Vimeo: Bixler2 gliding above the fog, Sigulda, Latvia

Brīvdiena sarunāta, viss sagatavots, tikai mākoņi negrib sadarboties.

Nolēmu dzīvot bīstami un nelietot saules filtru, bet iztikt ar mākoņiem kā filtru.

Kopā ar britiem, izmantojot UKHAS.net savāktos datus pie Londonas un Siguldā, noskaidrojām, ka Mēness ēna kustējās ar ātrumu aptuveni 0.8 km/s. :)

Apņēmīgi noslēdzot šīs ziemas sezonu, pagājušajās brīvdienās izslēpojos tā, ka maz nelikās un rociņas trīcēja. Par spīti ziemas iespaidam Rīgā, sniega joprojām nemaz nav maz Siguldas apkārtnē. Tas tomēr vairs nav diez ko tīrs, uz tā ir gan skujas, gan mizu gabali un zariņi, taču sniegs ir sniegs. Sestdien nejēgā nobridos, bet svētdien pa savām iespiestajām sliedēm bija daudz vieglāk, aizšļūcu tik tālu kā gandrīz vēl nekad, kāds kilometrs pietrūka līdz Egļupei, kad sāka beigties sniegs un vēlēšanās, un griezos atpakaļ.

Pa trasi 15 km trīs stundās būtu diezgan necils sniegums, taču gatava trase ir tīra sintētika, man toties ir visādi šķēršļi, kalniņi un ainavas. Plus vēl tie visi citi šļūcēji. Pa mežu, mežmalu vai lauku, savukārt, var brist savā gaitā un savā izvēlētajā virzienā, klausīties skaņas, dungot, cirkulēt domas, apsvērt un kaldināt idejas. Un tad pagriezties atpakaļ. Žēl, ka ar pūķi šoziem nesanāca izbraukt – vienīgajā dienā, kad to būtu varējis (tam vajag vēju, sērsnu un brīvdienu), sabrauca viesi, un tai pašā dienā mani arī aicināja slēpot pa purvu, gandrīz viss gandrīz vienīgajā ziemas dienā.

Kamēr ziemas nav, man to nemaz, nemaz negribas, lai tikai viss paliek sauss un normāls, toties, kad tā atnāk, tad negribas, lai pavasaris pienāk, kad viss nokustu, kļūtu dubļains, brūns, pliks un normāls. Ziemā viss ir vienāds, var mierīgi slēpot pa lauku pāri visām zemes gabalu robežām, un tas ir pašsaprotami. Kad sniegs sāk nokust (tagad), tad var tikai sēdēt mājās, jo takas ir slapjas un grimstošas, dārzā vēl ir sniegs, nekur nav ko darīt! Man ir aizspriedumi pret pārmaiņām – kur ir solītā stabilitāte?

__________________
* buzzwords

Apmēram gada laikā noskatītās filmas, kuras vēl atceros.

Safety Not Guaranteed

Avīzē ir sludinājums, ka tiek meklēts partneris ceļošanai laikā. Kaut kāda savāda filma, nav īsti slikta, bet noteikti var iztikt bez tās noskatīšanās.

Blue Valentine

Filma par parastu precētu pāri. Ļoti sāpīga un drūma, likās izteikti amerikāniska, diezgan laba, tomēr labāk nebūtu skatījies, bet iesāktais taču jāpabeidz.

ParaNorman

Superīga mult.. ē.. animācijas filma par puiku, draugiem, spokiem, zombijiem, cīņu starp labo un ļauno un visu ko tādu. Tā ir tiešām laba, gan skaisti uzzīmēta, gan arī stāsts ir ļoti labs, patika, iesaku.

The Spectacular Now

Vēl viena amerikāniska filma par jauniešiem un viņu grūto dzīvi, meklējot savu vietu dzīvē vai kaut kā tā. Man to ieteica, es to noskatījos, ar to arī var beigt.

It's Kind of a Funny Story

Nosaukums ir diezgan precīzs. Kāds jaunietis padomā par pašnāvību un tad pats aiziet uz psihiatrisko slimnīcu. Laba filma, man patika.

