Kamēr Austrālijā sācies pilnais Saules aptumsums – http://www.ustream.tv/channel/panasonic-eclipse-live-by-solar-power-1, tikmēr es pats rādu sev gaismu.

Naitraidu sezona pilnā plaukumā. Vakar izbraucu ar velo pa taciņām pa tumsu (sāku ap sešiem), iepēros dubļos līdz ausīm, redzēju vienu kaķi, vienu peļveidīgo, divus makšķerniekus un sešas stirnas, bet pēc tam tik daudz zvaigžņu, ka nu.

Šodien sāku ap trijiem, bet atpakaļceļš jau bija tumsā (tas tā bija paredzēts). Tā nu rāmi, lēni čunčinu pa taku gar Gauju, drīz jau būšu mājās, zem riepām viss žļurkst, bet citādi jau jauki. Taka līkumaina, un pamanu, ka priekšā kaut kāds kustonītis. Un vēl viens. Mazas.. ēmm.. stirniņas..? Kā tad! Meža cūkas! Viena liela cūka, trīs mazas cūciņas! Vakariņo! Es nez kāpēc nebremzēju, bet ripoju viņu virzienā! Mērena panika! Viņas, škic!, krūmos, bet man priekšā nokritis koks, kuram jārāpjas pāri, taču pirms tā vēl viena liela cūka un divas mazas! Ei tu nost, bet kur! Uz takas neapgriezties, uz priekšu – ēē.., un dzirdēti taču visādi šausmu stāsti par meža cūkām ar mazuļiem, mātes instinktu un vardarbību pret mierīgajiem garāmbraucējiem! Bet nu, par laimi, cūciņas nobijās no manis vairāk kā es no tām, pārpeldēja palielu lāmu, ko es neredzēju, negribēju redzēt un tikai dzirdēju, un bija gabalā, kamēr es (elso, elso) rāpos pāri kokam.

Par viņu skaitu pavisam pārliecināts neesmu, bet, manuprāt, to tur bija BARS. Nu noteikti piecdesmit! Varbūt desmit. Labi, vismaz kādas sešas es skaidri pamanīju. Vienu sivēnu pat labi nopētīju metra attālumā.