Sapņu zeme

31. jūlijs, 10:39 pm, 6 atsauksmes

Esmu teicis, cik ļoti man patīk priežu mežā? Man ļoti patīk priežu mežā. Ja varētu izvēlēties, kur dzīvot, sila tuvumā būtu mana topa topā. Un ja vēl pie ezera, tad vispār. Tur ir tik smaržīgs, tik mūžzaļš, tik silts, tik garšīgs, tik savādāks gaiss, tik viss. Sanatorijas parasti cēla tādās vietās, jo priedes izdala ēteriskās eļļas, kas ļauj uzelpot.

Šovakar ezerā bija tik silts ūdens kā laikam vēl nekad un droši vien vēl atkal ne tik drīz, turklāt atšķirībā no citām reizēm, kad silta ir vien virskārta, šovakar tas bija dziļi silts. Biju neilgi pirms saulrieta, kad viens gals jau ēnā, otrs vēl saulē, un tad var peldēt no ēnas saulē un atpakaļ, neliels vējiņš dzen pretī nelielus vilnīšus un siltu, smaržīgu gaisu. Tik silts, ka spēka vairs nav, bet ārā negribas līst. Nopeldēju 22 minūtes, kas varbūt bija mans rekords, varbūt nē. Uz muguras peldot, gan nevarēja skatīties mākoņos, jo to vienkārši nebija. Kopijslāsmiņa iepriekš teica, ka es uz muguras peldu kā astoņkājis, tā arī nesapratu viņus.

Tas ir mans privātais ezers un privātā pludmale. Vismaz šogad noteikti – ne reizi tur neesmu sastapis vēl kādu. Biju tur arī svētdienas rītā – nopeldējos, saēdos un salasīju spainīti melleņu, nopeldējos vēlreiz un atgriezos parastajā brīvdienā. Ar kopijlāsmiņu pavadījām tur trijatā vairākas stundas vēl iepriekšējā svētdienā pēc muzikālajām brokastīm – karsta brīvdiena, dienas vidus – tik un tā neviena cita, varējām izvēlēties, kur sēdēt (kaut ugunskurā), cik skaļi pļāpāt, kādas ogas ēst (mellenes, zilenes, brūklenes), kad un kur peldēt, mana privātā pludmale, nu. Šogad vispār daudz iespēju tikt ūdenī – sāku maijā, kad mellenes tikai ziedēja, tagad jau vispār, un cerams, ka kaut kad septembrī vēl varēs noslēgt sezonu un bez nosalšanas.

Vasaras laiks

25. marts, 6:21 pm, 4 atsauksmes

Vakar dažas stundas nosēdēju uz jumta, tur saulē silti un vairāk, pat varēja uzrotīt piedurknes, lai mazliet atdzistu, jo

“It was one of those March days when the sun shines hot and the wind blows cold: when it is summer in the light, and winter in the shade.”

kā rakstīja Dikenss. Uzpūšot vējam, gan uzreiz bija jāatgriežas pie jakas, cepures un cimdiem.

Kaut kur internetos atradu viedo/video padomu, kādus trauciņus izmantot dažādu mazo stādu audzēšanai, lai tos pēc tam viegli un bez mīcīšanas var pārstādīt zemē – gan, piemēram, citrona vai apelsīna izdobtās mizas, gan olu kartona iepakojumu, gan olu čaumalu pusītes. Tās arī bija uzreiz pieejamas, tāpēc nolēmu pamēģināt praksē ar "bezstīgu mēnesszemenēm", lai kas tas arī nebūtu. Gaidīšu rezultātus, sniegšu novērtējumu, rakstīšu atsauksmes.

Dārzā vietām vēl ir sniegs un ledus, zeme ir pilnīgi sasalusi, pat ne pabakstīt, tāpēc nesaprotu, kā šur tur sniegpulkstenīšiem izdevies izlauzties tai cauri. Es un daba ir 0:1.

