Brīvdienas bez miera

2012. gada 13. augusts, 12:50 am, 1 atsauksme / atsauksmēm

Tik nogurdinošas brīvdienas man nav bijušas kopš sen.

Sestdien piedalījos Trek MTB maratona vietējā posma trases veidošanas talkā. Iepriekš sapratu, ka tas it kā nebūs ilgi, no rīta pastrādāšu tur, bet vēlāk pēc sava plāna, taču patiesībā bija tā, ka sākām desmitos, bet mājās biju tikai astoņos vakarā. Visu dienu ārā pa mežiem, kur ik palaikam lija lietus, bija slapjš, bet karsti, un piesēst sanāca vien mašīnā, pārbraucot uz nākamo vietu, tomēr krietni pastrādājām. Gumijniekus pielēju jau sākumā, brienot pa simt metrus garu tuneli zem dzelzceļa – tur sekls, bet straume tāda, ka šķīst. :] Toties uzzināju par tādām vietām perifērijā, par kurām kā vietējais nemaz nenojautu. No trases redzēju vien dažus kilometrus, bet ar to pietika, lai saprastu, ka sacensības būs grūtas. Uz beigām sāka sāpēt celis, un tad kaut kāds strīpains lidonis tika zem krekla un iedzēla. Bija traki.

Gaisma tuneļa galā

Naktī nevienu Perseīdu meteoru neredzēju, jo tā arī nespēju sagaidīt nakti.

Un šodien visas trases apskates brauciens uz velo, ieradās 22 braucēji. Trase tiešām būs grūta. Es pat teiktu, ka episki grūta. Viss brauciens ilga gandrīz piecas stundas, un mēs nekur īpaši nebremzējām, toties vienreiz noklīdām no zinātājiem un apmaldījāmies, atkal sāka sāpēt celis. Lorupe būs jāšķērso tik daudz reižu, ka neatceros. Simtmetrīgais tunelis ir skērī šit un sacensībās divreiz. Atradu, kur tur ir bedre. Trasē ir vietas, kur neviens neuzbrauks un nenobrauks. Tur ir vietas, kur sāc domāt, ka nav jēgas. Tad vēlreiz. Un vēlāk vēl. Tas viss ir tā, ka mājās pat omīte noteica: "ārprāts, kāds tavs ritenis.." :) Smērēšu līdzi maizītes, ņemšu končas un taisīšu piknikpauzes. Man nevienam nav nekas jāpierāda, man ir savi mērķi. Zem trim stundām tāpat diez vai šoreiz tiktu. Visi bija "nēvairsnē".

Vakarā vēl bija jāpļauj zāli. Tagad tēja un cepumi, bet vajadzēja gulēt. Vairs pat to negribas!

Venēras tranzīts 2012

2012. gada 6. jūnijs, 10:19 pm, 2 atsauksmes / atsauksmēm

Bija! Redzēju!

Vienubrīd nedēļas sākumā radās doma, ka varētu uz tā vērošanu palikt Rīgā, doties uz Latvijas Astronomijas biedrības organizēto publisko vērošanu pie Saules akmens, bet, tā kā man cimdu nebija (baigais attaisnojums), tad nolēmu vien palikt pie iepriekšējā plāna un doties uz Siguldu. Tur vismaz pašam savs aprīkojums un tā. Laikapstākļu prognozes gan Rīgai, gan Siguldai bija diezgan līdzīgas, tāpēc tā tik un tā būtu laimes spēle – būs mākoņi vai nē.

Kā iespēju uz brīdi jau tā kā biju apsvēris domu doties uz Suntažiem, uz StarSpace observatoriju (tās īpašnieki ir ļoti jauki un sakarīgi cilvēki), bet tas ir stundas brauciens, turklāt man pēc tam nav brīvdiena. Toties tur ir speciālais Saules teleskops ar H-alfa filtru, kurā es noteikti kādreiz gribu ieskatīties – varot redzēt protuberances un granulveida struktūras, un wīī.

No mājas pagalma es neko daudz neredzētu, jo uz ziemeļaustrumiem man priekšā koki, tāpēc jau iepriekš biju atradis citu ērtu vietu, kas derētu vēsturiskā notikuma vērošanai – slēpošanas kalns Kaķīškalnā – paaugstinājums, koku nav, horizonts redzams.

