Uzburta ainiņa

2015. gada 18. augusts, 7:16 am, 3 atsauksmes / atsauksmēm

Virs nupat nokoptā rapšu lauka, kura viņējā galā putekļu mākonī vēl rosās kombains, zilajās debesīs griežas milzīgs, stāvs kaiju un stārķu virpulis, bet turpat blakus daži stārķi nošķīrušies un planē virs zaļa kukurūzas lauka. Brīžiem tie aizsedz sauli, kas tādēļ nomirgo, bet pa zemi bez skaņas slīd lielas, tumšas ēnas.

Apdzīvota vieta Sunīši. "Te neviens neapstājas."

Pasakas

2015. gada 10. jūlijs, 11:23 pm, atsauksmēm

Šovakar nejauši uzdūros orķestru defilē pasākumam pie Brīvības pieminekļa. Līdz šim dziesmu un deju svētki bija tikai caur televīziju, nu beidzot tiku pie kaut kā arī klātienē. Bija tīri jauki, man patika, neesmu eksperts, bet līmenis likās pietiekami augsts. Es tikai īsti nesaprotu visu to uzbūvi – par orķestri ir skaidrs, bet kā tur nonāk tās meitenes ar karogiem un pušķiem, kas nemuzicē? Mūzikas skolotājs saprot, ka spēlmaņu ir pietiekami, lai varētu kaut kur piedalīties un padefilēt, taču vajag vēl lielāku pulku, tāpēc izliek sludinājumu pie ziņojumu dēļa, ka meklē statistes? Vai arī tās ir vēl tik labas prasmes nesasniegušas mūziķes, kuras vismaz tā tiek iesaistītas un dota iespēja piedalīties?
Tiešām nezinu, skolas orķestrim nekad neesmu bijis tuvumā, tikai kā klausītājs.

Esmu piedalījies dziesmu un deju svētkos, taču atceros no tā kaut kā ļoti maz. Tas bija mazajās klasēs, un man nez kāpēc šķiet, ka tie bija lielie svētki, ne skolēnu svētki. Kaut gan varbūt tas bija divas reizes.. Es skaidri atceros, ka esmu dejojis Mežparka estrādes priekšā – tur, kur asfalts starp dziedātājiem un skatītājiem, bija diezgan slapjš, jo arī lija, taču atceros, ka viss bija pozitīvi. Taču es kaut kā atceros, ka esmu bijis arī tur augšā – starp dziedātājiem. Tā ka it kā.. Varbūt tā otrā tomēr ir viltus atmiņa, es jau vairs nezinu.
Trešais, ko atceros, ka kaut kādā ilgākā pārtraukumā kopā ar dejošanas (vai dziedāšanas) biedriem aizbraucām uz Rīgas dzīvokli, kur viņi ātri vien izkrāmēja manu mantu kasti (sarkana finiera kaste uz ritenīšiem, manuprāt, tāda bija katram tais laikos). Kad devāmies atkal prom, viss bija pa zemi, un tētis retoriski jautāja, kurš to savāks. Vairāk gan gandrīz neko vairs neatceros. Šķiet, ka būtu bijis jābūt vairāk.

Nākamajā dienā atcerējos, ka esmu taču dejojis arī Daugavas stadionā.

Savīti šaubīgi saišķi

2015. gada 1. jūlijs, 4:22 pm, atsauksmēm

Šonakt kravas kastē bija jābrauc riņķī apkārt sarautiem vilciena sliežu posmiem kaut kur pie Zemitāniem, līdz nonācām pie baltu kieģeļu krēmveida sienas, kur daži no tiem ar vieglu rokas kustību tika izstumti no vietas, un atklājās milzīga, tiešām milzīga, gaiša, mirdzoša telpa, kurā bija dīvaini ļautiņi un skulptūru un citādu mākslas objektu izstāde. Bija arī daudz augstu paaugstinājumu, kuros varēja rāpties augšā, piesēst un uzdot skulptūrām jautājumus. Tās nekam nepiekrita, un sarunas bija ilgas.

