Sapņu zeme
2018. gada 31. jūlijs, 10:39 pm, 6 atsauksmes
Esmu teicis, cik ļoti man patīk priežu mežā? Man ļoti patīk priežu mežā. Ja varētu izvēlēties, kur dzīvot, sila tuvumā būtu mana topa topā. Un ja vēl pie ezera, tad vispār. Tur ir tik smaržīgs, tik mūžzaļš, tik silts, tik garšīgs, tik savādāks gaiss, tik viss. Sanatorijas parasti cēla tādās vietās, jo priedes izdala ēteriskās eļļas, kas ļauj uzelpot.
Šovakar ezerā bija tik silts ūdens kā laikam vēl nekad un droši vien vēl atkal ne tik drīz, turklāt atšķirībā no citām reizēm, kad silta ir vien virskārta, šovakar tas bija dziļi silts. Biju neilgi pirms saulrieta, kad viens gals jau ēnā, otrs vēl saulē, un tad var peldēt no ēnas saulē un atpakaļ, neliels vējiņš dzen pretī nelielus vilnīšus un siltu, smaržīgu gaisu. Tik silts, ka spēka vairs nav, bet ārā negribas līst. Nopeldēju 22 minūtes, kas varbūt bija mans rekords, varbūt nē. Uz muguras peldot, gan nevarēja skatīties mākoņos, jo to vienkārši nebija. Kopijslāsmiņa iepriekš teica, ka es uz muguras peldu kā astoņkājis, tā arī nesapratu viņus.
Tas ir mans privātais ezers un privātā pludmale. Vismaz šogad noteikti – ne reizi tur neesmu sastapis vēl kādu. Biju tur arī svētdienas rītā – nopeldējos, saēdos un salasīju spainīti melleņu, nopeldējos vēlreiz un atgriezos parastajā brīvdienā. Ar kopijlāsmiņu pavadījām tur trijatā vairākas stundas vēl iepriekšējā svētdienā pēc muzikālajām brokastīm – karsta brīvdiena, dienas vidus – tik un tā neviena cita, varējām izvēlēties, kur sēdēt (kaut ugunskurā), cik skaļi pļāpāt, kādas ogas ēst (mellenes, zilenes, brūklenes), kad un kur peldēt, mana privātā pludmale, nu. Šogad vispār daudz iespēju tikt ūdenī – sāku maijā, kad mellenes tikai ziedēja, tagad jau vispār, un cerams, ka kaut kad septembrī vēl varēs noslēgt sezonu un bez nosalšanas.
Katram savi putni viļņojas galvā
2018. gada 17. jūlijs, 10:02 pm, 15 atsauksmes
Pagājušās piektdienas sākums attaisnoja sev piešķirto datumu ar kukaiņa kodumu, divām sliktām vēstīm, ūdens krūzes izliešanu pār telefonu un nograutu sistēmu (tas viss vēl tikai līdz pusdienlaikam), taču vakara cēliens izvērtās interesants – devos uz RSU Medicīnas izglītības tehnoloģiju centru, kur murxxe man pārbaudīja smadzenes. Tas gan nenozīmē, ka tagad varu teikt "I'm not crazy, a friend had me tested!", jo tas viss viņiem ir vēl ļoti jauns, taču vēlāk varbūt varēs. Centrs pats ir svaigi celts, jaunas, modernas telpas, šķita labs atmosfērs.
Visa būtība ir tajā, ka viņiem tagad ir pieejama tehnika elektroencefalogrammu (EEG) fiksēšanai un mērķis iemācīties noteikt dažādas smadzeņu izmaiņas, pirms vēl tās ir sākušas traucēt dzīvot kā, piemēram, demence. Tāpēc tiek analizēti smadzeņu viļņi, lai noteiktu kognitīvās rezerves.
Lai tiktu pie mērījumu veikšanas, aparātam jāpieslēdz smadzeņu garoza, un to dara ar īpašas cepures uzvilkšanu. Tajā pareizajās vietās tiek sabakstīti sensori un zem tiem tiek speciālā želeja, kas sasaista ādu ar sensoru. Želeju es dabūju diezgan daudz. :) Bet nu FOR SCIENCE! labā ne to vien var paciest. Murkse teica, ka pieredzes bagāti medicīnas darbinieki ar to tiek galā trīs minūšu laikā, taču mums pagāja vairāk par stundu, jo, nu, pie pieredzes kaut kā jātiek, jo es tur biju tikai otrais, kuru viņa ir vienojusi pie vadiem, turklāt tas nemaz nebūtu jādara viņai pašai, bet kādam asistentam.
