Katram savi putni viļņojas galvā

17. jūlijs, 10:02 pm, 15 atsauksmes

Pagājušās piektdienas sākums attaisnoja sev piešķirto datumu ar kukaiņa kodumu, divām sliktām vēstīm, ūdens krūzes izliešanu pār telefonu un nograutu sistēmu (tas viss vēl tikai līdz pusdienlaikam), taču vakara cēliens izvērtās interesants – devos uz RSU Medicīnas izglītības tehnoloģiju centru, kur [info]murxxe man pārbaudīja smadzenes. Tas gan nenozīmē, ka tagad varu teikt "I'm not crazy, a friend had me tested!", jo tas viss viņiem ir vēl ļoti jauns, taču vēlāk varbūt varēs. Centrs pats ir svaigi celts, jaunas, modernas telpas, šķita labs atmosfērs.

Visa būtība ir tajā, ka viņiem tagad ir pieejama tehnika elektroencefalogrammu (EEG) fiksēšanai un mērķis iemācīties noteikt dažādas smadzeņu izmaiņas, pirms vēl tās ir sākušas traucēt dzīvot kā, piemēram, demence. Tāpēc tiek analizēti smadzeņu viļņi, lai noteiktu kognitīvās rezerves.

Lai tiktu pie mērījumu veikšanas, aparātam jāpieslēdz smadzeņu garoza, un to dara ar īpašas cepures uzvilkšanu. Tajā pareizajās vietās tiek sabakstīti sensori un zem tiem tiek speciālā želeja, kas sasaista ādu ar sensoru. Želeju es dabūju diezgan daudz. :) Bet nu FOR SCIENCE! labā ne to vien var paciest. Murkse teica, ka pieredzes bagāti medicīnas darbinieki ar to tiek galā trīs minūšu laikā, taču mums pagāja vairāk par stundu, jo, nu, pie pieredzes kaut kā jātiek, jo es tur biju tikai otrais, kuru viņa ir vienojusi pie vadiem, turklāt tas nemaz nebūtu jādara viņai pašai, bet kādam asistentam.

Sensoru iedzīvināšanas laiks netika izniekots velti, Murkse ļoti interesanti stāstīja par savu darbu, par smadzeņu uzbūvi, ko katra daļa dara, ka tās var būt pavisam niecīgas, bet nozīmēt tik daudz. Stāstīja arī par to, ka kāda daļa smadzeņu var pārņemt citas smadzeņu daļas funkcijas, ja tā ir bojāta, protams, ne pilnībā, bet tomēr pietiekami labi, lai turpinātu dzīvot. Tas ir svarīgi, piemēram, insulta gadījumā, un tad rehabilitāciju jāuzsāk nekavējoties, lai būtu pēc iespējas labāki rezultāti, nevis pēc piecām dienām.

Lai smadzenes varētu tā vieglāk adaptēties citām funkcijām, tām jābūt pietiekami labi trenētām, tās arī laikam ir tās kognitīvās rezerves. Bet trenēt smadzenes var, piemēram, tīrot zobus ar kreiso roku – tā vienkārši tiek trenēta parasti mazāk nodarbinātā pretējā puslode. Pirmos rezultātus varot samērīt jau vien pēc divām nedēļām, bet tas, protams, kopumā prasa daudz vairāk laika. Bet es jau sāku to darīt, haha.

Viņa stāstīja arī par darba atmiņu, kas mūsdienu cilvēkiem pamazām atmirst. Tā ir īslaicīgā atmiņa, ko izmanto uzreiz tagad, piemēram, domāšanai, plānošanai, kaut kādu aprēķinu veikšanai. Atmirst tā tādēļ, ka galvā neviens neko daudz vairs nerēķina, telefona numurus arī vairs nav nepieciešams iegaumēt un tā. To arī var trenēt.

Es ne visu sapratu, ko viņa stāstīja, tur bija daudz par smadzeņu darbību un neiroloģiju, jo tas viss man ir ļoti nepazīstams lauciņš, taču bija tiešām interesanti. Viņa ir īsta smadzeņu fane.

Kad beidzot biju pieslēgts matriksam, sākās pati pārbaude. Vispirms teica trīs minūtes sēdēt mierīgi un ar aizvērtām acīm, pēc tam trīs ar atvērtām. Un tad pats tests. Testa uzdevums bija matemātiskās darbības (man lika izvēlēties augstāko grūtību, jo vieglākas esot boooring) – ekrānā uz mirkli parādās kāda izteiksme, piemēram, 67+24 un nākamajā mirklī redzams rezultāts. Abi aptuveni pussekundi, un uzreiz jānosaka, vai rezultāts bija pareizs vai nē. Un pēc mirkļa jau nākamais un tā bez apstājas. Tur bija saskaitīšana, atņemšana un reizināšana. Man neteica, cik ilgi un cik daudz uzdevumu tur būs. Skatoties ekrānā, es pilnīgi zaudēju laika izjūtu, man sāka likties, ka tas viss ir ilgi un cik vēl ilgi, taču pēc tam izrādījās, ka tās bija veselas desmit minūtes. Kā mirklis un mūžība reizē. Vēl rēķinot paspēju iedomāties, nez, vai viņa tur redz, ka es atbildu nepareizi, vai nē, un ko īsti te no manis grib.

