Vakar piedalījos Cēsu velomaratonā, gandrīz nomiru (krietni pārspīlēju), tomēr izdzīvoju, lai par to pastāstītu. Nebiju piedalījies sacensībās divas sezonas un varbūt nevajadzēja vēl/jau sākt ar maratonu, taču īso distanci izvēlēties neļāva pārliecība, ka varu visu, turklāt Cēsīs ir divi apļi, var izstāties pēc pirmā, ja nu pavisam galīgi, said no one ever.

Vispār biju jau aizmirsis, ka velosacensības sākas vēl pāris stundas pirms starta, sacenšoties, kurš dalībnieku auto pirmais nokļūs sacensību vietā – nepārtrauktās līnijas, "apdzīt aizliegts" zīmes, ātruma ierobežojumi vienkārši tiek neņemti vērā. Nesaprotu, kāpēc tā jādara.

Taču man viss piedzīvojums sākās vēl sestdienas pašā vakarā, kad visu jau miljons reižu biju pārdomājis, pārbaudījis, izplānojis, nopucējis un sakrāmējis, līdz garāmejot nejauši pamanīju, ka uz aizmugurējās veloriepas ir mazs pleķītis, kas izrādījās caurums, pa kuru spiežas ārā kameras burbulītis – pa kuru laiku, kādā veidā, bet tas ir nāves spriedums riepai. Izmisīgs zvans brālēnam, kurš vispār pārgājis uz 29er, taču viņam vēl atradās vecās 26" riepas, ko varēju aizņemties un ap pusvienpadsmitiem vakarā nomainīt, lai tomēr varētu piedalīties sacensībās. Vienīgais rezerves variants būtu uzlikt veco sliku, kas būtu bijis neprātīgi.

Naktī uz svētdienu bija baiss negaiss ar pamatīgu gāzienu, septiņos no rīta nogāza, pusotru stundu pirms starta gāza, pēc tam lija un tikai pusstundu pirms starta sāka beigties tas krītošais ūdens. Visi 62 km pilnīgi noteikti būs pilnīgi slapji un netīri.

Sacensību centrs bija Cēsu pils parkā, ļoti smuka vieta. Dalībnieku, manuprāt, bija samērā maz, bet tik un tā izvēlējos trešo koridoru. Mērķis šoreiz bija nevis nobraukt pēc iespējas labāk, spēkojoties ar citiem pazīstamiem braucējiem, bet vienkārši piedalīties, mierīgi pārbaudīt sevi un izbaudīt sacensības un trasi, Cēsīs parasti ir interesanti.

Sacensības bija patīkami mierīgas – bez jebkādiem fiziskiem kontaktiem, ar pieklājīgiem "paldies" un nelielu čitčatiņu. Trase tiešām bija ļoti slapja. Meži pilnīgi pielijuši, apstākļi tādi tropiski, temperatūra gan jau labi pāri +20°C, takas vienmēr dubļainas un slīdošas, ceļi ar milzu peļķēm, dubļiem un smiltīm, kur riepas vienkārši līp klāt. Daudzas jo daudzas reizes sajutu "mīkstās riepas sindromu" – tā ir mānīga sajūta, ka riepa ir mīksta, jo uz priekšu iet krietni grūtāk kā liekas, ka vajadzētu. Dubļi un slapjas smiltis vēl pastiprina šo iespaidu ar zināmu nestabilitāti taisnvirziena kustības noturēšanā. Daudzreiz skatījos, bet, nē, ar riepām viss kārtībā, vienkārši neripo.

Trase gāja pa meža ceļiem, celiņiem, takām, dažiem izcirtumiem, dažiem grants ceļiem, bija vairāki interesanti nobraucieni, vairāki sarežģīti kāpumi, kur pārāk necentos uzmīties, ja izskatījās, ka dubļu dēļ tāpat nesanāks. Bija daudz policistu un virzienrādītāju, par bultām un lentām nemaz nerunājot – to bija pilnīgi pietiekami, lai nevarētu kaut kur pat ātrumā ņemt un aizlaist neceļos.

Pirmais aplis pagāja diezgan normāli – kad varēju, braucu garām, tīši astē nevienam nesēdēju, jutos labi un diezgan pārliecināts, ka arī turpmāko ceļu pieveikšu līdzīgā tempā un viss būs tikpat normāli. Tomēr sanāca mazliet citādāk – drīz vien ieskrēju pusmaratona distances braucējos, kas pa taciņu kustējās uz priekšu garā rindā lēni un prātīgi – bez variantiem. Platākās vietās apdzinu, ceļš izbrīvējās, atkal varēju mīt un.. tad pēkšņi mežā sāku just, ka nupat vairs galīgi neiet uz priekšu.

