Es viņu redzēju jau kaut kad agrāk, tomēr tagad nepalaidu garām vēlreiz. Viņa nebija mainījusies, tikpat ietekmīga.

Pašlaik neeju laicīgi gulēt. Šovakar izgāju pastaigā un redzēju divas neatkarīgas dāmas pidžambiksēs. Pat bez divām strīpām, vienkārši rozā un puķainās pidžambiksēs uz ielas un veikalā. Gabaliņu tālāk bija hipsters manā vecumā, kurš dzīvi sarunājās ar mašīnām. Ar ielas malā noparkotām mašīnām. Ar vairākām Tērbatas ielas mašīnām, aktīvi žestikulēja, rādīja uz mājām, piekrītoši māja, sarunājās ar mašīnām. Tur nebija cilvēku, pārliecinājos.
Ir dienas, pirmdienas, kad nekur nevajag iet, kad postvīkenddepresiju ir jāpārlaiž savā migā, savās sienās, lēni pierodot pie nedēļas sākuma, darot ko nevērtīgu, taču patīkamu. Ar cepumiem pie tējas. Jocīgi, tikai remdens ūdens ar piegaršu un smaržu, taču kāda nozīme un jauda atjaunot saprātu.

blond

( šizo )

Dabūju iesnas un varbūt arī kaklkslslsks sāpēs, bet šovakar tomēr forši izbraukājāmies.

Ir atsākušies Vipsporta Veloapļi Biķerniekos trešdienās, šodien bija otrais posms, uz kuru gribēju pierunāt brālēnu, bet viņš tehniski nebija gatavs, Kopijs pēc maratona nevarēja, viens negribēju, beigās visi trīs aizbraucām līdz molam. Tos divus jau kā salaiž kopā, tā no lēnā brauciena vairs nekas nepaliek.. Sākumā kāda jauna skrituļotāja gribēja nonest Kopiju, kas izskatījās šaušalīgi, bet beidzās bez skrambām, jo viņai kā sportistei bija visi sargi. Pa ceļam pļāpājām un pētījām meitenes, pie jūŗas pasalām, bet atpakaļceļā iesildošā un īsā dragreisā gandrīz izklājos uz asfalta pie 40+ km/h – mums diviem pietrūka vietas uz plata ceļa.

Vismaz kārtīgi notestēju velo. Tas nedēļu pavadīja servisā! Bezjēgā! Tam pa rudeni un ziemu bija nodiluši priekšējie zobrati, kasete, rullīši un izstiepta ķēde, tāpēc sarunāju, aizvedu to uz servisu, iedevu lapiņu ar detaļām, kas jāliek virsū, jo ko es tur daudz čakarēšos. Tā bija ceturtdiena, cerēju pirmdienas vakarā dabūt atpakaļ. Nekā, otrdien arī vēl nekā, pat trešdien nekā, zvanu pārbaudīt – "ir, rīt būs". Ceturtdien joprojām klusums, tāpēc aizgāju tam pakaļ, pie viņiem nopirku tās pašas detaļas, aizbraucu pie Kopija pēc instrumentiem (viņam ir viss!) un instrukcijām, kas un kā jādara, un nomainīju pats gan klaņus, gan kaseti, spēku tam vajag, bet nav nemaz neiespējamā misija arī pašam to izdarīt. Viņš teica, ka tam vajadzēs 40 minūtes, man pagāja stunda un 40 minūtes. Vienīgais, ko servisā izdarīja, – uzlīmēja firmas uzlīmīti.

Pilsētā jau atkal bija silts un, tuvojoties centram, arvien siltāks. Kas man vispār patīk pavasarī, ir smaržas – viss plaukst un ož. Ievas uzziedēja, pasmaržoja un noziedēja (sestdien no rīta vēl bija, pusdienlaikā pēc lietus vairs nebija). Tagad ceriņi. Vī kādreiz teica, ka vasara sākas, kad uz viņas ielas uzzied kastaņi. Šogad viss ir savādāk un saspiesti.