Uzreiz pēc beigām Murkse teica, ka bija redzami izteikti beta viļņi, kas nozīmē, ka es tiešām domāju. Pēc tam mēs pasēdējām pie līknēm un viņa pastāstīja, kas redzams, lai gan ne visu vēl var un prot izskaidrot, jo viņi to paši tikai tagad vēl apgūst. Bet tā tehnika ir tik jutīga! Labi redzams brīdis, kad atvēru acis pēc pirmajām trim minūtēm, uzreiz cita smadzeņu aktivitāte. Un pēc tam aritmētiskās darbības, kur vēl cita prāta aktivitāte. Redzama katra sakustēšanās, pat plakstiņu virināšana. Es tikai nesapratu, vai tie reakcijas pīķi ir tikai brīži, kad es tiešām sakustos, vai arī tur var saskatīt, ka es pieņemu lēmumu, atkarībā no aprēķinu rezultāta (reaģēt vajadzēja tikai uz pareizajiem rezultātiem). Man tās visas izskatījās pēc daudzām drebelīgām līnijām, taču viņa tur uzreiz var saskatīt, kur tieši ir tie beta viļņi un ka nav alfa, delta un teta viļņu (tie ir miega vai senioru laikā). Nu, iespaidīgi.

Tā kā šī vēl nebija oficiāla piedalīšanās pētījumā, jo tam nepieciešama zināma birokrātija ar izskaidrošanām, piekrišanām un parakstiem, tad es tur šoreiz biju tikai parasts izmēģinājumu trusītis, uz kura trenējās, manus datus izmantos, lai mācītos analizēt, un tad iznīcinās. Taču labprāt vēlāk piedalītos arī ar tīriem papīriem vēlreiz – varbūt pat ar uztrenētu otru smadzeņu puslodi, ha.

Vakara sausais atlikums – jāmācās elpot, labi sēžu un daudz domāju (domāt ir kaitīgi – smadzenes patērē ap 25% resursu, kas ir salīdzinoši visvairāk no visiem orgāniem).

"Es nerunāju jūsu IT valodā"

30. marts, 1:31 pm, 3 atsauksmes

Inputs: http://services.swpc.noaa.gov/text/3-day-forecast.txt
Outputs:

Eees tikai gribu saņemt īsziņu, ja NOAA prognozē ģeomagnētisko vētru.

Nopuņķojies dzinējs

2014. gada 11. decembris, 8:22 pm, 11 atsauksmes

Pierakstīšu, lai atcerētos. Tā droši vien ir kārtējā pirmās pasaules problēma, taču pēc ilgām pārdomām un atlikšanas esmu sācis meklēt jaunu mašīnu. Pašreizējā pēdējo divu mēnešu laikā servisā ir pavadījusi kādas trīs, četras nedēļas un īpaši labāk tāpat nekļūs[t]. Taču jauna auto atrašana ir tik sarežģīts process! Mana vienīgā prasība laikam ir tikai tāda, lai arī nākamā būtu universālis, jo tādā vismaz var sakraut Mantas, kad vajag. Kad nevajag – tā ir tāda pati kā citas. Tādā mierīgi var ietilpināt gan velo neizjauktā veidā, gan sētas mietus, gan kalnu un distanču slēpes. Var arī visu reizē, nevajag, bet vismaz var.

Un tad tālāk – kādu? Man bija sens un skaists sapnis par SAAB 9-5, bet SAAB beidzās, tāpēc, lai gan nopirkt varētu, tas nebūtu prātīgi. Kā nākamais variants – Volvo V70, taču tas šķiet liels. Mazliet padomāju par kaut kādu Ford Focus un paskatījos uz Mazda 6. Audi man nepatīk un VW ir, nu, VW. Beigās uzdūros Volvo V50. Un ieciklējos.

Tas liekas tieši tāds, kādu man vajadzētu – mazāka par V70, tomēr ne mazāka par pašreizējo, turklāt tīri smuka, un Volvo kā jau Volvo. Man patīk.

Taču tad atnāca [info]felipe un pateica, ka V50 gan nevajag, tas ir uz Focus bāzes un tas ir slikti. Kopijs ieteica apsvērt VW Passat B5 un Škoda Octavia, varbūt arī Opel Astra. Bet Passat ir tāds Passat.. .. .. .. .. . Un Škoda nunez. Opel es pat nemaz.

Es, protams, varu viņus neklausīt, taču viņi abi ir izdzēruši pietiekami daudz degvielas un ieziedušies ar pietiekamu daudzumu eļļas, lai auto lietās būtu man autoritātes, un tad nākas vien paklausīt.

Tā arī ir tā lielākā problēma, ka man it kā vajag tikai mašīnu, taču tikpat daudz gribas, lai tā būtu pēc iespējas labāka, jo tomēr. Varētu jau aizmiegt acis un paņemt kādu Passat – ja nu nemaz nav tik traki, ja nu ir pat tīri normāli. Bet tas tik un tā paliks Passat. No otras puses, man mašīnu vajag samērā reti, tā ka lielākoties tā vienkārši stāvēs. Tāpēc labāk būtu domāt praktiski. (<-- vēlējuma izteiksme)

Tagad es atkal skatos uz V70. Nemaz tik drausmīgi liels jau nav, un Felipe tādu esot dabūjis valdījumā uz kādu laiku, esot ļoti paticis. Un tas taču ir Volvo. Mums kādreiz bija Volvo, bet tas bija sen un tāds mazs, taču man patika. Varbūt man vajag V70.. Zinkā, pašreizējā mašīna tiek braukta jau kādus deviņus gadus, var pieņemt, ka arī nākamā varētu būt apmēram tik ilgi. Tad varbūt ir vērts..

