Plūmes nobālēja. Bērzs izplauka. Melnās tulpes uzziedēja. Pienenes sazēla. Šovakar deviņos atklāju peldsezonu.

Rīts trīs krāsās. Saule lēni aust. Mazliet uzsnidzis sniegs. Vēja vairs nav. Salst, salst, salst. Putni skaļi čivina. Beidzot ir gaišs. Kaķis nav sajūsmā.

Virs nupat nokoptā rapšu lauka, kura viņējā galā putekļu mākonī vēl rosās kombains, zilajās debesīs griežas milzīgs, stāvs kaiju un stārķu virpulis, bet turpat blakus daži stārķi nošķīrušies un planē virs zaļa kukurūzas lauka. Brīžiem tie aizsedz sauli, kas tādēļ nomirgo, bet pa zemi bez skaņas slīd lielas, tumšas ēnas.

Apdzīvota vieta Sunīši. "Te neviens neapstājas."

Mana uzmanība tika novērsta, tāpēc neredzēju, ar kuru galu tas devās tālāk.

Tā droši vien ir katru gadu, bet tāpat katru gadu tas liekas kā pārsteigums – ir vienpadsmit vakarā, gāž lietus, taču tik un tā – vēl pietiekami gaišs, lai varētu salasīt burtus grāmatā.

No citiem pārsteigumiem – šodien bija ļoti spilgta varavīksne, uz ko skatījos un ļoti nesapratu. Redzamais spektrs ir no sarkanās līdz violetajai krāsai, turpretī šai varavīksnei zem violetās bija vēl kaut kāda krāsa.

Tā "kaut kāda krāsa" drīzāk vilka uz caurspīdīgi zaļu. Kā stikla pudelei.. Fotogrāfijā to var būt pagrūti saskatīt, taču es fotografēju, jo redzēju, nevis pēc tam ieraudzīju nofotografētajā to, kas varētu būt JPEG kompresija vai cits iztēles auglis, bet kas tas ir, bet kas tas ir.

Pieturējos pie plāna un vakar izmetu to pašu 40+ km riņķīti, ko pirms nedēļas. Iepriekš jau zināju, ka būs sniegs, un zināju, ka tas būs tik daudz, ka vēl nebūs par daudz, tāpēc – "!". Brālēns arī šoreiz atteicās pievienoties – aizbrauca atklāt distančslēpošanas sezonu.

Bija savādāk un tīri forši. Jau sākumā sapratu, ka braukt var ātri, bet ne līkumos, ha! Nedaudz pamainīju maršrutu, izlaižot parasto uzbraucienu mazajā Kaķīškalnā, jo tur jau bērni ar ragaviņām un sniega lielgabali, tāpēc negribēju lieki zīmēties.

Braucot ar MTB, jau labu laiku vairs neņemu līdzi aipodšaflu, jo uz šosejas ir boooooring, bet dabā gan visādu skaņu pietiek – dzeņi, sīļi, lielāki dzīvnieki. Šššššžššžžššžžššš sniegs zem riepām, ckckckckckckckckck sniegs pret brillēm, seju un jaku. Ik palaikam tīri normāli sniga.

Ūdens pudele aizsala, un tā paša iemesla dēļ bremzes ik pa brīdim vienkārši nebija.
Braucot cauri Krimuldai, divas stirnas nelielu gabalu paskrēja līdzi kādu trīs metru attālumā.

Dienas mācība – ja pļava no attāluma un tuvumā izskatās tīri normāla, tas neskaitās, jo jau pirmajos metros var izmirkt pavisam, bet tālāk smilgas būs līdz degunam. Gumijniekiem nav nekādas nozīmes, tur vajag hidrotērpu, ja temperatūra ir krietni zem +10°C.

Šorīt pamodos pustrijos, ieslēdzu kompi, noskaņoju radio uz 403.001 MHz, ielādēju GPS almanahu un paklausījos LVĢMC radiozondi no Skrīveriem. Prognoze bija, ka tā lidos samērā tuvu garām Siguldai, kas ir iespējams tikai neilgu laiku vasaras vidū, tāpēc bija jāpamēģina, pie reizes notestējot pašbrūvēto 70 cm yagi. Zonde tiešām lidoja pa prognozēto maršrutu, tika līdz 23 km un tad šāvās lejup. Tuvojoties zemei, tās ātrums bija ap 15 m/s, kas ir diezgan baisi, ja tādi 200 grami kaut kam trāpītu. Skaidrs, ka LVĢMC tās laiž bez izpletņiem. Tik lielu nolaišanās ātrumu es nebiju iekļāvis prognozē, tāpēc izrādījās, ka tā nāk lejā pie Inčukalna. Tuvu. Vēl tuvāk!