Sensoru iedzīvināšanas laiks netika izniekots velti, Murkse ļoti interesanti stāstīja par savu darbu, par smadzeņu uzbūvi, ko katra daļa dara, ka tās var būt pavisam niecīgas, bet nozīmēt tik daudz. Stāstīja arī par to, ka kāda daļa smadzeņu var pārņemt citas smadzeņu daļas funkcijas, ja tā ir bojāta, protams, ne pilnībā, bet tomēr pietiekami labi, lai turpinātu dzīvot. Tas ir svarīgi, piemēram, insulta gadījumā, un tad rehabilitāciju jāuzsāk nekavējoties, lai būtu pēc iespējas labāki rezultāti, nevis pēc piecām dienām.
Lai smadzenes varētu tā vieglāk adaptēties citām funkcijām, tām jābūt pietiekami labi trenētām, tās arī laikam ir tās kognitīvās rezerves. Bet trenēt smadzenes var, piemēram, tīrot zobus ar kreiso roku – tā vienkārši tiek trenēta parasti mazāk nodarbinātā pretējā puslode. Pirmos rezultātus varot samērīt jau vien pēc divām nedēļām, bet tas, protams, kopumā prasa daudz vairāk laika. Bet es jau sāku to darīt, haha.
Viņa stāstīja arī par darba atmiņu, kas mūsdienu cilvēkiem pamazām atmirst. Tā ir īslaicīgā atmiņa, ko izmanto uzreiz tagad, piemēram, domāšanai, plānošanai, kaut kādu aprēķinu veikšanai. Atmirst tā tādēļ, ka galvā neviens neko daudz vairs nerēķina, telefona numurus arī vairs nav nepieciešams iegaumēt un tā. To arī var trenēt.
Es ne visu sapratu, ko viņa stāstīja, tur bija daudz par smadzeņu darbību un neiroloģiju, jo tas viss man ir ļoti nepazīstams lauciņš, taču bija tiešām interesanti. Viņa ir īsta smadzeņu fane.
Kad beidzot biju pieslēgts matriksam, sākās pati pārbaude. Vispirms teica trīs minūtes sēdēt mierīgi un ar aizvērtām acīm, pēc tam trīs ar atvērtām. Un tad pats tests. Testa uzdevums bija matemātiskās darbības (man lika izvēlēties augstāko grūtību, jo vieglākas esot boooring) – ekrānā uz mirkli parādās kāda izteiksme, piemēram, 67+24 un nākamajā mirklī redzams rezultāts. Abi aptuveni pussekundi, un uzreiz jānosaka, vai rezultāts bija pareizs vai nē. Un pēc mirkļa jau nākamais un tā bez apstājas. Tur bija saskaitīšana, atņemšana un reizināšana. Man neteica, cik ilgi un cik daudz uzdevumu tur būs. Skatoties ekrānā, es pilnīgi zaudēju laika izjūtu, man sāka likties, ka tas viss ir ilgi un cik vēl ilgi, taču pēc tam izrādījās, ka tās bija veselas desmit minūtes. Kā mirklis un mūžība reizē. Vēl rēķinot paspēju iedomāties, nez, vai viņa tur redz, ka es atbildu nepareizi, vai nē, un ko īsti te no manis grib.
Uzreiz pēc beigām Murkse teica, ka bija redzami izteikti beta viļņi, kas nozīmē, ka es tiešām domāju. Pēc tam mēs pasēdējām pie līknēm un viņa pastāstīja, kas redzams, lai gan ne visu vēl var un prot izskaidrot, jo viņi to paši tikai tagad vēl apgūst. Bet tā tehnika ir tik jutīga! Labi redzams brīdis, kad atvēru acis pēc pirmajām trim minūtēm, uzreiz cita smadzeņu aktivitāte. Un pēc tam aritmētiskās darbības, kur vēl cita prāta aktivitāte. Redzama katra sakustēšanās, pat plakstiņu virināšana. Es tikai nesapratu, vai tie reakcijas pīķi ir tikai brīži, kad es tiešām sakustos, vai arī tur var saskatīt, ka es pieņemu lēmumu, atkarībā no aprēķinu rezultāta (reaģēt vajadzēja tikai uz pareizajiem rezultātiem). Man tās visas izskatījās pēc daudzām drebelīgām līnijām, taču viņa tur uzreiz var saskatīt, kur tieši ir tie beta viļņi un ka nav alfa, delta un teta viļņu (tie ir miega vai senioru laikā). Nu, iespaidīgi.