Eternal Sunshine of The Spotless Mind

Izdzēst kaut ko no savas atmiņas, lai mierīgi dzīvotu tālāk. Džims Kerijs, bet tik laba filma! Vēl viena, ar ko var identificēties. Noteikti jāredz.

The Man From Earth

Kā būtu, ja tu vienkārši nenovecotu? Ko tu piedzīvotu? Cik daudz tu zinātu? Cik liela daļa pasaules vēstures tu būtu? Savāda filma. Diezgan iespaidīga, lai gan tīri tehniski tajā ir tikai daži cilvēki un viss notiek vienā istabā. Patika.

Stranger Than Fiction

Pilnīgi savāds stāsts (pun intended), taču ar labu izpildījumu, var noskatīties.

Sunshine Cleaning

Man patīk Amy Adams, bet nezinu, kāpēc līdz tai tiku, nav slikta.

Sunshine

Kaut kas par ceļojumu uz Sauli. Drūmi un fantastika. Meh.

Garden State

Filma par diezgan vienkāršo cilvēku dzīvi, bet tā interesanti, un tā meitene gan ir savāda, bet tāda labi savāda. Zach Braff filma, iedomājies? Taču tā laba. Tiešām.

Cemetery Junction

Pārmaiņas pēc britu filma, toties atkal par parastajiem cilvēkiem tikai nedaudz pirms mūsdienām, manuprāt. Nav ne jausmas, kāpēc man to bija jāredz.

Starbuck

Pārmaiņas pēc franču filma. Stāsts ir pilnīgi kreiss, toties izpildījums ir tīri sirsnīgs un labāks, kā varētu gaidīt. Ir ok.

Adventureland

Vēl viena amerikāniskā filma par jauniešiem, kas domā, ko darīt. Nezinu, no kurienes tās parādās manā pleilistē. Nav vērts.

Frequently Asked Questions About Time Travel

Vēl viena filma par ceļošanu laikā. Komēdija, bet nu tāda, ka varētu arī iztikt, lai gan slikta nav.

The Time Traveler's Wife

Paskat, vēl viena par tēmu. Normāla filma, varēja būt reālistiskāka, :) nosaukums jau izsaka visu.

Her

Patika.

Interstellar

Patika.

The Dish

Interesanta filma par samērā nesenu vēsturi. Šķīvis atrodas Austrālijā un tas uztvēra video un citus signālus no Apollo moduļa, kas nolaidās uz Mēness. Interesanta filma, ja interesē, kā tas viss notika.

Sanāca pavisam negaidīti garš saraksts.

Karsta tēja jau tiek intravenozi pumpēta iekšā, taču viss izdevās lieliski! Divas stundas gan bija viss, ko spēju izturēt uz vietas pie šitiem -7°, taču bija labi. Saņemties vajadzēja ilgi un dikti, pat aizbraucu apskatīt alternatīvo vietu, taču nolēmu, ka, ja jau reiz cibā ierakstīju, tad vajadzēs vien palikt pie Svētku laukuma, ja nu tiešām kāds mani meklēs.

Es neskaitīju, cik cilvēku kopā bija, kuri paskatījās teleskopā un ar kuriem parunājos, varētu būt ap 20-25. Trīs atteicās. Visi bija vismaz pa pāriem, bija arī vairāki bērni. Bija daudz pārsteiguma izsaucienu, smaidu un prieka. Kāda jauniete pat teica, ka tas ir Ziemsvētku brīnums. Autentisks wīī!! :))
Pirmais uzrunātais deva naudu, no kuras atteicos, vēl divi jau iepriekš apjautājās, cik ta' maksās. Visiem atbildēju, ka debesīs var skatīties par brīvu. Tādu biznesa iespēju palaidu garām. :)
Daži nokomentēja, ka teleskops droši vien ir baisi dārgi, taču atbildēju, ka nav nemaz tik ļoti, turklāt šo pirku lietotu, tā ka, ja ir interese, tad lai noteikti paskata sludinājumus.
Vairāki apjautājās, kādā sakarā to vispār daru, vai esmu kaut kāds profesionāls astronoms un vai būs arī nākamā reize. Šobrīd gan tikai Mēness redzams, bet būtu tik lieliski parādīt arī Jupiteru un Saturnu, un varbūt arī dārgakmeni M13.