Šodien, savukārt, valda dziļa tumsa. Varbūt nepareizi pagrozīju pulksteni.

Kā uz to skatās

18. marts, 9:39 am, atsauksmēm

Šorīt ir tāds rīts, kad gribas iet brokastot ārā, sēdēt saulē un lasīt grāmatu. Mežonīgais vējš un -7° gan to vēl neļauj, taču sajūta ir pavasarīga. Drīz.
Man pavasaris sākas, kad izdzerti pirmie trīs litri kļavu sulas, tāpēc kaut kad ap pagājušo trešdienu. Tagad gan tur viss, protams, sasalis un nekustas, bet gan jau. Drīz.
Banānu pankūkas ar zemeņu ievārījumu to visu diezgan labi kompensēja. Būs ziemas beigas. Drīz.

Gurksts

26. februāris, 2:52 pm, 2 atsauksmes


Sniegs ir tāds pūderis kā vēl nekad, ka, iebrienot vēl neaizskartajā, viss nogrimst. Sestdien sataisījos pavēlu, tāpēc mazāk un atpakaļceļš bija stindzinoši auksts, skatoties uz savu ēnu mēnesgaismā un domājot par vilkiem, svētdien gan laicīgāk. Saulē pat karsts, bet, ieejot mežā un ēnā, uzreiz var sajust visus mīnus padsmit, ka visas ventilācijas atveres apģērbam jāaizver, toties tādā aukstumā lieliski slīd. Kr4 wnk (heart) anticiklons.

Hibrīdbrīvdienas nav manas laimīgās dienas

2017. gada 23. oktobris, 10:38 pm, 9 atsauksmes

Darbdienās var atpūsties un neko nedarīt, taču, kā pienāk brīvdienas, tā jāgādā, jāgatavo, jātīra, jākopj, jākārto, jāvāc un jādara.

Rudenī lapām piemetas krītamā kaite, un no desmit liepām var savākt milzu kaudzi. Pēc tam no rīta atkārtot.

Un tas vēl nav viss – dārzā atradu apraktu paklāju, zem kura bija numura zīmes. Vienkārši tā.

Izejamā diena

2017. gada 16. oktobris, 1:33 pm, atsauksmēm

Otrpus Daugavai, pāri Lielupei, šurpu turpu Imulai, garām Abavai un līdz pat Amulai.

Viens un četri

Neviens normāls

2017. gada 17. septembris, 10:10 pm, atsauksmēm

Lai brīvdienas būtu brīvdienas, pamēģināju noslēpt visus pulksteņus mājās, izslēgt modinātāju un dzīvot pēc izjūtām, tomēr tas nemaz nav iespējams, jo pulksteņi mūsdienās rēgojas no visādām vietām. Telefonā to, piemēram, nemaz nevar paslēpt, bet, nu, telefonu var arī nemaz nelietot. Piektdien aizgāju gulēt ap deviņiem, pamodos septiņos, sestdien aizmigu ap pusnakti, pamodos astoņos. Un kā lai te vienkārši brīvdienas?

Visādas idejas mēģināju norakt dārzā, kas gan neko sekmīgi neizdevās. Esmu ietrenējies iziet cauri tām piecām stadijām – no nolieguma līdz pieņemšanai – ātrā tempā, tagad varu to izdarīt pāris reizes dienas laikā. Jēgas nekādas, bet sestdien vismaz nolīdzināju zemi ap ābeli, izravēju etiķkokus un dažus pārstādīju tālu prom, izravēju divus celmus un izraustīju daļu aveņu, lai tās pārstādītu nomaļākā vietā, tas viss sāk izskatīties brīvāks, beigās varēs skriet un diet.

Vakar bija StarParty #18 par Cassini un Saturnu. Vispār bija interesanti, uzzināju par tādu triecienspektrogrāfiju, ko veic ar ātrumu 6000 km/h. Pie šāda ātruma gan molekulas sadalās un daļiņu sastāvu var noteikti tikai daļēji, bet var.

