Vienalga, vai tevi interesē zemāk aprakstītais, vai nemaz ne, bet nospied uz linka un apskaties gaisa plūsmas – http://earth.nullschool.net/
Visa pasaule nemierīga.

Šodien ir kaut kāda tāda diena, kad 27-40 km augstumā virs mums ir ļoti ātra jetstream – "strāvplūsma", tādēļ briti un poļi izdomāja, ka tieši šai dienā ir jāpalaiž vairāki baloni, kas šautos pāri Eiropai un Āzijai ar ātrumu 300-350 km/h.
Tos visus var redzēt uz spacenear.us kartes.

Polijas balons ir ticis līdz Kazahstānas vidum, britu baloni līdz Ukrainai vai vēl kaut kur Eiropas vidū, viens paplunčājās Ziemeļjūrā un atkal pacēlās, cits pakaitināja kokus, viss ir tāds liels eksperiments. Eiropā šodien šim "flešmobam" aktīvi seko līdzi kādi 150-200 klausītāji, pasīvi vēl vvz.

Bet galvenais – es viņus pazīstu! Es pazīstu lielu daļu no tiem, kas šito visu dara. Septembrī Oksfordā bija balonistu konference – paši rīko, paši piedalās. Tā bija jau trešā kopā un pirmā, kurā piedalījos. Gribēju jau pagājušajā gadā, bet kaut kā tālāk netiku, tomēr šogad gan aizbraucu. Viens pats Londonā un tā. Ikdienā tos cilvēkus "satieku" #highaltitude čatā (Freenode, IRC – vēl dzīvs), un tad bija iespēja viņus satikt arī klātienē – gan poli, Tomeks, tāds runātīgs vīrs, gan Džeimsu Koksonu, kas vispār bija viens no pašiem pirmajiem britu habistiem, gan Filipu no Ziemeļīrijas, mums daudz kas kopīgs, gan Entoniju no tālajiem ziemeļiem (Jorkšīras), kas vispār ir baigais nazīt's, gan Edu, kas ir raķešzinātnieks, hā! Ara no ASV, kurš strādā NASA JPL! Vispār baigais kadrs, kā no Losandželosas šortiņos, tā arī turpina, kad visi apkārt drebinās, bet viņš sajūsminās par zaļās dabas krāsu un lietu, kas ik palaikam līst. :) Steisija no stratodean.com – ļoti jauka meitene, arī daudz runā. :) Un viņi visi ir tādi jaunieši, ne večuki vai pat gados. Īsāk sakot, lieliska sabiedrība. Žēl, ka vēl neesmu izšķirojis bildes.

Konference bija Oksfordas Jūras akadēmijā (nu vai kā to tulko), man bija tikai jāiziet cauri tam foršajam, lielajam parkam, jo viesnīca bija otrā galā, atpakaļ gan meklēju apkārtceļu, jo parks jau bija slēgts. Pēc beigām mēs vispirms devāmies uz krodziņu turpat blakus, pēc tam uz citām līdzīgām vietām vienkārši parunāties un pačilot. Es biju domājis, ka jutīšos diezgan nu tā, viens pats tālu projām, sveši cilvēki, vēl varbūt nesapratīšu viņu izloksni vai vēl ko, bet nekā tāda, viņi visi ir tik draudzīgi, tik atvērti. Varbūt man tāds nepiemērots temperaments, varbūt kaut kāda sajūta, ka esmu no mazas zemes tālu prom ziemeļaustrumos, bet tur visu attieksme bija tik silta, ka es vienkārši biju viens no viņiem, tikpat ievērojams kā citi vairāk vai mazāk pieredzējuši habisti. Daudzi pārjautāja, vai tiešām tikai tāpēc uz vienu dienu lidoju uz Londonu, lai pabūtu tādā improvizētā sanāksmē, bet, jā, tā arī bija un bija vērts, bija forši, bija jauki un vērtīgi viņus satikt un parunāties, tā ir tiešām lieliska un draudzīga kopiena. Pirms vairākiem gadiem to nosauca par UKHAS – UK High Altitude Society, nosaukums ir palicis, taču zem tā tagad ir cilvēki no daudzām Eiropas valstīm, Austrālijas, ASV, Kanādas, Taizemes, Jaunzēlandes, .. Un visi tiekas #highaltitude. Galvenais, ka tā nav īsta organizācija - ja tu piedalies, tu jau skaities savējais un viss. :)

Man patīk baloni, tie ir ar emocijām.