Pēkšņi vienā mirklī izbeigušies visi spēki, apziņa lēnām sāk peldēt. Pirms pāris kilometriem jutos pavisam parasti, bet tagad pat knapi varu nostāvēt. Domāju mazliet pagulēt, taču nebija vietas, turklāt no malas tas izskatītos pavisam bēdīgi, tāpat jau garāmbraucēji regulāri apjautājās, vai viss kārtībā. Pamanīju zīmi, ka 500 metri līdz barošanas vietai, lēnām tiku līdz tai, padzēros, saēdos maizi un vafeles, pačiloju tur maliņā, parunājos ar personālu par tēmu "vēl jau tikai 20 km", apjautājos par pareizajiem ceļiem, ja gribu izstāties (vēl nekad neesmu izstājies!), un tad pēc kādām 20-30 minūtēm, kad visi jau bija garām, atkal sāku braukt. Pirmais kilometrs nu tā, bet pēc tam atkal viss pavisam normāli – varu nokratīties pa saknēm lejup, varu uzmīties augšup, ieskrieties pa ceļiem it kā nekas nebūtu bijis – Latvijas rupjmaize dara brīnumus. Un vafeles. Vafeles vienmēr. Nezinu, kas bija noticis, dzēru regulāri, izsalkumu nesajutu, viss bija normāli, varbūt sarēķinājās nepareizs želeju patēriņš, bet nu tik traki gan vēl nekad nebija gadījies.

Kādā garā un stāvā kāpumā, kuru pirmajā aplī uzbraucu, bet otrajā vairs negribējās, un diez vai to arī varētu pēc visiem braucējiem, bija uzraksts "šausmīgākais aiz muguras, grūtākais vēl priekšā". Nunez, man gan šausmīgākais, gan grūtākais pirms brīža pārgāja, tagad jutos labi un noķēru vairākus, ko jau iepriekš biju apdzinis, beigu galā, kas vairs nekur nesteidzas, cilvēki vispār ir krietni runīgāki. :) Lielākoties gan braucu, neredzot nevienu citu, un līdz finišam tiku vēsi un mierīgi.

Kopumā man viss ļoti patika, sacensības lieliski noorganizētas un skaistā vietā, trase interesanta, lietus piedeva nelielu asumu, braucēji draudzīgi, viss forši. Varbūt vajadzēja atsākt piedalīšanos jau agrāk.

Nākamais un pēdējais posms būs 12. septembrī Apē, tur trase vīsies pa skaistajām Latvijas un Igaunijas ārēm. Tā kā būtu jāsaņemas arī uz to, tikai varbūt jāsasmērē līdzi maizītes piknikam. :)

Piektdienvakar, iespējams, bija pēdējā reize šogad, kad minos uz Siguldu. Tik silts un kā man patīk tāds mitrs gaiss.. Pie Garkalnes panāca traktors ar piekabi un bākuguni (!), iesēdos tam astē un tālāk gāja tā pavisam viegli ar tieši 45 km/h. Galvenais ir nebraukt pa vidu, bet gan sānā aiz riepas (ja uz ceļa kaut kas būs izkritis, tam pāri taču nebrauks, bet gan izlaidīs pa vidu), un ievērot saprātīgu distanci. Iedomājos, ka būtu forši šitā ātri līdz pat Sēnītei. Kad pie Sēnītes tas tiešām ieslēdza pagriezienu, es dabūju mācību – vienmēr vajag vēlēties maksimumu!
Piestāju malā, lai palaistu garām satiksmi, un izrādījās, ka tieši aiz manis brauca ātrā palīdzība, tā ka par visu bija padomāts.

Sestdien pirmo un varbūt pēdējo reizi šogad nobraucu lejup pa pilsētas trasi un tad bez steigas aizbraucu gar Gauju uz Līgatnes pusi. Vienmēr tik viegla sajūta, pārkāpjot uz MTB, it kā tas pats ietu uz priekšu un atrastu pareizākās trajektorijas, man tikai jābūt kā balastam. Līdz Līgatnei gan netiku, evakuējos uz lielceļu dažus metrus pirms novada robežas. Man vairs vienkārši negribējās – apēdu biezpiena sieriņu un pagriezos atpakaļ. Toties uzzināju, ka tur pie Nurmižiem ir tādas pļavas! Vairākas reizes vienkārši stāvēju un skatījos uz pļavām. Pie Siguldas nekur nav tādu plašu un līdzenu pļavu, lauki kaut kur ir, bet meh. Man pietrūkst pļavu!

Atpakaļ uz Rīgu gan braucu ar mašīnu, šodien pārāk tumšs un slapjš, un man patīk braukt ar mašīnu, kad līst vai snieg. Protams, pa tumsu tāpat nav forši, bet citādi ir tāda sajūta, ka atrodos pats savā kosmosa kuģī – tepat aiz dažiem milimetriem ir nedraudzīga vide, taču klāt tā netiek.
Savs atmosfērs.
Savs muzīks.
Savs mērķis.

