Nepārtraukt uzzināt

2015. gada 3. janvāris, 7:24 pm, atsauksmēm

Lai kaut kā kompensētu gada tumšāko dienu, vakar vakarā saņēmu ņūzletermeilu no Erased Tapes, ka cita starpā tie ir izlaiduši kārtējo kompilāciju ar mūziku, kas tiek ierakstīta pie viņiem, turklāt šoreiz tā atkal pieejama bez maksas, kas, protams, bija jāpārbauda.

Tajā pirmais skaņdarbs ir no Lubomyr Melnyk, un tālāk es ilgi netiku, jo gribējās meklēt vēl un vēl kaut ko no viņa "continuous music". Viņš glezno ar klavierēm.

Despite the advances in technology and equipment, one of the most beautiful and awe-inspiring sounds is still a few suppressed keys on an unadorned acoustic piano. It's an idea that Lubomyr Melnyk seems to hold in high regard, though he plays many, many more notes than a few on "Corollaries," his first album for Erased Tapes. Over the last 35 years he has pioneered a style of piano playing called "continuous music," which includes sustaining rapidly played notes to form a bed of constantly shifting and pulsing piano textures.

Lubomyr Melnyk is a true innovator. The Ukrainian pianist and composer is the pioneer of Continuous Piano Music, which he has developed and mastered over the past thirty years. In essence, Melnyk has developed a new language for the piano, named after the principle of maintaining a continuous unbroken stream of sound. The Continuous Music is a miracle and is an eternal gift to all who witnesses this remarkable world of sound. He says: “It’s in a sense a tiny little miracle, this seed of a concept of music that actually grew and became what it was.”

Ja nu kāds pavilkās, katram gadījumam lieliski uzskates materiāli:

Ietves astronomija, 1. daļa

2014. gada 26. decembris, 8:45 pm, 6 atsauksmes

Karsta tēja jau tiek intravenozi pumpēta iekšā, taču viss izdevās lieliski! Divas stundas gan bija viss, ko spēju izturēt uz vietas pie šitiem -7°, taču bija labi. Saņemties vajadzēja ilgi un dikti, pat aizbraucu apskatīt alternatīvo vietu, taču nolēmu, ka, ja jau reiz cibā ierakstīju, tad vajadzēs vien palikt pie Svētku laukuma, ja nu tiešām kāds mani meklēs.

Es neskaitīju, cik cilvēku kopā bija, kuri paskatījās teleskopā un ar kuriem parunājos, varētu būt ap 20-25. Trīs atteicās. Visi bija vismaz pa pāriem, bija arī vairāki bērni. Bija daudz pārsteiguma izsaucienu, smaidu un prieka. Kāda jauniete pat teica, ka tas ir Ziemsvētku brīnums. Autentisks wīī!! :))
Pirmais uzrunātais deva naudu, no kuras atteicos, vēl divi jau iepriekš apjautājās, cik ta' maksās. Visiem atbildēju, ka debesīs var skatīties par brīvu. Tādu biznesa iespēju palaidu garām. :)
Daži nokomentēja, ka teleskops droši vien ir baisi dārgi, taču atbildēju, ka nav nemaz tik ļoti, turklāt šo pirku lietotu, tā ka, ja ir interese, tad lai noteikti paskata sludinājumus.
Vairāki apjautājās, kādā sakarā to vispār daru, vai esmu kaut kāds profesionāls astronoms un vai būs arī nākamā reize. Šobrīd gan tikai Mēness redzams, bet būtu tik lieliski parādīt arī Jupiteru un Saturnu, un varbūt arī dārgakmeni M13.

Labāk gan varētu apmesties stacijas laukumā, tur varētu būt mazliet dzīvāk, turklāt pāri ielai ir divas hipsternīcas, ātrāk tiktu pie tējas, ja nepieciešams. Vien piektdienas vakars varētu nebūt tas labākais laiks, šķiet, ka ir novērojams lielāks treniņbikšu īpatsvars.

Noteikti ceru atkārtot vēl kādreiz, citiem patika, man patika, A++!

