Uzburta ainiņa

2015. gada 18. augusts, 7:16 am, 3 atsauksmes / atsauksmēm

Virs nupat nokoptā rapšu lauka, kura viņējā galā putekļu mākonī vēl rosās kombains, zilajās debesīs griežas milzīgs, stāvs kaiju un stārķu virpulis, bet turpat blakus daži stārķi nošķīrušies un planē virs zaļa kukurūzas lauka. Brīžiem tie aizsedz sauli, kas tādēļ nomirgo, bet pa zemi bez skaņas slīd lielas, tumšas ēnas.

Apdzīvota vieta Sunīši. "Te neviens neapstājas."

Grūdmūsvelcjūs

2015. gada 10. augusts, 11:42 am, 1 atsauksme / atsauksmēm

Mana uzmanība tika novērsta, tāpēc neredzēju, ar kuru galu tas devās tālāk.

Paska', paska'

2014. gada 21. jūnijs, 11:10 pm, 4 atsauksmes / atsauksmēm

Tā droši vien ir katru gadu, bet tāpat katru gadu tas liekas kā pārsteigums – ir vienpadsmit vakarā, gāž lietus, taču tik un tā – vēl pietiekami gaišs, lai varētu salasīt burtus grāmatā.

No citiem pārsteigumiem – šodien bija ļoti spilgta varavīksne, uz ko skatījos un ļoti nesapratu. Redzamais spektrs ir no sarkanās līdz violetajai krāsai, turpretī šai varavīksnei zem violetās bija vēl kaut kāda krāsa.

Tā "kaut kāda krāsa" drīzāk vilka uz caurspīdīgi zaļu. Kā stikla pudelei.. Fotogrāfijā to var būt pagrūti saskatīt, taču es fotografēju, jo redzēju, nevis pēc tam ieraudzīju nofotografētajā to, kas varētu būt JPEG kompresija vai cits iztēles auglis, bet kas tas ir, bet kas tas ir.

Otrais mīnuss, pirmais balts

2013. gada 9. decembris, 9:26 pm, 1 atsauksme / atsauksmēm

Pieturējos pie plāna un vakar izmetu to pašu 40+ km riņķīti, ko pirms nedēļas. Iepriekš jau zināju, ka būs sniegs, un zināju, ka tas būs tik daudz, ka vēl nebūs par daudz, tāpēc – "!". Brālēns arī šoreiz atteicās pievienoties – aizbrauca atklāt distančslēpošanas sezonu.

Bija savādāk un tīri forši. Jau sākumā sapratu, ka braukt var ātri, bet ne līkumos, ha! Nedaudz pamainīju maršrutu, izlaižot parasto uzbraucienu mazajā Kaķīškalnā, jo tur jau bērni ar ragaviņām un sniega lielgabali, tāpēc negribēju lieki zīmēties.

Braucot ar MTB, jau labu laiku vairs neņemu līdzi aipodšaflu, jo uz šosejas ir boooooring, bet dabā gan visādu skaņu pietiek – dzeņi, sīļi, lielāki dzīvnieki. Šššššžššžžššžžššš sniegs zem riepām, ckckckckckckckckck sniegs pret brillēm, seju un jaku. Ik palaikam tīri normāli sniga.

Ūdens pudele aizsala, un tā paša iemesla dēļ bremzes ik pa brīdim vienkārši nebija.
Braucot cauri Krimuldai, divas stirnas nelielu gabalu paskrēja līdzi kādu trīs metru attālumā.


Vismaz tiku pie pirmajām mellenēm

2013. gada 30. jūnijs, 2:22 pm, 4 atsauksmes / atsauksmēm

Pārgājiens pēc zondes - atpakaļskats
Pārgājiens pēc zondes - tīklsPārgājiens pēc zondes - cits tīkls

Dienas mācība – ja pļava no attāluma un tuvumā izskatās tīri normāla, tas neskaitās, jo jau pirmajos metros var izmirkt pavisam, bet tālāk smilgas būs līdz degunam. Gumijniekiem nav nekādas nozīmes, tur vajag hidrotērpu, ja temperatūra ir krietni zem +10°C.