Šodien bija Vienības velobrauciens, kurā man vairs neļauj piedalīties ticība, tā vietā nolēmu izbraukt pa MTB trasi, kad visi jau būs garām.

Pirmā puse bija vienkārši ārprāts.
Otrais kilometrs – Kaķīškalns, stāv ātrās palīdzības mašīna, ārsts saķēris galvu (pacienta galvu).
Dažus kilometrus tālāk izlaidu cilpu, izbraucot pa īsāku ceļu un tad stāvēju, gaidīju rindas beigas. Plakana vieta, kur grants ceļš satiekas ar asfaltu, nekā tur nav, neliels ātrums, bet viens paņem un uzmet kūleni. Vienkārši. Tā.
Pēc tam braucu pašās, pašās beigās, un redzēju, kā priekšā braucošie saskrienas uz līdzenas vietas. Divreiz. Dažādi braucēji. Kur tur vispār kaut kur vēl jāsteidzas?
Un tā cūkošanās.. Es saprotu, ka ūdens pudeles var izkrist. Bet ne jau desmit pudeles pie pirmajām bedrēm! Un želeju iepakojumu, vē.. Kā viņi domā, kas to savāks?

Tālāk ar kritušajiem gan vairs nebija tik traki vai arī es to vairs neredzēju. Izlaižot pavisam garlaicīgās vietas un turoties pa gabalu no šosejas (kurš MTB vispār dzen pa šoseju..), uz saviem 40 km atdevu vienu kameru, salīmēju vienu riepu, salaboju vienu sēdekli un piedalījos arī ķēdes labošanā, nedaudz papļāpāju, nedaudz uzmundrināju. Ar pazudušu ekscentra galu un nobeigušos gultni gan neko nevarēju līdzēt.

Vēl man bija jāatrisina zaļā mistērija, taču to es nespēju. Viss ir matrikss.

Piemeties kaut kāds lavenderas sindroms. Uz darbu braucu ar velo, atpakaļ – kājām, pagājušajā nedēļā divas reizes, šodien atkal. Divreiz. Pa vidu var aizbraukt līdz jūrai, Siguldai un atpakaļ līdz Rīgai un nekā tāda. Galvenais, ka nav skaidrs, kur tā vaina – niecīgs caurumiņš ir nevis riepas, bet aploces pusē.
Es zinu, kā mainīt riepu.
Zinu, kā līmēt kameru.
Zinu, ka jāpārbauda riepa un aploce, vai tur nav kaut kas ne tā.
Bet nekā tur nav. Viss tiek noslaucīts tīrs un noglāstīts gluds. Šodien pat aizstaigāju pēc jaunas aploces lentas, lai arī vecā vēl izskatījās piedienīgi. Problēma noteikti ir darbā. Vai karmā. Ja šonedēļ vēlreiz būs tukšītis, es.. es.. es.. varbūt raudāšu!

Brīvdienas bija tik vienmērīgas un skaidras, ka sanāca pavisam rāmi no rīta pamosties (esmu pārvācies uz gulēšanu verandā – jau aprīlī!), līdz normālam laikam padarboties pie kompja, pusdienlaikā iet ārā paskatīties un nofotografēt Sauli, tad padarboties ap māju un pa dārzu. Kopumā neko daudz neiestādīju, taču pietiekami daudz pārstādīju. Vismaz nevienu bieti neiestādīju, bet nu tikai 150 km, ko tur daudz.

_ kaut kad ierosināja, ka man vajadzētu pamēģināt izveidot Saules analemmu, tad nu beidzot par to atcerējos, pat pamēģināju iesākt ar pirmo kadru, taču sapratu, ka ar manu aprīkojumu to visdrīzāk nemaz nevar un ir nepieciešama platāka lēca – jau tagad pusdienlaikā kadrā knapi varu dabūt gan Sauli, gan zemi, tad vēlāk ap Līgo diez vai vairs sanāks. Turklāt tam vajag gadu ilgu pacietību un tikpat ilgi netrīcošu roku, tā ka..

Pa to laiku, kad vakars pienācis, var iet ārā vēlreiz nofotografēt rietošo Sauli, atpakaļ iekšā noskatīties atlikušo Panorāmu, iekārtoties ērtāk, lai noskatītos filmu, un pēc tās atkal doties ārā mierā un klusumā papētīt jumu. Vienubrīd gan kaut kur netālu satraucoši un satraukti sāka bļaustīties lapsēni, taču viņi ātri nomierinājās, un es tāpat.