Es arī neko nesaprotu

2015. gada 18. jūnijs, 6:47 am, 1 atsauksme / atsauksmēm

Sapnī redzēju, ka Ināra Mūrniece ir stāvoklī un ar lielu vēderu figurē pa Saeimu, un vada sēdi, sparīgi sitot ar āmuru.

Vairāk man nav ko teikt.

Starp zvaigznēm

2014. gada 18. decembris, 10:33 pm, 9 atsauksmes / atsauksmēm

Šovakar aizgāju uz "Interstellar". Zinkā, es jau kādu mēnesi par TO domāju, taču īsti negribējās saņemties, un šodien nolēmu – nu kad tad vēl, ja ne šodien, citādi noņems no repertuāra un tad, lūk, būs.

Patika, iespaidīgi, visa tā relativitāte un futūrisms, un stōrijs, iespaidīgi, patika, man par to visu redzēto tagad ir tāāāda nepieciešamība parunāties, taču mani pārsteidza trīs lietas.

  1. Cik ļoti trīs stundu laikā uzbriest doma par mazām darīšanām. Hahā, ne jau nē. Nu vispār jā. Garām filmām noderētu starpbrīži kā teātros.
  2. Cik nejēdzīgu filmu treileri tiek rādīti pirms filmām. Ja tiem var ticēt, tad nekā laba vispār pasaulē nenotiek – viens pēc otra ir kaut kādas šausmas. Vispirms tiek atmodināts kaut kāds ļaunums, kas, protams, grib pārņemt visu pasauli un aicina galveno varoni pāriet savā pusē, jo viņš tak nav muļķis, ne, un tad zobeni, drakoni, skeleti un blabla. Nākamais treileris – bija divi valdnieki, lieliski draugi, Mozus un Kāviņtursauc, taču dievs uzrunāja tikai vienu, un tagad viens otru grib nogalināt, atkal zobeni, asinis, bet dievs pa to laiku uzsūta draņķības visiem ēģiptiešiem kopā. Abas filmas ir lielākoties tikai rēkoņa un specefekti, TUR taču NAV NEKĀ ĪSTA!! Kāds to vispār skatās?
  3. Uz šitādām filmām nāk meitenes pašas par sevi, bez kompānijas, redzēju tuvā attālumā, tāpēc mani ļoti interesē, kur citādi viņas var sastapt, parunāties un iepazīt, tu jau saproti, tīri FOR SCIENCE!

Tas nevar būt grūti, to pat bērns var!

2014. gada 15. decembris, 9:33 pm, 7 atsauksmes / atsauksmēm

Pa brīvdienām un vēl no rīta starp mošanos un celšanos var izkaldināt visvisādas Pašas Labākās Idejas, bet tad pienāk pirmdienas rīts, kad uzglūn audits, pirmdienas pusdienlaiks, kurā nelaiž darbi, pirmdienas pēcpusdiena, kad viss, viss sāk apnikt, un pirmdienas vakars, kad idejas jau ir jaukas, bet varbūt labāk citreiz®.

Lai tomēr kaut cik pavirzītos tuvāk iecerētajai domai, šovakar tiku pie ūdenskrāsām, paletes, otām un papīra. Kamēr vēl nekas nav sākts darīt, esmu sajūsmā un diezgan optimistisks – kamēr iecere vēl nav pārbaudīta pret varēšanu, jo es nemāku zīmēt, gleznot, skicēt, mālēt, veidot un radīt. Pēdējoreiz ar otu akvareļos biju pamatskolā pirms simt gadiem.

Taču es gribu mācēt!

Pirms pusgada uz dzimšanas dienu nopirku biezu grāmatu "Mācīsimies zīmēt" (jo tādas lietas jau neviens nedāvinātu), tur tik daudz smuku skiču, zīmējumu un ainavu ar parastajiem zīmuļiem, ar pasteļiem, ar akvareļiem un vispār, visas tās detaļas, katrs koka zariņš, katra detaļa, ēna, kā es tā gribētu, tas ir vienkārši apbrīnojami, taču es pat apli nevaru uzvilkt, kur nu vēl kaut ko ar proporcijām un perspektīvām. Tagad gada otrā galā saņēmos tikt pie materiāliem, lai sāktu.