Šorīt pamodos pustrijos, ieslēdzu kompi, noskaņoju radio uz 403.001 MHz, ielādēju GPS almanahu un paklausījos LVĢMC radiozondi no Skrīveriem. Prognoze bija, ka tā lidos samērā tuvu garām Siguldai, kas ir iespējams tikai neilgu laiku vasaras vidū, tāpēc bija jāpamēģina, pie reizes notestējot pašbrūvēto 70 cm yagi. Zonde tiešām lidoja pa prognozēto maršrutu, tika līdz 23 km un tad šāvās lejup. Tuvojoties zemei, tās ātrums bija ap 15 m/s, kas ir diezgan baisi, ja tādi 200 grami kaut kam trāpītu. Skaidrs, ka LVĢMC tās laiž bez izpletņiem. Tik lielu nolaišanās ātrumu es nebiju iekļāvis prognozē, tāpēc izrādījās, ka tā nāk lejā pie Inčukalna. Tuvu. Vēl tuvāk!

Tai esot uz zemes, ar yagi to vairs neatradu, bet, pieslēdzot jumta antenu, signāls vēl bija turpat, lai gan par vāju, lai dekodētu. Kamēr nolēmu, ka jāaizbrauc pačolēt, kamēr sakrāmējos, neilgi pēc četriem signāls beidzās – zondēm baterija strādā samērā īsu laiku. Bet nu nekas.

Pa ceļam iespaidīgi skati ar saullēktu, miglu un tā, bet tad nedaudz vairāk kā kilometru garš pārgājiens zem augstsprieguma līnijas. Pļavā bija slapjš, aiz tās pa stigu jau vieglāk, bet slapjš, mežā vēl vieglāk, bet joprojām slapjš. Stirna turpat tuvumā, alnis vai kas tur arī bļaustījās aiz kokiem, mellenes daudz, daudz, visādi putniņi un zirnekļi, zirnekļi, zirnekļi. Pēdējā zināmajā vietā gan, protams, nekā un paredzamajā virzienā ar plusmīnus uz sāniem tāpat nekā. Tā kā es to varēju dzirdēt no mājām vēl brīdi pēc kritiena, tad tā noteikti ir pakārusies kādā kokā.

Atpakaļbridienā jau saulains un pēc trim stundām beidzot varēja sasildīties.

Ja nu kāds grib iet meklēt (lol), man pēdējā zināmā pozīcija ir N57.0817, E24.7118 414 metru augstumā, tā laidās ZA virzienā. Ņemot vērā krišanas ātrumu – "nu kaut kur turpat".

Noteikti vajag kādu LNA. :/
Vismaz tiku pie pirmajām mellenēm.

Vīnijs

2013. gada 22. maijs, 11:12 pm, 3 atsauksmes / atsauksmēm

Dabūju iesnas un varbūt arī kaklkslslsks sāpēs, bet šovakar tomēr forši izbraukājāmies.

Let's go – Devotchka

Ir atsākušies Vipsporta Veloapļi Biķerniekos trešdienās, šodien bija otrais posms, uz kuru gribēju pierunāt brālēnu, bet viņš tehniski nebija gatavs, Kopijs pēc maratona nevarēja, viens negribēju, beigās visi trīs aizbraucām līdz molam. Tos divus jau kā salaiž kopā, tā no lēnā brauciena vairs nekas nepaliek.. Sākumā kāda jauna skrituļotāja gribēja nonest Kopiju, kas izskatījās šaušalīgi, bet beidzās bez skrambām, jo viņai kā sportistei bija visi sargi. Pa ceļam pļāpājām un pētījām meitenes, pie jūŗas pasalām, bet atpakaļceļā iesildošā un īsā dragreisā gandrīz izklājos uz asfalta pie 40+ km/h – mums diviem pietrūka vietas uz plata ceļa.

Vismaz kārtīgi notestēju velo. Tas nedēļu pavadīja servisā! Bezjēgā! Tam pa rudeni un ziemu bija nodiluši priekšējie zobrati, kasete, rullīši un izstiepta ķēde, tāpēc sarunāju, aizvedu to uz servisu, iedevu lapiņu ar detaļām, kas jāliek virsū, jo ko es tur daudz čakarēšos. Tā bija ceturtdiena, cerēju pirmdienas vakarā dabūt atpakaļ. Nekā, otrdien arī vēl nekā, pat trešdien nekā, zvanu pārbaudīt – "ir, rīt būs". Ceturtdien joprojām klusums, tāpēc aizgāju tam pakaļ, pie viņiem nopirku tās pašas detaļas, aizbraucu pie Kopija pēc instrumentiem (viņam ir viss!) un instrukcijām, kas un kā jādara, un nomainīju pats gan klaņus, gan kaseti, spēku tam vajag, bet nav nemaz neiespējamā misija arī pašam to izdarīt. Viņš teica, ka tam vajadzēs 40 minūtes, man pagāja stunda un 40 minūtes. Vienīgais, ko servisā izdarīja, – uzlīmēja firmas uzlīmīti.