Marss atkal ir redzams. Tā liekas, ka Jupiters ir tur augšā visu laiku, tāpēc pie tā pavisam pierod, lai gan tas ir tikai pusgadu, taču Marss liekas tāds – nupat tikai bija un vairs atkal nav, taču tagad ir, un tāpēc nopētīju kārtīgi. Katru reizi ir tāds mazs pārsteigums, ka tik tālu prom tukšumā ir divreiz mazāka planēta par mūsējo, kas no šejienes ir mazs, sarkanīgs punktiņš, taču, ja labi ieskatās, uz tās var redzēt "kaut ko" un pat polāro ledus cepuri. Saturns arī beidzot kļūst redzams, vēl pavisam zemu un tikai ap vieniem naktī, bet ir.

Sen nebiju skatījies filmas, taču šoreiz pieturējos pie rituāla pa vienai katru vakaru un man bija "Frequently asked questions about time travel", "Stranger than fiction", "Sunshine", "Sunshine cleaning" (pēdējās ir tikai sakritība un "Little Miss Sunshine" nebūs). Pēc tam savādāki sapņi gandrīz vai garantēti.

Vienu vakaru gan filmas skatīšanās uz dažām minūtēm tika pārtraukta, lai izšautu ārā noķert Iridium satelīta uzliesmojumu. Katru vakaru tādi ir vairāki, bet es kaut kā vienmēr palaidu garām vai biju aiz mākoņiem, taču tas tāds tīri foršs skats, kā kāda "zvaigznīte" sāk kustēties, iedegas spoža, spoža un tad atkal ātri nodziest. Kādreiz nofotografēšu. Nākamreiz (piemērots laiks visam).

Un tad man ienāca prātā doma. Kāpēc kino rāda tikai jaunās filmas? Vienu un to pašu uz sešām nedēļām katru vakaru, bet nekad nekur neviens nerāda normālas senākas filmas. Es pat ne par vecu klasiku, uz ko pavilktos hipsteri, bet arī pirms 2-15 gadiem taču bija labas filmas, kuras reizēm būtu interesanti noskatīties pirmo vai otro reizi, bet nekā! Varētu ko tādu rādīt kino, piemēram, vienu vai divus vakarus nedēļā vienu vai divas nedēļas. Bet nekā. Brīva vieta biznesam. Vai kādam ar lielu ekrānu mājās pie sienas. (*hint hint*)

Vēl es redzēju, kā uz līdzenas vietas izveidojās virpulis, tāds apmēram 7x2 metri, un pabraukājos ar trīsriteni. Iepriekš jau daži par to bija stāstījuši, tagad pats redzēju un pat iedeva pamēģināt. Tas ir lielais trīsritenis no Trikke.com, un patiesībā kinda cool – man ātri bija skaidrs, kā to dabūt uz priekšu, jo tas darbojas ar līdzīgiem principiem kā skeits (man kādreiz bija oranžs skrituļdēlis, normāls vietējais RIPO, ne tās amerikāņu zemās parodijas, es mācēju ar to braukt pret kalnu..). Īsāk sakot, aizņēmu to ilgāk kā biju domājis, viegli gan tas nav, ar parasto velo ir daudz vieglāk, bet vajag jau arī kaut kādu izaicinājumu – kādu pusstundu ar tādu, un slodzi jūt visur, uz kājām, rokām, pat plaukstās. Gandrīz vai iedomājos, ka varbūt man arī tāds noderētu. Tikai garāmgājēji un braucēji gan aizdomīgi noskatās.

Visā visumā kaut kā tā.

Pirmais svarīgais, par ko parasti iedomājas, kaut kur un kaut kā pakrītot, – vai kāds to redzēja?
Es šodien nožāvos ar velo tieši priekšā mašīnai, tā ka, jā, redzēja gan un labi, par ko arī lielākais pārdzīvojums. :) Cerams, jūtūbē tas neparādīsies. Bet nu tik stulbi – ij ne 100 metrus nebiju paspējis nobraukt kopš mājām, bet tur tāda apmalīte, kur varētu palēkties, vēl nekad tur nebiju mēģinājis palēkties, tagad pamēģināju un uzreiz, bams, asfalts. Iepriekšējā reizē, kad ciešāk samīļoju asfaltu, tiku pie divām šuvēm. Kopš tā laika āda ir uzaudzēta biezāka, un tagad šuves nepieciešamas tikai biksēm, pārējais izdzīvoja un pat neiesāpējās, ja neskaita godu un lepnumu. :/ Tālāk braucu godīgi.

25. decembris neizskatās pēc 25. decembra..

Lai gan labi vējains, tomēr šodien arī tāds neierasti saulains, un jau bija arī saulgrieži, tāpēc nolēmu izmantot dienu, lai savāktu un samainītu fotobundžiņas. Šai sezonā man bija uzstādītas laikam tikai divas vai trīs, un šodien atradu divas. Iespējams, bija arī trešā, bet – toreiz aizmirsu pierakstīt un tagad vienkārši neatceros, vai un kur. Uzliku trīs jaunas – bilde atgādinājumam (trešā ir otrpus ceļam pie pirmā staba).