Oh.. thatgingerscourser.

Aizstaigāju līdz veikalam pēc nedēļas krājumiem un tur atradu savu pazudušo bufu. :|

Atpakaļceļā netālu no veterinārās klīnikas pamanīju kādu večiņu uz trīs kājām, zemē nolikts dzīvnieku pārnēsājamais koferītis, piestājusi atpūsties. Piedāvājos palīdzēt, viņai jātiek līdz autobusa pieturai, pārbaudījusi, ka laiks man ir, viņa piekrita.

Vecenītei liels vecums un ar iešanu bija pavisam grūti, mēs tos 150 metrus gājām kādas desmit minūtes, nezinu, kā viņa vēl būtu aiznesusi kaķi. Minka ar koferīti ir diezgan smags, pat man roka piekusa. Minku sauc Ladočka, Lada. Tāds smuks minka, izskatījās diezgan vārgs, bet tāpat ziņkārīgs. Minkam bija operācija, tāpēc uzlikta kauna apkakle, lai nelaizītu šuves. Tantukam tas droši vien ir kā ģimenes loceklis, ja, pati knapi kustot, vēl apņēmās transportēt dzīvnieciņu ar diviem autobusiem, bet kurš mājdzīvnieks gan nav ģimenes loceklis.

Pa ceļam arī parunājāmies – es gan krieviski nerunāju (vienkārši krieviski nerunāju), un viņa šo to pārjautāja divreiz, bet tāpat par visu sapratāmies. Nils pa to laiku klārē, ka vecajiem krieviem nav spēju iemācīties valsts valodu, ak, labais Nils. Nevis nevar, bet negrib, vai arī tāpat jau māk, bet negrib.

Planēta Zeme notriec meteoroīdu!

Interesanti bija šorīt gan apskatīt kadrus ar Čeļabinskas meteoru un dzirdēt skaņas triecienvilni (un tam sekojošo necenzēto leksiku), gan pavērot, kā ziņas vispār izplatās.

Kaut kur ellē ratā otrā pusē pasaulei rīta agrumā uz dažām sekundēm debesis aizdegas, atskan blīkšķis, saplīst daži stikli, sabrūk cinka rūpnīca, daži (simti) tiek ievainoti. Liela lieta, ne?

Bet pa to laiku es no rīta pieceļos, nomazgājos, pagatavoju brokastis, atveru čatiņu un tieši tobrīd no cilvēkiem visā pasaulē vēl tālāk no notikuma vietas sāku saņemt linkus uz jūtūbi ar nupat uzņemtajiem kadriem, un pēc kāda laika dzirdu, ka arī vietējais radio par to ziņo, ka kaut kas kaut kur. Tā nu apkopoju spilgtāko un ierakstu astronomijas forumā, lai arī citi zina detaļas, un pēc kāda laika parādās raksts, kas ar RSS un citādi izplatās visā lvnetā.

Interesantākais visā šajā man liekas tas, ka dažās stundās pēc notikuma par to jau zina visa pasaule, bet ziņas radās no parastajiem ierindas cilvēkiem, nevis tika radītas. Tās tika nodotas tālāk, nevis īpaši izplatītas.

Tai pašā laikā apgalvojumi par Nibiru, pasaules galu, sazvērestību teorijām, ka visas valdības kaut ko slēpj, joprojām pūļa apziņā kotējas augstu. Kā tas iet kopā? Kāpēc tādi argumenti netiek ņemti vērā? Kāpēc tādām lietām tic, kritiski neizvērtējot?

Veicot rīta apgaitu, pamanīju rakstu "Aizej apskaties, kā izskatās Visums!" par Alda Dobenberga gleznu izstādi. Es no viņa toreiz pirku savu teleskopu-boileri!