Izvēlēties modeli jau ir grūti, vēl jāizvēlas aptuvenais vecums un jānosaka budžets. Īk.. Plačos drīkstot tikai skatīties, pirkt vajag no privātpersonām, nesalīdzināmi mazāka iespēja, ka sanāks iegrābties. Šitie ierosināja, ka varbūt ir vērts labāk importēt pašam, nevis pirkt uz vietas, rezultāts būtu labāks.

Tas viss ir tik sarežģīti, nomācoši un vēl tikai pats sākums.
Tagad, pat pa ielu ejot, es skatos uz mašīnām, tās mani pēkšņi interesē!

Šovakar gan dabūju mašīnu atpakaļ no servisa, samaksājot droši vien diezgan ievērojamu daļu tās pašreizējās vērtības, taču torsions beidzot ir salabots, to pat uzreiz var just, ka tā brauc savādāk. Vai vismaz tā liekas. Ar stūres pastiprinātāju pats vakar tiku skaidrībā, ka droši vien nav nemaz viss tik slikti. Tā ka varbūt vēl var dzīvot un nesteigties. Protams, ir tikai decembra sākums, vēl līdz aprīlim var būt ellīgi auksts un vispār. Bet. Ai. Būtu kāds mākleris, kas manā vietā sameklētu man vispiemērotāko mašīnu..

Starp citu, daudzi to jau ir teikuši, un es varu tikai piebalsot, bet – franču mašīnas gan nevajag ņemt. Vienkārši nevajag.

jutoņa: You've been updated to v11.0.1

Eksperimentālā padarīšana

2013. gada 29. decembris, 1:03 am, 5 atsauksmes

Vienalga, vai tevi interesē zemāk aprakstītais, vai nemaz ne, bet nospied uz linka un apskaties gaisa plūsmas – http://earth.nullschool.net/
Visa pasaule nemierīga.

Šodien ir kaut kāda tāda diena, kad 27-40 km augstumā virs mums ir ļoti ātra jetstream – "strāvplūsma", tādēļ briti un poļi izdomāja, ka tieši šai dienā ir jāpalaiž vairāki baloni, kas šautos pāri Eiropai un Āzijai ar ātrumu 300-350 km/h.
Tos visus var redzēt uz spacenear.us kartes.

Polijas balons ir ticis līdz Kazahstānas vidum, britu baloni līdz Ukrainai vai vēl kaut kur Eiropas vidū, viens paplunčājās Ziemeļjūrā un atkal pacēlās, cits pakaitināja kokus, viss ir tāds liels eksperiments. Eiropā šodien šim "flešmobam" aktīvi seko līdzi kādi 150-200 klausītāji, pasīvi vēl vvz.

Bet galvenais – es viņus pazīstu! Es pazīstu lielu daļu no tiem, kas šito visu dara. Septembrī Oksfordā bija balonistu konference – paši rīko, paši piedalās. Tā bija jau trešā kopā un pirmā, kurā piedalījos. Gribēju jau pagājušajā gadā, bet kaut kā tālāk netiku, tomēr šogad gan aizbraucu. Viens pats Londonā un tā. Ikdienā tos cilvēkus "satieku" #highaltitude čatā (Freenode, IRC – vēl dzīvs), un tad bija iespēja viņus satikt arī klātienē – gan poli, Tomeks, tāds runātīgs vīrs, gan Džeimsu Koksonu, kas vispār bija viens no pašiem pirmajiem britu habistiem, gan Filipu no Ziemeļīrijas, mums daudz kas kopīgs, gan Entoniju no tālajiem ziemeļiem (Jorkšīras), kas vispār ir baigais nazīt's, gan Edu, kas ir raķešzinātnieks, hā! Ara no ASV, kurš strādā NASA JPL! Vispār baigais kadrs, kā no Losandželosas šortiņos, tā arī turpina, kad visi apkārt drebinās, bet viņš sajūsminās par zaļās dabas krāsu un lietu, kas ik palaikam līst. :) Steisija no stratodean.com – ļoti jauka meitene, arī daudz runā. :) Un viņi visi ir tādi jaunieši, ne večuki vai pat gados. Īsāk sakot, lieliska sabiedrība. Žēl, ka vēl neesmu izšķirojis bildes.