One day at a time – Client

Pilsētā jau atkal bija silts un, tuvojoties centram, arvien siltāks. Kas man vispār patīk pavasarī, ir smaržas – viss plaukst un ož. Ievas uzziedēja, pasmaržoja un noziedēja (sestdien no rīta vēl bija, pusdienlaikā pēc lietus vairs nebija). Tagad ceriņi. Vī kādreiz teica, ka vasara sākas, kad uz viņas ielas uzzied kastaņi. Šogad viss ir savādāk un saspiesti.

Brīvdienās bija tik karsts, ka man ļoti patika, un ar brālēnu aizmināmies līdz Līgatnei – es cēlos agri, agri un vilkos, bet viņš nesās un teica, ka man esot jāēd vairāk ogļhidrātu. Bet pirmdien un otrdien pa lietu tik mitrs un silts gaiss, ka vispār lieliski. Kam man ogļhidrātus..? Kam ir ogļhidrāti..?

Ceru, ka tie dzīvnieciņi, kas pārtiek no odiem, knišļiem un maijvabolēm, šopavasar ir pārlaimīgi. Kādam taču jābūt!

You – R.E.M.

Vairs nav rudens!

2013. gada 13. maijs, 10:59 pm, atsauksmēm

Sunīši

Ir laiks?

2013. gada 13. maijs, 12:40 am, 3 atsauksmes / atsauksmēm

Piektdien vilcienā šķetināju vaļā RG58 ekranējumu, kas bija apnicīgi un prasīja krietnu pusstundu, un pēc tam kaut kā iemigu, līdz pamodos tieši tobrīd, kad vilciens jau stāvēja Siguldas stacijā (vispār tas devās līdz pat Igaunijai). Trīsreiz pārbaudīju, vai ir īstā pietura, pirms izlēcu. Īstā. Vilciena pavadonei vārds Unda.

Sestdien ievas vēl neziedēja, svētdien jau gan.

Ķeizarskats

Pavasarī tas pavisam svaigais zaļums ir tik īsu brīdi. Varbūt tas tā tikai šogad, kad auksts un vispār karsts bez lēna tākākļūstsiltāks, bet kurš gan atceras pagājušo pavasari.

Bizbiz

Esmu izdomājis, kā pagarināt nedēļas nogali divreiz ilgāku – ceļos ap pieciem, apdaru visu padarāmo un liekos gulēt tālāk līdz normālam laikam. Laiks pirms saullēkta ir satriecoši lielisks, vienalga, vai saule lec aiz mākoņiem, vai pa īstam, vai līst, vai viss skaidrs, tas laiks ir īpašs, kad citu tikpat kā nav, visa pasaule vienam, var darīt visu, kas vajadzīgs. Pēc tam iet gulēt, ceļas parastajā laikā, un ir sajūta, ka agrāk darītais ir darīts vakar, jo vakar taču noteikti kaut kas tika darīts. Pārbaudīts jau otro nedēļas nogali pēc kārtas, pagaidām darbojas. Šorīt starp lietus lāsēm aizbraucu līdz Murjāņiem pārbaudīt raidītāju ar vistālāko puslīdz brīvo LOS, ko varēju iedomāties, stāvēju ceļmalās, cik bieži vien vajadzēja, neviens mani neredzēja, jautājumu nebija, nevienam netraucēju, atgriezos apmierināts, un neviens pat nemanīja, ka kaut kas mainījies.

Saules dārzs un saules suņi

Vakar Saulei bija dārzs un suņi.
Šodien zars parāva velo stūri un iestūrēja mani zemē uz līdzenas, taču šauras vietas.

Balti palagi

2013. gada 7. aprīlis, 12:45 am, 4 atsauksmes / atsauksmēm

Vēl nebija plkst. 12, kad es jau biju nošķūrējis visu sniegu, nosauļojis vaigu, teleskopā pētot Sauli, izracis kanāliņu pagalma vidū, ieraudzījis pirmos divus sniegpulkstenīšus un pirmos divus tauriņus.

Vispār man jau martā bija doma, ka sniega lāpstas droši vien var transportēt uz šķūnīti nākamajai sezonai, taču, re, arī aprīlī tiek izmantota pat lielākā. Bet nu tauriņi arī zina, ka, jopcik, aprīlis tomēr.