Viņš ir interesants cilvēks, tiešām tāds mākslinieks. Viņam ir liela, sena māja ar krāsnīm istabās, pilna ar senatnīgām lietiņām, kuras varētu pētīt visu dienu, un gleznām, kuras ir visur. Stāstīja, ka tikai pēdējā laikā aizrāvies ar astronomiju un tad nopircis teleskopu, lai tiktu tuvāk zvaigznēm, pirms tam visu mūžu nekāda īpašā interese nav bijusi. Viņš rādīja gan fotogrāfijas, ko uzņēmis caur to, gan arī dažas gleznas, kas tapušas ar tiem pašiem debesu objektiem. Tagad izstādē tad arī ir tās pašas gleznas!

Viņš savā pilsētā saticis kādu universālo meistaru (laikam čigānu vai kaut ko uz to pusi), kurš par daždesmit latiem un tā viņam uz malkas šķūnīša jumta uzcēlis observatorijas kupolu – tādu atveramu un – vaitfōrit! – grozāmu. Uzkāpām augšā, viņš visu izrādīja. Tik ģeniāli un vienkārši! Sēdi iekšā un griezies līdzi debesīm ar vienu roku. Kaimiņi brīnījušies, no kurienes tas pēkšņi uzradies, bet viņi divatā divas dienas to cēluši augšā uz šķūnīša, paši, bez ceļamkrāna. Teleskopu pārdeva, jo tūlīt būšot klāt cits ar viņam piemērotāku montējumu, taču tā dēļ gan kupols arī tiks pārtaisīts, lai griežas nevis viss, ieskaitot grīdu, bet tikai kupola jumts.

Īsāk sakot, uz izstādi jāaiziet.

Sabīdīju pīplcilvēkus uz kopīgu kinoskatīšanos vakar, jo Zē diena, bet mēs rāmi, bez tīņu bariem un Holivudas treša, tāpēc bijām uz "Üksik saar" Splendidpalasā, kurā lielākoties runā igauniski, nedaudz krieviski, baltkrieviski un dažus vārdus latviski. Sen gribu iemācīties igauņu valodu. Pēc kūkām un riebīgi salda gandrīz vīna aizņēmām puszāli (pieci no desmit). Man patika, likās laba filma ar, manuprāt, tikai vienu (citiem vairāk) klišejisku ainiņu (garderobē), lai gan visi smējās tur (klišejiskie), kur man negribējās, bet es paķiķināju pie joka, kad pārējie bija klusi. Iepriekš kaut kā domāju, ka vēl tikai šoreiz un pēc tam vairs ne, bet, nē, gan jau pielauzīšu viņus uz kino vēl pirms Ziemsvētkiem. Izrādījās, ka "Kolka Cool" neviens no mums vēl nav redzējis, taču to vairs nekur nerāda.

Mani aizskāra, ka lennay arī mani nosauca par tēviņu un urlu vienkārši tāpēc, ka skaitos kādā kopienā, un pilnīgi nav svarīgi, vai es esmu, vai tieši neesmu kaut ko darījis. Apsūdzībai pietiek, lai gan tā balstīta uz nepilnīgu, kaut kur dabūtu informāciju.

Protams, viņa ir tikai anonīma internetpersona manā draugudraugu lapā kaut kur otrā pasaules malā Filipīnijā, taču tas uzbrukums bija tik naidpilns, ka tika cauri visiem ugunsmūriem.

Ja tās taisnības cīnītājas tiešām ir tik ļoti labāki cilvēki par visiem pārējiem, tad epopejas beigās viņas kaut kur klusi atvainotos. Bet..

Vakars, Piejūras dabas parks, ceļš labu gabalu aiz muguras, priekšā tikpat kā nekā. Pārītis ar somu, maisiņu un lielu koferi. Kas viņiem padomā?

Iedomājos, ka tas viss kādai fotosesijai, bet nekas tāds tur tomēr nenotika. Kad pēc krietnas pusstundas atgriezos turpat, meitene sēdēja uz kofera, bakstīja telefonu un šķita vidēji garlaikota. Diemžēl nebiju ģērbies gluži tā, lai uzsāktu sarunu un pajautātu: "sup, wtf", tāpēc atliek vienīgi minēt.