Konference bija Oksfordas Jūras akadēmijā (nu vai kā to tulko), man bija tikai jāiziet cauri tam foršajam, lielajam parkam, jo viesnīca bija otrā galā, atpakaļ gan meklēju apkārtceļu, jo parks jau bija slēgts. Pēc beigām mēs vispirms devāmies uz krodziņu turpat blakus, pēc tam uz citām līdzīgām vietām vienkārši parunāties un pačilot. Es biju domājis, ka jutīšos diezgan nu tā, viens pats tālu projām, sveši cilvēki, vēl varbūt nesapratīšu viņu izloksni vai vēl ko, bet nekā tāda, viņi visi ir tik draudzīgi, tik atvērti. Varbūt man tāds nepiemērots temperaments, varbūt kaut kāda sajūta, ka esmu no mazas zemes tālu prom ziemeļaustrumos, bet tur visu attieksme bija tik silta, ka es vienkārši biju viens no viņiem, tikpat ievērojams kā citi vairāk vai mazāk pieredzējuši habisti. Daudzi pārjautāja, vai tiešām tikai tāpēc uz vienu dienu lidoju uz Londonu, lai pabūtu tādā improvizētā sanāksmē, bet, jā, tā arī bija un bija vērts, bija forši, bija jauki un vērtīgi viņus satikt un parunāties, tā ir tiešām lieliska un draudzīga kopiena. Pirms vairākiem gadiem to nosauca par UKHAS – UK High Altitude Society, nosaukums ir palicis, taču zem tā tagad ir cilvēki no daudzām Eiropas valstīm, Austrālijas, ASV, Kanādas, Taizemes, Jaunzēlandes, .. Un visi tiekas #highaltitude. Galvenais, ka tā nav īsta organizācija - ja tu piedalies, tu jau skaities savējais un viss. :)

Man patīk baloni, tie ir ar emocijām.

Skats no malas

2013. gada 1. decembris, 11:09 am, atsauksmēm

Šorīt pāri Lietuvai lidoja ORION balons no Ziemeļīrijas, kas pirms kādām padsmit minūtēm nokrita kaut kur Baltkrievijā. Man bija iespēja piedalīties tā uztveršanā. Tas neraidīja tikai telemetriju, bet arī smukas biwžiņas no 37 km augstuma.

Mums arī ir plānos nākampavasar veikt līdzīgu lidojumu ar tādām "dzīvajām bildēm". :)

LAASE-2

2013. gada 8. augusts, 11:19 pm, 2 atsauksmes

Gribi redzēt Rīgu? Tur līča vidū ir.

LAASE-2: 27 km

(Man nemaz negribas rakstīt.)

Otrdien bija tiešām forši. Nu tā, ka tiešām viss izdevās. Diena bija lieliska, laiks silts un saulains ("kur ir ēna?"), vējš nekāds. Vienkārši sataisījāmies, palaidām balonu, un tas bija tik vienkārši – tagad šo, tad to, šo tur, šito tā, ir, labi. Otrajā reizē mēs vispār visu izdarījām pareizi. Tik forša sajūta, ka otrā reize sanāca tieši mēnesi pēc pirmās – 6. jūlijs, 6. augusts – tāda laba "mēs varam, mēs darām, kas tur īpašs" sajūta.

Protams, bija šis tas ne tā – aizmirsās kapsulas detaļa kaut kur mājās, izlīdzējāmies ar DIY-fix, fotokamera izslēdzās jau uz zemes, bija jāplēš vaļā nupat aizlīmēto vāku (bet nu to mēs darījām arī pirmajā reizē). Taču kopumā viss bija lieliski – palaidām balonu, pačilojām turpat pļavā, balons vēl četru kilometru augstumā bija skaidri saskatāms virs mums, aizbraucām uz māju, pasēdējām tur līdz kādiem 15 km, tad devāmies ceļā tam pakaļ.

Man ir milzīgs prieks, ka mums bija tik daudz radioklausītāju, neskatoties uz to, ka tā bija darbdiena – kopā deviņi (plus trīs mūsu), un no tiem – pieci igauņi. :) Pie pirmā igauņa vispār ziņa par mūsu lidojumu nonāca tikai dienu iepriekš, tā ka daži to droši vien uzzināja tikai otrdienas rītā. (Mūsējie zināja kopš sestdienas rīta.) Tiešām forši, ka izdevās iesaistīt arī kaimiņus – igauņi spēja uztvert telemetriju arī zem divu kilometru augstuma. "Youngsters On The Air" nometnē gan neviens tomēr neklausījās radio, tikai Latvijas komanda sekoja līdzi lidojumam internetā, taču to labi kompensēja pārējo ziemeļnieku piedalīšanās.
ES5EC (ESTCube zemes stacija!) gan piekodināja, lai nākamreiz pabrīdinām laicīgāk. Bet nu viņiem arī patika, kas galvenais. Vispār visiem viss patika.

Vien pašam balonam kaut kas nepatika, tam bija jātiek līdz 33 km augstumam, bet pieveica tikai 27 km. Vēlāk, tinot filmu atpakaļ, secinājām, ka tam visdrīzāk bija kāds ražošanas defekts, jo amerikāņiem pirms kāda gada bija līdzīgi notikumi un simptomi.

Nolaišanās gan bija ļoti ātra, jo izpletnis neatvērās, bija sapinies lateksa ķeskās. Kā sākās nolaišanās, devāmies uz Nītauri un nedaudz tālāk, mazliet aizšāvām garām, atradām īsto ceļu, zonde pa to laiku jau dažas minūtes bija zemē, tāpēc radiosignāls nedekodējās, kamēr vēl nebijām pietiekami tuvu. Apstājāmies pie govīm, sagaidījām korektu telemetriju, un izrādījās, ka esam tieši pareizajā vietā – zonde ir tepat blakus mežiņā. Sēžot mašīnā, pat varēja dzirdēt tās pīkstuli. Zemes saimniece piebrauca noskaidrot "wtf", es visu izstāstīju, palūdzu atļauju, viņai nebija nekādu iebildumu, ka mēs brienam, lecam pār grāvi un pazūdam mežā. Kapsula bija zemē, balona atliekas ar izpletni eglē, kopijs atkal to viltīgi nopurināja lejā (vēl viens "tā jau ir bijis" brīdis), un tas arī viss, misija izpildīta. Jau četros sēdējām mājās pie galda un strēbām auksto zupu.

