Veeeeetra

2014. gada 13. decembris, 6:27 pm, atsauksmēm

Atmosfēras spiediens (7 dienas)

Šoreiz es pat biju gatavs! Man bija gan klasisks radio ar baterijām, gan uzlādēti akumulatori prožektoram, kompim un mobilajam internetam! Tomēr, neskatoties uz draudīgi sasolītajiem 25-35 m/s, šai pusē nekas tāds īpašs, par laimi, nav atgadījies. Vējš no rīta pamodināja, taču apkārt nevienu lūstošu koku tā arī nedzirdēju. Vakarā sasnigušais sniegs no rīta jau bija izgaisis, atstājot lāmas.

Tagad vakarā (nu, trijos..) izgāju ārā salasīt dažas aizpūstās lietas un pagalmā sakritušos zarus, kuru gan tik daudz kā nekad, un, kamēr rosījos, vējš no "baisi pūš" nokritās līdz "viss kluss un mierīgs". Vienīgais, kā līdz šim esmu izmantojis sniega lāpstu, – šodien ar to izsmēlu peļķi. Toties ar parasto lāpstu vēl var darboties pa dārzu. :|

Paštaisītas galvassāpes

2014. gada 20. oktobris, 7:29 pm, 7 atsauksmes / atsauksmēm

Vakar mani un vēl dažus ieslēdza istabā aiz septiņām atslēgām un lika stundas laikā tikt no tās ārā. (Tā bija spēle.) Pirms tam atņēma telefonus, lai neienāktu prātā gūglēt padomus un pašiem būtu jātiek galā, mēs, savukārt, pagrābām īrisus, jo košļāšana stimulējot domāšanu, lai paši varētu tikt galā. Vispār tas tiešām bija interesanti. Tur kaut kur ir noslēptas, iebāztas vai ieslēgtas visas atslēgas, norādes uz tām ir visur apkārt vai mazliet dziļāk, ir jāatrisina visi sarežģījumi un jātiek brīvībā 60 minūšu laikā. Mēs TO paveicām 59 minūtēs..

Pēc tam ar svešu māsu gājām cauri centram uz savām pusēm, runājām par siltajām zemēm, jauno pasauli, un mirkli pirms viņa teica kaut ko par vietējo tipisko rudeni (lija un sala), es tieši iedomājos, ka, re, tāds pats droši vien būs arī Ziemsvētkos – spīdīgas lampiņas, spīdīgas ielas, slapjš, tumšs un ne īsti silts, ne īsti auksts.

Kad kāds saka, ka rudens ir jauks, jo lapas krāsainas un vispār, tad es vienmēr iedomājos rudeni ar tieši šādiem laikapstākļiem – tādiem, ka negribas iet ārā. Savukārt, krāsainās lapas ir tikai īsu brīdi, pāris nedēļu laikā koki no zaļiem kļūst pliki, un tas ir uz daudziem mēnešiem! Vispār tas ir šausmīgi drūmi, ja mazliet iedziļinās, jo kokiem lapas nodzeltē un nokrīt ne aukstuma, bet vienkārši gaismas trūkuma dēļ. Ja notiks kāds pamatīgs vulkāna izvirdums un Saules gaismas kļūs mazāk, būs tieši tāds pats rezultāts – viss nobeigsies, nesagaidot ziemu. Vai kāds vēl atceras 1816. gadu?

Man laikam ir nepareizā attieksme, ka rudeni un ziemu vajag pārdzīvot, bet tā tas tiešām būtu izniekots laiks. Bet kā dzīvot un izdzīvot uz pilnu klapi, ne tikai pārdzīvot?
Vienalga, [info]blond vislabāk par to visu uzrakstīja.

Skaņas celiņš.

Ierobežots daudzums

2014. gada 12. oktobris, 9:43 pm, atsauksmēm

Adam Kofort: Laugh-Out-Loud Cats #958

Piektdienvakar, iespējams, bija pēdējā reize šogad, kad minos uz Siguldu. Tik silts un kā man patīk tāds mitrs gaiss.. Pie Garkalnes panāca traktors ar piekabi un bākuguni (!), iesēdos tam astē un tālāk gāja tā pavisam viegli ar tieši 45 km/h. Galvenais ir nebraukt pa vidu, bet gan sānā aiz riepas (ja uz ceļa kaut kas būs izkritis, tam pāri taču nebrauks, bet gan izlaidīs pa vidu), un ievērot saprātīgu distanci. Iedomājos, ka būtu forši šitā ātri līdz pat Sēnītei. Kad pie Sēnītes tas tiešām ieslēdza pagriezienu, es dabūju mācību – vienmēr vajag vēlēties maksimumu!
Piestāju malā, lai palaistu garām satiksmi, un izrādījās, ka tieši aiz manis brauca ātrā palīdzība, tā ka par visu bija padomāts.

