milzīgs, stāvs kaiju un stārķu virpulis, bet turpat blakus daži stārķi nošķīrušies un planē virs zaļa kukurūzas lauka. Brīžiem tie aizsedz sauli, kas tādēļ nomirgo, bet pa zemi bez skaņas slīd lielas, tumšas ēnas.

Apdzīvota vieta Sunīši. "Te neviens neapstājas."

Šovakar nejauši uzdūros orķestru defilē pasākumam pie Brīvības pieminekļa. Līdz šim dziesmu un deju svētki bija tikai caur televīziju, nu beidzot tiku pie kaut kā arī klātienē. Bija tīri jauki, man patika, neesmu eksperts, bet līmenis likās pietiekami augsts. Es tikai īsti nesaprotu visu to uzbūvi – par orķestri ir skaidrs, bet kā tur nonāk tās meitenes ar karogiem un pušķiem, kas nemuzicē? Mūzikas skolotājs saprot, ka spēlmaņu ir pietiekami, lai varētu kaut kur piedalīties un padefilēt, taču vajag vēl lielāku pulku, tāpēc izliek sludinājumu pie ziņojumu dēļa, ka meklē statistes? Vai arī tās ir vēl tik labas prasmes nesasniegušas mūziķes, kuras vismaz tā tiek iesaistītas un dota iespēja piedalīties?
Tiešām nezinu, skolas orķestrim nekad neesmu bijis tuvumā, tikai kā klausītājs.

Esmu piedalījies dziesmu un deju svētkos, taču atceros no tā kaut kā ļoti maz. Tas bija mazajās klasēs, un man nez kāpēc šķiet, ka tie bija lielie svētki, ne skolēnu svētki. Kaut gan varbūt tas bija divas reizes.. Es skaidri atceros, ka esmu dejojis Mežparka estrādes priekšā – tur, kur asfalts starp dziedātājiem un skatītājiem, bija diezgan slapjš, jo arī lija, taču atceros, ka viss bija pozitīvi. Taču es kaut kā atceros, ka esmu bijis arī tur augšā – starp dziedātājiem. Tā ka it kā.. Varbūt tā otrā tomēr ir viltus atmiņa, es jau vairs nezinu.
Trešais, ko atceros, ka kaut kādā ilgākā pārtraukumā kopā ar dejošanas (vai dziedāšanas) biedriem aizbraucām uz Rīgas dzīvokli, kur viņi ātri vien izkrāmēja manu mantu kasti (sarkana finiera kaste uz ritenīšiem, manuprāt, tāda bija katram tais laikos). Kad devāmies atkal prom, viss bija pa zemi, un tētis retoriski jautāja, kurš to savāks. Vairāk gan gandrīz neko vairs neatceros. Šķiet, ka būtu bijis jābūt vairāk.

Nākamajā dienā atcerējos, ka esmu taču dejojis arī Daugavas stadionā.

Šonakt kravas kastē bija jābrauc riņķī apkārt sarautiem vilciena sliežu posmiem kaut kur pie Zemitāniem, līdz nonācām pie baltu kieģeļu krēmveida sienas, kur daži no tiem ar vieglu rokas kustību tika izstumti no vietas, un atklājās milzīga, tiešām milzīga, gaiša, mirdzoša telpa, kurā bija dīvaini ļautiņi un skulptūru un citādu mākslas objektu izstāde. Bija arī daudz augstu paaugstinājumu, kuros varēja rāpties augšā, piesēst un uzdot skulptūrām jautājumus. Tās nekam nepiekrita, un sarunas bija ilgas.

Sapnī redzēju, ka Ināra Mūrniece ir stāvoklī un ar lielu vēderu figurē pa Saeimu, un vada sēdi, sparīgi sitot ar āmuru.

Vairāk man nav ko teikt.

Šovakar aizgāju uz "Interstellar". Zinkā, es jau kādu mēnesi par TO domāju, taču īsti negribējās saņemties, un šodien nolēmu – nu kad tad vēl, ja ne šodien, citādi noņems no repertuāra un tad, lūk, būs.

Patika, iespaidīgi, visa tā relativitāte un futūrisms, un stōrijs, iespaidīgi, patika, man par to visu redzēto tagad ir tāāāda nepieciešamība parunāties, taču mani pārsteidza trīs lietas.