Tagad bail sākt.

ID2

2014. gada 10. decembris, 1:34 pm, atsauksmēm

Es viņu redzēju jau kaut kad agrāk, tomēr tagad nepalaidu garām vēlreiz. Viņa nebija mainījusies, tikpat ietekmīga.

lj-cute )
 

IKR

2014. gada 4. decembris, 2:59 pm, 2 atsauksmes / atsauksmēm

Love At Worst Sight

Sikspārņi galvā, tukšums vēderā

2014. gada 20. novembris, 10:44 am, atsauksmēm

Bridu caur kaut kādiem dārziņiem (vajadzēja šortkatu) un, kad beidzot tiku uz ceļa, mani noķēra kaimiņu meitene. Viņa bez kāda ievada saķēra mani aiz elkoņa un teica kaut ko svarīgu. Es sapratu, ka tas ir kas svarīgs, nodomāju padomus atcerēties un ņemt vērā, taču tagad vairs neko no tiem neatceros. :( Īstenībā es viņu nemaz nepazīstu, taču tagad īstenībā man liksies, ka esam pazīstami arī īstenībā. Vēlāk mēs kaut kur gājām gar dīķi, runājāmies, viņa rādīja, ka viņai uz palodzes aug baziliks, un es nodomāju, ka es taču arī tā varētu, citādi uz manas palodzes zaļo tikai citroni un avokado, bet nekā praktiska.

Pēc tam man bija jāierodas arhitektu radio, lai pastāstītu par Latvenergo stabiem. Tas atrodas kādas ēkas augšstāvā uz āra terases aiz stikla sienas, taču kāpņu telpā augstāk ir vēl divas durvis uz kaut kurieni, tomēr kāpnes līdz tām nesniedzas. Viņiem tur katru ceturtdienu ir sanākšanas, kur runā par visu ko vairākās grupās. Es bez konkrēti noteikta laika paspēju uz pēdējo grupu, kur bija mazāk cilvēku, un mums vēl bija jāpagaida, kamēr iepriekšējā pabeigs. Kamēr gaidījām, sākām runāties, un septiņi no tiem pievienojās manai tēmai, beigās mēs kā vairākums nolēmām runāt no balkona.

Ar kompleksu sirdī

2014. gada 16. novembris, 2:16 am, atsauksmēm

Zinkā, es zinu, kas ir krītošās zvaigznes un to, ka zvaigznes vispār nekur planētām virsū nekrīt, tomēr tik un tā – kad šovakar izgāju ārā pastaigāties un izvēdināt galvu, mirkli pastāvēju, un pāri debesīm R-ZR virzienā, šķiļot dzirksteles un atstājot mirdzošu svītru, aizjoņoja krītošā zvaigzne, kas visdrīzāk tomēr bija kāds satelīts vai atlūza, es kā parasti nenoturējos un kaut ko svarīgu ievēlējos. Bet ja nu šoreiz!

ausos: ššš

Paštaisītas galvassāpes

2014. gada 20. oktobris, 7:29 pm, 7 atsauksmes / atsauksmēm

Vakar mani un vēl dažus ieslēdza istabā aiz septiņām atslēgām un lika stundas laikā tikt no tās ārā. (Tā bija spēle.) Pirms tam atņēma telefonus, lai neienāktu prātā gūglēt padomus un pašiem būtu jātiek galā, mēs, savukārt, pagrābām īrisus, jo košļāšana stimulējot domāšanu, lai paši varētu tikt galā. Vispār tas tiešām bija interesanti. Tur kaut kur ir noslēptas, iebāztas vai ieslēgtas visas atslēgas, norādes uz tām ir visur apkārt vai mazliet dziļāk, ir jāatrisina visi sarežģījumi un jātiek brīvībā 60 minūšu laikā. Mēs TO paveicām 59 minūtēs..