Sestdien pirmo un varbūt pēdējo reizi šogad nobraucu lejup pa pilsētas trasi un tad bez steigas aizbraucu gar Gauju uz Līgatnes pusi. Vienmēr tik viegla sajūta, pārkāpjot uz MTB, it kā tas pats ietu uz priekšu un atrastu pareizākās trajektorijas, man tikai jābūt kā balastam. Līdz Līgatnei gan netiku, evakuējos uz lielceļu dažus metrus pirms novada robežas. Man vairs vienkārši negribējās – apēdu biezpiena sieriņu un pagriezos atpakaļ. Toties uzzināju, ka tur pie Nurmižiem ir tādas pļavas! Vairākas reizes vienkārši stāvēju un skatījos uz pļavām. Pie Siguldas nekur nav tādu plašu un līdzenu pļavu, lauki kaut kur ir, bet meh. Man pietrūkst pļavu!

Atpakaļ uz Rīgu gan braucu ar mašīnu, šodien pārāk tumšs un slapjš, un man patīk braukt ar mašīnu, kad līst vai snieg. Protams, pa tumsu tāpat nav forši, bet citādi ir tāda sajūta, ka atrodos pats savā kosmosa kuģī – tepat aiz dažiem milimetriem ir nedraudzīga vide, taču klāt tā netiek.
Savs atmosfērs.
Savs muzīks.
Savs mērķis.

Sveiki, čupiņas.

2014. gada 7. septembris, 11:26 pm, atsauksmēm

Šodien bija Vienības velobrauciens, kurā man vairs neļauj piedalīties ticība, tā vietā nolēmu izbraukt pa MTB trasi, kad visi jau būs garām.

Pirmā puse bija vienkārši ārprāts.
Otrais kilometrs – Kaķīškalns, stāv ātrās palīdzības mašīna, ārsts saķēris galvu (pacienta galvu).
Dažus kilometrus tālāk izlaidu cilpu, izbraucot pa īsāku ceļu un tad stāvēju, gaidīju rindas beigas. Plakana vieta, kur grants ceļš satiekas ar asfaltu, nekā tur nav, neliels ātrums, bet viens paņem un uzmet kūleni. Vienkārši. Tā.
Pēc tam braucu pašās, pašās beigās, un redzēju, kā priekšā braucošie saskrienas uz līdzenas vietas. Divreiz. Dažādi braucēji. Kur tur vispār kaut kur vēl jāsteidzas?
Un tā cūkošanās.. Es saprotu, ka ūdens pudeles var izkrist. Bet ne jau desmit pudeles pie pirmajām bedrēm! Un želeju iepakojumu, vē.. Kā viņi domā, kas to savāks?

Tālāk ar kritušajiem gan vairs nebija tik traki vai arī es to vairs neredzēju. Izlaižot pavisam garlaicīgās vietas un turoties pa gabalu no šosejas (kurš MTB vispār dzen pa šoseju..), uz saviem 40 km atdevu vienu kameru, salīmēju vienu riepu, salaboju vienu sēdekli un piedalījos arī ķēdes labošanā, nedaudz papļāpāju, nedaudz uzmundrināju. Ar pazudušu ekscentra galu un nobeigušos gultni gan neko nevarēju līdzēt.

Vēl man bija jāatrisina zaļā mistērija, taču to es nespēju. Viss ir matrikss.

Zaļš, vienkārši zaļš

LAASE-3: T+145 stundas

2014. gada 6. septembris, 4:18 pm, 1 atsauksme / atsauksmēm

Misija noslēgusies, RASA, LAASE un vēl viena mantiņa beidzot ir mājās! Tas prasīja trīs šerpas, trīs stundas un vienu arboristu, lai trīs kastītes noceltu zemē no trim milzu apsēm, katra savā kokā.
Tagad vēl vajadzētu analizēt datus, izdarīt secinājumus, beeeeeeeeeeeeeeeet..