Dod pieci

2014. gada 22. decembris, 8:23 pm, 5 atsauksmes

Ikdienā parasti klausos pavisam citu numuru radio (viens un septiņi), taču pēdējo dienu laikā esmu noskaņojies uz Pieci.lv, kur norit labdarības maratons, par ko visi noteikti zina, taču tīri vēsturei varu pierakstīt, ka pašlaik Grēviņš un divi citi Pieci dīdžeji sešas dienas līdz rītdienas pieciem dzīvo stikla būrī stacijas laukumā, un par vismaz piecām eirām ir iespējams pasūtīt dziesmu, ko atskaņot ēterā, kas sastāv tikai no šādi izvēlētām dziesmām, savukārt, nauda aiziet labdarībai. Vēl neesmu dzirdējis nevienu no savām izvēlētajām, taču visu laiku klausīties tāpat nevaru.

Bet!

Kas man lika palikt pie Pieci šais dienās, ir kopējā vidējā mūzikas kvalitāte – tur var dzirdēt visu ko, taču kopumā pleiliste man ļoti patīk, kas nozīmē – AR MUMS VISS BŪS LABI!

Starp zvaigznēm

2014. gada 18. decembris, 10:33 pm, 9 atsauksmes

Šovakar aizgāju uz "Interstellar". Zinkā, es jau kādu mēnesi par TO domāju, taču īsti negribējās saņemties, un šodien nolēmu – nu kad tad vēl, ja ne šodien, citādi noņems no repertuāra un tad, lūk, būs.

Patika, iespaidīgi, visa tā relativitāte un futūrisms, un stōrijs, iespaidīgi, patika, man par to visu redzēto tagad ir tāāāda nepieciešamība parunāties, taču mani pārsteidza trīs lietas.

  1. Cik ļoti trīs stundu laikā uzbriest doma par mazām darīšanām. Hahā, ne jau nē. Nu vispār jā. Garām filmām noderētu starpbrīži kā teātros.
  2. Cik nejēdzīgu filmu treileri tiek rādīti pirms filmām. Ja tiem var ticēt, tad nekā laba vispār pasaulē nenotiek – viens pēc otra ir kaut kādas šausmas. Vispirms tiek atmodināts kaut kāds ļaunums, kas, protams, grib pārņemt visu pasauli un aicina galveno varoni pāriet savā pusē, jo viņš tak nav muļķis, ne, un tad zobeni, drakoni, skeleti un blabla. Nākamais treileris – bija divi valdnieki, lieliski draugi, Mozus un Kāviņtursauc, taču dievs uzrunāja tikai vienu, un tagad viens otru grib nogalināt, atkal zobeni, asinis, bet dievs pa to laiku uzsūta draņķības visiem ēģiptiešiem kopā. Abas filmas ir lielākoties tikai rēkoņa un specefekti, TUR taču NAV NEKĀ ĪSTA!! Kāds to vispār skatās?
  3. Uz šitādām filmām nāk meitenes pašas par sevi, bez kompānijas, redzēju tuvā attālumā, tāpēc mani ļoti interesē, kur citādi viņas var sastapt, parunāties un iepazīt, tu jau saproti, tīri FOR SCIENCE!

Tas nevar būt grūti, to pat bērns var!

2014. gada 15. decembris, 9:33 pm, 7 atsauksmes

Pa brīvdienām un vēl no rīta starp mošanos un celšanos var izkaldināt visvisādas Pašas Labākās Idejas, bet tad pienāk pirmdienas rīts, kad uzglūn audits, pirmdienas pusdienlaiks, kurā nelaiž darbi, pirmdienas pēcpusdiena, kad viss, viss sāk apnikt, un pirmdienas vakars, kad idejas jau ir jaukas, bet varbūt labāk citreiz®.

Lai tomēr kaut cik pavirzītos tuvāk iecerētajai domai, šovakar tiku pie ūdenskrāsām, paletes, otām un papīra. Kamēr vēl nekas nav sākts darīt, esmu sajūsmā un diezgan optimistisks – kamēr iecere vēl nav pārbaudīta pret varēšanu, jo es nemāku zīmēt, gleznot, skicēt, mālēt, veidot un radīt. Pēdējoreiz ar otu akvareļos biju pamatskolā pirms simt gadiem.

Taču es gribu mācēt!