Šorīt uzvārīju ābolu ievārījumu, taču tā arī nepagaršoju, es to darīju smaržas dēļ. Vēlāk iestādīju izraustītās avenes un novācu pirmās cidonijas, lai aizvestu tās māsīcai, viņa pasūtīja. Izrādījās, ka viņas nav mājās. Laiks labs, aizmīšos vismaz līdz Raganai, desmit kilometri. Pēc tam līdz Sējai, knapi astoņi, sīkums. Tur zīme, ka līdz Saulkrastiem tikai 17 kilometri, tik daudz es šodien vēl mierīgi varu.

Klusā daba ar hipsteriem un jūru

Saulkrastos gan sāka gribēties kaut ko ēdamu, bet līdzi tikai auzu cepums, puse mazā amerikāņu pīrāga un trīs saldi prjaņiki, jo "es taču nekur tālu nebraukšu". Cidonijas ir vesels maišelis, taču tā ir kā zelta rūda – tā jau forši, bet izmantot nevar. Pasēdējis pludmalē, sapratu, ka viss tas gabals tagad jābrauc arī atpakaļ, turklāt, izbraucot no Saulkrastiem, sāka līt lietus. Nomaļiem ceļiem vismaz ir priekšrocība, ka var dziedāt līdzi seniem Massive Attack, Garbage un Gustavo ar "jāapgūst kas neapgūts, lai kļūst par lejām, kalniem", citādi ir pārāk daudz laika un sāk sāpēt galva. Tomēr 30 km no mājām samirkt pie kādiem 13° nav sapnis.

TIL: PTD is 4 realz

2017. gada 4. septembris, 6:22 am, 2 atsauksmes

Izrādās, ka post-travel depression ir nopietna lieta. Nezinu gan, vai varu ko tādu saķert, jo pagājusi nedēļa, kopš lidmašīna nolaidās Rīgas lidostā, un vēl neesmu sapratis, vai tiešām esmu atgājis. Man jau kopš pirmās atgriešanās dienas ir kaut kāda sajūta, ka viss ceļojums, viss mēnesis nemaz nav bijis. Tas bija tik ļoti savādāk no šodienas, tik ļoti neparasti, ka katru dienu bija jaunas vietas, jauni iespaidi, tas bija tik ļoti citādi, ka nevar būt patiesība. Jā, man ir bildes, jā, es vēl visu atceros, bet tik un tā – mazliet neticu pats sev. Nu, nevar būt.

Another well known method of curing post vacation blues is to plan or book the next vacation, this offers a distraction and also provides the person something to look forward to.

Priekšniece, kas vairākas reizes bijusi ASV, jau teica, ka tagad jāsāk plānot ceļojums pa austrumkrastu, lai izdarītu visu šai ceļojumā neizpildīto un redzētu pārējo, jo tur ir pavisam citādāk. Un es šo ideju vairs uzreiz nenoraidīju. Tur arī būs pilns Saules aptumsums, tiesa gan, tikai 2024. gadā, tik tālu. Lai gan, ja jau šo daži gaidīja pat piecus gadus, - ..

Sestdien četras stundas pavadīju pie stūres, pie kā tagad gan laikam esmu pieradis. Vienīgi iepriekš likās, ka manā mašīnā var ilgi braukt un tas nesāk kļūt neērti, taču tagad jāatzīst, ka Hyundai, ar kuru braucu mēnesi, bija ērtāka ilgai braukšanai. Laura jau pirmajās desmit minūtēs teica, ka ar automātisko kārbu viss ir vienkārši, ātri pieradīšu un pēc tam pats tādu gribēšu. Par gribēšanu vēl nezinu, taču pieradu gan – vēl tagad gadās, iekāpjot mašīnā, nospiest bremžu pedāli un tad pagriezt aizdedzi, kas mašīnā ar manuālo kārbu kaut kā nestrādā kā iecerēts. :|

Neesmu arī pārliecināts, ka esmu pieradis pie atgriešanās šai laika joslā, jo vēl arvien vakaros neliekas, ka jāiet gulēt. Kā kopš Stambulas pirmās nakts parastais gulētiešanas laiks tika neievērots, tā tas joprojām tāds turpina būt. Pirmdien pamodos tieši pusdienlaikā un es tā nekad, otrdien pamodos trijos naktī pavisam izgulējies, pēc tam bija darbdienas ar rāmjiem, un tagad svētdien mani pamodināja desmitos, taču svētdien desmitos es arī nekad neguļu!