Taču kāds rīts!
Jūs vispār redzējāt?
Zilas debesis, saule, nekāds vējš, tāds miers, migla, mežs un ceļš!
SUCH WOW! MANY BEAUTIFUL!
Skaicka nevienam nebija lustes celties tik nejēdzīgā agrumā, kādu sarunāju, (es skatos uz tevi, [info]murxxe), taču bija skaisti. Tas ceļš starp Suntažiem, Ķeipeni un Taureni vispār ir ļoti foršiņš – labs asfalts, viens līkums pēc otra, kalni un lejas, plaši skati un augsti sili. Un mežs – tāds kluss, rāms, ar garāmlidojošām dzērvēm. Nēnu vienkārši skaisti, ja!

Kad pārējie aizbrauca, vēl izdomāju iet bekot, iebridu mežā, gāju taisni, taču pēc 15 minūtēm iznācu ārā turpat, kur biju sākumā, neko nesapratu, sagribējās ēst, sapratu, ka tā ir zīme un devos prom arī es. Pa ceļam vēl iebraucu StarSpace observatorijā, lai atdotu viņu kosmisko staru detektoru, lai kāds skolēns varētu uzrakstīt ZPD vai es nez. Tur šodien ir stārpārtijs #12, taču to gan izlaidīšu, piedodiet.

Ko tagad lai vēl tādu sadara, kad šis pabeigts?

Sērijā "Tas uz tevi neattiecas"

2014. gada 24. augusts, 9:33 pm, 5 atsauksmes / atsauksmēm

Vakar anesteziologs pēc grūtas nakts stāstīja, kā pie viņiem slimnīcā ir – "šai pusē palātās mums ir spice girls, bet tai – spice boys". Nupat ieveda divus jauniņos ļoti smagā stāvoklī, nav ne jausmas, vai viņi izvilks. Protams, vienmēr dara visu, kas iespējams, taču reizēm neko daudz nevar darīt. Dažreiz viņiem nākas pat diezgan brutāli ņemt pie dziesmas aiz durvīm līgojošos līdzjutējus, lai uzzinātu, ko tieši reanimācijā ievestais ir lietojis, jo ārstiem jāzina pilnīgi precīzi, kas izraisījis tādas sekas, lai varētu precīzi ārstēt, uz dullo nevar, vispārīgi nevar. Var to, protams, tīri tehniski uzzināt, veicot spektroskopiju un kā tur, taču tas viss prasa laiku, kura nav. Vismaz dažreiz ārstiem pasaka, kas ir lietots, dažreiz pat parāda un iedod.

Problēma ir tā, ka tās vairs nav nekādas dabīgās zālītes kā kādreiz, bet vienkārši kaut kas apsmidzināts. Ar jebko. Viņi esot pārbaudījuši, ka sastāvā ir bijusi pat žurku inde.

Tas, vai pēc atgriešanās garšvielu cienītājs būs dārzenis vai nē, katrs ir individuāls gadījums. Esot pat sastapts kadrs, kurš bijis pie viņiem trīsreiz vienā nedēļā – kā pēc grafika pirmdien, trešdien un piektdien. Runājuši, ka bez maz vai vērts ņemt mietu, ja jau.

Laika vienmēr nav. Kaut vai tādēļ, ka rindā var gaidīt kāds cits (es teiktu – normāls cilvēks), kam var būt vajadzīga steidzama palīdzība, taču ārstu ir tik, cik ir. Dažreiz arī pašus ārstus kritiskos brīžos var noņemt no trases – ir gadījumi, kad operācijas laikā gar zemi ir kāda māsiņa, anesteziologs vai ķirurgs – pēkšņi apendicīts, sirds vai vēl kas.

Pamazām kļūst labāk – vecāki cīnās pret, citi aktīvisti. Stāstīja par gadījumu, kad ugunsdzēsēji atbrauc uz izsaukumu, apskatās, nosaka, ka labi vien ir, un ļauj, lai bodīte nodeg – laukuma malā, neko un nevienu tur neapdraud. Vainīga ir valdība, kas sākumā to visu atļāva darīt legāli.

Vakars konkrēti uz ezera

2014. gada 28. jūlijs, 1:13 am, 3 atsauksmes / atsauksmēm

Reizēm ir vasaras, kad vispār netieku pie peldēšanās, un tad ir tādas vasaras, kad viss iepriekšējais tiek kompensēts. Šogad jau maijā bija skaidrs, ka esmu peldējies miljons reižu vairāk kā pagājušajā gadā kopā, un tagad šajā siltajā laikā ar to tiek beigta katra diena (kad neesmu Rīgā).