Pirms pusgada uz dzimšanas dienu nopirku biezu grāmatu "Mācīsimies zīmēt" (jo tādas lietas jau neviens nedāvinātu), tur tik daudz smuku skiču, zīmējumu un ainavu ar parastajiem zīmuļiem, ar pasteļiem, ar akvareļiem un vispār, visas tās detaļas, katrs koka zariņš, katra detaļa, ēna, kā es tā gribētu, tas ir vienkārši apbrīnojami, taču es pat apli nevaru uzvilkt, kur nu vēl kaut ko ar proporcijām un perspektīvām. Tagad gada otrā galā saņēmos tikt pie materiāliem, lai sāktu.

Tagad bail sākt.

Aster planetes

2014. gada 1. decembris, 9:52 pm, atsauksmēm

Fantastiska īsfilma ar Karlu Saganu aizkadrā. Divsimt sekundes, lai to noskatītos un noklausītos, var atrast ikviens.


Vimeo: Wanderers - a short film by Erik Wernquist

Encelāds, Eiropa un Titāns viegli, bet pārējos mazos gan neatpazinu.

Ierobežots daudzums

2014. gada 12. oktobris, 9:43 pm, atsauksmēm

Adam Kofort: Laugh-Out-Loud Cats #958

Piektdienvakar, iespējams, bija pēdējā reize šogad, kad minos uz Siguldu. Tik silts un kā man patīk tāds mitrs gaiss.. Pie Garkalnes panāca traktors ar piekabi un bākuguni (!), iesēdos tam astē un tālāk gāja tā pavisam viegli ar tieši 45 km/h. Galvenais ir nebraukt pa vidu, bet gan sānā aiz riepas (ja uz ceļa kaut kas būs izkritis, tam pāri taču nebrauks, bet gan izlaidīs pa vidu), un ievērot saprātīgu distanci. Iedomājos, ka būtu forši šitā ātri līdz pat Sēnītei. Kad pie Sēnītes tas tiešām ieslēdza pagriezienu, es dabūju mācību – vienmēr vajag vēlēties maksimumu!
Piestāju malā, lai palaistu garām satiksmi, un izrādījās, ka tieši aiz manis brauca ātrā palīdzība, tā ka par visu bija padomāts.

Sestdien pirmo un varbūt pēdējo reizi šogad nobraucu lejup pa pilsētas trasi un tad bez steigas aizbraucu gar Gauju uz Līgatnes pusi. Vienmēr tik viegla sajūta, pārkāpjot uz MTB, it kā tas pats ietu uz priekšu un atrastu pareizākās trajektorijas, man tikai jābūt kā balastam. Līdz Līgatnei gan netiku, evakuējos uz lielceļu dažus metrus pirms novada robežas. Man vairs vienkārši negribējās – apēdu biezpiena sieriņu un pagriezos atpakaļ. Toties uzzināju, ka tur pie Nurmižiem ir tādas pļavas! Vairākas reizes vienkārši stāvēju un skatījos uz pļavām. Pie Siguldas nekur nav tādu plašu un līdzenu pļavu, lauki kaut kur ir, bet meh. Man pietrūkst pļavu!

Atpakaļ uz Rīgu gan braucu ar mašīnu, šodien pārāk tumšs un slapjš, un man patīk braukt ar mašīnu, kad līst vai snieg. Protams, pa tumsu tāpat nav forši, bet citādi ir tāda sajūta, ka atrodos pats savā kosmosa kuģī – tepat aiz dažiem milimetriem ir nedraudzīga vide, taču klāt tā netiek.
Savs atmosfērs.
Savs muzīks.
Savs mērķis.

Sveiki, čupiņas.

2014. gada 7. septembris, 11:26 pm, atsauksmēm

Šodien bija Vienības velobrauciens, kurā man vairs neļauj piedalīties ticība, tā vietā nolēmu izbraukt pa MTB trasi, kad visi jau būs garām.