23:48:25 <x-f> es vēl varu attaisnoties ar jet lag
23:48:35 <_> nedēļa vai ta' nav jau par daudz?
23:48:48 <x-f> idk
23:48:55 <x-f> man ir vienreizēja pieredze

Uzburta ainiņa

2015. gada 18. augusts, 7:16 am, 3 atsauksmes

Virs nupat nokoptā rapšu lauka, kura viņējā galā putekļu mākonī vēl rosās kombains, zilajās debesīs griežas milzīgs, stāvs kaiju un stārķu virpulis, bet turpat blakus daži stārķi nošķīrušies un planē virs zaļa kukurūzas lauka. Brīžiem tie aizsedz sauli, kas tādēļ nomirgo, bet pa zemi bez skaņas slīd lielas, tumšas ēnas.

Apdzīvota vieta Sunīši. "Te neviens neapstājas."

Tropiskais maratons Cēsīs

2015. gada 10. augusts, 5:45 pm, atsauksmēm

Vakar piedalījos Cēsu velomaratonā, gandrīz nomiru (krietni pārspīlēju), tomēr izdzīvoju, lai par to pastāstītu. Nebiju piedalījies sacensībās divas sezonas un varbūt nevajadzēja vēl/jau sākt ar maratonu, taču īso distanci izvēlēties neļāva pārliecība, ka varu visu, turklāt Cēsīs ir divi apļi, var izstāties pēc pirmā, ja nu pavisam galīgi, said no one ever.

Vispār biju jau aizmirsis, ka velosacensības sākas vēl pāris stundas pirms starta, sacenšoties, kurš dalībnieku auto pirmais nokļūs sacensību vietā – nepārtrauktās līnijas, "apdzīt aizliegts" zīmes, ātruma ierobežojumi vienkārši tiek neņemti vērā. Nesaprotu, kāpēc tā jādara.

Taču man viss piedzīvojums sākās vēl sestdienas pašā vakarā, kad visu jau miljons reižu biju pārdomājis, pārbaudījis, izplānojis, nopucējis un sakrāmējis, līdz garāmejot nejauši pamanīju, ka uz aizmugurējās veloriepas ir mazs pleķītis, kas izrādījās caurums, pa kuru spiežas ārā kameras burbulītis – pa kuru laiku, kādā veidā, bet tas ir nāves spriedums riepai. Izmisīgs zvans brālēnam, kurš vispār pārgājis uz 29er, taču viņam vēl atradās vecās 26" riepas, ko varēju aizņemties un ap pusvienpadsmitiem vakarā nomainīt, lai tomēr varētu piedalīties sacensībās. Vienīgais rezerves variants būtu uzlikt veco sliku, kas būtu bijis neprātīgi.

Naktī uz svētdienu bija baiss negaiss ar pamatīgu gāzienu, septiņos no rīta nogāza, pusotru stundu pirms starta gāza, pēc tam lija un tikai pusstundu pirms starta sāka beigties tas krītošais ūdens. Visi 62 km pilnīgi noteikti būs pilnīgi slapji un netīri.

Sacensību centrs bija Cēsu pils parkā, ļoti smuka vieta. Dalībnieku, manuprāt, bija samērā maz, bet tik un tā izvēlējos trešo koridoru. Mērķis šoreiz bija nevis nobraukt pēc iespējas labāk, spēkojoties ar citiem pazīstamiem braucējiem, bet vienkārši piedalīties, mierīgi pārbaudīt sevi un izbaudīt sacensības un trasi, Cēsīs parasti ir interesanti.