Skats atpakaļ no lauka tā gala pusstundu vēlāk:

Pieturējos pie plāna un vakar izmetu to pašu 40+ km riņķīti, ko pirms nedēļas. Iepriekš jau zināju, ka būs sniegs, un zināju, ka tas būs tik daudz, ka vēl nebūs par daudz, tāpēc – "!". Brālēns arī šoreiz atteicās pievienoties – aizbrauca atklāt distančslēpošanas sezonu.

Bija savādāk un tīri forši. Jau sākumā sapratu, ka braukt var ātri, bet ne līkumos, ha! Nedaudz pamainīju maršrutu, izlaižot parasto uzbraucienu mazajā Kaķīškalnā, jo tur jau bērni ar ragaviņām un sniega lielgabali, tāpēc negribēju lieki zīmēties.

Braucot ar MTB, jau labu laiku vairs neņemu līdzi aipodšaflu, jo uz šosejas ir boooooring, bet dabā gan visādu skaņu pietiek – dzeņi, sīļi, lielāki dzīvnieki. Šššššžššžžššžžššš sniegs zem riepām, ckckckckckckckckck sniegs pret brillēm, seju un jaku. Ik palaikam tīri normāli sniga.

Ūdens pudele aizsala, un tā paša iemesla dēļ bremzes ik pa brīdim vienkārši nebija.
Braucot cauri Krimuldai, divas stirnas nelielu gabalu paskrēja līdzi kādu trīs metru attālumā.

Š'on izbraucu ilgi atlikto 40 km riņķīti līdz Murjāņiem pa takām gar abiem Gaujas krastiem. Brālēns kompāniju nesastādīja, jo bija aizlaidis ar draugiem līdz Krievijai – sēdēja pie ezera kaut kur Latgalē pie robežas, kur esot "tik kluss, ka var dzirdēt, ja kāds ezera otrā krastā nopiržas". Un "naktī debesis tādas, ka zvaignes acīs lec". Tā.

Čaukstošas, sasalušas lapas, ledus pār peļķēm, saule, bezvējš, migla un tumsa. Viss kļuva tik mirdzošs, kad ieslēdzu abus prožektorus. Beigās bieza, bieza migla, kur varēju starot uz visām pusēm.

Bija un izčibēja atvaļinājums kādu laiku, kad iesildījos ziemai un katru dienu grābu lapas, kas tikai krīt un krīt, un krīt, un krīt, un krīt, un krīt, un krīt, un .., un tiek sastumtas turpat, kur nonāks sniegs. Viss bija tik mierīgi, ka man nebija skaidrs, kuru dienu īsti jāatgriežas darbā, jo tā nebija pirmdiena, bet tad kolēģe atsūtīja īsziņjautājumu, ka rīt taču es būšu, ja, tāpēc laikam tad arī bija jābūt.

Vienurīt pamodos ar skaudru domu, ka kā, nu, kā gan var būt jau 12. novembris un ir palaists garām 11. Bet pirms tam sapnī sw rādīja oldskūlīgu sieviešpilsētvelo un stāstīja, kā to pārvedusi no kādas -stānas (valsts, kas beidzas ar -stāna). Turklāt ar nelielu pastīvēšanos viņa esot izkārtojusi tam vietu lidmašīnas salonā. Es to neizdomāju, to nemaz nevar izdomāt.

Ar paša spēkiem joprojām var braukt uz Siguldu un Rīgu, tikai vējš vai auksts, vai migla, bet galvenais jau ir tumsa – no rīta ir tumšs, vakarā ir tumšs. Dažreiz, braucot pa šoseju, man ir sajūta, ka aiz muguras ir kāds spoks vai kas, bet vēl kāds. Minas aizvējā. Atskatīties negribas, jo, nu, ja nu tiešām ir, bet tad garām pabrauc mašīna un uz ceļa un krūmos nozib vien mana ēna, bet to, vai spokiem maz mēdz būt ēnas, es nekad nepaspēju iedomāties, jo ar to pietiek.

Vakar biju StarSpace stārpārtijā, un bija tiešām foršs stārpārtijs. Iepriekš vienmēr grib rasties atrunas nekur nebraukt – patālu, nu ko es tur, ņemtne ar teleskopa vadāšanu, varbūt nemaz neņemt līdzi, nakts vidū atpakaļ, varu taču mierīgi pas'tīties tiešraidi jūtūbē, šoreiz vēl tas, ka visu bija jāiekrāmē mašīnā jau no agra rīta un jāaizbrauc to nolikt kaut kur patālāk no mājām, jo maratona dēļ iela slēgta līdz vēlai pēcpusdienai (neviens jau neteica, pašam tas bija jāsameklē), bet, bet, bet drošības pēc tomēr no rīta gandrīz visu sakrāmēju, aizvedu, aizgāju un aizbraucu.