Skatoties video un nolaišanās pēdējos brīžus, var redzēt, ka zonde ar visiem 14 m/s iejoņoja tieši zemē, koka zaros nemaz netrāpīja. Un izdzīvoja, ha! Es vēl šaubījos, vai 2 cm sienas nebūs par maz izturības ziņā arī pie standartiem atbilstošākas piezemēšanās.

Mēs šoreiz bijām trijatā, sekojot balonam, – apmēram pilns pīpltīms, un bija vieglāk kā pirmajā reizē, kad to darījām divatā – šoreiz pie stūres sēdēja [info]felipe, kurš pirmajā reizē nevarēja pievienoties. Viņam arī patika, jau uzreiz prasīja, kad būs nākamā reize. :) Nākamā būs, pusdienojot pārrunājām idejas, jo plikas biwžiņas jau nav izaicinājums, tikai.. jādara.

Vēl tikai jātiek galā ar visām bildēm. Un visiem video. Un visiem datiem. Tas būs space.people blodziņā. Bet tiešām – "tik daudz brīnišķīgu lietu var ieraudzīt, ja neesi darbā". :)

A++, laidīsim vēl! (Tikai nesanāks turpināt datumu tradīciju – 6. septembrī pats lidošu.)

Uz bravo un bis

2013. gada 6. augusts, 1:30 am, 6 atsauksmes

Kādu rītu kavēju darbu, jo skatījos Simpsonus, un Homērs teica: "Tik daudz brīnišķīgu lietu var ieraudzīt, ja neiet uz darbu", un viņam, sassodīts, ir taisnība, tāpēc mēs šodien laidīsim gaisā vēl vienu balonu un cerēsim ieraudzīt daudz brīnišķīgu lietu.

Plkst. 12+ un karte – spacenear.us/tracker – kur jāmeklē LAASE-2.

Šoreiz People.lv ir gandrīz pilnā sastāvā, šoreiz ir pasažieris, šoreiz ir darbdiena, šoreiz paši siesim mezglus, šoreiz ir otrreiz, šoreiz mūs jau gaida ārzemēs.

Bāc, bet tas ir tik forši – man nav tikpat kā nekādu sakaru (pun intended) Igaunijā, bet šodien uz kartes jau ir parādījies tornis! Kas un kam nodevis info, skaidri nezinu.

Ļoti ceru, ka kāds tornis parādīsies arī Tartu – tur ir "Youngsters On The Air" – starptautiska jauniešu radioamatieru nometne, uz kuru tikām aicināti, tomēr atteicāmies, taču, ideāli sakrītot dažādiem apstākļiem, mēs šādi varētu "būt" tur un nodemostrēt radiosakaru praktisko pusi – FOR SCIENCE! :) Tiešām ceru, ka viņi sekos līdzi lidojumam, jo.. ēē.. pirmkārt, tas būtu vienkārši forši, un otrkārt, ēē.. telemetrijā noteiktā brīdī ir iekodēts sveiciens viņiem. :)

Iespējams, ka būs kāds, kas klausīsies radio arī Helsinkos, tam gan es pats pastāstīju. Un ne jausmas, cik to darīs Latvijā, vismaz trīs. Man patīk, ka mēs darām ko tādu, kas arī citiem interesē, atsauksmes no vietējiem pēc LAASE-1 bija tiešām jaukas.

Uz zemes būs karsts, bezvējš, mēs zvilnēsim ceļmalā, ēdīsim karstas siermaizītes un gaidīsim atgriešanos atmosfērā (nu drus' pārspīlēju).

Kur tālāk?

2013. gada 11. jūlijs, 7:25 pm, atsauksmēm

LAASE-1: 18 km virs Latvijas

Sīkāks teksts par sestdienu, visu un riņķī, un apkārt.

tl;dr – forši! People power.

DO YOU EVEN LIFT

2013. gada 5. jūlijs, 12:11 pm, 2 atsauksmes

Rīt, sestdien, 6. jūlijā, plkst. 12 visiem jāsāk turēt īkšķīšus un jātur tos kādas 200 minūtes.
Pa to laiku var skatīties, kas notiek uz kartes.
spacenear.us/tracker vai habhub.org/mt

Ja kāds grib piedalīties aktīvāk, tad tehniskāka info pieejama Freefm.lv.

jutoņa: drus' nervi un tā

Vismaz tiku pie pirmajām mellenēm

2013. gada 30. jūnijs, 2:22 pm, 4 atsauksmes

Pārgājiens pēc zondes - atpakaļskats
Pārgājiens pēc zondes - tīklsPārgājiens pēc zondes - cits tīkls

Dienas mācība – ja pļava no attāluma un tuvumā izskatās tīri normāla, tas neskaitās, jo jau pirmajos metros var izmirkt pavisam, bet tālāk smilgas būs līdz degunam. Gumijniekiem nav nekādas nozīmes, tur vajag hidrotērpu, ja temperatūra ir krietni zem +10°C.