Tā kā šī vēl nebija oficiāla piedalīšanās pētījumā, jo tam nepieciešama zināma birokrātija ar izskaidrošanām, piekrišanām un parakstiem, tad es tur šoreiz biju tikai parasts izmēģinājumu trusītis, uz kura trenējās, manus datus izmantos, lai mācītos analizēt, un tad iznīcinās. Taču labprāt vēlāk piedalītos arī ar tīriem papīriem vēlreiz – varbūt pat ar uztrenētu otru smadzeņu puslodi, ha.
Vakara sausais atlikums – jāmācās elpot, labi sēžu un daudz domāju (domāt ir kaitīgi – smadzenes patērē ap 25% resursu, kas ir salīdzinoši visvairāk no visiem orgāniem).
Gurksts
2018. gada 26. februāris, 2:52 pm, 2 atsauksmes
Sniegs ir tāds pūderis kā vēl nekad, ka, iebrienot vēl neaizskartajā, viss nogrimst. Sestdien sataisījos pavēlu, tāpēc mazāk un atpakaļceļš bija stindzinoši auksts, skatoties uz savu ēnu mēnesgaismā un domājot par vilkiem, svētdien gan laicīgāk. Saulē pat karsts, bet, ieejot mežā un ēnā, uzreiz var sajust visus mīnus padsmit, ka visas ventilācijas atveres apģērbam jāaizver, toties tādā aukstumā lieliski slīd. Kr4 wnk (heart) anticiklons.
"Emocionāls un juteklisks stāsts" ar 158 aktieriem un 108 "bļe"
2018. gada 10. februāris, 10:04 pm, atsauksmēm
Padevos labdabīgajai Cibas masu psihozei un arī aizgāju uz kino noskatīties trendīgo filmu "Kriminālās ekselences fonds". Nu, tā tiešām ir kriminālkomēdija, bija gan kriminālie ar piščikiem, gan arī smieties varēja, man patika.
Skatoties gan nemeklēju neprecizitātes dekorācijās, bet domāju, kā viņi to vispār ir dabūjuši gatavu. Kā iespējams tik precīzi iekārtot pasta nodaļu vai māju – lete, kartotēka, dīvāns, mūzikas skapītis un citas detaļas. Es tikai nesapratu, kas tā par fīču ar jakas vilkšanu otrādi – kāpēc vispār un kā viņš to atver un aizver?
Bija patīkami filmā neredzēt nevienu pierasto aktieri – kā jau kāds rakstīja, pārmaiņas pēc filma bez Keiša – savā ziņā tas piedeva ticamības momentu, ka filma ir par dzīvi un parastiem cilvēkiem 90. gados. No tēliem vislabāk patika biznesmeņa izsitējs – tas būdīgais ar mersi, kurš ļoti sakarīgi stāstīja savu dzīves filosofiju un sita, kad lika, taču ar galvu, iesakot vēlamo reakciju mazākam kaitējumam un sniedzot padomus, kā aprūpēt sasitumus. Pieklājīgi, nu.
Galvenās lomas tēlotājs gan likās tāds mazliet aizdomīgs. Var jau būt, ka viņam tiešām bija tāda loma, taču šķita, ka viņš brīžiem sajauc tekstu un runā, kad nevajag. Un, kā jau daudzi, arī es filmā pamanīju pazīstamas sejas – viens no "ķirurgiem" un vēl tas apaļais apsargs, kuram patika dzīvoties pa tualeti. Skaidri zinu, ka esmu viņu redzējis, bet neparko nevarēju atcerēties, turklāt beigu titros palaidu viņu garām! Tāds bāc.
Nu, filmu iesaku noskatīties, ir svaigs piegājiens, var patikt. Citējot kasešu tirgotāju: "Vai tev piemīt skaistuma izjūta?" Pie reizes atbalstītu vietējo neatkarīgo kino, jo šo filmu ar saviem nodokļiem neesam sponsorējuši piespiedu kārtā.
Iet uz kino desmitos no rīta gan bija neparasti, tāpēc izgāju no mājas desmit minūtes pirms filmas sākuma, bet var arī tā. Man patiktu, ja piezīmes un komentārus varētu likt ne tikai pie lietām, bet arī pie domām, notikumiem un vispār visur. Tad varētu piekomentēt, ka, nākamreiz ejot uz 1. zāli, mierīgi var ņemt arī vietu 2. rindā, nebūs par tuvu. Pats līdz nākamajai reizei noteikti aizmirsīšu.
