Balti palagi

2013. gada 7. aprīlis, 12:45 am, 4 atsauksmes / atsauksmēm

Vēl nebija plkst. 12, kad es jau biju nošķūrējis visu sniegu, nosauļojis vaigu, teleskopā pētot Sauli, izracis kanāliņu pagalma vidū, ieraudzījis pirmos divus sniegpulkstenīšus un pirmos divus tauriņus.

Vispār man jau martā bija doma, ka sniega lāpstas droši vien var transportēt uz šķūnīti nākamajai sezonai, taču, re, arī aprīlī tiek izmantota pat lielākā. Bet nu tauriņi arī zina, ka, jopcik, aprīlis tomēr.

Vēlāk mani paaicināja uz slēpošanu, un zināju tikai aptuvenu virzienu, bet ne jausmas, kur tieši būs jāslēpo. Izrādījās – pa purvu. Purva vidū izrādījās – pa Sudas purvu. Bet nu kāds tur skaistums! Eitunost. Kā uz citas pasaules. Viss tik gluds, plašs un mazs. Visas priedes, kas tur aug, ir miniatūras – jau nopietnos gados, bet augumā mazas, tādi bonsai kociņi, īsas skujas, mazi čiekuriņi. Jūties kā Gulivers. Putukrējuma zeme. Saule tā silda – paturi roku virs sniega, jūti siltumu no abām pusēm.

Sudas purvs

Sudas purvs

vēl biwžiņas )

Vispār martā un tagad arī aprīlī es esmu slēpojis daudz vairāk kā visā ziemā kopā – gan zem pūķa, gan paša spēkiem. Kad bija plika sērsna, pa to pat ar klasiskajām mierīgi varēja laist slidsolī. Tagad pa virsu sniedziņš, bet tāpat iet pa virsu. Meža dzīvnieciņu gan žēl.

C/2011 L4 (PanSTARRS)

2013. gada 14. marts, 10:03 pm, 4 atsauksmes / atsauksmēm

Lai ko rīt darīšu, ganjauka nosalšu, jo līdz šim TO esmu izdarījis katru dienu! Ieskaitot šo vakaru.

Pretēji norvēģu prognozēm šovakar tomēr virs Rīgas bija gandrīz ļoti skaidras debesis, taču citu lietu kārtošanas dēļ sapratu, ka līdz jūŗai nevaru paspēt, apdomājos, kur vēl tuvākajā perifērijā var tikt pie brīva rietumu horizonta, un nolēmu izmēģināt laimi Zaķusalā. Tur izdevās pat ļoti veiksmīgi atrast pauguru ar skatu. Komēta arī ietilpa skata komplektā. Nebija gan tik iespaidīga kā citu bildēs, bet kaut ķekšīša pēc tomēr ir redzēta, un esmu laimīgs.

C/2011 L4 (PanSTARRS)
ZaķusalaC/2011 L4 (PanSTARRS)Mēness un pelnu gaisma

Mmmmurmuļmākoņi

2013. gada 12. marts, 10:51 pm, 1 atsauksme / atsauksmēm

1% Mēness
PludmalePludmalePludmale

Aizbraucu līdz Vecāķiem, saulrietu nokavēju un savīlos, ieraugot skatu – debesis ir pavisam tīras, ja neskaita tieši rietumpusi, kuru man vajag, tur ir kaut kādi krāsaini mākoņi. Bet nu varbūt..?

Pēc labas pusstundas beidzot binoklī (jo es taču biju sagatavojies) ieraudzīju Mēness sirpi. Šķiet, nekad vēl tik ļoti un tik ilgi nebiju meklējis Mēnesi, un vēl nekad tas nav bijis tik nemanāms – apgaismots vien par vienu pašu procentiņu. Tikpat kā neredzams ar tīru aci – kad tas vienreiz atrasts, pēc tam to vairāk var iztēloties, nekā patiešām saskatīt. Bet komētas blakus gan nav, tā droši vien noslāpusi mākoņos.

Parunājos ar kādu onkulīti, kurš kompānijā ar sievu atnācis pafotografēt komētu. Labi nosalu, gaidot un skatoties glābšanas stacijas termometrā, kā krītas temperatūra.

Toties kāds tur miers. Pilnīgs miers. Nekādu skaņu. Nekāda vēja. Nekā. .. .

Laikam pirmoreiz redzēju, kā divi satelīti paiet viens otram garām. Jupiters virs galvas. Orions un Siriuss virs meža. Tikai komēta pačibējusi.

Es tevi mīlu, BBF..*

2012. gada 17. jūlijs, 9:55 pm, atsauksmēm

Kādreiz man bija bail iet uz tirgu. Tā likās kā vieta bez likumiem ar šaubīgiem tipiem un iespēju atgriezties bez maka. (Nepersoniska bērnības trauma.) Bet patiesībā mūsdienās tur ir samērā civilizēti.