Sacensības bija patīkami mierīgas – bez jebkādiem fiziskiem kontaktiem, ar pieklājīgiem "paldies" un nelielu čitčatiņu. Trase tiešām bija ļoti slapja. Meži pilnīgi pielijuši, apstākļi tādi tropiski, temperatūra gan jau labi pāri +20°C, takas vienmēr dubļainas un slīdošas, ceļi ar milzu peļķēm, dubļiem un smiltīm, kur riepas vienkārši līp klāt. Daudzas jo daudzas reizes sajutu "mīkstās riepas sindromu" – tā ir mānīga sajūta, ka riepa ir mīksta, jo uz priekšu iet krietni grūtāk kā liekas, ka vajadzētu. Dubļi un slapjas smiltis vēl pastiprina šo iespaidu ar zināmu nestabilitāti taisnvirziena kustības noturēšanā. Daudzreiz skatījos, bet, nē, ar riepām viss kārtībā, vienkārši neripo.

Trase gāja pa meža ceļiem, celiņiem, takām, dažiem izcirtumiem, dažiem grants ceļiem, bija vairāki interesanti nobraucieni, vairāki sarežģīti kāpumi, kur pārāk necentos uzmīties, ja izskatījās, ka dubļu dēļ tāpat nesanāks. Bija daudz policistu un virzienrādītāju, par bultām un lentām nemaz nerunājot – to bija pilnīgi pietiekami, lai nevarētu kaut kur pat ātrumā ņemt un aizlaist neceļos.

Pirmais aplis pagāja diezgan normāli – kad varēju, braucu garām, tīši astē nevienam nesēdēju, jutos labi un diezgan pārliecināts, ka arī turpmāko ceļu pieveikšu līdzīgā tempā un viss būs tikpat normāli. Tomēr sanāca mazliet citādāk – drīz vien ieskrēju pusmaratona distances braucējos, kas pa taciņu kustējās uz priekšu garā rindā lēni un prātīgi – bez variantiem. Platākās vietās apdzinu, ceļš izbrīvējās, atkal varēju mīt un.. tad pēkšņi mežā sāku just, ka nupat vairs galīgi neiet uz priekšu.

Pēkšņi vienā mirklī izbeigušies visi spēki, apziņa lēnām sāk peldēt. Pirms pāris kilometriem jutos pavisam parasti, bet tagad pat knapi varu nostāvēt. Domāju mazliet pagulēt, taču nebija vietas, turklāt no malas tas izskatītos pavisam bēdīgi, tāpat jau garāmbraucēji regulāri apjautājās, vai viss kārtībā. Pamanīju zīmi, ka 500 metri līdz barošanas vietai, lēnām tiku līdz tai, padzēros, saēdos maizi un vafeles, pačiloju tur maliņā, parunājos ar personālu par tēmu "vēl jau tikai 20 km", apjautājos par pareizajiem ceļiem, ja gribu izstāties (vēl nekad neesmu izstājies!), un tad pēc kādām 20-30 minūtēm, kad visi jau bija garām, atkal sāku braukt. Pirmais kilometrs nu tā, bet pēc tam atkal viss pavisam normāli – varu nokratīties pa saknēm lejup, varu uzmīties augšup, ieskrieties pa ceļiem it kā nekas nebūtu bijis – Latvijas rupjmaize dara brīnumus. Un vafeles. Vafeles vienmēr. Nezinu, kas bija noticis, dzēru regulāri, izsalkumu nesajutu, viss bija normāli, varbūt sarēķinājās nepareizs želeju patēriņš, bet nu tik traki gan vēl nekad nebija gadījies.