Pirmā puse bija vienkārši ārprāts.
Otrais kilometrs – Kaķīškalns, stāv ātrās palīdzības mašīna, ārsts saķēris galvu (pacienta galvu).
Dažus kilometrus tālāk izlaidu cilpu, izbraucot pa īsāku ceļu un tad stāvēju, gaidīju rindas beigas. Plakana vieta, kur grants ceļš satiekas ar asfaltu, nekā tur nav, neliels ātrums, bet viens paņem un uzmet kūleni. Vienkārši. Tā.
Pēc tam braucu pašās, pašās beigās, un redzēju, kā priekšā braucošie saskrienas uz līdzenas vietas. Divreiz. Dažādi braucēji. Kur tur vispār kaut kur vēl jāsteidzas?
Un tā cūkošanās.. Es saprotu, ka ūdens pudeles var izkrist. Bet ne jau desmit pudeles pie pirmajām bedrēm! Un želeju iepakojumu, vē.. Kā viņi domā, kas to savāks?

Tālāk ar kritušajiem gan vairs nebija tik traki vai arī es to vairs neredzēju. Izlaižot pavisam garlaicīgās vietas un turoties pa gabalu no šosejas (kurš MTB vispār dzen pa šoseju..), uz saviem 40 km atdevu vienu kameru, salīmēju vienu riepu, salaboju vienu sēdekli un piedalījos arī ķēdes labošanā, nedaudz papļāpāju, nedaudz uzmundrināju. Ar pazudušu ekscentra galu un nobeigušos gultni gan neko nevarēju līdzēt.

Vēl man bija jāatrisina zaļā mistērija, taču to es nespēju. Viss ir matrikss.

Zaļš, vienkārši zaļš

LAASE-3: T+145 stundas

2014. gada 6. septembris, 4:18 pm, 1 atsauksme

Misija noslēgusies, RASA, LAASE un vēl viena mantiņa beidzot ir mājās! Tas prasīja trīs šerpas, trīs stundas un vienu arboristu, lai trīs kastītes noceltu zemē no trim milzu apsēm, katra savā kokā.
Tagad vēl vajadzētu analizēt datus, izdarīt secinājumus, beeeeeeeeeeeeeeeet..

Taču kāds rīts!
Jūs vispār redzējāt?
Zilas debesis, saule, nekāds vējš, tāds miers, migla, mežs un ceļš!
SUCH WOW! MANY BEAUTIFUL!
Skaicka nevienam nebija lustes celties tik nejēdzīgā agrumā, kādu sarunāju, (es skatos uz tevi, [info]murxxe), taču bija skaisti. Tas ceļš starp Suntažiem, Ķeipeni un Taureni vispār ir ļoti foršiņš – labs asfalts, viens līkums pēc otra, kalni un lejas, plaši skati un augsti sili. Un mežs – tāds kluss, rāms, ar garāmlidojošām dzērvēm. Nēnu vienkārši skaisti, ja!

Kad pārējie aizbrauca, vēl izdomāju iet bekot, iebridu mežā, gāju taisni, taču pēc 15 minūtēm iznācu ārā turpat, kur biju sākumā, neko nesapratu, sagribējās ēst, sapratu, ka tā ir zīme un devos prom arī es. Pa ceļam vēl iebraucu StarSpace observatorijā, lai atdotu viņu kosmisko staru detektoru, lai kāds skolēns varētu uzrakstīt ZPD vai es nez. Tur šodien ir stārpārtijs #12, taču to gan izlaidīšu, piedodiet.

Ko tagad lai vēl tādu sadara, kad šis pabeigts?

"Andrīt's tubu papisa!!"

2014. gada 27. augusts, 12:00 am, 2 atsauksmes

jutoņa: beibījēlecgou

Vakars konkrēti uz ezera

2014. gada 28. jūlijs, 1:13 am, 3 atsauksmes

Reizēm ir vasaras, kad vispār netieku pie peldēšanās, un tad ir tādas vasaras, kad viss iepriekšējais tiek kompensēts. Šogad jau maijā bija skaidrs, ka esmu peldējies miljons reižu vairāk kā pagājušajā gadā kopā, un tagad šajā siltajā laikā ar to tiek beigta katra diena (kad neesmu Rīgā).

Parasti ap deviņiem vakarā dodos uz mazapmeklētu mežezeru, kur pa ceļam no ceļa līdz "pludmalei" ir mellenes, zilenes un vēlāk būs brūklenes un dzērvenes. Parasti tur nevienu pašu nesatieku. Tā kā dienas tomēr saraujas, tad tas sanāk nu jau mazliet pēc saulrieta.