Bija vērts.

(Braucot uz turieni, pa ceļam bija tik skaisti skati – zilas debesis, svaigi zaļi lauki ar ziemājiem un fonā visi krāsainie koki, bet neviena paša skatītāja, un man neviena paša fotoaparāta (fotostatīvu biju paņēmis līdzi, bet fotoaparātu uzlādēju, iepakoju un noliku degungalā, bet tāpat aizmirsu). Tā vietā Siguldā abas dienas ir milzu sastrēgumi, jo pilsētniekiem jābrauc uz vienu vietu, lai redzētu dabu. Karsta vasaras diena – Jūrmala, saulaina rudens diena – Sigulda. Klišejas!)

Kopējā pasākuma tēma šoreiz bija planētu pavadoņi – īpašie mēneši. Šis bija jubilejas stārpārtijs – desmitā reize, esmu bijis uz lielāko daļu, bet ne visiem. Bija interesanti stāstījumi, bija smukas biwžiņas, bija daudz jaunu lietu, ko nemaz nezināju. Bija skaidras debesis! Neticami, bet stārpārtija laikā tiešām beidzot bija skaidras debesis un visi stāri! Zinkā, man joprojām ir doma kādu piemērotu vakaru paņemt savu boileri un aizvest uz publisku laukumu parādīt tuvāku vai tālāku kosmosu, bet vasarā to nevar (jo gaišs), rudenī to nevar (jo līst) un, un, un, bet tad man likās, ka nu 12. oktobris gan tam būtu piemērota diena, jo labs laiks un augošs Mēness, bet izrādījās, ka tieši tad ir stārpārtijs, tāpēc sanāca, ka tur iesildījos – man bija iespēja tēmēt teleskopu uz kaut ko, stāstīt, atbildēt uz jautājumiem, nodemostrēt, cik ātri griežas mūsu planēta (jo manējais ir bez automātiskās sekošanas, tāpēc objekti ik pēc kāda laika izslīdēja no redzesloka), un cilvēki pat stājās rindā, lai paskatītos. :) Bija forši. Noteikti jāsaņemas uz to arī vienam, kamēr vēl nesnieg. Vien vajag labāk patrenēties, jo pa vasaru viss bija piemirsies, kas kur atrodas. Bet tiešām vajag. Kas gan var notikt?™

Man pašam arī beidzot bija iespēja paskatīties StarSpace observatorijas lielajā teleskopā! Iepriekš, protams, visi pasākumi bija zem mākoņu vāka, bet šoreiz varēja. Kādas tur Suntažos bija debesis! KĀDAS TUR BIJA DEBESIS! Kā bildēs! Kā filmās! Kā vēlmēs! Kā nekur citur! Nosētas ar zvaigznēm! Tik daudz! Tik.. visas! Piena ceļš skaidrs un spilgts. Pirms prombraukšanas kādu brīdi vienkārši stāvēju, apbrīnoju un centos iegaumēt. To tur bija tik daudz, ka viegli varēja apmaldīties, jo parasti redzamas tikai spožās, mazliet mazāk spožās un tā, pēc kurām var orientēties, kur kaut ko meklēt, bet te uzreiz tik daudz. Varbūt pat būtu pierādījumi, ja būtu paņēmis fotoaparātu, heh.

Uuuuuuun uz nākamo stārpārtiju mēs esam uzaicināti šoreiz paši būtu tur priekšā un kaut ko pastāstīt. Ōsom, ne? Skērī, ja! Laikam jāsāk gatavoties laicīgi. Pārtija tēma ir par visu, ko astronomisku dara amatieri, tad nu kaut kā tā mēs arī par, ē, baloniem. 12. aprīlis, Suntaži, laicīgi visus pabrīdināju.

Pārrodoties mājās ap pusdiviem, mani sagaidīja bēdīga ziņa, ka minkas nav, kas radīja lielus pārdzīvojumus, garas pastaigas, daudz jautājumu visādiem cilvēkiem un pat sazīmētu plakātiņu fotošopā (šņuk), līdz sivēnaste tieši pēc 24 stundām kopš iziešanas pārradās, nesniedzot nekādus komentārus, taču galvenais, ka visi sveiki un veseli.

Biju Biķerniekos, noriņķoju septiņus Vipsporta veloapļus. Tagad man sāp kakls no elsošanas, spranda no gulēšanas, vēders no par daudz ūdens, kāju joprojām velk uz krampi, kilo kā nebijis, plaukstu īsti nevar pagrozīt, galva arī tāda, neviens mani droši vien nemīl, vismaz paspēju atgriezties dažas minūtes, pirms sāka gāzt lietus.