Vēlpusdienā ar tēju mugursomā lēnā garā aizslēpoju līdz Silciemam, te ir balti koki un balts gaiss, visu dienu krīt kaut kādi graudiņi. Atpakaļ pret vēju un jau pa tumsu, bet tāpat labi.
Tai vietā, kur jūra ar debesīm tiekas
2018. gada 6. janvāris, 8:18 pm, 9 atsauksmes
Šonedēļ LTV1 demostrēja dokumentālo filmu "Okeāna saviļņotie" par diviem latviešiem, kas mazā laiviņā airēja pāri Atlantijas okeānam – no Namībijas uz Brazīliju, uz Rio olimpiskajām spēlēm.
Tas bija 2016. gadā, un es atceros, kā toreiz sekoju līdzi viņu piedzīvojumam. Ideja jau pati par sevi ir wtf – airēt pāri okeānam. Airēt! Burāt vēl, bet airēt.. Filmā ir viss no viena gala līdz otram, taču man tāpat palikuši ļoti daudz jautājumu – cik lieli pārtikas krājumi jāņem līdzi, jo iespēja papildināt tos ir gandrīz nulle. Un kādi īsti bija laikapstākļi – cik silts vai auksts bija, kā ar vētrām, kā tās pārdzīvot. Kā ar pastāvīgo viļņošanos, kā pie tās pierod. Kāds īsti bija viņu vidējais ātrums airējot (laivu virzīja arī straumes un vējš). Kā nepiesmelt laivu ar viļņiem un lietu. Kā ar navigāciju ikdienā – viņiem bija līdzi GPS un kas tur, bet visu laiku taču ekrānā neskatījās, tad kā viņi ieturēja pareizo virzienu, vienkārši pēc Saules? Vai arī tādos mērogos precīzs virziens un dažas dienas tāpat nav svarīgas? Bet naktī kā noturēt virzienu? Sākumā minēja, ka grafiks ir katram airēt 12 stundas dienā, mainoties ik pēc divām, tātad naktī arī viss notika. Kā airēt, kad okeāns viļņojas – ja viļņi ir šķērsām vajadzīgajam virzienam, tur taču viens airis var būt gaisā. Kā ir neairēt pāris nedēļas vispār laikapstākļu dēļ. Kā vispār var sadzīvot un izturēt divatā tik mazā telpā tik ilgā laikā? Kāda bija viņu ikdiena, ko vēl bez tīras airēšanas iespējams darīt – lasīt grāmatas, rakstīt dienasgrāmatu? Tāpat paliek daudz stundu. Tur laikam visu dzīvi var pārdomāt 46 reizes. Kā vispār ir airēt pāri okeānam, vai maz ir sajūta, ka tas iespējams, ka kaut kas iet uz priekšu, ka mērķis tuvojas? Jā, navigators un karte var teikt priekšā, bet – kā šķiet. Tur taču nekā nav, nekā, kam piesiet skatienu, katru dienu, daudz, daudz dienu. Kādas ir naktis, kad vēja nav. Kā ir, kad nekā nav. Kā fiziski sagatavoties airu cilāšanai miljons reižu katru dienu, vai viņi tam trenējās vai īsi pirms sākuma tikai apguva airēšanas tehniku. Cik daudz palika aiz kadra.
Tur ir arī par sastapšanos ar zemūdens dzīvniekiem. Un putni – okeāna vidū ir sastopami putni. Kaut kad lasīju par tiem, ka tie guļ, planējot augstu gaisā, un dienā enerģijas taupības nolūkos lido zemu virs ūdens, lai izmantotu augšupejošās gaisa strāvas, ko rada vējš, pūšot pār viļņiem, nav jāvicina spārni. Daba ir tāda neparasta, ja visu ko tādu optimālu var izdomāt.
Un sastapšanās ar kuģiem. Tās sajūtas laikam ir līdzīgas brīnumam, kad tas notika. Ja pēc vairākiem mēnešiem pēkšņi var tikt pie siermaizītes un ābola, tad noteikti.
Kādas īsti ir sajūtas tik tālu no visa burtiski nekurienes vidū. Vai kādreiz iedomājās, ka tuvākā zeme ir vairāku kilometru attālumā tieši lejup. Kā ir doties tādā ceļojumā, jo pirms tam laikam noteikti jāņem vērā liela iespēja, ka no tā var arī neatgriezties, un neviens nekad neko.