Ezers :)

Es uz turieni parasti dodos viens, jo tie, kurus aicinu piebiedroties, parasti nevar, netiek, negrib, nav tuvumā, nav nomodā vai vēl kaut kur, bet man žēl, ka viņi palaiž garām tādu ūdeni! Vispār vienu mani uz turieni negrib laist, bet, nu, tad jau vispār nekā.

Ezera vienā malā ir kaut kāda veikošanas iestāde, tāpēc pie divām vietām, kur publiski var tikt pie ūdens, ir saliktas bojas, ap kurām riņķoju, vismaz kaut kāds orientieris virzienam un attālumiem. Nekāds labais peldētājs gan nejūtos, taču pēdējās reizēs ir sajūta, ka varētu pārpeldēt pāri ezeram. Es gan to nedarīšu, jo viens, un ja nu piekūstu vidū, un kā atpakaļ, un vispār tas būtu muļķīgs veids, kā atrast galu, ja to tomēr nevaru. Taču agrāk es piekusu daudz ātrāk, tagad varu peldēt krietni ilgāk, līdz sāk sajusties nogurums. Kad tas notiek, sāk zust ritms. Kad zūd ritms, sāk krāties panika. Kad sakrājas panika, tad jābūt tuvu krastam.

Šodien pirmoreiz pamēģināju peldēt kraulā uz muguras, labi, ka neviens neredzēja, bet gan jau. Citādi es māku tikai brasā. Vēl pārbaudīju, ka, peldot uz muguras, visu laiku jākustina kājas, citādi grimstu. Varbūt jāsāk ēst burgerus un krāt labumus..

Varbūt mani ietekmē siltais ūdens – varbūt tāpēc tagad jūtos labāk un varu plunčāties ilgāk. Vakar tas bija tiiiik silts, šodien mazliet vēsāks, bet tāpat. Man liekas, ka šodien tur peldējās daudz vairāk, tāpēc to samaisīja, bet vakar neviens ilgi nebija kulstījis ūdeni, tāpēc tas bija tik silts. Kā jau mežezerā, tam ir tumšs ūdens, kas saulē labi sasilst, vakar bija tik silts kā vannā. Tas nav tikai izteiciens, ūdens bija tik silts, ka to vispār nejūt, tikai jāpeld pa virsu un vienreiz pa to pašu trajektoriju. Apakšā gan bija ļoti auksts, ja nolaiž rokas, tad uzreiz jūt pamatīgu aukstumu. Bet rokas nekad nevajag nolaist.

NEKAD NEVAJAG NOLAIST ROKAS!

Labi, es eju gulēt. Arlabunkati.

Vienā elpas vilcienā

2014. gada 10. jūlijs, 7:03 am, 4 atsauksmes

TEV. ŠO. JĀDZIRD.

[info]sii

Puņķi un asaras

2014. gada 8. jūlijs, 10:13 am, atsauksmēm

Sīkums, bet svarīgi

2014. gada 27. jūnijs, 10:53 pm, atsauksmēm

Šonedēļ katru dienu saprātīgajā laikā ir apmācies, auksts, vējains un parasti arī lietains, bet katru dienu, vakaram tuvojoties, mākoņi tiek aizpūsti, pats vējš norimstas, un ir pavisam mierīgs un saulains. Tad var vēlreiz iziet ārā, bet tagad lai pavisam neko prātīgu nedarītu, līdz saule aizlīd aiz horizonta un kļūst nejauki vēss.

Piektdiena, trīspadsmitais, pilnmēness

2014. gada 13. jūnijs, 5:04 pm, 3 atsauksmes

Kolēģe klausulē čukst: "lūdzu, lūdzu..", cita atsūta saldējumu ar zemenēm, neliels atvaļinājums sarunāts, senie Lemon Jelly miksteipi skan uz pilnu klapi, kamera vakar atkal tika salīmēta un pēc tam (!) nomainīta, šodien viss čiki. Vēl tikai varbūt jāaizminas līdz Siguldai un varbūt nav jāsamirkst starp daudzajiem negaisiem, taču vispār šāda piektdiena ar visu trīspadsmito pilnmēnesi man jau tīri labi patīk.