Šorīt pamodos pustrijos, ieslēdzu kompi, noskaņoju radio uz 403.001 MHz, ielādēju GPS almanahu un paklausījos LVĢMC radiozondi no Skrīveriem. Prognoze bija, ka tā lidos samērā tuvu garām Siguldai, kas ir iespējams tikai neilgu laiku vasaras vidū, tāpēc bija jāpamēģina, pie reizes notestējot pašbrūvēto 70 cm yagi. Zonde tiešām lidoja pa prognozēto maršrutu, tika līdz 23 km un tad šāvās lejup. Tuvojoties zemei, tās ātrums bija ap 15 m/s, kas ir diezgan baisi, ja tādi 200 grami kaut kam trāpītu. Skaidrs, ka LVĢMC tās laiž bez izpletņiem. Tik lielu nolaišanās ātrumu es nebiju iekļāvis prognozē, tāpēc izrādījās, ka tā nāk lejā pie Inčukalna. Tuvu. Vēl tuvāk!

Tai esot uz zemes, ar yagi to vairs neatradu, bet, pieslēdzot jumta antenu, signāls vēl bija turpat, lai gan par vāju, lai dekodētu. Kamēr nolēmu, ka jāaizbrauc pačolēt, kamēr sakrāmējos, neilgi pēc četriem signāls beidzās – zondēm baterija strādā samērā īsu laiku. Bet nu nekas.

Pa ceļam iespaidīgi skati ar saullēktu, miglu un tā, bet tad nedaudz vairāk kā kilometru garš pārgājiens zem augstsprieguma līnijas. Pļavā bija slapjš, aiz tās pa stigu jau vieglāk, bet slapjš, mežā vēl vieglāk, bet joprojām slapjš. Stirna turpat tuvumā, alnis vai kas tur arī bļaustījās aiz kokiem, mellenes daudz, daudz, visādi putniņi un zirnekļi, zirnekļi, zirnekļi. Pēdējā zināmajā vietā gan, protams, nekā un paredzamajā virzienā ar plusmīnus uz sāniem tāpat nekā. Tā kā es to varēju dzirdēt no mājām vēl brīdi pēc kritiena, tad tā noteikti ir pakārusies kādā kokā.

Atpakaļbridienā jau saulains un pēc trim stundām beidzot varēja sasildīties.

Ja nu kāds grib iet meklēt (lol), man pēdējā zināmā pozīcija ir N57.0817, E24.7118 414 metru augstumā, tā laidās ZA virzienā. Ņemot vērā krišanas ātrumu – "nu kaut kur turpat".

Noteikti vajag kādu LNA. :/
Vismaz tiku pie pirmajām mellenēm.

Ir signāls!

2013. gada 2. marts, 12:28 am, 5 atsauksmes

Šķiet, ka ir signāls. Lai gan vēl neesmu īsti pārliecināts, kāds signāls. Bet izskatās, ka kaut kas ir.

Kamēr man te vēl jāsēž uz zemes, esmu ieinteresējies par radioastronomiju, tāpēc ar saviem SDR brīvajā laikā, kad tie nepilda savus tiešos pienākumus, izdomāju monitorēt radioviļņus. Tīri tā for the giggles.

Vienu statistikas labad noliku uz 400-440 MHz (ap 425 MHz ir visi speciālie dienesti, no rītiem viņiem notiek sakaru pārbaude, ko arī var redzēt spektrā), jo tur man šķiet visdzīvāk, bet otru – uz plus-mīnus 10 metru joslu. FOR SCIENCE! Jo 10 metru josla ir īpaša ar to, ka tajā radiosignāls var atstaroties pret Zemes jonosfēru. Jonosfēru "darbina" Saule, tā ir aktīva tikai dienā, kad Zemei trāpa lādētās daļiņas no Saules, magnētiskais lauks tās noķer un izveido.. lādētu daļiņu sfēru, pret kuru var atstaroties radiosignāls, līdz ar to tas nav ierobežots ar horizontu, bet var ceļot pāri puspasaulei. Tātad īsumā – ja šajā joslā parādās kāda aktivitāte, tad tam vajadzētu nozīmēt, ka tā ir Saules ietekmē.

Sākumā biju domājis tādā veidā pamanīt saullēktu un saulrietu, bet tas tur tiešām nav redzams. Galu galā man arī antena nav gluži tai joslai paredzēta.

Bet! (© Godmanis)

Kaut kāda mainīga aktivitāte tur tomēr ir novērojama, turklāt vairāk kā vienu reizi un neregulāri. Es vēl nemaz neesmu pārliecināts, bet ir šaubas un cerība, ka tas tiešām ir saistīts ar pašas Saules aktivitāti. Katrā ziņā tie nav tikai trokšņi, tas gan skaidrs.

Šie ir mani veiktie novērojumi dažu dienu garumā, monitorējot 24-30 MHz joslu, un tas, kā man to gribas savilkt kopā ar NASA GOES satelītu mērījumiem. :) GOES satelīti atrodas ģeostacionārajā orbītā, tāpēc tie mēra reālos Zemes apstākļus.

24-30 MHz + GOES

Sakrīt taču!

Bet – I NEEDZ MOAR DATA.
Jāraksta savu kodu šitam te (pašlaik izmantoju svešu), kas darbotos ātrāk (pašlaik mērījumi tiek veikti ik pēc 40 sekundēm), ērtāk (vienā reizē vairākas atsevišķas joslas) un ar labāku izšķirtspēju. Vajag ilgāku laiku. Vajag labāku antenu. Ir lieli plāni, ūdeņraža frekvence un tā.