Tai esot uz zemes, ar yagi to vairs neatradu, bet, pieslēdzot jumta antenu, signāls vēl bija turpat, lai gan par vāju, lai dekodētu. Kamēr nolēmu, ka jāaizbrauc pačolēt, kamēr sakrāmējos, neilgi pēc četriem signāls beidzās – zondēm baterija strādā samērā īsu laiku. Bet nu nekas.

Pa ceļam iespaidīgi skati ar saullēktu, miglu un tā, bet tad nedaudz vairāk kā kilometru garš pārgājiens zem augstsprieguma līnijas. Pļavā bija slapjš, aiz tās pa stigu jau vieglāk, bet slapjš, mežā vēl vieglāk, bet joprojām slapjš. Stirna turpat tuvumā, alnis vai kas tur arī bļaustījās aiz kokiem, mellenes daudz, daudz, visādi putniņi un zirnekļi, zirnekļi, zirnekļi. Pēdējā zināmajā vietā gan, protams, nekā un paredzamajā virzienā ar plusmīnus uz sāniem tāpat nekā. Tā kā es to varēju dzirdēt no mājām vēl brīdi pēc kritiena, tad tā noteikti ir pakārusies kādā kokā.

Atpakaļbridienā jau saulains un pēc trim stundām beidzot varēja sasildīties.

Ja nu kāds grib iet meklēt (lol), man pēdējā zināmā pozīcija ir N57.0817, E24.7118 414 metru augstumā, tā laidās ZA virzienā. Ņemot vērā krišanas ātrumu – "nu kaut kur turpat".

Noteikti vajag kādu LNA. :/
Vismaz tiku pie pirmajām mellenēm.

Dabūju iesnas un varbūt arī kaklkslslsks sāpēs, bet šovakar tomēr forši izbraukājāmies.

Ir atsākušies Vipsporta Veloapļi Biķerniekos trešdienās, šodien bija otrais posms, uz kuru gribēju pierunāt brālēnu, bet viņš tehniski nebija gatavs, Kopijs pēc maratona nevarēja, viens negribēju, beigās visi trīs aizbraucām līdz molam. Tos divus jau kā salaiž kopā, tā no lēnā brauciena vairs nekas nepaliek.. Sākumā kāda jauna skrituļotāja gribēja nonest Kopiju, kas izskatījās šaušalīgi, bet beidzās bez skrambām, jo viņai kā sportistei bija visi sargi. Pa ceļam pļāpājām un pētījām meitenes, pie jūŗas pasalām, bet atpakaļceļā iesildošā un īsā dragreisā gandrīz izklājos uz asfalta pie 40+ km/h – mums diviem pietrūka vietas uz plata ceļa.

Vismaz kārtīgi notestēju velo. Tas nedēļu pavadīja servisā! Bezjēgā! Tam pa rudeni un ziemu bija nodiluši priekšējie zobrati, kasete, rullīši un izstiepta ķēde, tāpēc sarunāju, aizvedu to uz servisu, iedevu lapiņu ar detaļām, kas jāliek virsū, jo ko es tur daudz čakarēšos. Tā bija ceturtdiena, cerēju pirmdienas vakarā dabūt atpakaļ. Nekā, otrdien arī vēl nekā, pat trešdien nekā, zvanu pārbaudīt – "ir, rīt būs". Ceturtdien joprojām klusums, tāpēc aizgāju tam pakaļ, pie viņiem nopirku tās pašas detaļas, aizbraucu pie Kopija pēc instrumentiem (viņam ir viss!) un instrukcijām, kas un kā jādara, un nomainīju pats gan klaņus, gan kaseti, spēku tam vajag, bet nav nemaz neiespējamā misija arī pašam to izdarīt. Viņš teica, ka tam vajadzēs 40 minūtes, man pagāja stunda un 40 minūtes. Vienīgais, ko servisā izdarīja, – uzlīmēja firmas uzlīmīti.

Pilsētā jau atkal bija silts un, tuvojoties centram, arvien siltāks. Kas man vispār patīk pavasarī, ir smaržas – viss plaukst un ož. Ievas uzziedēja, pasmaržoja un noziedēja (sestdien no rīta vēl bija, pusdienlaikā pēc lietus vairs nebija). Tagad ceriņi. Vī kādreiz teica, ka vasara sākas, kad uz viņas ielas uzzied kastaņi. Šogad viss ir savādāk un saspiesti.

Brīvdienās bija tik karsts, ka man ļoti patika, un ar brālēnu aizmināmies līdz Līgatnei – es cēlos agri, agri un vilkos, bet viņš nesās un teica, ka man esot jāēd vairāk ogļhidrātu. Bet pirmdien un otrdien pa lietu tik mitrs un silts gaiss, ka vispār lieliski. Kam man ogļhidrātus..? Kam ir ogļhidrāti..?