Laiciņš jau, protams, foršs, silts un diezgan saulains. Sākumā turēju līdzi pirmajam baram, bet otrajā aplī tas izstiepās, aizgāja un vairs nebija noķerams. Īsti nezinu, kāds tur bija ātrums, bet otrā apļa pirmajā pusē paskatījos spidometrā, tas rādīja 42 km/h un bultiņu uz leju – tātad tobrīd es biju zem vidējā. Kopā jānobrauc 40 km – septiņi apļi. Turpinājām trijatā, ik palaikam mainoties, tad pievienojās vēl viens, ko noķērām un pieņēmām. Tā jau labi, bet, kad priekšā, tad – vējš. Turklāt, sēžot aizvējā, liekas, ka var taču ātrāk. Citādi jau man patīk vilkt, nejūtos izmantots. Piektā apļa beigās par apli noķērām trīsdesmitnieku grupu (tie, kas visu laiku brauc uz 30 km/h), pēc tās apdzīšanas palikām tikai divi. Pēdējā apļa vidū mūs noķēra kāda no aizmugures grupām, divatā tomēr nav aršanas. Kopā ar to arī finišējām.

Bet nu šitā uz krampi man vēl nekad nebija vilcis – vienubrīd pat tik traki, ka sāku stāties malā, taču pārgāja. Rīt būs jāsāk rīt kivi. Ūdeni es dzeru daudz!

Pēc divām nedēļām nākamais posms. Protams, braukšu. A kam tagad viegli?

Garais autobuss tīši mēģināja nospiest no Brīvības ielas (piestāju, parunājos, piedraudēja, nofotografēju, rakstīšu RS), pēc tam savācāmies veseli pieci un kā normāla baikeru banda aizbraucām līdz jūŗai pēc gaisa.

Atceļā divi atkrita, pēc tam vēl vienam pietika, divatā ar brālēnu mazliet pariņķojām pa Mežparku, un beigās viens devos uz centra pusi, kur saskrējos ar kādu riteņbraucēju – abi lavierējām starp cilvēkiem uz celoveliņa, līdz pēdējā brīdī pamanījām un uzslīdējām viens otram virsū. Dabūju pa kāju un vispār jutos to tiešām pelnījis, bet viņa tā iesaucās un tik gādīgi apjautājās, vai man viss kārtībā.

Izbridos pa slapju zāli līdz ceļiem, raku un vedu zemi, nocirtu divus kokus (sausiņus), nopļāvu lauku, pārkrāmēju piecus sterus malkas un tad nodomāju, ka pēc sajūtām vakara brauciens līdz Rīgai tagad mierīgi ievilksies uz stundiņām trijām, bet ar septiņiem kilo uz muguras uzkāpu uz velo un 1:05:10 līdz Berģiem.

Ja nu šogad nepiedalos nevienās MTB sacensībās (vakar bija Apē, neaizbraucu), vismaz vienreiz gribu pamēģināt ITT, tas varētu būt interesanti.

Toties šorīt laimīgs pamodos tieši 9:05, kad jau sen jābūt darbā, taču modinātāja laikā kaut kā likās, ka ārā baisi gāž lietus, un tas taču nevar būt manā realitātē.

Indīsintīpopsīgs skaņas celiņš:

New Young Pony Club - Get Lucky (The Twelves Remix)

__________________
* Odi sakoda.

Dabūju iesnas un varbūt arī kaklkslslsks sāpēs, bet šovakar tomēr forši izbraukājāmies.

Ir atsākušies Vipsporta Veloapļi Biķerniekos trešdienās, šodien bija otrais posms, uz kuru gribēju pierunāt brālēnu, bet viņš tehniski nebija gatavs, Kopijs pēc maratona nevarēja, viens negribēju, beigās visi trīs aizbraucām līdz molam. Tos divus jau kā salaiž kopā, tā no lēnā brauciena vairs nekas nepaliek.. Sākumā kāda jauna skrituļotāja gribēja nonest Kopiju, kas izskatījās šaušalīgi, bet beidzās bez skrambām, jo viņai kā sportistei bija visi sargi. Pa ceļam pļāpājām un pētījām meitenes, pie jūŗas pasalām, bet atpakaļceļā iesildošā un īsā dragreisā gandrīz izklājos uz asfalta pie 40+ km/h – mums diviem pietrūka vietas uz plata ceļa.

Vismaz kārtīgi notestēju velo. Tas nedēļu pavadīja servisā! Bezjēgā! Tam pa rudeni un ziemu bija nodiluši priekšējie zobrati, kasete, rullīši un izstiepta ķēde, tāpēc sarunāju, aizvedu to uz servisu, iedevu lapiņu ar detaļām, kas jāliek virsū, jo ko es tur daudz čakarēšos. Tā bija ceturtdiena, cerēju pirmdienas vakarā dabūt atpakaļ. Nekā, otrdien arī vēl nekā, pat trešdien nekā, zvanu pārbaudīt – "ir, rīt būs". Ceturtdien joprojām klusums, tāpēc aizgāju tam pakaļ, pie viņiem nopirku tās pašas detaļas, aizbraucu pie Kopija pēc instrumentiem (viņam ir viss!) un instrukcijām, kas un kā jādara, un nomainīju pats gan klaņus, gan kaseti, spēku tam vajag, bet nav nemaz neiespējamā misija arī pašam to izdarīt. Viņš teica, ka tam vajadzēs 40 minūtes, man pagāja stunda un 40 minūtes. Vienīgais, ko servisā izdarīja, – uzlīmēja firmas uzlīmīti.