Brīvdienās bija tik karsts, ka man ļoti patika, un ar brālēnu aizmināmies līdz Līgatnei – es cēlos agri, agri un vilkos, bet viņš nesās un teica, ka man esot jāēd vairāk ogļhidrātu. Bet pirmdien un otrdien pa lietu tik mitrs un silts gaiss, ka vispār lieliski. Kam man ogļhidrātus..? Kam ir ogļhidrāti..?

Ceru, ka tie dzīvnieciņi, kas pārtiek no odiem, knišļiem un maijvabolēm, šopavasar ir pārlaimīgi. Kādam taču jābūt!

Piektdien vilcienā šķetināju vaļā RG58 ekranējumu, kas bija apnicīgi un prasīja krietnu pusstundu, un pēc tam kaut kā iemigu, līdz pamodos tieši tobrīd, kad vilciens jau stāvēja Siguldas stacijā (vispār tas devās līdz pat Igaunijai). Trīsreiz pārbaudīju, vai ir īstā pietura, pirms izlēcu. Īstā. Vilciena pavadonei vārds Unda.

Sestdien ievas vēl neziedēja, svētdien jau gan.

Pavasarī tas pavisam svaigais zaļums ir tik īsu brīdi. Varbūt tas tā tikai šogad, kad auksts un vispār karsts bez lēna tākākļūstsiltāks, bet kurš gan atceras pagājušo pavasari.

Esmu izdomājis, kā pagarināt nedēļas nogali divreiz ilgāku – ceļos ap pieciem, apdaru visu padarāmo un liekos gulēt tālāk līdz normālam laikam. Laiks pirms saullēkta ir satriecoši lielisks, vienalga, vai saule lec aiz mākoņiem, vai pa īstam, vai līst, vai viss skaidrs, tas laiks ir īpašs, kad citu tikpat kā nav, visa pasaule vienam, var darīt visu, kas vajadzīgs. Pēc tam iet gulēt, ceļas parastajā laikā, un ir sajūta, ka agrāk darītais ir darīts vakar, jo vakar taču noteikti kaut kas tika darīts. Pārbaudīts jau otro nedēļas nogali pēc kārtas, pagaidām darbojas. Šorīt starp lietus lāsēm aizbraucu līdz Murjāņiem pārbaudīt raidītāju ar vistālāko puslīdz brīvo LOS, ko varēju iedomāties, stāvēju ceļmalās, cik bieži vien vajadzēja, neviens mani neredzēja, jautājumu nebija, nevienam netraucēju, atgriezos apmierināts, un neviens pat nemanīja, ka kaut kas mainījies.

Vakar Saulei bija dārzs un suņi.
Šodien zars parāva velo stūri un iestūrēja mani zemē uz līdzenas, taču šauras vietas.

Divas dienas pēc kārtas celties piecos un iet gulēt vienos, jo tik daudz ko var sadarīt, kamēr neguļ.

Šorīt jau deviņos diezgan neplānoti ar bijušo priekšnieku devāmies veselīgā izripošanā pa mežiem, kur vēl var atrast sniegu. Viņš kā iedzimtais, bet nevienu no vietām un ceļiem līdz šim nezināja. Izrunājām visu ko, beigās viņš nopirka mašīnu.

Vakar vēl vienam nodaļas kolēģim bija pēdējā darbdiena. Īsā, bet pagarinājām un visu gudri pārspriedām, iekļaujot pat gaisa ventilācijas caurules, kurām tiek atrauti atomi, radīts elektromagnētiskais lauks, kas ar lieko voltu nojauc blakus esošo tīklu. Beigās uzdāvināju viņam vienu pašdarinātu nieciņu, par ko viņš tik ļoti nopriecājās, ka man tā vēl jāmācās.