Ceru, ka tie dzīvnieciņi, kas pārtiek no odiem, knišļiem un maijvabolēm, šopavasar ir pārlaimīgi. Kādam taču jābūt!

Piektdien vilcienā šķetināju vaļā RG58 ekranējumu, kas bija apnicīgi un prasīja krietnu pusstundu, un pēc tam kaut kā iemigu, līdz pamodos tieši tobrīd, kad vilciens jau stāvēja Siguldas stacijā (vispār tas devās līdz pat Igaunijai). Trīsreiz pārbaudīju, vai ir īstā pietura, pirms izlēcu. Īstā. Vilciena pavadonei vārds Unda.

Sestdien ievas vēl neziedēja, svētdien jau gan.

Pavasarī tas pavisam svaigais zaļums ir tik īsu brīdi. Varbūt tas tā tikai šogad, kad auksts un vispār karsts bez lēna tākākļūstsiltāks, bet kurš gan atceras pagājušo pavasari.

Esmu izdomājis, kā pagarināt nedēļas nogali divreiz ilgāku – ceļos ap pieciem, apdaru visu padarāmo un liekos gulēt tālāk līdz normālam laikam. Laiks pirms saullēkta ir satriecoši lielisks, vienalga, vai saule lec aiz mākoņiem, vai pa īstam, vai līst, vai viss skaidrs, tas laiks ir īpašs, kad citu tikpat kā nav, visa pasaule vienam, var darīt visu, kas vajadzīgs. Pēc tam iet gulēt, ceļas parastajā laikā, un ir sajūta, ka agrāk darītais ir darīts vakar, jo vakar taču noteikti kaut kas tika darīts. Pārbaudīts jau otro nedēļas nogali pēc kārtas, pagaidām darbojas. Šorīt starp lietus lāsēm aizbraucu līdz Murjāņiem pārbaudīt raidītāju ar vistālāko puslīdz brīvo LOS, ko varēju iedomāties, stāvēju ceļmalās, cik bieži vien vajadzēja, neviens mani neredzēja, jautājumu nebija, nevienam netraucēju, atgriezos apmierināts, un neviens pat nemanīja, ka kaut kas mainījies.

Vakar Saulei bija dārzs un suņi.
Šodien zars parāva velo stūri un iestūrēja mani zemē uz līdzenas, taču šauras vietas.

Vēl nebija plkst. 12, kad es jau biju nošķūrējis visu sniegu, nosauļojis vaigu, teleskopā pētot Sauli, izracis kanāliņu pagalma vidū, ieraudzījis pirmos divus sniegpulkstenīšus un pirmos divus tauriņus.

Vispār man jau martā bija doma, ka sniega lāpstas droši vien var transportēt uz šķūnīti nākamajai sezonai, taču, re, arī aprīlī tiek izmantota pat lielākā. Bet nu tauriņi arī zina, ka, jopcik, aprīlis tomēr.

Vēlāk mani paaicināja uz slēpošanu, un zināju tikai aptuvenu virzienu, bet ne jausmas, kur tieši būs jāslēpo. Izrādījās – pa purvu. Purva vidū izrādījās – pa Sudas purvu. Bet nu kāds tur skaistums! Eitunost. Kā uz citas pasaules. Viss tik gluds, plašs un mazs. Visas priedes, kas tur aug, ir miniatūras – jau nopietnos gados, bet augumā mazas, tādi bonsai kociņi, īsas skujas, mazi čiekuriņi. Jūties kā Gulivers. Putukrējuma zeme. Saule tā silda – paturi roku virs sniega, jūti siltumu no abām pusēm.

Vispār martā un tagad arī aprīlī es esmu slēpojis daudz vairāk kā visā ziemā kopā – gan zem pūķa, gan paša spēkiem. Kad bija plika sērsna, pa to pat ar klasiskajām mierīgi varēja laist slidsolī. Tagad pa virsu sniedziņš, bet tāpat iet pa virsu. Meža dzīvnieciņu gan žēl.

Dārzā nāk stirnas, tāpēc iepakoju un noliku fotoaparātu, lai reaģē uz kustību un piezīmē viesus. Vakar nekā, kaut kas nebija pareizi, šodien jau mazliet labāk – nofotografēju ziņkārīgas stirnas zodu, kad tā ieinteresējās par kameru, bet tas arī viss. Tik daudz vietas uzlabojumiem.

Izrādās, ka mēslu vaboles naktī orientējas pēc Piena ceļa – šorīt izlasīju interesantā NatGeo rakstā. Daba un dzīvības evolūcija tiešām ir pārsteidzoša.

