Daunšiftings

2014. gada 4. oktobris, 12:44 am, atsauksmēm

#BREAKING

2014. gada 27. maijs, 5:24 am, atsauksmēm

The unified command of the NATO armed forces and the general staff of the Peoples Liberation Army of China have met in the city of Yekaterinburg and adopted the following declaration:

“’We have been observing the development of the Russian situation for a long time. We had waited for the leadership of this country to stop. But after Crimea followed the annexation of Donetsk and Luhansk, then of all the southeastern regions of Ukraine up to Odessa. Then were united to Russia Belarus, eastern Estonia and Northern Kazakhstan.

‘No one recalled any international agreements. Russia began literally to revive the USSR by joining to itself the territory of the new independent states.

‘The situation began all too clearly to recall that of the era of the Third Reich. Governments at that time also found it impossible to stop that regime and Austria, the Sudenland, Czechoslovakia, Poland and France fell under its sway … More precisely, the Third Reich was stopped only by the forces of a powerful global coalition. And today we have had to repeat this historical experience.

‘Russian imperial ideology must be condemned and banned as the Nazi ideology once was. For this, on the territory of the former Russian Federation, we are creating a regional confederation without a common capital. The Moscow Kremlin is being converted into an historical museum. (..)

Kliedziens, nepaceļot balsi

2014. gada 16. marts, 9:00 am, 1 atsauksme / atsauksmēm

Legs

šizo )


Komēta nāk!

2012. gada 8. novembris, 10:26 pm, 7 atsauksmes / atsauksmēm

Izrādās, ka Cibā gaida pasaules galu tuvākajā laikā.

Es nesaprotu, kur cilvēki ņem ticību un vēlēšanos tam visam ticēt vai vismaz šaubīties, bet katrs jau sajūk prātā pa savam, zināma spriedze dzīvē vēl nevienu nav nogalinājusi (laikam).

Manuprāt, daudz lielāka varbūtība, ka "pasaules galu" uz Zemes kaut kad izraisīs pats cilvēks, nevis kaut kas no ārpuses, lai gan tāda iespēja arī pastāv.

Teorētiski Zemē var ietriekties kāds asteroīds. Ik palaikam ziņās var lasīt, ka nupat vai tūlīt Zemei garām pašausies garām kāds ledusskapja vai autobusa izmēru ceļojošais pašnāvnieks, un problēma ar viņiem ir tāda, ka tos parasti atklāj vien īsu brīdi pirms tie ir klāt, jo tas ir ļoti sarežģīti. Ja tas aizlaiž garām, piemēram, Mēness attālumā, tas jau skaitās tuvu. Ja kāds lielāks, kas var tikt cauri atmosfērai vesels, tiešām būtu notēmējis uz Zemi, tad cilvēce diez vai kaut ko paspētu izdarīt mēneša vai divu laikā, kur nu vēl dažās dienās. Pusgadā varbūt, pāris gados jau drošāk, bet tam, protams, tik un tā vajag laiku. Un plānu. Un resursus.

Iespēja, ka Zemē kaut kas var ietriekties, ir, jo tas jau ir noticis – pietiek paskatīties uz Mēness neskaitāmajiem krāteriem vai atcerēties dinozaurus.

Otra, savā ziņā pat reālāka "pasaules gala" iespēja ir liels uzliesmojums uz Saules. Zemi gan tas nekādā veidā neiznīcinātu, tas drīzāk varētu būt civilizācijas gals. Vismaz uz kādu laiku.

Saulei ir cikli, kad tā ir aktīvāka un mierīgāka, tie ilgst apmēram 11 gadus. Pašlaik mēs tuvojamies cikla maksimumam, kas varētu būt nākamajā vai aiznākamajā gadā (lai gan šis cikls ir krietni vājāks par vidējo).