Vakar par divām minūtēm nokavēju -5.9 spožo Iridium sauleszaķīti muļķīgu tehnisku iemeslu dēļ, šovakar kompensācijai ir trīs pēc kārtas desmit minūtēs, taču dažreiz blāvāki, toties jau ir redzama Venēra un Saturns ir iespaidīgs, vakar Kasīnī sprauga bija tik skaidra, bet pa to laiku kāds dārzā sāk čabināties, es neko neredzu un nevaru saprast, kas tur būs. Pele? Žurka? Stirna? Lapsa? (Pirms nedēļas divām uzskrēju virsū, vagu paņēma abas puses.) Čaboņa nāk arvien tuvāk un tuvāk – atkāpties neērti, biedēt negribas, dzīvnieks jau nav vainīgs – līdz sāku saskatīt melnu un kustīgu, kas pienāca klāt, paskatījās un izrādās ezītis, aizgāja tālāk čabināties pa gravu.

Atradu ledusskapī omītes ērkšķogu ievārījumu, iebraucu tajā ar karoti un.. mm.. atcerējos vasaru. Tā ir visīstākā vasaras garša. Man visi ievārījumi sanāk tādi pavisam saldi, pat cidoniju, bet šis bija skābens un kā vasara. Kā tiešām vasaras garša.

Man šķiet, ka pavasaris ir saspiedies pārāk mazā laikā – vienudien tulznas no sniega rakšanas, nākamajā nomainīju velo uz vasaras riepām, atsāku braucienus uz jūru, nākamajā nedēļā pusmetrīgo sniega čupu vairs nemaz, viss sauss, zilās vizbulītes, vēl pēc nedēļas baltās, tagad maijs jau ieskrējies. Par ātru. Vismaz atkal esmu pārvācies uz gulēšanu verandā, jo maijs tomēr. Cerams, ka tagad atkal līdz Ziemsvētkiem, jo pie pakāpeniska aukstuma tomēr kaut kā vieglāk pierast.

Pirms dažām dienām laikam gāju gaitās kaut kur, klausījos kaut ko, līdz saklausīju Gustavo pieminam levitāciju, atcerējos, kā gājām snorkelēt ar Uldi un kādu norvēģi dienā, kad pie Sarkanās jūras nebija vēja. Klausījos dziesmu un nodomāju, ka niršanai taču it kā visvairāk būtu jālīdzinās brīvam lidojumam, tomēr tādas sajūtas nu nemaz par to reizi neatceros, varbūt biju aizņemts ar domām, ka ūdens ir tik dzidrs, ka zem ūdens ir tik košs, ka tur ir vesela pasaule – kā filmās – par ko nemaz nenojautu.

Aizbraucu līdz Vecāķiem, saulrietu nokavēju un savīlos, ieraugot skatu – debesis ir pavisam tīras, ja neskaita tieši rietumpusi, kuru man vajag, tur ir kaut kādi krāsaini mākoņi. Bet nu varbūt..?

Pēc labas pusstundas beidzot binoklī (jo es taču biju sagatavojies) ieraudzīju Mēness sirpi. Šķiet, nekad vēl tik ļoti un tik ilgi nebiju meklējis Mēnesi, un vēl nekad tas nav bijis tik nemanāms – apgaismots vien par vienu pašu procentiņu. Tikpat kā neredzams ar tīru aci – kad tas vienreiz atrasts, pēc tam to vairāk var iztēloties, nekā patiešām saskatīt. Bet komētas blakus gan nav, tā droši vien noslāpusi mākoņos.

Parunājos ar kādu onkulīti, kurš kompānijā ar sievu atnācis pafotografēt komētu. Labi nosalu, gaidot un skatoties glābšanas stacijas termometrā, kā krītas temperatūra.

Toties kāds tur miers. Pilnīgs miers. Nekādu skaņu. Nekāda vēja. Nekā. .. .