Pilsētā jau atkal bija silts un, tuvojoties centram, arvien siltāks. Kas man vispār patīk pavasarī, ir smaržas – viss plaukst un ož. Ievas uzziedēja, pasmaržoja un noziedēja (sestdien no rīta vēl bija, pusdienlaikā pēc lietus vairs nebija). Tagad ceriņi. Vī kādreiz teica, ka vasara sākas, kad uz viņas ielas uzzied kastaņi. Šogad viss ir savādāk un saspiesti.

Brīvdienās bija tik karsts, ka man ļoti patika, un ar brālēnu aizmināmies līdz Līgatnei – es cēlos agri, agri un vilkos, bet viņš nesās un teica, ka man esot jāēd vairāk ogļhidrātu. Bet pirmdien un otrdien pa lietu tik mitrs un silts gaiss, ka vispār lieliski. Kam man ogļhidrātus..? Kam ir ogļhidrāti..?

Ceru, ka tie dzīvnieciņi, kas pārtiek no odiem, knišļiem un maijvabolēm, šopavasar ir pārlaimīgi. Kādam taču jābūt!

It was one of those March days when the sun shines hot and the wind blows cold: when it is summer in the light, and winter in the shade.
– Charles Dickens

Pirmie 50 kilometri šai sezonā, kad vienlaikus silti spīdēja saule un sniga sniegs, līdz norietēja saule un uzpūta vējš.

Lieliska svētdiena! Biju uz Ungura, izlidināju pūķi, izšļūkājos pa sniegu, vējš, saule, pilnīgs wiii!!

Braucām kopā ar Uķeri un Evu, kas ir tāds.. interesants precēts pāris. Bet nu to pa ceļam kaut kā var pārdzīvot. Pie ezera izrādījās, ka viņš ir aizmirsis slalomzābakus mājās (!), tāpēc kādu brīdi es varēju ezeru svītrot pilnīgi viens, izklaidējot tālumā esošos bļitkotājus, kamēr šie aizbrauca līdz Žagarkalna nomai.

Visu ziemu gaidīju šādu dienu – beidzot ir pietiekami stiprs vējš, ir bijis ilgs sals, ezers ir aizsalis, sniegs pa virsu, un vēl tik zilas debesis un saulaina diena! Turklāt saule ir aiz muguras, nevis acīs! Un brīvdiena! Pilns komplekts!

Tās sajūtas īsti nevar ne aprakstīt, ne nofilmēt, tas ir tik forši – sniegs zem slēpēm "ssssssss", vējš gar ķiveri "šššššš", trapece mazliet iečīkstas, atgulties un just vēja spēku ar visu ķermeni, skatīties, kā slēpju gali šķeļ gludo sniegu, just kā pret zemāko kāju sitas sniegs no augstākās slēpes. Un ātrums.. GPS lielāko ātrumu uzrādīja 39 km/h, bet kopā šurp turp pa ezeru nošļūkāju 27 km. Beigās viss bija sasvītrots.

Uķers sūdzējās, ka neesot sērsnas, pa to pavisam cita braukšana, bet nunez, man ļoti patika pa sniegu. Pa sērsnu ir daudz lielāki ātrumi, tur var tā pavisam ļoti iekantēt, ka iet kā pa sliedi, taču to var citreiz – pa sniegu šitā vēl nebiju braucis, iekantēt varēju pietiekami, tikai dažas reizes sajutu, ka slēpe tiek līdz ledum. (Turklāt uz sērsnas ir neforšāk krist.)

Bija liela vēlēšanās pirmdien neiet uz darbu, bet aizbraukt uz Unguru vēlreiz – vējš mazliet lielāks, virziens tas pats, īī!! Bet nu tagad man tomēr sāp kājas, rokas, mazliet sāni, tāpēc nezinu gan, vai tiešām to tā gribētos. Kaut gan droši vien, ja tiktu līdz ezeram, aizmirstu visas kaites.

Sestdien arī bija saulains un vējains, tāpēc izbraucu ar velo pa ceļiem un.. vietām, kur vasarā bija ceļi. Neko daudz, bet vismaz 20 km, un beigās gan nosalu.

________________________
* Ja neskaita mīlēšanos, labākais, ko darīt ziemā.