Mēslu vabolēm ir jāsameklē svaiga sūdu čupiņa, jāsataisa bumbiņu un ātri jāveļ to prom uz drošāku vietu, lai dārgumu nenozagtu kāda cita vabole. Ja pa ceļam tēviņš satiek mātīti, tad tālāk ceļu abi turpina kopā, aprok bumbiņu, un pēcnācēji to pēc tam izmantos barībai.

Ātrākais ceļš, kā tikt prom no kaut kurienes, vienmēr ir taisnākais. Ja kaut kas ir tik mazs kā vabole, tad grūti novērtēt apkārtni un iet tikai taisni (patiesībā arī cilvēks sāk iet pa apli, neredzot mērķi), tāpēc vaboles dienā orientējas pēc Saules – pateicoties īpašajām kukaiņu acīm, tās izmanto simetriski polarizēto gaismu, kas veidojas ap Sauli.

Naktī ir līdzīgi – ja ir Mēness, vaboles izmanto tā gaismu, lai orientētos, taču tas, protams, ir daudz vājāks gaismas avots. Un tomēr – darbojas. Taču Mēness nav redzams katru nakti vai visu nakti – ko tad tām darīt? Izrādās, ka tādā gadījumā mēslu vaboles orientējas pēc Piena ceļa!

Pētnieki pārbaudīja vaboļu kustības tendences gan dienā, gan naktī, kad bija redzams Mēness un kad tā nebija. Vaboles vēla savas bumbiņas taisni. Un pēc tam uzlika tām mazas cepurītes, lai tās neko neredzētu, – vaboles sāka nesakarīgi riņķot. (Attēlus skatīt linkā uz rakstu.)

Tā kā zvaigžņu gaisma ir samērā vāja, tad urbanizācija un nakts iluminācija nodara arvien lielāku iespaidu uz dzīvniekiem un kukaiņiem. Žēl, ka cilvēki to nesaprot un negrib saprast.

Vēl viens iemesls naktī izslēgt gaismu. Lūdzu.

Šorīt interesants XKCD:

Vispirms pasmīnēju, bet pēc tam tas lika domāt, gūglēt, meklēt un domāt. It kā viss vienkārši, parastā atbilde – zilā krāsa visvieglāk izkliedējas atmosfērā, jo tai ir īsākais viļņu garums, tāpēc arī debesis ir zilas. Jā? Nē? Nē!

Zilā nemaz nav pirmā krāsa redzamajā spektrā, pirms tās ir violetā krāsa.

Ultraviolets, violets, zils, indigo, zaļš, dzeltens, oranžs, sarkans, infrasarkans. Ultravioleto un infrasarkano cilvēka acs neredz (dažas dzīvnieku sugas gan). Tātad violets ir pirmais.
Kāpēc debesis nav violetas?

Atbilde būs vēlāk, bet krāsas vispār man šķiet neparasta lieta – piemēram, sajaucot divas pamatkrāsas, var dabūt trešo, līdz ar to, sajaucot sarkano un zaļo, sanāks dzeltenā. Kā? Tā tiešām ir, esmu redzējis dzīvē, tiešām rezultātā ir dzeltenā krāsa, bet – kā? Dzeltenā taču šķiet daudz gaišāka par sarkano un zaļo, tur nekas nesanāks, nav lemts!

Ar violeto arī viss it kā skaidrs – tā ir pirms zilās krāsas un skaidri redzama, bet.. Kur ir purpura (lillā) krāsa? Spektrā tās nav, Cibā var atrast dažādus skaidrojumus, bet patiesība tāda, ka violets ir violets, taču lillā (purpurs) ir sarkanās un zilās krāsas sajaukums. Tās ir pavisam atšķirīgas krāsas pēc uzbūves, taču cilvēka acij šķiet tīri līdzīgas.

Labi, labi, LABI, bet kas ar debesīm? Pirmkārt, Saule neizstaro gaismu visos viļņos pilnīgi vienādi. Otrkārt, tā kā violetajai krāsai ir visīsākie viļņi, tie tiek izkliedēti vēl augstāk atmosfērā. Treškārt, cilvēka acs ir mazāk jūtīga uz violeto krāsu, jo vālītes, kas atrodas acīs un ir atbildīgas par krāsu uztveršanu, ir specializējušās uz sarkano, zaļo un zilo krāsu, bet pārējās krāsas tās uztver dalīti, un tad smadzenes saliek krāsas kopā. Tā kā zilās krāsas spektra gals atmosfērā izkliedēts visvairāk, tad tīras zilās krāsas vālītes tiek stimulētas daudz vairāk par zaļo un sarkano uztverošajām vālītēm, rezultātā dodot diezgan zilu krāsu.

Tas arī ir atrisinājums XKCD jautājumam – debesis mums izskatās zilas, taču tās ir violetākas kā mēs redzam.