Laikam pirmoreiz redzēju, kā divi satelīti paiet viens otram garām. Jupiters virs galvas. Orions un Siriuss virs meža. Tikai komēta pačibējusi.

Š'on nebija diez ko jaukā diena, bet tas dīvainu sapņu dēļ, kas līdz vakaram ir palikuši kā "kaut kas sačakarēts bija", bet vairs nav pavisam skaidrs, kas tieši. Rīts sākās ar Mobiju, kas man atgādināja. Nokaitināja amatpersonas. Nebūsim pirmie, bet spītīgi. Garšoja pusdienas. Nākamgad gribu pamēģināt ITT. Šovakar nosēdēju pie haltūriņas, kas ir vienīgais vakars, kad nekur neesmu. Sagaidīšu ībeju, sākšu skaitīt laiku un likt pie sienas. Tagad pavasarī Rudbāržos ar Tedi. Paskatījos pēdējos ierakstus, ka rakstu tikai par to, kas mani interesē, bet tas mani interesē, nekā par to, kas satrauc. Jāgaida nākamo. Teikt, ka iet "vidēji", ir nenormālāk kā "normāli".

Vakar, izmantojot pēdējo vasarīgo vasaras vakaru, aizbraucu līdz molam, uzstādot neoficiālu personisko rekordu ar 52 minūtēm, par kādām četrām labāk kā citas reizes. Silti un saulaini uz abām pusēm.

Pēdējās nedēļās katru reizi, kad dodos treniņbraucienā uz to galu, ir doma, ka tā droši vien ir pēdējā reize, kad turp dodos, jo vēlāk sāks bieži līt un vispār būs tumšs, bet joprojām katru reizi pēc pēdējās reizes vēl ir bijusi nākamā reize, un man tas patīk. Šovakar būs VIPsporta Veloapļu 10. posms Biķerniekos, taču to droši vien atcels lietus dēļ, bet, pat ja ne, man pietika ar slapjo treniņu pagājušajā nedēļā, otrreiz nebraukšu.

Pie vienīgā ceļa uz molu stāv divas dūdas un jautā, kur ir mols, jo nekādu norāžu jau tur nav. Ušakovs pie visa vainīgs!

Pēc darba fiksi prom no darba, lai sataisītos un dotos uz Siguldu. Kamēr mielojos un ģērbjos, ārā sāk līt. Prognozēs lietus nebija. Paskatos nokrišņu radarā – nekā. Nu labi. Taisos tālāk, bet pa to laiku sāk gāzt lietus, zeme pludo, radarā – mazs pleķītis. Nu laaaabi.. Lietus drīz vien beidzies, un pa slapjajām ielām minos uz Juglu un tad tālāk, ik palaikam uzspīd saule, taču arī bez lietus esmu jau diezgan mitrs. Juglā divi sīkie apšļaksta mani ar kolu (maitas), taču jau pie pagrieziena uz Lietuvu un Igauniju sākas sauss asfalts, un viss ir tīri forši. Priekšā ieraugu varavīksni. Pie Garkalnes apkārtni piepilda dzeltenīga gaisma, jo saule no sāna izgaismo no mākoņiem krītošo lietu – sāk līt. Man ir silti, līst maz, tāpēc labu laiku vēl neko, bet tad vairāk, un es piestāju pie meža, lai sev jaku un somai pārvalku. Konkrēti gāž, šoseja pludo, garāmbraucošās mašīnas piebalso, taču no vienas puses līdz otrai ir spilgta, spilgta varavīksne. Jau otrā. Ir gadījies braukt uz Siguldu pa lietu un tā nosalt, ka vai nu, bet ne šoreiz, jo man patīk. No Sēnītes atkal sauss asfalts, drīz vien Sigulda. Pie mājas aplaistu velo, lai noskalotu smiltis, un atkal sāk līt. Kāpēc vienmēr virs manis? Pēc tam sausas drēbes un siltas vakariņas. Pa ceļam paņēmu trīs bundžiņas, bija vēl, taču man vairs nebija vietas, tāpēc citreiz, bet vispār es tās vākšu līdz pat Ziemsvētkiem. Ieraksta beigas.