Labāk gan varētu apmesties stacijas laukumā, tur varētu būt mazliet dzīvāk, turklāt pāri ielai ir divas hipsternīcas, ātrāk tiktu pie tējas, ja nepieciešams. Vien piektdienas vakars varētu nebūt tas labākais laiks, šķiet, ka ir novērojams lielāks treniņbikšu īpatsvars.

Noteikti ceru atkārtot vēl kādreiz, citiem patika, man patika, A++!

Šoreiz es pat biju gatavs! Man bija gan klasisks radio ar baterijām, gan uzlādēti akumulatori prožektoram, kompim un mobilajam internetam! Tomēr, neskatoties uz draudīgi sasolītajiem 25-35 m/s, šai pusē nekas tāds īpašs, par laimi, nav atgadījies. Vējš no rīta pamodināja, taču apkārt nevienu lūstošu koku tā arī nedzirdēju. Vakarā sasnigušais sniegs no rīta jau bija izgaisis, atstājot lāmas.

Tagad vakarā (nu, trijos..) izgāju ārā salasīt dažas aizpūstās lietas un pagalmā sakritušos zarus, kuru gan tik daudz kā nekad, un, kamēr rosījos, vējš no "baisi pūš" nokritās līdz "viss kluss un mierīgs". Vienīgais, kā līdz šim esmu izmantojis sniega lāpstu, – šodien ar to izsmēlu peļķi. Toties ar parasto lāpstu vēl var darboties pa dārzu. :|

Vakar mani un vēl dažus ieslēdza istabā aiz septiņām atslēgām un lika stundas laikā tikt no tās ārā. (Tā bija spēle.) Pirms tam atņēma telefonus, lai neienāktu prātā gūglēt padomus un pašiem būtu jātiek galā, mēs, savukārt, pagrābām īrisus, jo košļāšana stimulējot domāšanu, lai paši varētu tikt galā. Vispār tas tiešām bija interesanti. Tur kaut kur ir noslēptas, iebāztas vai ieslēgtas visas atslēgas, norādes uz tām ir visur apkārt vai mazliet dziļāk, ir jāatrisina visi sarežģījumi un jātiek brīvībā 60 minūšu laikā. Mēs TO paveicām 59 minūtēs..

Pēc tam ar svešu māsu gājām cauri centram uz savām pusēm, runājām par siltajām zemēm, jauno pasauli, un mirkli pirms viņa teica kaut ko par vietējo tipisko rudeni (lija un sala), es tieši iedomājos, ka, re, tāds pats droši vien būs arī Ziemsvētkos – spīdīgas lampiņas, spīdīgas ielas, slapjš, tumšs un ne īsti silts, ne īsti auksts.

Kad kāds saka, ka rudens ir jauks, jo lapas krāsainas un vispār, tad es vienmēr iedomājos rudeni ar tieši šādiem laikapstākļiem – tādiem, ka negribas iet ārā. Savukārt, krāsainās lapas ir tikai īsu brīdi, pāris nedēļu laikā koki no zaļiem kļūst pliki, un tas ir uz daudziem mēnešiem! Vispār tas ir šausmīgi drūmi, ja mazliet iedziļinās, jo kokiem lapas nodzeltē un nokrīt ne aukstuma, bet vienkārši gaismas trūkuma dēļ. Ja notiks kāds pamatīgs vulkāna izvirdums un Saules gaismas kļūs mazāk, būs tieši tāds pats rezultāts – viss nobeigsies, nesagaidot ziemu. Vai kāds vēl atceras 1816. gadu?

Man laikam ir nepareizā attieksme, ka rudeni un ziemu vajag pārdzīvot, bet tā tas tiešām būtu izniekots laiks. Bet kā dzīvot un izdzīvot uz pilnu klapi, ne tikai pārdzīvot?
Vienalga, blond vislabāk par to visu uzrakstīja.

Skaņas celiņš.