Ja man piedāvātu, es varbūt piekristu. Varbūt pa kluso iepakotu līdzi kādu mazo pūķi. Tā droši vien būtu čītošana, bet vismaz kāds alternatīvais dzinējs, ja viss kļūst slikti un airēt nav iespējams.
Filmu var noskatīties LSM portālā vai Shortcut.lv arhīvā.
Pastkarte no Lielā ābola
2017. gada 24. oktobris, 4:04 pm, 3 atsauksmes
Mīļā nrk, paldies, paldies, paldies! :)
Izejamā diena
2017. gada 16. oktobris, 1:33 pm, atsauksmēm
Otrpus Daugavai, pāri Lielupei, šurpu turpu Imulai, garām Abavai un līdz pat Amulai.
Uzburta ainiņa
2015. gada 18. augusts, 7:16 am, 3 atsauksmes
Virs nupat nokoptā rapšu lauka, kura viņējā galā putekļu mākonī vēl rosās kombains, zilajās debesīs griežas milzīgs, stāvs kaiju un stārķu virpulis, bet turpat blakus daži stārķi nošķīrušies un planē virs zaļa kukurūzas lauka. Brīžiem tie aizsedz sauli, kas tādēļ nomirgo, bet pa zemi bez skaņas slīd lielas, tumšas ēnas.
Apdzīvota vieta Sunīši. "Te neviens neapstājas."
Lidlaiks
2015. gada 2. augusts, 11:57 am, 1 atsauksme
Kaut kā tā iekārtojies, ka brīvdienu rītos parasti mostos krietni agrāk kā darbdienās, nu, tā ap pussešiem, lai kādas divas, trīs stundiņas pavadītu uz lauka. Tas ir nejēgā agri, bet tas ir arī tīri forši. Saule nupat sāk celties augšup, vēja un neviena nav, apkārt ir stārķi, dzērves, vanagi un svīres, šorīt kompānijā bija kāds runcis no tālām mājām, pirms dažām nedēļām klāt lavījās lapsēns no saules puses kā japānis uz Pērlhārboru. Vien dažreiz ir migla. Sākumā bieza un konkrēti nekā, vēlāk var lavierēt starp vāliem vai pazust tajos, kas nemaz nav tik forši, kā varētu iedomāties, beigās debesis ir skaidras, tad ap deviņiem, desmitiem sāk pūst vējš, ir jābrauc brokastīs, un normālā diena var sākties.
Pasakas
2015. gada 10. jūlijs, 11:23 pm, atsauksmēm
Šovakar nejauši uzdūros orķestru defilē pasākumam pie Brīvības pieminekļa. Līdz šim dziesmu un deju svētki bija tikai caur televīziju, nu beidzot tiku pie kaut kā arī klātienē. Bija tīri jauki, man patika, neesmu eksperts, bet līmenis likās pietiekami augsts. Es tikai īsti nesaprotu visu to uzbūvi – par orķestri ir skaidrs, bet kā tur nonāk tās meitenes ar karogiem un pušķiem, kas nemuzicē? Mūzikas skolotājs saprot, ka spēlmaņu ir pietiekami, lai varētu kaut kur piedalīties un padefilēt, taču vajag vēl lielāku pulku, tāpēc izliek sludinājumu pie ziņojumu dēļa, ka meklē statistes? Vai arī tās ir vēl tik labas prasmes nesasniegušas mūziķes, kuras vismaz tā tiek iesaistītas un dota iespēja piedalīties?
Tiešām nezinu, skolas orķestrim nekad neesmu bijis tuvumā, tikai kā klausītājs.
Esmu piedalījies dziesmu un deju svētkos, taču atceros no tā kaut kā ļoti maz. Tas bija mazajās klasēs, un man nez kāpēc šķiet, ka tie bija lielie svētki, ne skolēnu svētki. Kaut gan varbūt tas bija divas reizes.. Es skaidri atceros, ka esmu dejojis Mežparka estrādes priekšā – tur, kur asfalts starp dziedātājiem un skatītājiem, bija diezgan slapjš, jo arī lija, taču atceros, ka viss bija pozitīvi. Taču es kaut kā atceros, ka esmu bijis arī tur augšā – starp dziedātājiem. Tā ka it kā.. Varbūt tā otrā tomēr ir viltus atmiņa, es jau vairs nezinu.