Pagājušajās brīvdienās mums bija gandrīz ikgadējais vasaras velobrauciens. Bija karsts, bijām septiņi, bijām Zemgalē, bija forši.

Tādi velobraucieni kādreiz pīplļautiņiem bija katru gadu, taču tagad ar Kopiju vakar patinām filmu atpakaļ un tiešām – iepriekšējais, kas pa Latgali, bija pirms nu jau trim gadiem. Šoreiz es tikai piedalījos braucienā, bet nepiedalījos pie organizēšanas, tāpēc man īsti nebija nojausmas, kur tieši brauksim un kas būs redzams, taču pa Zemgali tā īsti neesmu vazājies, tāpēc man viss būs jauns. Zināju, kad sākam, virzienu un to, ka būsim septiņi (tik daudz kā vēl nekad).

Un sestdien mēs arī sākām. Vasaras karstākā diena (vismaz līdz šim), kad mēs ar Kopiju dodamies ceļā uz Jelgavu. Pārējais bars turp dodas ar vilcienu, bet mēs sarunājām braukt savā gaitā, jo tas taču ir velobrauciens. Sākums bija tīri interesants un negaidīts. Taisnajā ceļā Rīga-Jelgava mēs drusku nomaldījāmies, izbraucot cauri purvam. :)

Dažu iemeslu dēļ es vēlējos pēc iespējas izvairīties no Jelgavas šosejas, kas arī pēc iespējas tika darīts. Kartēs redzams, ka blakus lielajai šosejai ir vēl viena veca līdz pat Olainei, uz kuru mums vajadzētu trāpīt. Tā vietā mēs pašāvām garām vajadzīgajiem krustojumiem, nokļuvām Baložos, no turienes pa šaubīgiem celiņiem un takām un vadoties tikai pēc nojautas nokļuvām vietā ar mistisko nosaukumu "Ieviņa 99". (Kā, nu bet KĀ var izdomāt TĀDU nosaukumu apdzīvotai vietai?) Pa ceļam vēl bija kūdras purvs, braukšana pa bijušajām sliedēm, pareizā GPS signāla gaidīšana, jo nevar taču būt, ka esam tur, kur mūs rāda uz kartes, bet nē, tomēr esam gan. Pēc labas klaiņošanas atradām Jelgavas šoseju, atradām arī blakus esošo ceļu, kas gan drīz vien beidzās kā paredzēts.

Pa Jelgavas šoseju nav diez ko forši braukt, tur pašlaik notiek būvdarbi, un vairāku kilometru garumā ir posmi, kur no visām trijām ir tikai viena josla, tāpēc mašīnas brauc tuvu garām, bet autobusi un smagie vispār netiek garām. Nebiju sajūsmā. Pēc pagrieziena uz Ozolniekiem gan kļūst mierīgi, un tālāk jau viss pēc plāna. Izņemot to daļu, kur mums vajadzēja satikt pārējos, jo tie, protams, jau bija devušies tālāk, mūs nesagaidot.

Jelgavā pagriezāmies uz Tērveti un sākām viņus ķert. Karsti bija. Es jau minēju, ka bija karsts? Kad sākām ap deviņiem, jau bija ap +25°C, tagad noteikti vēl un labi vairāk. Pēc daudziem kilometriem pa nelīdzenu ceļu un karstu sauli es jutu, ka vēl divas minūtes un apstāšos, lai apgultos ceļa nomalē, taču tieši tobrīd Kopijs piestāja autobuspieturā uz nelielu taimautu. Pusdienu pārtraukums ar gurķīšiem un maizītēm.

Zaļeniekos beidzot noķērām pārējo grupu – vienu braucēju un četras braucējas. Dažus es jau biju saticis, bet bija arī jaunas sejas. Tālāk varēja pavisam rāmi čunčināt – ja mums iepriekš braukšanas ātrums bija 25-30 km/h, tad tagad mierīgi 15 km/h ar pļāpām. Iespējamā peldēšanās pa ceļam gan izpalika, taču drīz vien nonācām Tērvetē, kur it kā ielavījāmies pa kluso, bet tad kā jau č. p. savilkās mākoņi un sāka līt, tāpēc bija godīgi jāpērk biļetes.