1. Cik ļoti trīs stundu laikā uzbriest doma par mazām darīšanām. Hahā, ne jau nē. Nu vispār jā. Garām filmām noderētu starpbrīži kā teātros.
2. Cik nejēdzīgu filmu treileri tiek rādīti pirms filmām. Ja tiem var ticēt, tad nekā laba vispār pasaulē nenotiek – viens pēc otra ir kaut kādas šausmas. Vispirms tiek atmodināts kaut kāds ļaunums, kas, protams, grib pārņemt visu pasauli un aicina galveno varoni pāriet savā pusē, jo viņš tak nav muļķis, ne, un tad zobeni, drakoni, skeleti un blabla. Nākamais treileris – bija divi valdnieki, lieliski draugi, Mozus un Kāviņtursauc, taču dievs uzrunāja tikai vienu, un tagad viens otru grib nogalināt, atkal zobeni, asinis, bet dievs pa to laiku uzsūta draņķības visiem ēģiptiešiem kopā. Abas filmas ir lielākoties tikai rēkoņa un specefekti, TUR taču NAV NEKĀ ĪSTA!! Kāds to vispār skatās?
3. Uz šitādām filmām nāk meitenes pašas par sevi, bez kompānijas, redzēju tuvā attālumā, tāpēc mani ļoti interesē, kur citādi viņas var sastapt, parunāties un iepazīt, tu jau saproti, tīri FOR SCIENCE!

Pa brīvdienām un vēl no rīta starp mošanos un celšanos var izkaldināt visvisādas Pašas Labākās Idejas, bet tad pienāk pirmdienas rīts, kad uzglūn audits, pirmdienas pusdienlaiks, kurā nelaiž darbi, pirmdienas pēcpusdiena, kad viss, viss sāk apnikt, un pirmdienas vakars, kad idejas jau ir jaukas, bet varbūt labāk citreiz®.

Lai tomēr kaut cik pavirzītos tuvāk iecerētajai domai, šovakar tiku pie ūdenskrāsām, paletes, otām un papīra. Kamēr vēl nekas nav sākts darīt, esmu sajūsmā un diezgan optimistisks – kamēr iecere vēl nav pārbaudīta pret varēšanu, jo es nemāku zīmēt, gleznot, skicēt, mālēt, veidot un radīt. Pēdējoreiz ar otu akvareļos biju pamatskolā pirms simt gadiem.

Taču es gribu mācēt!

Pirms pusgada uz dzimšanas dienu nopirku biezu grāmatu "Mācīsimies zīmēt" (jo tādas lietas jau neviens nedāvinātu), tur tik daudz smuku skiču, zīmējumu un ainavu ar parastajiem zīmuļiem, ar pasteļiem, ar akvareļiem un vispār, visas tās detaļas, katrs koka zariņš, katra detaļa, ēna, kā es tā gribētu, tas ir vienkārši apbrīnojami, taču es pat apli nevaru uzvilkt, kur nu vēl kaut ko ar proporcijām un perspektīvām. Tagad gada otrā galā saņēmos tikt pie materiāliem, lai sāktu.

Tagad bail sākt.

Es viņu redzēju jau kaut kad agrāk, tomēr tagad nepalaidu garām vēlreiz. Viņa nebija mainījusies, tikpat ietekmīga.

Bridu caur kaut kādiem dārziņiem (vajadzēja šortkatu) un, kad beidzot tiku uz ceļa, mani noķēra kaimiņu meitene. Viņa bez kāda ievada saķēra mani aiz elkoņa un teica kaut ko svarīgu. Es sapratu, ka tas ir kas svarīgs, nodomāju padomus atcerēties un ņemt vērā, taču tagad vairs neko no tiem neatceros. :( Īstenībā es viņu nemaz nepazīstu, taču tagad īstenībā man liksies, ka esam pazīstami arī īstenībā. Vēlāk mēs kaut kur gājām gar dīķi, runājāmies, viņa rādīja, ka viņai uz palodzes aug baziliks, un es nodomāju, ka es taču arī tā varētu, citādi uz manas palodzes zaļo tikai citroni un avokado, bet nekā praktiska.

Pēc tam man bija jāierodas arhitektu radio, lai pastāstītu par Latvenergo stabiem. Tas atrodas kādas ēkas augšstāvā uz āra terases aiz stikla sienas, taču kāpņu telpā augstāk ir vēl divas durvis uz kaut kurieni, tomēr kāpnes līdz tām nesniedzas. Viņiem tur katru ceturtdienu ir sanākšanas, kur runā par visu ko vairākās grupās. Es bez konkrēti noteikta laika paspēju uz pēdējo grupu, kur bija mazāk cilvēku, un mums vēl bija jāpagaida, kamēr iepriekšējā pabeigs. Kamēr gaidījām, sākām runāties, un septiņi no tiem pievienojās manai tēmai, beigās mēs kā vairākums nolēmām runāt no balkona.

Zinkā, es zinu, kas ir krītošās zvaigznes un to, ka zvaigznes vispār nekur planētām virsū nekrīt, tomēr tik un tā – kad šovakar izgāju ārā pastaigāties un izvēdināt galvu, mirkli pastāvēju, un pāri debesīm R-ZR virzienā, šķiļot dzirksteles un atstājot mirdzošu svītru, aizjoņoja krītošā zvaigzne, kas visdrīzāk tomēr bija kāds satelīts vai atlūza, es kā parasti nenoturējos un kaut ko svarīgu ievēlējos. Bet ja nu šoreiz!