Pēc tam ar svešu māsu gājām cauri centram uz savām pusēm, runājām par siltajām zemēm, jauno pasauli, un mirkli pirms viņa teica kaut ko par vietējo tipisko rudeni (lija un sala), es tieši iedomājos, ka, re, tāds pats droši vien būs arī Ziemsvētkos – spīdīgas lampiņas, spīdīgas ielas, slapjš, tumšs un ne īsti silts, ne īsti auksts.

Kad kāds saka, ka rudens ir jauks, jo lapas krāsainas un vispār, tad es vienmēr iedomājos rudeni ar tieši šādiem laikapstākļiem – tādiem, ka negribas iet ārā. Savukārt, krāsainās lapas ir tikai īsu brīdi, pāris nedēļu laikā koki no zaļiem kļūst pliki, un tas ir uz daudziem mēnešiem! Vispār tas ir šausmīgi drūmi, ja mazliet iedziļinās, jo kokiem lapas nodzeltē un nokrīt ne aukstuma, bet vienkārši gaismas trūkuma dēļ. Ja notiks kāds pamatīgs vulkāna izvirdums un Saules gaismas kļūs mazāk, būs tieši tāds pats rezultāts – viss nobeigsies, nesagaidot ziemu. Vai kāds vēl atceras 1816. gadu?

Man laikam ir nepareizā attieksme, ka rudeni un ziemu vajag pārdzīvot, bet tā tas tiešām būtu izniekots laiks. Bet kā dzīvot un izdzīvot uz pilnu klapi, ne tikai pārdzīvot?
Vienalga, [info]blond vislabāk par to visu uzrakstīja.

Skaņas celiņš.

Es neko nesaprotu

2014. gada 10. jūlijs, 9:37 am, atsauksmēm

Šonakt sapnī biju mazliet ziemā, tumši mākoņi, mazs baltums un slapjš, un rāpos kalnā pa dubļiem pie Kazahstānas robežas. Tajā vietā bija taisns ceļš lejup pa ieleju starp divām nogāzēm, dažas smagās mašīnas un tikai valsts nosaukums, ielejas malas taisnas, stāvas un apaugušas kokiem. Tur kaut kas bija atgadījies izpletņlēcējiem, iepinušies kokos vai kas tāds, taču tos izglāba, pēc tam viens palidoja man garām. Kalnā rāpos kopā ar kaut kādu vietējo gudro vecajo, kurš bija piekusis un pukstēja, bet augšā bija jātiek, lai no turienes kaut ko redzētu. Mums nebija nekāda īpašā aprīkojuma, vienkārši kāpām. Kad tikām augšā, tas bija dažu kilometru augstumā, tā bija pilnīgi gluda vieta, nopulēta, pēc formas kaut kas līdzīgs terasei. Tur bija gaišāks un tiešām kaut kas redzams. Viņš teica, ka jārāpjas lejā, taču es nepiekritu, gribēju sēdēt un skatīties tālēs. Pēc tam nolaistā ūķītī ar diviem kases lodziņiem pirku biļeti mājupceļam, nevarēju izšķirties starp vilcienu un autobusu, katram bija savs lodziņš, tad viens pats ēdnīcā ar peldošo salu saldajā, kas pēkšņi ar gaismu, visu galdu un manām mantām pazuda, kad uz brīdi izgāju no telpas, vēlu tumsā jau biju atpakaļ savā pilsētā.

Nākamreiz

2014. gada 3. jūlijs, 8:00 am, atsauksmēm


Morrissey - Earth Is The Loneliest Planet

Nākamreiz.
Nākamreiz.
Noteikti. Nākamreiz.

demo

2014. gada 24. jūnijs, 11:16 pm, atsauksmēm

uzķerties
ieķerties
apķerties
pieķerties
apķerties
neķert