Tērvetē bija interesanti (žēl, ka murxxes nebija), tur visādi rūķi, mošķi un sēnes, bija jāvelk kurpītes, jāmin mīklas un tur vispār varētu pavadīt daudz vairāk laika kā mēs to darījām.

Tālāk ik palaikam pa lietu un sausumu līdz Dobelei, kur šopings un tad tālāk jau pamatīgākā lietū līdz naktsmājām. Tas posms gan bija tāds, ka visi slapji, netīri un vēē. Vakarā saviesīgs mielasts, pļāpas un pirtī iešana līdz nakts vidum ar mazu krākšanu un ciešu miegu.

Nākamās dienas plāns ir laicīgi doties uz Pokaiņu mežu un tad varbūt paspēt uz dienas vienīgo vilcienu Dobelē vai arī uz Jelgavu. Pokaiņos bija diezgan nu tā. Visādi akmeņu krāvumi, bet nekādu paskaidrojumu, savādi nosaukumi lielākiem akmeņiem un, kas tur par enerģijas āderēm, nav gluži skaidrs, jo visādi knišļi to enerģiju no mums izsūca ātrāk kā mēs kaut ko uzpildījām. Bez velo staipīšanas un dunduru uzbrukumiem tur varētu labi izstaigāties pa brikšņiem un miera vietām, bet mums ar visu to un karstumu pēc kāda laika apnika pavisam, pavisam un meklējām izeju.

Pa ceļam uz Pokaiņiem biju ievērojis norādi uz ezeru un tagad izteicu ierosinājumu doties nopeldēties. Pie vajadzīgā krustojuma pēc īsām pārrunām meitenes devās taisni atpakaļ uz Dobeli, bet mēs braucām meklēt ezeru, jo nekā vairāk par nosaukumu nebija, arī karšu mums nebija, tikai viena norāde un ceļš. Pēc četriem kilometriem pa granteni un pretvēju ar skaistiem pakalniem visapkārt apņēmība bija izsīkusi, griezāmies atpakaļ, lai īsi nopeldētos privātā dīķī, velo atstājot uz šosejas. Tur bija kaut kādas zāles, tāpēc jāpeld pa virsu, bet ieiešana tāda negaidīta, tāpēc vispār es tur iegāzos. Tik! Foršs! Ūdens! Peldbikses atradu vēlāk.

Lai gan no rīta sākām tā laicīgi, tomēr atpakaļ Dobelē bijām tikai ap pieciem pēcpusdienā. Tālāk pa taisno uz Jelgavu un uz vilcienu, kuru mazliet nokavējām, tāpēc stunda līdz nākamajam. Ar Kopiju vēl simboliski apspriedām ideju mīties līdz Rīgai divatā, taču ātri vien to apspiedām.

Tas arī īsumā viss par maniem nobrauktajiem 200 kilometriem. Ceļojuma ainiņas apkopotas mazsakarīgā filmiņā:

Bija foršs pasākums, jauka kompānija, karstums un lietus, un ainavas un vispār. Man patika. Vajag biežāk.

Vienīgi piezīme sev – ja jābrauc vairāk par 70 km, tad jāliek bagāžnieks un sānu somas, jo ar mugursomu gan var, bet var justies arī daudz vieglāk.

Daudz par īsu brīvdienas un šodien vēl pirmdiena, bet tāpat – bija vienkārši lieliski Līgo svētki.