Vēlāk mani paaicināja uz slēpošanu, un zināju tikai aptuvenu virzienu, bet ne jausmas, kur tieši būs jāslēpo. Izrādījās – pa purvu. Purva vidū izrādījās – pa Sudas purvu. Bet nu kāds tur skaistums! Eitunost. Kā uz citas pasaules. Viss tik gluds, plašs un mazs. Visas priedes, kas tur aug, ir miniatūras – jau nopietnos gados, bet augumā mazas, tādi bonsai kociņi, īsas skujas, mazi čiekuriņi. Jūties kā Gulivers. Putukrējuma zeme. Saule tā silda – paturi roku virs sniega, jūti siltumu no abām pusēm.

Sudas purvs

Sudas purvs

vēl biwžiņas )

Vispār martā un tagad arī aprīlī es esmu slēpojis daudz vairāk kā visā ziemā kopā – gan zem pūķa, gan paša spēkiem. Kad bija plika sērsna, pa to pat ar klasiskajām mierīgi varēja laist slidsolī. Tagad pa virsu sniedziņš, bet tāpat iet pa virsu. Meža dzīvnieciņu gan žēl.

Pozē

2013. gada 31. marts, 10:49 pm, 1 atsauksme / atsauksmēm

Stirna

Dārzā nāk stirnas, tāpēc iepakoju un noliku fotoaparātu, lai reaģē uz kustību un piezīmē viesus. Vakar nekā, kaut kas nebija pareizi, šodien jau mazliet labāk – nofotografēju ziņkārīgas stirnas zodu, kad tā ieinteresējās par kameru, bet tas arī viss. Tik daudz vietas uzlabojumiem.

Ej taisni!

2013. gada 25. janvāris, 10:48 am, atsauksmēm

Izrādās, ka mēslu vaboles naktī orientējas pēc Piena ceļa – šorīt izlasīju interesantā NatGeo rakstā. Daba un dzīvības evolūcija tiešām ir pārsteidzoša.

Mēslu vabolēm ir jāsameklē svaiga sūdu čupiņa, jāsataisa bumbiņu un ātri jāveļ to prom uz drošāku vietu, lai dārgumu nenozagtu kāda cita vabole. Ja pa ceļam tēviņš satiek mātīti, tad tālāk ceļu abi turpina kopā, aprok bumbiņu, un pēcnācēji to pēc tam izmantos barībai.

Ātrākais ceļš, kā tikt prom no kaut kurienes, vienmēr ir taisnākais. Ja kaut kas ir tik mazs kā vabole, tad grūti novērtēt apkārtni un iet tikai taisni (patiesībā arī cilvēks sāk iet pa apli, neredzot mērķi), tāpēc vaboles dienā orientējas pēc Saules – pateicoties īpašajām kukaiņu acīm, tās izmanto simetriski polarizēto gaismu, kas veidojas ap Sauli.

Naktī ir līdzīgi – ja ir Mēness, vaboles izmanto tā gaismu, lai orientētos, taču tas, protams, ir daudz vājāks gaismas avots. Un tomēr – darbojas. Taču Mēness nav redzams katru nakti vai visu nakti – ko tad tām darīt? Izrādās, ka tādā gadījumā mēslu vaboles orientējas pēc Piena ceļa!

Pētnieki pārbaudīja vaboļu kustības tendences gan dienā, gan naktī, kad bija redzams Mēness un kad tā nebija. Vaboles vēla savas bumbiņas taisni. Un pēc tam uzlika tām mazas cepurītes, lai tās neko neredzētu, – vaboles sāka nesakarīgi riņķot. (Attēlus skatīt linkā uz rakstu.)

Tā kā zvaigžņu gaisma ir samērā vāja, tad urbanizācija un nakts iluminācija nodara arvien lielāku iespaidu uz dzīvniekiem un kukaiņiem. Žēl, ka cilvēki to nesaprot un negrib saprast.

Vēl viens iemesls naktī izslēgt gaismu. Lūdzu.

Zilums

2012. gada 10. decembris, 10:56 am, 8 atsauksmes / atsauksmēm

Šorīt interesants XKCD:

Feynman recounted another good one upperclassmen would use on freshmen physics students: When you look at words in a mirror, how come they're reversed left to right but not top to bottom? What's special about the horizontal axis?

Vispirms pasmīnēju, bet pēc tam tas lika domāt, gūglēt, meklēt un domāt. It kā viss vienkārši, parastā atbilde – zilā krāsa visvieglāk izkliedējas atmosfērā, jo tai ir īsākais viļņu garums, tāpēc arī debesis ir zilas. Jā? Nē? Nē!