Teleskopu un visas pekelītes iekrāmēju mašīnā iepriekšējā vakarā. Modos līdz ar Sauli puspiecos, ārā apmācies. Uztaisīju brokastis un tēju līdzņemšanai, brokastojot apskatījos jaunumus Stārspeisā un pačolēju NASA TV tranzīta translāciju no Havajām. Labi, ja turpmāk nekā, vismaz onlainā būšu redzējis. Ap pieciem iztaisos ārā, un, šķiet, ir vēl krēslaināks. Dažu minūšu brauciens līdz mērķim, kur redzu gaišu horizontu un no apakšas apgaismotus mākoņus. Ir cerība! Proms, pēc tam noskaidroju, ka ir rietumvējš, un pēc skaidrām debesīm man jālūkojas uz pretējo pusi, bet tas ir pēc tam. Saule nav redzama, lai gan zināms, kur tā ir, jo ik palaikam caur mākoņiem izlaužas stari dažādos virzienos no viena punkta.

Esmu paņēmis līdzi kompi, lai sekotu līdzi satelītattēliem, ziņām no citurienes un tā, taču izrādās, ka mobilā interneta SIM karte ir kaut kur pasējusies. Jauki. Ne Saules, ne internetu. Pie satelītattēliem tieku telefonā, un var noprast, ka būs jāpagaida, bet cerība tiešām ir – Kurzemē, Zemgalē skaidrs, mākoņi pie Rīgas robežas, kustība notiek. Galvenais, lai tā ir raita.

Nonīku pāris stundas, klausoties putnu dziesmas un skatoties uz to vāku. Sešos virs galvas varēja redzēt atsevišķus caurumus un zilas debesis. Septiņos jau dažas reizes caur mākoņiem var saskatīt mūsu zvaigzni. Beidzot uzstādu teleskopu un gaidu gaismu. Ap 7:20 ir!! Vien pusstunda atlikusi, bet ir! Venēra uz Saules fona ir tik maza.. Vismaz lielāka par lielākajiem Saules plankumiem. Interesants skats. Un tā pārvietojas diezgan ātri. 7:37 piefiksēju 3. kontaktu – pieskaršanos Saules diska iekšmalai. Tas kādreiz bija būtiski.

Tikai pirms 250 gadiem cilvēkiem beidzot izdevās noskaidrot, cik tālu no Zemes līdz Saulei un kādi vispār ir Saules sistēmas izmēri. Pēc tam jau arī attālumus līdz citām zvaigznēm. Tas viss pateicoties toreiz notikušajam Venēras tranzītam – iesaistījās daudzas valstis, tika organizētas ekspedīcijas uz tālām Zemes vietām, lai ar paralakses metodi noskaidrotu nezināmo leņķi, jau iepriekš zinot Zemes rādiusu. Svarīgs bija tieši kontakta brīdis. Laiks, koordinātes, triangulācija, matemātika – bingo! Pirms tam bija zināmi tikai relatīvie attālumi, tagad – pilnīgs kosmoss. Pirms tam uzskatīja, ka Saule ir tikai 20 reižu tālāk kā Mēness.

Mēģināju arī šo to pafotografēt, bet nu. Tikai beigās iedomājos, ka varu taču teleskopa Saules filtru vienkārši turēt pie kameras. Ļoti pārdomāti biju sagatavojies.. Saules filtru dabūju gandrīz vai pēdējā brīdī.

Īsi pirms tranzīta beigām zvans no priekšnieka ar jautājumu, vai viņš skatās uz pareizo vietu. Hehe. Jā! Tāds maaazs punktiņš, tas arī ir īstais.

Pašu, pašu noslēgumu (4. kontaktu) gan nesagaidīju, ātri sakrāmējos atpakaļ mašīnā, uz mājām, pārģērbos un uz vilcienu, kurā iekāpu veselas trīs minūtes pirms atiešanas. Jau pirms tam paspēja atkal pilnīgi nomākties. Pa ceļam palasīju ziņas (jo atradu SIM karti!), ka Suntažos StarSpace observatorijā bijis līdzīgi – tikai beigās debesis noskaidrojušās, pacietīgie esot sagaidījuši. Rīgas pasākumā bijis vēl vairāk mākoņu, tā ka diezgan knapi.

Tā nu no diezgan bezcerīga rīta sākumā tas kļuva par pavisam veiksmīgu beigās.

Man vienkārši prieks par šodienu. :) Viss sanāca. Parasti palaižu garām polārblāzmas, Mēness aptumsumus, bet šoreiz visu izdarīju pareizi, un tiešām sanāca. Možuma pietika visai garajai dienai.

Bet tur rietumos..

2012. gada 1. jūnijs, 5:40 pm, atsauksmēm

Slīteres webkamera

Šajā nedēļas nogalē Slīterē ir Slīteres ceļotāju dienaspasākums, kas pašā pavasara plaukumā aicina tevi pavadīt divas mežu un jūras elpas pilnas brīvdienas Slīteres nacionālajā parkā, Līvu krastā.