Kopš jau pāris gadus dzīvoju gājiena attālumā no Centrāltirgus, no pavasara līdz rudenim tas ir samērā regulāri apmeklējamo vietu sarakstā. Visa kā tik daudz un krāsaini. No rīta pirms brokastīm var fiksi ar velo aizšaut pēc ogām, vakarā var aizstaigāt pēc lielāka apjoma un dārzeņiem. Paviljonus gan es vēl tikai sāku apgūt – iepriekš man darbalaiks tam nebija draudzīgs, un tagad arī ir jāpaspēj un bez aplinkiem. Pirms pāris nedēļām pirmoreiz nopirku žāvētu gaļu, bija daudz labāka kā veikalā. (Es gan veikalā desas un sagatavotu gaļu neesmu pircis jau dažus mēnešus, kopš papētīju, kas tur iekšā, – nospriedu, ka nav vērts un ir labākas alternatīvas.) Ar piena produktiem jau tur ir vieglāk.

Centrāltirgus

Kā tikt pie "zināmajiem pārdevējiem", gan man nav skaidrs, tur ārā viņi taču visu laiku mainās, dislocējas citās vietās, un tā smukā pārdevēja tur noteikti rīt vairs nebūs. Paviljonos vēl varbūt, bet tur notiekošo vēl tik labi nepārzinu.

Protams, ir iespējas iegrābties, bet tur jau pašam labāk jāskatās. Kā dill saka (re, piekabināju birku), viņai tirgū redzētās zemenes pēc pārnešanas mājās izskatās pavisam mazāk apetītlīgas kā tur uz letes un tajā gaismā.

Pēc tam sāka līt, es turēju rokā lietusmēteļpauniņu, bet neuzvilku to mugurā. Vasara tomēr.

__________
* Šis bija uz ietves pa ceļam

Vasarīgais velobrauciens 2012

2012. gada 11. jūlijs, 11:31 am, 2 atsauksmes / atsauksmēm

Pagājušajās brīvdienās mums bija gandrīz ikgadējais vasaras velobrauciens. Bija karsts, bijām septiņi, bijām Zemgalē, bija forši.

Tādi velobraucieni kādreiz pīplļautiņiem bija katru gadu, taču tagad ar Kopiju vakar patinām filmu atpakaļ un tiešām – iepriekšējais, kas pa Latgali, bija pirms nu jau trim gadiem. Šoreiz es tikai piedalījos braucienā, bet nepiedalījos pie organizēšanas, tāpēc man īsti nebija nojausmas, kur tieši brauksim un kas būs redzams, taču pa Zemgali tā īsti neesmu vazājies, tāpēc man viss būs jauns. Zināju, kad sākam, virzienu un to, ka būsim septiņi (tik daudz kā vēl nekad).

Un sestdien mēs arī sākām. Vasaras karstākā diena (vismaz līdz šim), kad mēs ar Kopiju dodamies ceļā uz Jelgavu. Pārējais bars turp dodas ar vilcienu, bet mēs sarunājām braukt savā gaitā, jo tas taču ir velobrauciens. Sākums bija tīri interesants un negaidīts. Taisnajā ceļā Rīga-Jelgava mēs drusku nomaldījāmies, izbraucot cauri purvam. :)

Dažu iemeslu dēļ es vēlējos pēc iespējas izvairīties no Jelgavas šosejas, kas arī pēc iespējas tika darīts. Kartēs redzams, ka blakus lielajai šosejai ir vēl viena veca līdz pat Olainei, uz kuru mums vajadzētu trāpīt. Tā vietā mēs pašāvām garām vajadzīgajiem krustojumiem, nokļuvām Baložos, no turienes pa šaubīgiem celiņiem un takām un vadoties tikai pēc nojautas nokļuvām vietā ar mistisko nosaukumu "Ieviņa 99". (Kā, nu bet KĀ var izdomāt TĀDU nosaukumu apdzīvotai vietai?) Pa ceļam vēl bija kūdras purvs, braukšana pa bijušajām sliedēm, pareizā GPS signāla gaidīšana, jo nevar taču būt, ka esam tur, kur mūs rāda uz kartes, bet nē, tomēr esam gan. Pēc labas klaiņošanas atradām Jelgavas šoseju, atradām arī blakus esošo ceļu, kas gan drīz vien beidzās kā paredzēts.

Pa Jelgavas šoseju nav diez ko forši braukt, tur pašlaik notiek būvdarbi, un vairāku kilometru garumā ir posmi, kur no visām trijām ir tikai viena josla, tāpēc mašīnas brauc tuvu garām, bet autobusi un smagie vispār netiek garām. Nebiju sajūsmā. Pēc pagrieziena uz Ozolniekiem gan kļūst mierīgi, un tālāk jau viss pēc plāna. Izņemot to daļu, kur mums vajadzēja satikt pārējos, jo tie, protams, jau bija devušies tālāk, mūs nesagaidot.