Piektdienvakar, iespējams, bija pēdējā reize šogad, kad minos uz Siguldu. Tik silts un kā man patīk tāds mitrs gaiss.. Pie Garkalnes panāca traktors ar piekabi un bākuguni (!), iesēdos tam astē un tālāk gāja tā pavisam viegli ar tieši 45 km/h. Galvenais ir nebraukt pa vidu, bet gan sānā aiz riepas (ja uz ceļa kaut kas būs izkritis, tam pāri taču nebrauks, bet gan izlaidīs pa vidu), un ievērot saprātīgu distanci. Iedomājos, ka būtu forši šitā ātri līdz pat Sēnītei. Kad pie Sēnītes tas tiešām ieslēdza pagriezienu, es dabūju mācību – vienmēr vajag vēlēties maksimumu!
Piestāju malā, lai palaistu garām satiksmi, un izrādījās, ka tieši aiz manis brauca ātrā palīdzība, tā ka par visu bija padomāts.

Sestdien pirmo un varbūt pēdējo reizi šogad nobraucu lejup pa pilsētas trasi un tad bez steigas aizbraucu gar Gauju uz Līgatnes pusi. Vienmēr tik viegla sajūta, pārkāpjot uz MTB, it kā tas pats ietu uz priekšu un atrastu pareizākās trajektorijas, man tikai jābūt kā balastam. Līdz Līgatnei gan netiku, evakuējos uz lielceļu dažus metrus pirms novada robežas. Man vairs vienkārši negribējās – apēdu biezpiena sieriņu un pagriezos atpakaļ. Toties uzzināju, ka tur pie Nurmižiem ir tādas pļavas! Vairākas reizes vienkārši stāvēju un skatījos uz pļavām. Pie Siguldas nekur nav tādu plašu un līdzenu pļavu, lauki kaut kur ir, bet meh. Man pietrūkst pļavu!

Atpakaļ uz Rīgu gan braucu ar mašīnu, šodien pārāk tumšs un slapjš, un man patīk braukt ar mašīnu, kad līst vai snieg. Protams, pa tumsu tāpat nav forši, bet citādi ir tāda sajūta, ka atrodos pats savā kosmosa kuģī – tepat aiz dažiem milimetriem ir nedraudzīga vide, taču klāt tā netiek.
Savs atmosfērs.
Savs muzīks.
Savs mērķis.

Šodien bija Vienības velobrauciens, kurā man vairs neļauj piedalīties ticība, tā vietā nolēmu izbraukt pa MTB trasi, kad visi jau būs garām.

Pirmā puse bija vienkārši ārprāts.
Otrais kilometrs – Kaķīškalns, stāv ātrās palīdzības mašīna, ārsts saķēris galvu (pacienta galvu).
Dažus kilometrus tālāk izlaidu cilpu, izbraucot pa īsāku ceļu un tad stāvēju, gaidīju rindas beigas. Plakana vieta, kur grants ceļš satiekas ar asfaltu, nekā tur nav, neliels ātrums, bet viens paņem un uzmet kūleni. Vienkārši. Tā.
Pēc tam braucu pašās, pašās beigās, un redzēju, kā priekšā braucošie saskrienas uz līdzenas vietas. Divreiz. Dažādi braucēji. Kur tur vispār kaut kur vēl jāsteidzas?
Un tā cūkošanās.. Es saprotu, ka ūdens pudeles var izkrist. Bet ne jau desmit pudeles pie pirmajām bedrēm! Un želeju iepakojumu, vē.. Kā viņi domā, kas to savāks?

Tālāk ar kritušajiem gan vairs nebija tik traki vai arī es to vairs neredzēju. Izlaižot pavisam garlaicīgās vietas un turoties pa gabalu no šosejas (kurš MTB vispār dzen pa šoseju..), uz saviem 40 km atdevu vienu kameru, salīmēju vienu riepu, salaboju vienu sēdekli un piedalījos arī ķēdes labošanā, nedaudz papļāpāju, nedaudz uzmundrināju. Ar pazudušu ekscentra galu un nobeigušos gultni gan neko nevarēju līdzēt.

Vēl man bija jāatrisina zaļā mistērija, taču to es nespēju. Viss ir matrikss.