Parasti ap deviņiem vakarā dodos uz mazapmeklētu mežezeru, kur pa ceļam no ceļa līdz "pludmalei" ir mellenes, zilenes un vēlāk būs brūklenes un dzērvenes. Parasti tur nevienu pašu nesatieku. Tā kā dienas tomēr saraujas, tad tas sanāk nu jau mazliet pēc saulrieta.

Ezers :)

Es uz turieni parasti dodos viens, jo tie, kurus aicinu piebiedroties, parasti nevar, netiek, negrib, nav tuvumā, nav nomodā vai vēl kaut kur, bet man žēl, ka viņi palaiž garām tādu ūdeni! Vispār vienu mani uz turieni negrib laist, bet, nu, tad jau vispār nekā.

Ezera vienā malā ir kaut kāda veikošanas iestāde, tāpēc pie divām vietām, kur publiski var tikt pie ūdens, ir saliktas bojas, ap kurām riņķoju, vismaz kaut kāds orientieris virzienam un attālumiem. Nekāds labais peldētājs gan nejūtos, taču pēdējās reizēs ir sajūta, ka varētu pārpeldēt pāri ezeram. Es gan to nedarīšu, jo viens, un ja nu piekūstu vidū, un kā atpakaļ, un vispār tas būtu muļķīgs veids, kā atrast galu, ja to tomēr nevaru. Taču agrāk es piekusu daudz ātrāk, tagad varu peldēt krietni ilgāk, līdz sāk sajusties nogurums. Kad tas notiek, sāk zust ritms. Kad zūd ritms, sāk krāties panika. Kad sakrājas panika, tad jābūt tuvu krastam.

Šodien pirmoreiz pamēģināju peldēt kraulā uz muguras, labi, ka neviens neredzēja, bet gan jau. Citādi es māku tikai brasā. Vēl pārbaudīju, ka, peldot uz muguras, visu laiku jākustina kājas, citādi grimstu. Varbūt jāsāk ēst burgerus un krāt labumus..

Varbūt mani ietekmē siltais ūdens – varbūt tāpēc tagad jūtos labāk un varu plunčāties ilgāk. Vakar tas bija tiiiik silts, šodien mazliet vēsāks, bet tāpat. Man liekas, ka šodien tur peldējās daudz vairāk, tāpēc to samaisīja, bet vakar neviens ilgi nebija kulstījis ūdeni, tāpēc tas bija tik silts. Kā jau mežezerā, tam ir tumšs ūdens, kas saulē labi sasilst, vakar bija tik silts kā vannā. Tas nav tikai izteiciens, ūdens bija tik silts, ka to vispār nejūt, tikai jāpeld pa virsu un vienreiz pa to pašu trajektoriju. Apakšā gan bija ļoti auksts, ja nolaiž rokas, tad uzreiz jūt pamatīgu aukstumu. Bet rokas nekad nevajag nolaist.

NEKAD NEVAJAG NOLAIST ROKAS!

Labi, es eju gulēt. Arlabunkati.

Pārskatīts pārsteigums

2014. gada 20. jūlijs, 12:21 am, 3 atsauksmes / atsauksmēm

Es neesmu pozitivusā, te ir tik foršīīī!!11

Eksperimenta nolūkos pa nakti atstāju ārā kameru, un noskaidroju, ka pie mums arī pa kluso izmanto GRADus.

Uzlidojums

(Ekspozīcijas ilgums gan četras sekundes.)
Labajā pusē ir noktilucentie (sudrabainie) mākoņi. Te tas pats animācijas veidā.

Iesildīšanās, pārtraukums, atsildīšanās

2014. gada 13. jūlijs, 11:10 pm, atsauksmēm



Sīkums, bet svarīgi

2014. gada 27. jūnijs, 10:53 pm, atsauksmēm

Šonedēļ katru dienu saprātīgajā laikā ir apmācies, auksts, vējains un parasti arī lietains, bet katru dienu, vakaram tuvojoties, mākoņi tiek aizpūsti, pats vējš norimstas, un ir pavisam mierīgs un saulains. Tad var vēlreiz iziet ārā, bet tagad lai pavisam neko prātīgu nedarītu, līdz saule aizlīd aiz horizonta un kļūst nejauki vēss.

Jaunums!