Jelgavā pagriezāmies uz Tērveti un sākām viņus ķert. Karsti bija. Es jau minēju, ka bija karsts? Kad sākām ap deviņiem, jau bija ap +25°C, tagad noteikti vēl un labi vairāk. Pēc daudziem kilometriem pa nelīdzenu ceļu un karstu sauli es jutu, ka vēl divas minūtes un apstāšos, lai apgultos ceļa nomalē, taču tieši tobrīd Kopijs piestāja autobuspieturā uz nelielu taimautu. Pusdienu pārtraukums ar gurķīšiem un maizītēm.

Zaļeniekos beidzot noķērām pārējo grupu – vienu braucēju un četras braucējas. Dažus es jau biju saticis, bet bija arī jaunas sejas. Tālāk varēja pavisam rāmi čunčināt – ja mums iepriekš braukšanas ātrums bija 25-30 km/h, tad tagad mierīgi 15 km/h ar pļāpām. Iespējamā peldēšanās pa ceļam gan izpalika, taču drīz vien nonācām Tērvetē, kur it kā ielavījāmies pa kluso, bet tad kā jau č. p. savilkās mākoņi un sāka līt, tāpēc bija godīgi jāpērk biļetes.

Tērvetē bija interesanti (žēl, ka [info]murxxes nebija), tur visādi rūķi, mošķi un sēnes, bija jāvelk kurpītes, jāmin mīklas un tur vispār varētu pavadīt daudz vairāk laika kā mēs to darījām.

Tālāk ik palaikam pa lietu un sausumu līdz Dobelei, kur šopings un tad tālāk jau pamatīgākā lietū līdz naktsmājām. Tas posms gan bija tāds, ka visi slapji, netīri un vēē. Vakarā saviesīgs mielasts, pļāpas un pirtī iešana līdz nakts vidum ar mazu krākšanu un ciešu miegu.

Nākamās dienas plāns ir laicīgi doties uz Pokaiņu mežu un tad varbūt paspēt uz dienas vienīgo vilcienu Dobelē vai arī uz Jelgavu. Pokaiņos bija diezgan nu tā. Visādi akmeņu krāvumi, bet nekādu paskaidrojumu, savādi nosaukumi lielākiem akmeņiem un, kas tur par enerģijas āderēm, nav gluži skaidrs, jo visādi knišļi to enerģiju no mums izsūca ātrāk kā mēs kaut ko uzpildījām. Bez velo staipīšanas un dunduru uzbrukumiem tur varētu labi izstaigāties pa brikšņiem un miera vietām, bet mums ar visu to un karstumu pēc kāda laika apnika pavisam, pavisam un meklējām izeju.

Pa ceļam uz Pokaiņiem biju ievērojis norādi uz ezeru un tagad izteicu ierosinājumu doties nopeldēties. Pie vajadzīgā krustojuma pēc īsām pārrunām meitenes devās taisni atpakaļ uz Dobeli, bet mēs braucām meklēt ezeru, jo nekā vairāk par nosaukumu nebija, arī karšu mums nebija, tikai viena norāde un ceļš. Pēc četriem kilometriem pa granteni un pretvēju ar skaistiem pakalniem visapkārt apņēmība bija izsīkusi, griezāmies atpakaļ, lai īsi nopeldētos privātā dīķī, velo atstājot uz šosejas. Tur bija kaut kādas zāles, tāpēc jāpeld pa virsu, bet ieiešana tāda negaidīta, tāpēc vispār es tur iegāzos. Tik! Foršs! Ūdens! Peldbikses atradu vēlāk.

Lai gan no rīta sākām tā laicīgi, tomēr atpakaļ Dobelē bijām tikai ap pieciem pēcpusdienā. Tālāk pa taisno uz Jelgavu un uz vilcienu, kuru mazliet nokavējām, tāpēc stunda līdz nākamajam. Ar Kopiju vēl simboliski apspriedām ideju mīties līdz Rīgai divatā, taču ātri vien to apspiedām.

Tas arī īsumā viss par maniem nobrauktajiem 200 kilometriem. Ceļojuma ainiņas apkopotas mazsakarīgā filmiņā:

YouTube: Brīvdienu velobrauciena filmas līmēšana

Bija foršs pasākums, jauka kompānija, karstums un lietus, un ainavas un vispār. Man patika. Vajag biežāk.

Vienīgi piezīme sev – ja jābrauc vairāk par 70 km, tad jāliek bagāžnieks un sānu somas, jo ar mugursomu gan var, bet var justies arī daudz vieglāk.