Kādā garā un stāvā kāpumā, kuru pirmajā aplī uzbraucu, bet otrajā vairs negribējās, un diez vai to arī varētu pēc visiem braucējiem, bija uzraksts "šausmīgākais aiz muguras, grūtākais vēl priekšā". Nunez, man gan šausmīgākais, gan grūtākais pirms brīža pārgāja, tagad jutos labi un noķēru vairākus, ko jau iepriekš biju apdzinis, beigu galā, kas vairs nekur nesteidzas, cilvēki vispār ir krietni runīgāki. :) Lielākoties gan braucu, neredzot nevienu citu, un līdz finišam tiku vēsi un mierīgi.

Kopumā man viss ļoti patika, sacensības lieliski noorganizētas un skaistā vietā, trase interesanta, lietus piedeva nelielu asumu, braucēji draudzīgi, viss forši. Varbūt vajadzēja atsākt piedalīšanos jau agrāk.

Nākamais un pēdējais posms būs 12. septembrī Apē, tur trase vīsies pa skaistajām Latvijas un Igaunijas ārēm. Tā kā būtu jāsaņemas arī uz to, tikai varbūt jāsasmērē līdzi maizītes piknikam. :)

Lidlaiks

2015. gada 2. augusts, 11:57 am, 1 atsauksme

Kaut kā tā iekārtojies, ka brīvdienu rītos parasti mostos krietni agrāk kā darbdienās, nu, tā ap pussešiem, lai kādas divas, trīs stundiņas pavadītu uz lauka. Tas ir nejēgā agri, bet tas ir arī tīri forši. Saule nupat sāk celties augšup, vēja un neviena nav, apkārt ir stārķi, dzērves, vanagi un svīres, šorīt kompānijā bija kāds runcis no tālām mājām, pirms dažām nedēļām klāt lavījās lapsēns no saules puses kā japānis uz Pērlhārboru. Vien dažreiz ir migla. Sākumā bieza un konkrēti nekā, vēlāk var lavierēt starp vāliem vai pazust tajos, kas nemaz nav tik forši, kā varētu iedomāties, beigās debesis ir skaidras, tad ap deviņiem, desmitiem sāk pūst vējš, ir jābrauc brokastīs, un normālā diena var sākties.

Vasaras spožums un posts

2015. gada 26. jūlijs, 5:55 pm, atsauksmēm

♪♬: čņč-čņč

Plašā plaukumā

2015. gada 5. jūlijs, 1:08 pm, atsauksmēm

Īsta vasara™ pilnīgi noteikti ir tad, ja var pamosties pāris stundas pēc saullēkta, pavadīt pāris stundas uz lauka, aizbraukt līdz ezeram nopeldēties (pirmoreiz šogad!), līdz tirgum pēc zemenēm, pārbraukt mājās un ap desmitiem beidzot tikt pie brokastīm. Tad var mazliet paslinkot pa āru un iet parakņāt dārzu, atkal mazliet paslinkot pa āru, vēl kaut ko padarīt ārā, ap deviņiem vakarā tikt ezerā vēlreiz un tad iet gulēt. Nākamajā dienā to pašu atkārtot. Karstums ir jauks.

Kelvins saprot dzīves jēgu.

Es vispār nekad neesmu bijis lielā sajūsmā par ūdeni, tomēr pēdējos gados man reāli iepaticies peldēt. Iespējams, arī tādēļ, ka tagad spēju peldēt ilgāk, jo, tā kā dodos uz mežezeru, tad tur var vai nu peldēt, vai stāvēt mežā bez citām laika pavadīšanas iespējām, tāpēc varēt peldēt ilgāk ir patīkami. Droši vien būtu vērtīgi to pašu regulāri darīt arī baseinā, taču man grūti sevi iedomāties no rīta dodoties uz baseinu kaut kur Rīgā. Varbūt, ka to var, bet grūti iedomāties – darbdienas ir pavisam cita opera. Tāpēc man patīk, ja ir tiešām silts un dabīgi.