Krietni tālā pagātnē no cilvēka viedokļa – 1859. gadā – Zemi 17 stundu laikā sasniedza tik liels lādēto daļiņu mākonis no Saules, ka polārblāzmas bija redzamas līdz pat Vidusjūrai, bet visā attīstītajā pasaulē pasta kantoros, kur bija telegrāfs, tā operatori dabūja pa nagiem ar elektrību, un šur tur izraisījās arī ugunsgrēki. Tas ir lielākais vēsturei zināmais Saules izvirdums. Tolaik gan visādi citādi nekas īpašs nenotika, jo nebija ne plašu elektrotīklu, ne satelītu, ne datoru, tāpēc lielākā daļa cilvēces to nemaz nepamanīja, ja neskaita īpaši krāšņās polārblāzmas naktī. Vienkārši nebija, kam salūzt. Ja kas tāds notiktu mūsdienās, sekas būtu traģiskas un jūtamas vairākus gadus. Būtībā notiktu pēkšņa atgriešanās laikā pirms tehnoloģijām – elektrotīklu transformatori sadegtu, bet tā nav tāda lieta, kas glabājas noliktavās un ir ātri nomaināma, to ražošana prasa palielus resursus un, protams, elektrību, kuras nav.

Savukārt, iepriekšējā cikla laikā 1989. gadā Kanādā un it īpaši Kvebekas provincē Saules izvirdums izraisīja elektriskā tīkla pārslodzi un pāris minūtēs to nokautēja uz 12 stundām. Un pēc dažām dienām vēlreiz. ASV arī to juta, bet pārdzīvoja labāk.

Protams, pēc tā notikuma visur pasaulē sāka par to domāt, elektrotīklos ieviesa papildu aizsardzību, bet tas bija sen un "ar mani jau tā nenotiks", tāpēc, ņemot vērā, cik šodien esam atkarīgi no elektrības (bez tās nekas nedarbojas), sakariem un navigācijas iekārtām, sekas būtu krietni jūtamākas.

Tāda veida "pasaules gals" ir iespējams, taču noteikt tam konkrētu datumu ir muļķīgi. Ja uz Saules notiktu milzu izvirdums un tas būtu tieši Zemes virzienā, gals būtu klāt vienas līdz trīs dienu laikā. Vai tas notiks, nevar paredzēt. Kad tas notiks, nevar paredzēt. Ir zināms tikai tas, ka tāda iespēja ir reāla un pagātnē jau ir bijusi. Kas notiks, arī īsti nevar paredzēt, var modelēt dažādas situācijas, taču nezināmo un mainīgo ir tik daudz, bet reālas pieredzes tik maz, ka skaidrs nav.

Trešais scenārijs, kas teorētiski ir iespējams, būtu kādas pārnovas radīts gamma staru uzliesmojums, kas pavērsts tieši pret Zemi, taču tāda iespēja ir pārāk niecīga, pārāk reta, nekādā veidā nav paredzama vai novēršama, un tas tiešām būtu pasaules gals – Zeme iztvaikotu vai vismaz tiktu sterilizēta, tāpēc par to nevajag satraukties. :|

OMAbike tūre

2012. gada 23. septembris, 12:17 pm, atsauksmēm

Vakar Siguldā Eiropas Mobilitātes nedēļas ietvaros notika "OMAbike tūres" noslēgums, kurā mani negaidīti uzaicināja piedalīties. "OMAbike tūre" ir ekskursijveida velobrauciens pa Siguldu un apkārtni, kurā četri gidi ir vietējie opji un omes. Pēdējā dienā gan piedalīties varēja tikai trīs – Skaidrīte, Irēna un Uldis. Brauciena laikā un vairākās apstāšanās vietās viņi vienkārši stāsta par Siguldas senāko vai ne tik seno vēsturi, piemēram, par televīzijas torni, ko cēluši cietumnieki, par Kropotkinu dzimtu, par pilsdrupām un vēl šo to. Individuālās sarunās varēja uzzināt vēl daudz visādu sīkumu par notikumiem un tā. Lēni braucot, bija iespēja apskatīt dažādas vietas, ēkas un ainavas, kas parasti paslīd garām neievērotas.

Tūri rīkoja paziņa, un šis viņai bija tāds pavisam pilotprojekts, bet ir ļoti iespējams, ka vēlāk rudenī vai nākamgad būs vēl citas līdzīgas tūres, jo interese un dažādu vecumu braucēji bija katru dienu visas nedēļas garumā. Varēja braukt ar savu velo, bet, ja tāda nav, tad varēja dabūt kārtīgu OMAbike minamo, ko piedāvāja "Dutch bike". Būtu to zinājis iepriekš, savu ikdienišķo braucamrīku būtu atstājis mājās. Pasākums pilnībā bez maksas un jauki pozitīvs.