Šovakar aizbraucu līdz molam. It kā sākumā negribējās un domāju par pārdomāšanu, bet tomēr šodien vēl tāds saulains, rītvakar jau līs, un ja nu vispār tā sanāk pēdējā reize šogad, jo dienas kļūst īsākas, un arī laikapstākļi var būt visādi, tāpēc tomēr saņēmos un aizminos. Bija vērts, labi, turklāt joprojām 56 minūtes (es stājos pie luksoforiem). Tur tā pūš, tik stipri un vienmērīgi, bet nu ofšors, tāpēc, protams, neviena, tikai dažas jahtas.

Naktī sapnī biju kaut kādā pludmalē, kur biju bijis jau iepriekš kādā sapnī. Tur bija tādi kā vietējie džungļi, akmeņi un akmenīši, senīga mūra siena pie paša ūdens, kura līmenis arvien kāpa augstāk. Arī toreiz ūdens līmenis kāpa, taču jau bija augstāk un gar sienu vairs nevarēja iet, šoreiz to vēl varēja darīt diezgan droši. Es tur vispār kaitoju, taču atceros tikai to, ka pūķis nokrita neveiksmīgā vietā, un, protams, sāka uzmākties negaiss (tāpat kā toreiz!), tāpēc nodarbojos ar "situācijas normalizēšanu", un saprast, kāpēc esmu tur, nebija laika.

Svētdien vakarpusē ar brālēnu un viņa tēvu bijām kaitot – beidzot biju slavenajās Koklītēs Saulkrastos. Visu dienu gaidīju vēju, līdz vakarā beidzot zvana, ka ir un jābrauc. Man tur vispār diez ko nepatika. Tur bija kādi 10-15 kaiteri, kas no vienas puses ir forši burziņa pēc, kā arī var paskatīties, kā citi brauc, un vajadzības gadījumā vienmēr ir kāds, kas var pacelt vai nolaist pūķi, tomēr daudz braucēju nozīmē arī to, ka no tiem jāuzmanās. Tā jau nogāju krietnu gabalu zemāk pa vējam, bet tik un tā ik palaikam kāds uzradās man aiz muguras. Taču visvairāk nebiju sajūsmā par akmeņiem – tie ir jūrā vairākus metrus no krasta, tāpēc nav redzami, var tikai brist un klupt. Sagriezu pēdu, uzvilku zābaciņus, bet ar tiem nav tas – pa akmeņiem slīd un grūtāk dabūt dēli pie kājām. Pro'ms, var jau braukt pāri, bet tam man vēl pietrūkst skilu. Nobeigums jau bija klasisks – nokrita pūķis nepareizajā vietā, dūņas saķērās stropēs, varēju plucināt nost, un pa to laiku vējš arī nolūza. Bet nu vismaz kaut kas jauns arī apgūts. Tikai vērtīgākos padomus man vienmēr dod jau pēc tam, tāpēc vien varu mēģināt tos atcerēties līdz nākamajai reizei, nevis uzreiz pārbaudīt praksē. :)

Brālēns bija diezgan stīvs pēc sestdienas sacensībām, bet turējās. Es biju drusku miegains, jo maz gulēju, taču sacensību sekas tikpat kā nejutu.