Vispār es biju domājis tā pa mierīgo un Siguldā, taču piektdienas vakarā pie brālēna uz dzimšanas dienu, kur vārds pa vārdam, un man jau vairākas iespējas, kurp doties nākamajā dienā – uz Pāvilostu kaitot un līgot, pie radiem pie Salacgrīvas kaitot un līgot vai pa dienu uz Saulkrastiem kaitot un tad nekur. Pāvilostā ir forši un pazīstams bariņš, bet tiiik ilgi jābrauc, lai gan tas nebūtu jādara man pašam. Nekur (Siguldā) nebūtu diez ko interesanti un jautri, tāpēc dienas vidū sakrāmējos un devos uz Salacgrīvas pusi. Taisni vai brīnums, cik daudz vienam cilvēkam var būt līdzņemamo mantu divām dienām – pilns bagāžnieks ar trim somām, iepirkumkulīti, citām pauniņām un dēlis vēl salonā.

Galā sagaida iespaidīgs bariņš radu un citu jaunu cilvēku, divas Līgas un viens Jānis, apsveicināšanās, iepazīšanās, un mēs ar brālēnu un viņa draudzeni aizbraucam uz jūru, jo ir tak baigais vēšs. Man gan uzreiz bija skaidrs, ka pie kaitošanas netikšu, jo prognozes bija tā uz 12-15 m/s ar brāzmām līdz 19, kas droši vien arī tā arī bija, un man tādam vējam pūķis par lielu un dzīvsvars daudz par mazu. Bet brālēns gan tīri mierīgi ar savu septiņnieku izbraukājās un izlēkājās (diemžēl nevienu lēcienu nenofilmēju, bet tie bija tādi uz pieciem un vairāk metriem virs ūdens), līdz vienā brīdī meistarība zuda, pūķis krita zemē, sapinās stropēs un bija jāmet miers. Man un vēl vienam labākam iesācējam bija cerība uz svētdienu, kad vējam jārimstas, ļaujot arī mums palidināt pūķus (viņam ir vēl par kvadrātmetru lielāks).

Vakars iesākās ar drebināšanos pie tējas un ugunskura (vēja dēļ pēc tam visi smaržoja kā kūpināti dūmos) un turpinājās ar pieēšanos, padzeršanos, visdažādāko tēmu sarunām un smiekliem. Bija tiešām jauki ar visiem tā. Mēs tur dzīvojāmies ap mazāku ugunskuru, kur tika cepti labumi un varēja sildīties, bet labi nostāk bija sakrauts vēl viens iespaidīgu izmēru sārts – tāds uz divarpus metriem, kuru pēc ilgām diskusijām un monētas mešanas, vai ir prāta darbs tādu kurt tādā vējā, pusnaktī tomēr piešķīla. Skats bija grandiozs, karstums milzīgs, dzirksteles pa gaisu – pašiem savs salūts. Apkārt viss gaišs, un tika dziedātas līgodziesmas. Kam vajag, tam lapiņa ar vārdiem.

Iespējams, ka būtu bijis prātīgi un apzinīgi iet laikus gulēt, bet tā sanāca, ka lielākā daļa palikām augšā līdz pat gaismai ar pļāpām. Pa nakti debesis noskaidrojās, tomēr saullēktu neredzējām, jo atkal apmācās. Es aizgāju gulēt kaut kad pēc sešiem un drusku pagulēju, līdz deviņos mani uzbungāja augšā Beastie Boys ar "Fight For Your Right", kas, kā vēlāk vakarpusē noskaidrojās, daudzus pamodināja, jo tika uzgriezta skaļāk kā citas, jo daži joprojām nebija aizgājuši gulēt. Aizstaigāju līdz jūrai un pamodos. Pavēss, bet vējš mazāks. Tā kā varētu, kamēr vēl pūš, bet viens nevaru, un vajadzīgie pārējie vēl guļ, taču ap to laiku, kad tā kā būtu gatavi, tad jau vējš bija norimies, tāpēc nekā.

Viņiem tur tāda Jāņu tradīcija, ka pusdienlaikā no kaimiņmājām savācas ļaudis un dodas pie viena no kaimiņiem vārīt pusdienu svētku zupu, līdzi paņemot iepriekšnorunātos produktus, viens karpelīšus, cits gaļu, vēl kāds burkānus un tā. Zupa tiek vārīta milzu katlā līdz malām un uz ugunskura. Tā nu mēs tur kā viesi vienās mājās devāmies kā viesi uz otrām mājām. Tik forši. Kā teica Mirtante: "Rīdzinieki vispār nav nekādi cilvēki." Laukos cilvēki vēl ir cilvēki, un tā man pietrūkst.