Es gan tagad netieku, bet Slītere jau labu laiku ir manā reiz noteikti apmeklējamo vietu sarakstā, tikai vienmēr bijuši kaut kādi nopietni vai mazāk nopietni iemesli to atlikt uz citu reizi. Varbūt šovasar. Varbūt ar mašīnu līdz Dundagai, tālāk ar velo. Varbūt ar vilcienu līdz Tukumam, tālāk ar velo gar jūru, caur Dundagu vai Kolku. Varbūt vēl kaut kā savādāk. Katrā ziņā vismaz vienā tālajā velobraucienā es šogad noteikti gribu doties. Vēl tikai īsti nav izlemts, kurp, kad, kā un ar ko.

Brālēns kaut kad ziemā un vēlāk pavasarī pat atkārtoti izteica vēlmi šovasar doties zaļajā kaitošanas braucienā – velopiekabē sakraut pūķus, dēļus un visus loriņus un mīties līdz Salacgrīvai. Bet nunez, tur sanāk diezgan daudz mantu, nevar braukt pa taisnāko ceļu (nejēdzīgās satiksmes dēļ) un vajag pieņemamu vēju (vai bezvēju) ceļā un galvenais – pareizo vēju galā. Vai arī kāds kaiters var aizvest mūsu pekelītes, kamēr mēs čilojam savā gaitā – puszaļais brauciens. Gabals paliels, bet iespējams, esmu to pieveicis. Divreiz.

Tālie plāni uz tālām brīvdienām.

Aktīvā atpūta šķiet oksimorons

2012. gada 28. maijs, 3:07 pm, atsauksmēm

Vai pēc divām brīvdienām jābūt lielākam nogurumam kā pēc visas darba nedēļas?

Sestdien visu dienu skanēja "zumm.. zumm.. zumm.." no vairāku kilometru attāluma, un mani kaitina tā skaņa, tāpēc savu zāli pļāvu nemoderni – ar izkapti. Man patīk. Vismaz var izkustēties un lēnā garā apskatīt visu, visu, pārāk netrokšņojot un vienā mirklī nejauši nenogriežot, piemēram, deviņvīru spēku. Un izkapts trīšanas skaņa – klasika.

Netālu no mājas esošais strazdu būrītis joprojām ir neapdzīvots, un mēs nevaram saprast, kas īsti noticis ar tā iemītniekiem. Tur bija strazdi, tos varēja bieži redzēt, tie lēkāja pa liepu, tie perēja, izperēja un baroja mazos, varēja dzirdēt ņipru čiepstēšanu, un tad viss apklusa. Pavisam. Man stāstīja, ka pa nedēļu tur vēl viss noticies, bet nedēļas beigās jau vairs nekas. Negribas ticēt, ka viņi paspēja pieaugt un pamest ligzdu vien pāris nedēļās, jo meža strazdi, kas apmetušies netālu kāda koka dobumā, vēl joprojām tur dzīvojas. Otrs variants – kāda vārna vai kas tos apēda. Pēc tam vienu pēcpusdienu liepā ielaidās kādi trīs strazdi, viens pielaidās pie būrīša, vairākas reizes skatījās iekšā, kaut ko ļoti stāstīja pārējiem, bet tad aizlaidās. Tagad sestdien pie mājas atlidoja viens strazds, vispirms izpētīja cielavas būrīti, kas ir neapdzīvots (uzstādīju kādu nedēļu par vēlu), tad aizlaidās līdz strazdu būrītim un vairākas reizes līda tur iekšā un ārā. Iespējams, ka tie jau ir ziemeļnieki, nevis iepriekšējie vietējie strazdi. Ja ievāksies uz dzīvi, tad pilnīgi noteikti uzrāpšos augšā un noņemšu būrītim laipiņu drošības pēc. Pret uzbrukumiem no zemes puses it kā esmu to nodrošinājis.

Saldējums un zemenes

Svētdien māsīca atzīmēja nedaudz pagājušo dzimšanas dienu, mums kā tūristiem neļāva ielīst brīnumskapī, gandrīz savervējām kādu pāri omu riteņekskursijai ar demonstrācijām un "bet manos laikos te bija..", taču onkulis noteica: "Ejiet takš nost..", lai gan tante izskatījās omulīgi. Vēlu vakarā man bija jābrauc uz lidostu, un es daudzas reizes esmu braucis uz lidostu, bet šoreiz nesaprotamu iemeslu dēļ pēkšņi apmaldījos. Vienkārši un uz līdzenas vietas – ne tur!

Vakars un tā

2012. gada 26. maijs, 1:20 am, 2 atsauksmes / atsauksmēm

Taisījos iet laicīgi gulēt, bet izgāju ārā ap deviņiem un tikai pusnaktī ienācu iekšā. Burrrrvīgs vakars. Vispirms pabaroju odus, bet vēlāk to vairs tikpat kā nemaz nebija, laikam paēduši aizgāja gulēt. Minka kompānijas pēc iznāca līdzi ārā, lai pajoņotu pa dārzu, kamēr biju pievērsies smaidīgai sarunai un pēc tam debess ķermeņiem.