Bet tur aiz mākoņiem.. nebija Saules

2012. gada 16. decembris, 11:41 am, 1 atsauksme

Šonakt bija tāds mazliet pavēss – 22 km augstumā -74.5°C. Kamēr visi gulēja, es sekoju līdzi LVĢMC meteozondes lidojumam. Tas gan vēl nebija satelīts, tomēr augstāk par lidmašīnām, kas iepriekšējoreiz.

Zondi palaiž katru otro nakti no Skrīveriem. Zinu laiku, nezināju dienu, bet tā kā, sekojot līdzi citiem notikumiem pasaulē, šonakt vēl biju nomodā, tad nolēmu pamēģināt. Desmit minūtes pēc palaišanas noskaņojos uz pareizo frekvenci, un.. tur tiešām kaut kas skan! Kaut kas jaudīgs, plats un izklausās pēc datiem. Ātri ielādēju un uzinstalēju vajadzīgo programmu, sakonfigurēju skaņas iestatījumus un – jā, lēnām tiek lejuplādēti kalibrācijas dati! Ir! Pēc kalibrācijas datu saņemšanas sāka nākt arī īstie dati. Tā kā nokavēju sākumu un vēl kādu brīdi čakarējos, tad rezultāti ir no astoņiem kilometriem un augstāk. Tā nu sekoju līdzi līdz pat ~23 km augstumam, kur balons pārsprāga un tā sāka krist lejup.

LVĢMC meteozonde

Bet jaudīgs gan tām radiozondēm raidītājs – antena man joprojām istabā, brīva pieeja ziemeļiem un rietumiem, bet zonde atrodas D-DA, un signāls gāja cauri mājai diezgan bez problēmām. Lejupceļā gan bija grūtības ar dekodēšanu, pēdējos datus saņēmu 12 km augstumā, signāls toties vēl labu brīdi bija redzams ūdenskritumā, lēni kļuva vājāks, līdz pazuda pēkšņi, nevis pamazām izdzisa. Ir doma antenu pārvietot uz verandu (vai arī tur nolikt citu antenu), tad tīri labi varētu tikt pie dienvidiem.

LVĢMC meteozonde

Vēl viena lieta, ka man šķita, ka zonde neraida GPS datus, tāpēc nav precīzi zināms, kur tā atrodas, bet izrādās, ka tā tos raida primitīvā formātā – tie ir GPS doplera dati, kas jāsasaista ar GPS almanahu un visu pārējo, ko parasti dara pats GPS uztvērējs, jau manā pusē. PE2G no Nīderlandes pēc tam pastāstīja, kas un kā, bet tad jau bija par vēlu, to tad nākamreiz. Protams, ka es gribu kādreiz arī atrast tādu zondi pēc nolaišanās. :)

Zonde raida datus katru sekundi 403 MHz frekvencē. Vienīgā problēma, ka tā startē 2330z, tāpēc vajag vai nu lielu piespiešanos palikt nomodā, vai arī kaut kādu automatizāciju, lai viss notiktu "pats no sevis"™. Signāls tika uztverts ar paštaisītu 430 MHz antenu, RTLSDR (ar R820T), SDR# un dekodēšanai izmantota SondeMonitor programma.

jutoņa: ftw!

Mirdzošs lietus līst

2012. gada 13. decembris, 1:58 pm, 5 atsauksmes

Meitene, pamanot meteoru debesīs, nepaspēja līdz galam izteikt savu vēlēšanos. Tagad viņa vienmēr grib..

Kamēr pie mums "intensīvi snieg" un skaidras debesis nespīd, aiz mākoņiem un Zemes tumšajā pusē var vērot pašlaik notiekošās Geminīdu plūsmas krītošās zvaigznes – klausos tajās, izmantojot internetus un modernās tehnoloģijas – spaceweatherradio.com.

Meteoroīdi, ietriecoties Zemes atmosfērā, sakarsē to un aiz sevis atstāj jonizētu daļiņu asti, pret kuru atstarojas radioviļņi. Tos atstarotos signālus var dzirdēt kā īsākus vai ilgākus pīkstienus uz kopējā fona trokšņa. Vairāk info pie NASAs. Pašlaik var dzirdēt vairākus meteorus minūtes laikā.

Vispār būtu interesanti ko tādu pašam pamēģināt. Tas spaceweatherradio.com radio ir noskaņots uz ASV militārā radara frekvenci (~217 MHz), kurš nepārtraukti raida ar 800 kW jaudu (viens no jaudīgākajiem pasaulē), tas paredzēts, lai izsekotu satelītu un kosmosa atkritumu pārvietošanos. Līdzīgus rezultātus var sasniegt arī ar mazāk jaudīgiem raidītājiem.

Un te nu man prātā ienāca doma, ka varbūt es varētu TO kādreiz pamēģināt ar vietējo meteoradaru. Taču doma pēc nelielas izpētes tika atmesta, jo tas darbojas mikroviļņu apgabalā – ~5.6 GHz, līdz ar to man nekādi neder. Vai kāds var ieteikt patālu, spēcīgu raidītāju ap 100 MHz frekvenci? FOR SCIENCE!

Citās ziņās:
– šorīt ieplēsu rokaspulksteņa stikliņu – nokrita zemē un sprādze trāpīja pa to, kas mani apbēdināja. :/

Pašlaik ēterā

2012. gada 9. decembris, 12:28 am, 13 atsauksmes

Šodien aizrāvos ar lidmašīnu medīšanu.