Trešais, ko atceros, ka kaut kādā ilgākā pārtraukumā kopā ar dejošanas (vai dziedāšanas) biedriem aizbraucām uz Rīgas dzīvokli, kur viņi ātri vien izkrāmēja manu mantu kasti (sarkana finiera kaste uz ritenīšiem, manuprāt, tāda bija katram tais laikos). Kad devāmies atkal prom, viss bija pa zemi, un tētis retoriski jautāja, kurš to savāks. Vairāk gan gandrīz neko vairs neatceros. Šķiet, ka būtu bijis jābūt vairāk.
Nākamajā dienā atcerējos, ka esmu taču dejojis arī Daugavas stadionā.
Plašā plaukumā
2015. gada 5. jūlijs, 1:08 pm, atsauksmēm
Īsta vasara™ pilnīgi noteikti ir tad, ja var pamosties pāris stundas pēc saullēkta, pavadīt pāris stundas uz lauka, aizbraukt līdz ezeram nopeldēties (pirmoreiz šogad!), līdz tirgum pēc zemenēm, pārbraukt mājās un ap desmitiem beidzot tikt pie brokastīm. Tad var mazliet paslinkot pa āru un iet parakņāt dārzu, atkal mazliet paslinkot pa āru, vēl kaut ko padarīt ārā, ap deviņiem vakarā tikt ezerā vēlreiz un tad iet gulēt. Nākamajā dienā to pašu atkārtot. Karstums ir jauks.
Kelvins saprot dzīves jēgu.
Es vispār nekad neesmu bijis lielā sajūsmā par ūdeni, tomēr pēdējos gados man reāli iepaticies peldēt. Iespējams, arī tādēļ, ka tagad spēju peldēt ilgāk, jo, tā kā dodos uz mežezeru, tad tur var vai nu peldēt, vai stāvēt mežā bez citām laika pavadīšanas iespējām, tāpēc varēt peldēt ilgāk ir patīkami. Droši vien būtu vērtīgi to pašu regulāri darīt arī baseinā, taču man grūti sevi iedomāties no rīta dodoties uz baseinu kaut kur Rīgā. Varbūt, ka to var, bet grūti iedomāties – darbdienas ir pavisam cita opera. Tāpēc man patīk, ja ir tiešām silts un dabīgi.
Čekpointi
2015. gada 12. jūnijs, 11:40 pm, atsauksmēm
Šodienas labais notikums ir tāds, ka es tiku pie grāmatas! Vakar sāku elektroniski lasīt Andy Weir "The Martian", sapratu, ka man to vajag fiziski, apmeklēju dažas grāmatnīcas, taču tukšā, jau apskatījos Amazon un pat Ebay, bet tad nodomāju pameklēt ciešāk, no rīta aizsūtīju dažus meilus uz dažiem grāmatveikaliem, un viens norādīja uz otru, cits atbildēja, ka būs vēlā vakarā, bet viens – ka ir uzreiz. Pēcpusdienā aizgāju pakaļ, pārdevēja nevarēja atrast, paskatījās zem letes, pajautāja, kā mani sauc, un, voilà, tas izrādījās mans eksemplārs! Vienīgais eksemplārs, un es jau tikai prasīju, vai ir, nemaz nelūdzu to pieturēt. Tāda, lūk, attieksme no Jāņa Rozes grāmatnīcām. Ļoti labi.
Grāmata tiešām ir interesanta. Tā skaitās zinātniskā fantastika, taču tur šķiet maz fantastikas, tā liekas tik normāla un reāla. Un tiešām interesanta. Vakar laicīgi gulēt tādēļ neaizgāju. Šodien arī vēl te.
Konkrētais eksemplārs gan tiks aizdāvināts prom dzimšanas dienā, jo es vienmēr gribu uzdāvināt to, kas man ļoti patīk. Saņēmēju gaume gan parasti atšķiras, bet nu.
Pufīgi
2015. gada 4. maijs, 4:45 pm, atsauksmēm
Ragveida parādība
2015. gada 20. marts, 2:04 pm, 1 atsauksme
Brīvdiena sarunāta, viss sagatavots, tikai mākoņi negrib sadarboties.
Nolēmu dzīvot bīstami un nelietot saules filtru, bet iztikt ar mākoņiem kā filtru.
Kopā ar britiem, izmantojot UKHAS.net savāktos datus pie Londonas un Siguldā, noskaidrojām, ka Mēness ēna kustējās ar ātrumu aptuveni 0.8 km/s. :)