Tā kā vakar bija tūres pēdējā diena, tad pie pils notika tāds svinīgāks pasākums, kur organizatori pateicās visiem dalībniekiem, atbalstītājiem un, protams, arī pašiem velogidiem – viņi par braucēju vadību un izklaidēšanu dāvanā saņēma to pašu velo, ar ko bija braukuši tūres laikā, tas viņiem bija pārsteigums – no rīta atnāca kājām, bet mājās varēja braukt ar savu velosipēdu. Bija ļooooti garšīga ābolkūka.

ZĪDĪTĀJ, NEKAD NEAIZMIRSTI!!1

2012. gada 28. augusts, 8:51 am, 5 atsauksmes / atsauksmēm

Dinozauri uz Zemes dzīvoja 150 miljonus gadu. 150 velnsparāvis miljonus. Cilvēkveidīgie radījumi uz Zemes ir tikai kādus sešus miljonus gadu, bet homo sapiens – vien 190 tūkstošus.

Pēc tam, kad Zeme bija izveidojusies, uz tās 2.3 miljardus gadu (2300 miljoni, 2300000000 (!)) nekas tāds diži interesants nenotika, līdz cianobaktērijas (zināmas arī kā zilaļģes) sāka dzīvoties, vairoties, izdalīt skābekli un veidot lietojamu atmosfēru, kas līdzīga pašreizējai. Pagāja vēl 1.8 miljardi gadu, līdz parādījās kaut cik sarežģītāki organismi – moluski un tādi. Un tad gan aizgāja straujāk – viss pārējais būtiskais noticis pēdējo 500 miljonu gadu laikā – pirmie zivjveidīgie, kukaiņi.. Augi izkāpa no jūras pirms 430 miljoniem gadu, bet jau pēc 90 miljoniem gadu uz Zemes bija mūžameži un purvi ar milzu kokiem, pa kuriem vazājās amfībijas un 40 miljonus gadu vēlāk to sāka darīt arī reptiļi. Pirms 250 miljoniem gadu gan viss kļuva slikti, un 95% jūras sugu un 70% sauszemes radību gāja bojā, lai jau 10 miljonus gadu vēlāk parādītos pirmie dinozauri. Pirms 200 miljoniem gadu parādījās pirmie zīdītāji, bet viņi īpaši nezīmējās, jo dinozauri bija nospiedošā vairākumā. Vēl 50 miljoni gadu līdz pirmajiem putniem. Un tad pirms 65 miljoniem gadu atkal viss bija slikti, puse visu sugu izmira, ieskaitot dinozaurus, toties vēlāk pa dažiem miljoniem gadu zīdītāji saprata, ka tagad ir drošāk, auga lielāki un aizņēma dinozauru vietu. 10 miljonus gadu pēc dinozauru izzušanas parādījās pirmie primāti, kas pēc daždesmit miljoniem gadu nokāpa no koka. Tad homo sapiens, un pēdējais leduslaikmets, kas beidzās pirms 10000 gadiem, vispār vakardiena.

Kas mani tajā visā kaitina, ir laiks! Kaut kas notiek ātrāk, kaut kas ilgāk, bet tas viss tāpat prasa milzumdaudz laika cilvēkdzīves izpratnē. Dzīvojot tagad, ir tāda sajūta, ka tagad viss stāv uz vietas un reizē notiek strauji – civilizācija, rūpnieciskā revolūcija, medicīna, kosmosa izpēte. Bet tās ir niecības. Daždesmit gadus uz priekšu vēl var paredzēt, taču būtu tiiiiiiik interesanti uzzināt, kā uz Zemes būs pēc 10000 gadiem, pēc pusmiljona, miljona, miljarda! Kas te dzīvos, kā pēcteči tie būs, kāda būs atmosfēra, kāds būs klimats, kas būs mainījies Saules sistēmā..?