Es tikai nesaprotu maijvaboles. Dabā taču viss ir perfekts. Evolūcija feilerus drīz vien eliminē. Bet maijvaboles. Kāpēc tās ir tādas? Kāpēc tās lido tik smagi? Kāpēc tās triecas lapās, zaros un mājas sienā? Ja tās tumsā neredz, kāpēc tās lido tumsā? Kāds dabai bija funktieris ar maijvabolēm?

Bet tur – augšā.. Venēra kļūst gan mazāka, gan lielāka vienlaikus – tā tuvojas Zemei, bet reizē arī samazinās tās apgaismotā daļa, tā dilst. Paradokss – jo mazāka Venēras apgaismotā daļa, jo spožāka tā ir pie debesīm. Skatoties no Zemes, Venēra ar katru dienu arvien vairāk tuvojas Saulei, līdz 6. jūnijā tā būs tieši priekšā Saulei – būs Venēras tranzīts. Ļoti ceru, ka tā būs diena bez mākoņiem. Varbūt pat sarīkošu kādu publisko pasākumu ar Saules vērošanu, jo nākamā tāda iespēja būs tikai pēc 105 gadiem, var nesagaidīt.

Saturns kā vienmēr smuks – gredzenu karalis. Tas gan kļūst mazāks, jo attālinās no Zemes, tomēr, pat neskatoties uz gaišajām debesīm, izdevās saskatīt piecus pavadoņus. Interesanti, ka tas tikai 10° augstāk par Venēru, bet redzamība krietni labāka – Kasini sprauga pavisam skaidri redzama. No 1.3 miljardu kilometru attāluma. :))

Vēl bija Mēness, bet nu.. Mēness ir Mēness, ko tur.

Bilžu gan nebūs, man vēl nav vajadzīgo skilu, rokas dreb un vissirslikti. Tikai īss video ar Venēru, jo tā drīzumā pievērsīs sev lielu uzmanību (sievietes..).

Vēl es vienkārši ilgi sēdēju un neko nedarīju. Man laikam viss patīk.

Dabas balss

2012. gada 24. maijs, 9:05 am, atsauksmēm

Vakarā istabā pogo lakstīgala, reizēm ierejas kāds sargsuns, no rīta strazdu dziesmas.

Internetos ir vairākas putnu ligzdu vērošanas kameras, un tās var izmantot arī citiem mērķiem – vienkārši dabas balsij un putnu ballei.

Ligzdas tiek novērotas, lai vairāk uzzinātu par putnu sugas dzīvesstilu, uzvedību perēšanas un cālēnu barošanas laikā, barības vietām, par pašu barību. Labi resursi tādam nolūkam ir vietējais dabasdati.lv forums un igauņu looduskalender.ee, kur uzzināt svaigāko informāciju. Populārākās ir mazo ērgļu dzīvi novērojošās kameras, bet ir arī citas.

Mazie ērgļi (Aquila pomarina) ir diezgan apdraudēta suga, pasaulē ligzdo ap 16000 pāru, bet visvairāk – 20% (!!) no tiem ligzdo pie mums Latvijā. Mazliet mazāk Baltkrievijā, tad Rumānijā, Polijā un Lietuvā. Citur jau krietni mazāk.

Ligzdu video skatos (vai lielākoties klausos) ar VLC, bet dažiem strīmiem ir arī Flash pleijeris.

Latviešu mazā ērgļa kameras mērķis uzstādīšanas ir savākt datus pētījumu veikšanai, savukārt igauņu kameras, cik zinu, pārsvarā vai tikai ir straumēšanai internetos un iedzīvotāju priekam, tāpēc arī skaņa un attēls ir kvalitatīvāks.

Kādu no tām var izvēlēties un atstāt uz nakti spēlējam. Varbūt nepamodinās pirms laika.

Izmantojot gadījumu, aicinu parakstīties zem Latvijas Ornitoloģijas biedrības vēstules Ministru prezidentam par to, lai Latvijā aizliegtu mežizstrādi pavasarī, kad putni ligzdās dēj olas, perē un audzina mazuļus. Tas ir nežēlīgi.
necertpavasari.lv

Mož.. [žāvas] ..ums

2012. gada 21. maijs, 9:41 pm, 7 atsauksmes / atsauksmēm

5:17Tā arī nesaprotu, kā man izdodas sevi pierunāt mosties ap četriem, bet, kad tas izdarīts, kļūst skaidrs, ka tas ir tā vērts. Rīts šajā laikā ir brīnišķīgs un pilnīgi personīgs, ne ar vienu nav jādalās, visi vēl gulēs vairākas stundas. Vakar sacensības, šorīt atbraukšanās līdz Rīgai. Pa ceļam visi čivina.