Zilā nemaz nav pirmā krāsa redzamajā spektrā, pirms tās ir violetā krāsa.

Redzamās gaismas spektrs

Ultraviolets, violets, zils, indigo, zaļš, dzeltens, oranžs, sarkans, infrasarkans. Ultravioleto un infrasarkano cilvēka acs neredz (dažas dzīvnieku sugas gan). Tātad violets ir pirmais.
Kāpēc debesis nav violetas?

Atbilde būs vēlāk, bet krāsas vispār man šķiet neparasta lieta – piemēram, sajaucot divas pamatkrāsas, var dabūt trešo, līdz ar to, sajaucot sarkano un zaļo, sanāks dzeltenā. Kā? Tā tiešām ir, esmu redzējis dzīvē, tiešām rezultātā ir dzeltenā krāsa, bet – kā? Dzeltenā taču šķiet daudz gaišāka par sarkano un zaļo, tur nekas nesanāks, nav lemts!

Ar violeto arī viss it kā skaidrs – tā ir pirms zilās krāsas un skaidri redzama, bet.. Kur ir purpura (lillā) krāsa? Spektrā tās nav, Cibā var atrast dažādus skaidrojumus, bet patiesība tāda, ka violets ir violets, taču lillā (purpurs) ir sarkanās un zilās krāsas sajaukums. Tās ir pavisam atšķirīgas krāsas pēc uzbūves, taču cilvēka acij šķiet tīri līdzīgas.

Labi, labi, LABI, bet kas ar debesīm? Pirmkārt, Saule neizstaro gaismu visos viļņos pilnīgi vienādi. Otrkārt, tā kā violetajai krāsai ir visīsākie viļņi, tie tiek izkliedēti vēl augstāk atmosfērā. Treškārt, cilvēka acs ir mazāk jūtīga uz violeto krāsu, jo vālītes, kas atrodas acīs un ir atbildīgas par krāsu uztveršanu, ir specializējušās uz sarkano, zaļo un zilo krāsu, bet pārējās krāsas tās uztver dalīti, un tad smadzenes saliek krāsas kopā. Tā kā zilās krāsas spektra gals atmosfērā izkliedēts visvairāk, tad tīras zilās krāsas vālītes tiek stimulētas daudz vairāk par zaļo un sarkano uztverošajām vālītēm, rezultātā dodot diezgan zilu krāsu.

Tas arī ir atrisinājums XKCD jautājumam – debesis mums izskatās zilas, taču tās ir violetākas kā mēs redzam.

Mēs ar mīļo pikojamies Zasulauka stacijā. Blakus divi pensionāri strazdu būri remontē.

2012. gada 16. novembris, 9:08 pm, 2 atsauksmes / atsauksmēm

Un ar to lepojos

Taču man ir atvaļinājums, un tad drīkst.

Šo'n aizminos līdz jūŗai. Kopš pavasara nebiju braucis uz jūŗu ar velo. Tagad, sākot rakstīt, atcerējos pēdējo reizi, kas bija riebīga, bet tagad gan jaunā pēdējā reize bī tīri jauka – sauli tā arī neredzēju, vējš pretī pūta, jau 16. kilometrā pārplīsa aizmugurējā pārslēdzēja trosīte, sagādājot grūtības pie kalniņiem atlikušos 64 kilometrus, bet tās visas ir sīkas vienības! Pa ceļam tīrumos saskaitīju piecas stirnas, bet jūŗā plunčājās ronis. Pirmoreiz redzēju roni jūŗā! Līdz šim biju redzējis divus beigtus pludmalē, taču šis bija pavisam dzīvs, mēs skatījāmies viens uz otru un brīnījāmies.

Ronis – naidu neglabā

Tagad es varbūt uztaisīšu antenu, lai diena skaitītos kaut cik auglīga. Vai arī man nāk miegs.

Cūkas laime

2012. gada 13. novembris, 10:13 pm, 3 atsauksmes / atsauksmēm

Kamēr Austrālijā sācies pilnais Saules aptumsums – http://www.ustream.tv/channel/panasonic-eclipse-live-by-solar-power-1, tikmēr es pats rādu sev gaismu.

Naitraidu sezona pilnā plaukumā. Vakar izbraucu ar velo pa taciņām pa tumsu (sāku ap sešiem), iepēros dubļos līdz ausīm, redzēju vienu kaķi, vienu peļveidīgo, divus makšķerniekus un sešas stirnas, bet pēc tam tik daudz zvaigžņu, ka nu.