Parastie cilvēki, protams, vienkārši atvērtu flightradar24.com, lai paskatītos, kas lido riņķī apkārt, bet tā taču nav mūsu metode, Ļoļik. Tā vietā var ierīkot automātiskās novērošanas apraides uztveršanas staciju un saņemt signālus no pašām lidmašīnām, hehe.

Lidmašīnu ADS-B raidītāji darbojas 1090 MHz frekvencē, katru sekundi paziņojot informāciju par sevi – kas, kur, uz kurieni, cik ātri un vēl šo to. Informācija ir gaisā, to tikai jāsaklausa.

Tam es izmantoju šīs sezonas modes preci – RTLSDR (ar R820T, der arī E4000), paštaisītu antenu, Windows XP, RTL1090 un PlanePlotter. Rezultāts:

PlanePlotter

Viss notiek. Antena atrodas starp logiem, kas ir uz rietumu un ziemeļu pusi, tāpēc austrumos un dienvidos nekas nav redzams. Rezultāti patiesībā ir daaaaaaudz labāki, kā būtu varējis pirms tam iedomāties, jo tālākā lidmašīna, ko šodien redzēju, bija 410 km attālumā kādu gabalu zem Gotlandes. Uz ziemeļu pusi līdz Tallinai tālākās neaizvilka, bet nu ļoti tālu no piekrastes arī nebija. Savukārt, mazākais augstums, līdz kuram varēju uztvert lidmašīnu, kas nolaižas Rīgas lidostā, bija vien 110 metri.

Tas viss ar pavisam vienkāršu ceturtdaļviļņa "ground plane" antenu, ko taisīju 70 cm joslai (~440 MHz), tā pat nav pielāgota pareizajai frekvencei, bet.. darbojas. Ja to vēl varētu dabūt uz jumta un vēl kādu metru augstāk, es varētu noklāt arī gandrīz visu Igauniju un Lietuvu.

Mans nākamais mērķis gan būs krietni augstāk – gribu noķert kādu satelītu. Pirms gada nebūtu iedomājies, ka mani interesēs radio, bet, re, tagad gribu visu dzirdēt.

Es neesmu viens!!

2012. gada 8. novembris, 4:52 pm, atsauksmēm

Es zināju! Es zināju, ka neesmu viens ar savu kompilēšanas un pārlieku liela daudzuma atkarību sāpi! Diemžēl gadi iet, bet nekas nemainās.

> It is my personal opinion (and not popular) that gnuradio and openbts
> are difficult to build and get working properly within a reasonable
> amount of time. Its a roadblock. I've been thinking the above may
> bootstrap the community and userbase.

You're preaching to the choir here. I installed everything on a blank-slate Ubuntu 9.04 system the other day. It took over 4 hours. More than half of that was installing GNU Radio and its kitchen-sink dependency list. Why do I need to install FFTW just to get linusrp? Did they *really* have to use Omnithread and Boost when pthreads and the C++ standard libraries are right there? It's like you have to download and compile the whole internet to get this little driver. It's crazy.

<rant>
This touches on a pet peeve of mine in open source projects in general, which is the tendency to use too many external packages. You need to make a serious cost-benefit analysis before you add a dependency to a project, especially a cascading dependency, where you depend on package A, but A depends on B, but B depends on C, etc., and at every step you take the risk of something not building correctly on your target system. Just because a library is available doesn't mean you have to use it. Seriously consider limiting yourself to primary sources, like the stuff that comes with g++, instead. Here are some observations:

* The probability of being able to port an application to a new target system is inversely proportional to the total number of package dependencies.

* The number of weeks that can pass without having to patch your application to keep up with API changes in other packages is also inversely proportional to the number of packages you use.

* The complexity of all of your #defines and configuration options and installation dependencies is proportional to both the number of packages you reference and the age of your application. In other words, your installation process gets more complicated over time and gets more complicated faster if you use more external packages, because those packages are also changing over time.

In short, the more crap you pile on, the less portable, upgradable and maintainable your application will be. This is the dark side of open source development. Don't give in to it.

Maybe you're talking about some other painful aspect of the installation process, but this is the one that irks me.
</rant>

Skaidrs? Es nomērīju. Tiek savilkts mēslu daudzums trīs gigabaitu apjomā. Tas taču nav normāli!

Pa to laiku esmu uzlicis Gnuradio no portiem, taču tā ir pasena 3.3.0 versija (hmm.. kāpēc gan neviens negrib atjaunināt portu..?), kas manā gadījumā ir tikpat kā bezjēdzīga, jo man vajag vismaz 3.5 versiju, taču to jau es zināju, bet doma bija tāda, ka vispirms uzlikšu šo, līdz ar to dabūšu visas atkarības, un tad uzkompilēšu 3.6.2. Protams, ka 3.6.2 nekompilējas, jo tam kaut kas trūkst, bet Gnuradio wiki rakstīts, ka visas atkarības uzskaitītas README failā, savukārt, README failā skaidri un gaiši minēts, ka visas atkarības jāmeklē wiki, lai nav jāuztur vairāki saraksti. Turklāt procesa gaitā ir salūzusi viena no Python versijām, bez kuras noteikti 3.6.2 nevar dabūt gatavu, un vispār viss ir slikti. FUCK OSS!!

(Es vēl nepadevos.)