Misija noslēgusies, RASA, LAASE un vēl viena mantiņa beidzot ir mājās! Tas prasīja trīs šerpas, trīs stundas un vienu arboristu, lai trīs kastītes noceltu zemē no trim milzu apsēm, katra savā kokā.
Tagad vēl vajadzētu analizēt datus, izdarīt secinājumus, beeeeeeeeeeeeeeeet..

Taču kāds rīts!
Jūs vispār redzējāt?
Zilas debesis, saule, nekāds vējš, tāds miers, migla, mežs un ceļš!
SUCH WOW! MANY BEAUTIFUL!
Skaicka nevienam nebija lustes celties tik nejēdzīgā agrumā, kādu sarunāju, (es skatos uz tevi, murxxe), taču bija skaisti. Tas ceļš starp Suntažiem, Ķeipeni un Taureni vispār ir ļoti foršiņš – labs asfalts, viens līkums pēc otra, kalni un lejas, plaši skati un augsti sili. Un mežs – tāds kluss, rāms, ar garāmlidojošām dzērvēm. Nēnu vienkārši skaisti, ja!

Kad pārējie aizbrauca, vēl izdomāju iet bekot, iebridu mežā, gāju taisni, taču pēc 15 minūtēm iznācu ārā turpat, kur biju sākumā, neko nesapratu, sagribējās ēst, sapratu, ka tā ir zīme un devos prom arī es. Pa ceļam vēl iebraucu StarSpace observatorijā, lai atdotu viņu kosmisko staru detektoru, lai kāds skolēns varētu uzrakstīt ZPD vai es nez. Tur šodien ir stārpārtijs #12, taču to gan izlaidīšu, piedodiet.

Ko tagad lai vēl tādu sadara, kad šis pabeigts?

Vakar anesteziologs pēc grūtas nakts stāstīja, kā pie viņiem slimnīcā ir – "šai pusē palātās mums ir spice girls, bet tai – spice boys". Nupat ieveda divus jauniņos ļoti smagā stāvoklī, nav ne jausmas, vai viņi izvilks. Protams, vienmēr dara visu, kas iespējams, taču reizēm neko daudz nevar darīt. Dažreiz viņiem nākas pat diezgan brutāli ņemt pie dziesmas aiz durvīm līgojošos līdzjutējus, lai uzzinātu, ko tieši reanimācijā ievestais ir lietojis, jo ārstiem jāzina pilnīgi precīzi, kas izraisījis tādas sekas, lai varētu precīzi ārstēt, uz dullo nevar, vispārīgi nevar. Var to, protams, tīri tehniski uzzināt, veicot spektroskopiju un kā tur, taču tas viss prasa laiku, kura nav. Vismaz dažreiz ārstiem pasaka, kas ir lietots, dažreiz pat parāda un iedod.

Problēma ir tā, ka tās vairs nav nekādas dabīgās zālītes kā kādreiz, bet vienkārši kaut kas apsmidzināts. Ar jebko. Viņi esot pārbaudījuši, ka sastāvā ir bijusi pat žurku inde.

Tas, vai pēc atgriešanās garšvielu cienītājs būs dārzenis vai nē, katrs ir individuāls gadījums. Esot pat sastapts kadrs, kurš bijis pie viņiem trīsreiz vienā nedēļā – kā pēc grafika pirmdien, trešdien un piektdien. Runājuši, ka bez maz vai vērts ņemt mietu, ja jau.

Laika vienmēr nav. Kaut vai tādēļ, ka rindā var gaidīt kāds cits (es teiktu – normāls cilvēks), kam var būt vajadzīga steidzama palīdzība, taču ārstu ir tik, cik ir. Dažreiz arī pašus ārstus kritiskos brīžos var noņemt no trases – ir gadījumi, kad operācijas laikā gar zemi ir kāda māsiņa, anesteziologs vai ķirurgs – pēkšņi apendicīts, sirds vai vēl kas.

Pamazām kļūst labāk – vecāki cīnās pret, citi aktīvisti. Stāstīja par gadījumu, kad ugunsdzēsēji atbrauc uz izsaukumu, apskatās, nosaka, ka labi vien ir, un ļauj, lai bodīte nodeg – laukuma malā, neko un nevienu tur neapdraud. Vainīga ir valdība, kas sākumā to visu atļāva darīt legāli.