Sestdienas vēlā vakarā biju uz operu "Seviljas bārddzinis", kas bija kā Cēsu mākslas festivāla noslēgums. Pirmoreiz mūžā skatījos operu, un man patika, bija interesanti. Patika un interesantums gan varētu būt atkarīgi no sižeta un žanra, bet šī bija komēdija, un bija labi. Tas bija Cēsu pilsdrupās, un bija forši, ka uzvedums bija ne tikai uz skatuves, bet tika izmantota arī tuvējā apkārtne – celiņi, tiltiņš, augsts kalns, kura galā bija čiksas balkons, un tā. Opera bija itāliski, taču visu varēja saprast, jo tā tika tulkota – virs skatuves bija ekrāns titriem. Nemaz nezināju, ka tā dara, bet labi, ka tā dara. Brīžiem gan miegs nāca, jo pa dienu bija sacensības.

Sacensības bija grūtas. Man likās tā starp "grūti" un "pavisam grūti". Tas bija Trek MTB maratona pēdējais posms, kas notika turpat Siguldā, tāpēc vietējās takas un savējie atbalstītāji, bija forši, taču tas viss sataisīts tā, ka 100 metrus līdz finišam es domāju, ka līdz tam nemaz netikšu. Bet par to plašāk atsevišķi. Vismaz pirms tam labi izgulējos, lai gan iepriekšējā vakarā līdz tumsai mazgāju un pucēju velo pēc trases apskates brauciena iepriekšējā svētdienā, kur savācu tik daudz zāļu un dubļu, ka šausmas.

Sēžu darbā, bet iedomājos un degunā sajūtu neoprēna smaržu. Ja vien varētu tagad ielīst hidrā un iekrist jūrā. Kad varēju, tad nebija vēja un cita iemesla. Toties peldējies šovasar esmu pietiekami bieži gan jūrā, gan ezerā, gan pat dīķī garāmbraucot.

Mani aizskāra, ka lennay arī mani nosauca par tēviņu un urlu vienkārši tāpēc, ka skaitos kādā kopienā, un pilnīgi nav svarīgi, vai es esmu, vai tieši neesmu kaut ko darījis. Apsūdzībai pietiek, lai gan tā balstīta uz nepilnīgu, kaut kur dabūtu informāciju.

Protams, viņa ir tikai anonīma internetpersona manā draugudraugu lapā kaut kur otrā pasaules malā Filipīnijā, taču tas uzbrukums bija tik naidpilns, ka tika cauri visiem ugunsmūriem.

Ja tās taisnības cīnītājas tiešām ir tik ļoti labāki cilvēki par visiem pārējiem, tad epopejas beigās viņas kaut kur klusi atvainotos. Bet..

Tā parasti ir – vakarā jau sāk nākt miegs, un rīt tā kā laicīgi jāceļas, bet ārā ir skaidras debesis, saņemšos un iziešu tikai uz mirklīti, kas sākas pusnaktī. Taču atpakaļ iekšā esmu tikai tagad, pēc vairāk kā divarpus stundām.

Zem zvaigznēm pazūd laiks. Laiks kosmiskos mērogos jau tāpat ir pavisam cits. Tad daždesmit tūkstoši gadu ir vien "tūlīt" vai "tikko", bet daži miljoni – "pavisam drīz" vai "nesen". Salīdzinot zvaigznes un cilvēka cilvēces mūžu, mēs nemaz neesam.

Taču ārā ir jauki un mierīgi, var aizmirst visas domas un plānus un vienkārši būt tur. Vasara iet uz beigām, un naktis atkal kļūst tumšākas, lai gan reizē arī vēsākas. Piena ceļu nebiju redzējis kopš pavasara, Jupiteru arī. Papriecājos par M13 – kā parasti, dārgakmens pie debesīm. Apskatīju arī planetāros miglājus M27 un M57, vēl pāris lodveida kopas, Andromēdu ar pavadonēm, dažas iepriekš neredzētas dubultzvaigznes (Albireo smuki) un noslēdzu ar reti redzēto dilstošo Mēnesi, kas nesen uzlēcis. Venēru gan nesagaidīju. Pēc pāris nedēļām mēģināšu piecelties pirms Saules, lai varbūt beidzot ieraudzītu Merkuru.