Dzīvība uz Zemes noteikti būs, nedomāju, ka cilvēka spēkos ir to pilnībā iznīcināt (pašus cilvēkus gan, manuprāt, var samērā viegli). Ir zināmi dažādi ekstremofīli, kas var dzīvot un vairoties pie milzu spiediena, karstuma ap 120°C, aukstuma līdz -15°C, sausuma, radiācijas vai citiem normāli kaitīgiem apstākļiem. Ir pat zināmas mikroorganismu sugas, kam skābeklis ir nāvējošs. Tāpēc kaut kas uz Zemes noteikti dzīvos pat pēc drausmīgām katastrofām. Vai uz Zemes vēl būs saprātīgas būtnes, gan nav tik droši.

jutoņa: atpakaļ pie laika mašīnas rasējumiem

(šņuk)

2012. gada 23. augusts, 10:20 pm, 6 atsauksmes / atsauksmēm

Nepazudušās piezīmes

2012. gada 1. jūnijs, 11:03 am, atsauksmēm

Draugu draugu lapā pirms pāris dienām pamanīju īsu viena teikuma ierakstu, kas beidzās ar linku uz sanitare.wordpress.com. Nu, un? Bet tas teikums bija pietiekami interesants, lai es nospiestu uz linka. Tie ir "Dzīvie raksti – dzīvesstāsti. dienasgrāmatas. memuāri. un citi raksti."

Ceturtdienās LTV1 rāda vēsturiskās un vairāk vai mazāk dokumentālās filmas, un tajā blogā ir kas līdzīgs – atmiņu pieraksti, dienasgrāmatas un viss jau apakšvirsrakstā minētais no seniem laikiem – no pagājušā gadsimta sākuma, no padomju laiku sākuma, no koncentrācijas nometnēm. Stāsti (plašā nozīmē) ir diezgan skaudri un kā jau tajos laikos. Iespēja uzzināt vēsturi bez interpretācijām un laika gaitas klusajiem telefoniem.

Zemāk ir īsi fragmenti tikai no viena raksta, kas man iepatikās vislabāk vai kādā citā ziņā likās īpaši.

Šo to paveicu, citu atliek uz rītu un 9.00 sācis strādāt esmu brīvs jau 14.30. Vakarā esmu pie skuķēna un runāju pa precēšanos. Skuķēns ir ar mieru. Pāris stundas pasēžam un pārspriežam nākotnes plānus. Tomēr lielu svaru uz to neliekam, jo ne vienmēr apstākļi ļauj visus plānus izpildīt. Tad atvados un laikus esmu mājās.
(..)
Viņš jau solās man palīdzēt, ne ar naudu — jo tās trūkst vienmēr tam pašam, bet gan lai es tad šad un tad pie viņa atnāku un tad jau nu varu kādas vakariņas būs uz galda, ar tādām tad mani pacienāšot.
(..)
Vispirms iesauc pie acu ārsta. Tur rāda tādus krāsainus dzīparus un jāpasaka to krāsu. Tad ārsts aizsedz vienu aci, un jāpasaka, kādus ciparus māsa rāda pie pretējās dienas. Ar acīm ir kārtībā, tagad nāk ausis.
(..)
Nospļaujos un braucu uz jūrmalu. Kuģīša piestātni atrodu viegli. Grūtības sagādā vienīgi piestātnes vaktnieces atrašana. Visa jūrmala ir kļuvusi krieviska. Latviešu tikpat kā neredz. Tiešām interesanti zināt, kur mūsu laimīgie darba ļaudis pavada vasaru atpūtā?
(..)
Savu darīšanu nokārtojis, eju uz upi un iekāpju vienā piesietā laivā. Izģērbjos peldkostīmā un apēdu no kabatas izvilkto un līdzpaņemto šķēli nesmērētu rupjmaizi. Tad arī esmu atdzisis un varu droši doties ūdenī. Nopeldos un ar svaigu sajūtu dodos uz staciju, lai brauktu mājās. Ar šo mana darba diena ir beigusies.
(..)
Četrpadsmitā diena man iet kā parasti. Tikai vakarā ar savu skuķēnu aizeju uz kīno „Daili“ uz filmu „Kur mana meita?“ Tā ir vācu ražojums un saturs ņemts no „Smejies Pajaco“. Filma ir vērtīga, jo tanī daudzas dziesmas dzied Karūzo. Vispār tur ir brīnišķa mūzika.
(..)
Izrunājušies par šo un to atvados, jo mana labā īpašība ir ap desmitiem vienmēr būt mājās.
(..)
Nāku steidzīgi atpakaļ, jo baidos uzrauties uz kāda stulbāka miliča. Tie var tiešām mani noturēt par kādu izpletņu lēcēju un aizturēt. Skaidrs, ka pēc manas personības noskaidrošanas es vālā tiktu, bet līdz ar to būtu viena vai pat vairākas dienas jānosēd un man tā izputētu visa balle.