Pēc tam vēlreiz aizgāju līdz jūrai, kurā iebridu līdz ceļiem. Mežā putni čivina, dzeguze kūko. Ūdens gan vēss, bet viss tik mierīgs – mazs vējiņš, mazi vilnīši, spoža saule, zilas debesis, ūdens krietni atkāpies. Abas dienas bez lietus. Kad man beidzot būs atvaļinājums, daļu no tā es, ļoti iespējams, pavadīšu tur – gaidot uz vēju, sauļojoties, slinkojot vai strādājot uz lauka. Tās būtu īstas brīvdienas.

Mājās braukt nu nemaz negribējās, tāpēc atpakaļ biju tikai desmitos, tad gan uznāca tāāāds nogurums, ka vien izkrāmēju mantas, apēdu divas maizītes un atlūzu. Pa ceļam uz visiem 200 km un vēl šorīt 50 līdz Rīgai neviena policista. Tā vajag?

Bija doma uz šodienas dzimšansdienu uzcept kolēģiem kādu kūku, bet pietrūka bateriju uz tādām nodarbēm, turklāt veikali arī tad jau tieši kā ciet, tāpēc nemocījos lielos sirdsapziņas pārmetumos, un viņi paši to sagādāja.

Dzirnavu iela 135

Sieviete ap 40 iznāk no biroju ēkas, iet cauri vārtiņiem uz stāvlaukumu, taču pagriežas atpakaļ, pieiet pie balto ceriņu krūma, kārtīgi ievelk gaisu caur degunu un dodas tālāk.

Šķūnīši pie dzelzceļa

Paresna krievu meitene (ap 8 g.v.), ar ierocim līdzīgu priekšmetu draudot diviem krievu zēniem (ap 5 g.v.), nostādījusi tos pie dzelzceļa malas žoga ar kājām plati, muguru pret sevi un rokām virs galvas. Vienā rokā turot revolveri, bet ar otru roku saņemot viena zēna rokas aiz muguras, tā to kā noziedznieku pārved stāvēšanai pie citas sienas. Neiedziļinos, dodos tālāk.

Avotu iela 23

Divas jaunas sievietes, ejot gar kāzu salonu pēc tā darbalaika beigām, apstājas pie lielā skatloga, kur milzīga, balta kleita, saķiķinās un dodas tālāk.

Brīvības iela pie VEF

Meitene uz velo ar mazu vienas lences somiņu uz muguras un tašiņu uz stūres. Varbūt steidzas, varbūt nē, taču brauc ātri, dažas reizes gājēju dēļ strauji bremzējot. Sarkans krekliņš, tumšas džinsas, aizmugurējā bikšu kabatā šaurs, melns telefons ar austiņu vadiem. Dodas tālāk pa Biķernieku ielu.

Mangaļsalas mols

Pārītis melnās ādas jakās sēž uz liela, gaiša izskalota baļķa, cieši piespiedušies viens otram, un sarunājas. Pa labi saule, pa kreisi varavīksne.

Gaisa tilts

Meitene ar gaišu ādu, gariem, plīvojošiem matiem, melniem svārkiem, zilu lakatiņu ar baltām pumpiņām ap kaklu, palielu somu uz pleca un divām kladēm rokā – zilu un melnu.

Minibode nr. 7

Sieviete ap 60 mājas kleitā un ar priekšautu sēž pie durvīm uz ķeblīša ar šķīvi vienā rokā un dakšiņu, kas ik palaikam nošķind, otrā. Dabiski iekļaujas vakara ainavā.

Brīvības gatve 336

Pie veloceliņa luksofora apstājusies lēdija uz klasiska sieviešu velo svārkos, vieglā blūzītē ar sārtu lakatiņu un lielām saulesbrillēm. Viņai priekšā stāv kāds vīrietis, sānā daunhilists ar mugursomu un FF ķiveri, aizmugurē vēl viena sieviete. Gaidot zaļo gaismu, paiet minūte, divas, daunhilists aizbrauc, otrā sieviete arī. Viņa pagriežas pret mani, iesmejas un nosaka: "Послушные граждане.."