Šodien sāku ap trijiem, bet atpakaļceļš jau bija tumsā (tas tā bija paredzēts). Tā nu rāmi, lēni čunčinu pa taku gar Gauju, drīz jau būšu mājās, zem riepām viss žļurkst, bet citādi jau jauki. Taka līkumaina, un pamanu, ka priekšā kaut kāds kustonītis. Un vēl viens. Mazas.. ēmm.. stirniņas..? Kā tad! Meža cūkas! Viena liela cūka, trīs mazas cūciņas! Vakariņo! Es nez kāpēc nebremzēju, bet ripoju viņu virzienā! Mērena panika! Viņas, škic!, krūmos, bet man priekšā nokritis koks, kuram jārāpjas pāri, taču pirms tā vēl viena liela cūka un divas mazas! Ei tu nost, bet kur! Uz takas neapgriezties, uz priekšu – ēē.., un dzirdēti taču visādi šausmu stāsti par meža cūkām ar mazuļiem, mātes instinktu un vardarbību pret mierīgajiem garāmbraucējiem! Bet nu, par laimi, cūciņas nobijās no manis vairāk kā es no tām, pārpeldēja palielu lāmu, ko es neredzēju, negribēju redzēt un tikai dzirdēju, un bija gabalā, kamēr es (elso, elso) rāpos pāri kokam.

Par viņu skaitu pavisam pārliecināts neesmu, bet, manuprāt, to tur bija BARS. Nu noteikti piecdesmit! Varbūt desmit. Labi, vismaz kādas sešas es skaidri pamanīju. Vienu sivēnu pat labi nopētīju metra attālumā.

Brīvdienas bez miera

2012. gada 13. augusts, 12:50 am, 1 atsauksme / atsauksmēm

Tik nogurdinošas brīvdienas man nav bijušas kopš sen.

Sestdien piedalījos Trek MTB maratona vietējā posma trases veidošanas talkā. Iepriekš sapratu, ka tas it kā nebūs ilgi, no rīta pastrādāšu tur, bet vēlāk pēc sava plāna, taču patiesībā bija tā, ka sākām desmitos, bet mājās biju tikai astoņos vakarā. Visu dienu ārā pa mežiem, kur ik palaikam lija lietus, bija slapjš, bet karsti, un piesēst sanāca vien mašīnā, pārbraucot uz nākamo vietu, tomēr krietni pastrādājām. Gumijniekus pielēju jau sākumā, brienot pa simt metrus garu tuneli zem dzelzceļa – tur sekls, bet straume tāda, ka šķīst. :] Toties uzzināju par tādām vietām perifērijā, par kurām kā vietējais nemaz nenojautu. No trases redzēju vien dažus kilometrus, bet ar to pietika, lai saprastu, ka sacensības būs grūtas. Uz beigām sāka sāpēt celis, un tad kaut kāds strīpains lidonis tika zem krekla un iedzēla. Bija traki.

Gaisma tuneļa galā

Naktī nevienu Perseīdu meteoru neredzēju, jo tā arī nespēju sagaidīt nakti.

Un šodien visas trases apskates brauciens uz velo, ieradās 22 braucēji. Trase tiešām būs grūta. Es pat teiktu, ka episki grūta. Viss brauciens ilga gandrīz piecas stundas, un mēs nekur īpaši nebremzējām, toties vienreiz noklīdām no zinātājiem un apmaldījāmies, atkal sāka sāpēt celis. Lorupe būs jāšķērso tik daudz reižu, ka neatceros. Simtmetrīgais tunelis ir skērī šit un sacensībās divreiz. Atradu, kur tur ir bedre. Trasē ir vietas, kur neviens neuzbrauks un nenobrauks. Tur ir vietas, kur sāc domāt, ka nav jēgas. Tad vēlreiz. Un vēlāk vēl. Tas viss ir tā, ka mājās pat omīte noteica: "ārprāts, kāds tavs ritenis.." :) Smērēšu līdzi maizītes, ņemšu končas un taisīšu piknikpauzes. Man nevienam nav nekas jāpierāda, man ir savi mērķi. Zem trim stundām tāpat diez vai šoreiz tiktu. Visi bija "nēvairsnē".

Vakarā vēl bija jāpļauj zāli. Tagad tēja un cepumi, bet vajadzēja gulēt. Vairs pat to negribas!