Mīti par saules pakām

2015. gada 23. jūnijs, 9:30 pm, atsauksmēm

“The highest prime number coalesced quietly in a corner and hid itself away for ever.”

Brīvdienās kaut kā vienmēr ir tā, ka diena šķiet izniekota, ja nebeidzas ar nogurumu. Tas gan sanāk pretrunā ar brīvdienu koncepciju, bet es īsti nemāku neko nedarīt. Aizvakar gan palaidu luni un neticami agri (ap desmitiem) aizdevos veloizbraucienā uz Līgatnes pusi. Saitsīing tūre, ne treniņš. Līdz Līgatnei gan plānoti netiku, jo ap pusdienlaiku bija jāsākas lietum, tāpēc apmaldījos pie Nurmižiem, izvēlējos atpakaļceļus uz izjūtu un neilgi pēc lietus sākuma biju atpakaļ. GNP un Nurmižu gravu rezervātā notiek mežistrādes darbi. Pat tur.

Jāņuzāles

Dzimšanas dienas dāvanā negaidīti saņēmu zāles pļāvēju. Man nebija dzimšanas dienas. Tā nu vakar visu dienu pavadīju, pļaujot perifēriju. Man nepatīk pļaut. Tas ir grūti, karsti, trokšņaini. Ja gadās iešņaukt gārsas sulu, tad ir pat slikti. Tomēr rezultāts pēc tam ir tīri patīkams. Tieši tāpat ir ar sniega tīrīšanu pēc snieggāzēm – man arī to nepatīk darīt, taču rezultāts ir patīkams. Eh, līdz nākamajai reizei..

Džungļi

Šodien, savukārt, dārza stūrī iekārtoju miniatūru parku, ja ļoti tēlaini izsakās. Tas gals pirms gada bija tik aizaudzis, ka tur cauri nevarēja tikt, bija baisie džungļi, taču tagad beidzot ir caurstaigājams nepieliecoties. Tikai nozāģēju dažus nokaltušos zarus un kociņus. Visu dienu. (Siguldiešiem vispār patīk zāģēt kokus, mums pat dome rāda piemēru – pilsētas centrā visas liepas aizvāktas, pie šosejas tas pats, tās pēkšņi izauga un sāka visus apdraudēt!) Pārējie atnāca, pakomentēja, ka to tur vēl varētu, šitais aizmirsts, un aizgāja. Visu laiku domāju, kā pabeigšu tur darboties, paņemšu dzeramo, lasāmvielu un pasēdēšu Visnomaļākajā stūrī, par kuru neviens nezina – niecīgā pļaviņā aiz milzīga vēlā ceriņa. Kad sāku, bija saulains, tad sāka līt, tad sāka gāzt, pēc tam tomēr pārgāja, atkal uzspīdēja saule, un uz vakarpusi viss bija nokopts. Man nebija iebildumu pret lietu, darbojoties ir silti, gaiss ir mitrs un smaržīgs. Uztaisīju karsto dzērienu, sabāzu kabatā cepumus, paņēmu lasāmo un gāju pasēdēt. Izdzēru kādu trešdaļu, apēdu cepumu un atkal sāka pilināt lietus. Ha..? Nav jau pirmā reize, tāpēc pāris nodaļas izlasīju, noliku tālāk, lai nesamirkst, cepumus apēdu un dzeramo izdzēru, kas gan ātri vairs nebija karsts, jo +16° nav diez ko daudz. Bet nekas, ir jauki kādu brīdi pasēdēt lietū, kas pakšķ pa jaku un lapām.

Vēls

Tā kā kāds ieminējās par ugunskuru, tad pa dienu sakrāmēju to, bet lietū, protams, neviens ārā pat netaisās iet. Es laikam iešu gulēt, vismaz ir attaisnojums, jo visu dienu sāp galva.

“Well, do you think this is Southend?”
“Oh yes.”
“So do I.”
“Therefore we must be mad.”
“Nice day for it.”
“Yes,” said a passing maniac.”