Vatafak! Vatafak! Vatafaaaaaak!!

Draugu draugu lapā pirms pāris dienām pamanīju īsu viena teikuma ierakstu, kas beidzās ar linku uz sanitare.wordpress.com. Nu, un? Bet tas teikums bija pietiekami interesants, lai es nospiestu uz linka. Tie ir "Dzīvie raksti – dzīvesstāsti. dienasgrāmatas. memuāri. un citi raksti."

Ceturtdienās LTV1 rāda vēsturiskās un vairāk vai mazāk dokumentālās filmas, un tajā blogā ir kas līdzīgs – atmiņu pieraksti, dienasgrāmatas un viss jau apakšvirsrakstā minētais no seniem laikiem – no pagājušā gadsimta sākuma, no padomju laiku sākuma, no koncentrācijas nometnēm. Stāsti (plašā nozīmē) ir diezgan skaudri un kā jau tajos laikos. Iespēja uzzināt vēsturi bez interpretācijām un laika gaitas klusajiem telefoniem.

Zemāk ir īsi fragmenti tikai no viena raksta, kas man iepatikās vislabāk vai kādā citā ziņā likās īpaši.

Šo to paveicu, citu atliek uz rītu un 9.00 sācis strādāt esmu brīvs jau 14.30. Vakarā esmu pie skuķēna un runāju pa precēšanos. Skuķēns ir ar mieru. Pāris stundas pasēžam un pārspriežam nākotnes plānus. Tomēr lielu svaru uz to neliekam, jo ne vienmēr apstākļi ļauj visus plānus izpildīt. Tad atvados un laikus esmu mājās.
(..)
Viņš jau solās man palīdzēt, ne ar naudu — jo tās trūkst vienmēr tam pašam, bet gan lai es tad šad un tad pie viņa atnāku un tad jau nu varu kādas vakariņas būs uz galda, ar tādām tad mani pacienāšot.
(..)
Vispirms iesauc pie acu ārsta. Tur rāda tādus krāsainus dzīparus un jāpasaka to krāsu. Tad ārsts aizsedz vienu aci, un jāpasaka, kādus ciparus māsa rāda pie pretējās dienas. Ar acīm ir kārtībā, tagad nāk ausis.
(..)
Nospļaujos un braucu uz jūrmalu. Kuģīša piestātni atrodu viegli. Grūtības sagādā vienīgi piestātnes vaktnieces atrašana. Visa jūrmala ir kļuvusi krieviska. Latviešu tikpat kā neredz. Tiešām interesanti zināt, kur mūsu laimīgie darba ļaudis pavada vasaru atpūtā?
(..)
Savu darīšanu nokārtojis, eju uz upi un iekāpju vienā piesietā laivā. Izģērbjos peldkostīmā un apēdu no kabatas izvilkto un līdzpaņemto šķēli nesmērētu rupjmaizi. Tad arī esmu atdzisis un varu droši doties ūdenī. Nopeldos un ar svaigu sajūtu dodos uz staciju, lai brauktu mājās. Ar šo mana darba diena ir beigusies.
(..)
Četrpadsmitā diena man iet kā parasti. Tikai vakarā ar savu skuķēnu aizeju uz kīno „Daili“ uz filmu „Kur mana meita?“ Tā ir vācu ražojums un saturs ņemts no „Smejies Pajaco“. Filma ir vērtīga, jo tanī daudzas dziesmas dzied Karūzo. Vispār tur ir brīnišķa mūzika.
(..)
Izrunājušies par šo un to atvados, jo mana labā īpašība ir ap desmitiem vienmēr būt mājās.
(..)
Nāku steidzīgi atpakaļ, jo baidos uzrauties uz kāda stulbāka miliča. Tie var tiešām mani noturēt par kādu izpletņu lēcēju un aizturēt. Skaidrs, ka pēc manas personības noskaidrošanas es vālā tiktu, bet līdz ar to būtu viena vai pat vairākas dienas jānosēd un man tā izputētu visa balle.