Reizēm ir vasaras, kad vispār netieku pie peldēšanās, un tad ir tādas vasaras, kad viss iepriekšējais tiek kompensēts. Šogad jau maijā bija skaidrs, ka esmu peldējies miljons reižu vairāk kā pagājušajā gadā kopā, un tagad šajā siltajā laikā ar to tiek beigta katra diena (kad neesmu Rīgā).

Parasti ap deviņiem vakarā dodos uz mazapmeklētu mežezeru, kur pa ceļam no ceļa līdz "pludmalei" ir mellenes, zilenes un vēlāk būs brūklenes un dzērvenes. Parasti tur nevienu pašu nesatieku. Tā kā dienas tomēr saraujas, tad tas sanāk nu jau mazliet pēc saulrieta.

Es uz turieni parasti dodos viens, jo tie, kurus aicinu piebiedroties, parasti nevar, netiek, negrib, nav tuvumā, nav nomodā vai vēl kaut kur, bet man žēl, ka viņi palaiž garām tādu ūdeni! Vispār vienu mani uz turieni negrib laist, bet, nu, tad jau vispār nekā.

Ezera vienā malā ir kaut kāda veikošanas iestāde, tāpēc pie divām vietām, kur publiski var tikt pie ūdens, ir saliktas bojas, ap kurām riņķoju, vismaz kaut kāds orientieris virzienam un attālumiem. Nekāds labais peldētājs gan nejūtos, taču pēdējās reizēs ir sajūta, ka varētu pārpeldēt pāri ezeram. Es gan to nedarīšu, jo viens, un ja nu piekūstu vidū, un kā atpakaļ, un vispār tas būtu muļķīgs veids, kā atrast galu, ja to tomēr nevaru. Taču agrāk es piekusu daudz ātrāk, tagad varu peldēt krietni ilgāk, līdz sāk sajusties nogurums. Kad tas notiek, sāk zust ritms. Kad zūd ritms, sāk krāties panika. Kad sakrājas panika, tad jābūt tuvu krastam.

Šodien pirmoreiz pamēģināju peldēt kraulā uz muguras, labi, ka neviens neredzēja, bet gan jau. Citādi es māku tikai brasā. Vēl pārbaudīju, ka, peldot uz muguras, visu laiku jākustina kājas, citādi grimstu. Varbūt jāsāk ēst burgerus un krāt labumus..

Varbūt mani ietekmē siltais ūdens – varbūt tāpēc tagad jūtos labāk un varu plunčāties ilgāk. Vakar tas bija tiiiik silts, šodien mazliet vēsāks, bet tāpat. Man liekas, ka šodien tur peldējās daudz vairāk, tāpēc to samaisīja, bet vakar neviens ilgi nebija kulstījis ūdeni, tāpēc tas bija tik silts. Kā jau mežezerā, tam ir tumšs ūdens, kas saulē labi sasilst, vakar bija tik silts kā vannā. Tas nav tikai izteiciens, ūdens bija tik silts, ka to vispār nejūt, tikai jāpeld pa virsu un vienreiz pa to pašu trajektoriju. Apakšā gan bija ļoti auksts, ja nolaiž rokas, tad uzreiz jūt pamatīgu aukstumu. Bet rokas nekad nevajag nolaist.

NEKAD NEVAJAG NOLAIST ROKAS!

Labi, es eju gulēt. Arlabunkati.

Es neesmu pozitivusā, te ir tik foršīīī!!11

Eksperimenta nolūkos pa nakti atstāju ārā kameru, un noskaidroju, ka pie mums arī pa kluso izmanto GRADus.

(Ekspozīcijas ilgums gan četras sekundes.)
Labajā pusē ir noktilucentie (sudrabainie) mākoņi. Te tas pats animācijas veidā.

Šonedēļ katru dienu saprātīgajā laikā ir apmācies, auksts, vējains un parasti arī lietains, bet katru dienu, vakaram tuvojoties, mākoņi tiek aizpūsti, pats vējš norimstas, un ir pavisam mierīgs un saulains. Tad var vēlreiz iziet ārā, bet tagad lai pavisam neko prātīgu nedarītu, līdz saule aizlīd aiz horizonta un kļūst nejauki vēss.