2014. gada 24. maijs, 11:05 pm, 2 atsauksmes / atsauksmēm

Šodien pirmoreiz:

  1. Redzēju dzeguzi
  2. Piedalījos EP vēlēšanās
  3. Peldējos maijā

Grafiks tāds, ka visu dienu pļāvu. Kā sāku septiņos (pēc dzeguzes), tā beidzu septiņos (pirms peldes). Meh, piekusums.
Dzeguze te kūko katru dienu visu dienu un arī pašlaik, taču šorīt tā uz brīdi atlidoja līdz pat mājai un pazīmējās. Izrādījās tāds necila paskata strazda izmēra putns, tikai kaut kā tā savādi šūpojas kūkojot.
Ūdens ezerā bija silts. Biju gatavs to pataustīt un doties prom, taču bija silts un jauks arī desmitos vakarā pēc pamatīgā gāziena. A++ peldēšu vēl! (Pagājušajā vasarā vispār nepeldējos.)
Dzert gan visu dienu gribas kā sursuram. :]

Laikam sava cilpa

2014. gada 26. aprīlis, 11:58 pm, 2 atsauksmes / atsauksmēm

Vakar izdomāju šorīt celties tā agrāk, lai padarbotos pa āru un dārzu, tāpēc telefonā uzliku modinātāju uz septiņiem, telefonā uzliku modinātāju uz septiņiem divreiz plusmīnus dažas minūtes, jo ar vienu parasti nepietiek. Tā nu šorīt tas noskan, ceļos, taisos, dodos, kaķis arī saņēmies iziet apgaitā, ārā tik jauks un svaigs, saule nupat uzlēkusi, putniņi čivina, neviena nekur nav, viss, kas redzams, ir tikai man. Naktī bijusi salna, taču nav paņēmies līdzi fotoaparāts. Kad darāmais sāk beigties, taisos doties iekšā un tad.. ē.. tad.. ē.. tad.. ē.. sāk zvanīt modinātājs, jo pulkstenis rāda septiņi.

Tad gan es sapratu, kāpēc saule izskatījās nupat pamodusies.

Pēc pagājušajām brīvdienām visu nedēļu domāju par skrituļdēli – būtu forši, ja man tāds būtu, jo pie mājas vēl ir gluds asfalts ar garu slīpumu, pa to uz leju diez vai saņemtos, bet augšup slalomā gan varētu patrenēties. Man kādreiz bija, vai tas vēl ir, vai tagad jau sen kā utilizēts.. Nedaudz izrakņāju garāžu un – jooooooooou – atradu!
Bet!
Ritenīšu gumija ir vvz no kā taisīta, tā ir kļuvusi balta un neeksistējoša – tiklīdz pieskaras, tā sabirzt putekļos. Diemžēl ikspadsmit gadus neizturēja.
Bet!
11. maijā Lorupes gravā būs kaut kādas longbordistu sacensības, un lasīju, ka viņiem esot kaut kāds sakars ar RIPO skeitu reinkarnēšanu, tāpēc ceru atcerēties un aizbraukt parunāties, varbūt man vēl ir kādas cerības.

Šovakar, izmantojot matemātiku un GPS, lai ir precizitāte līdz sekundei, kā pro ar (gandrīz) pirmo piegājienu noķēru Iridium sauleszaķīti, kā jau pirms nedēļas nolēmu. Nākamreiz pacentīšos piedomāt pie kompozīcijas, kvalitātes nšit.

Rīt jau būs vakar

2014. gada 22. aprīlis, 10:06 pm, 4 atsauksmes / atsauksmēm

Pušķīši

Brīvdienas bija tik vienmērīgas un skaidras, ka sanāca pavisam rāmi no rīta pamosties (esmu pārvācies uz gulēšanu verandā – jau aprīlī!), līdz normālam laikam padarboties pie kompja, pusdienlaikā iet ārā paskatīties un nofotografēt Sauli, tad padarboties ap māju un pa dārzu. Kopumā neko daudz neiestādīju, taču pietiekami daudz pārstādīju. Vismaz nevienu bieti neiestādīju, bet nu tikai 150 km, ko tur daudz.

_ kaut kad ierosināja, ka man vajadzētu pamēģināt izveidot Saules analemmu, tad nu beidzot par to atcerējos, pat pamēģināju iesākt ar pirmo kadru, taču sapratu, ka ar manu aprīkojumu to visdrīzāk nemaz nevar un ir nepieciešama platāka lēca – jau tagad pusdienlaikā kadrā knapi varu dabūt gan Sauli, gan zemi, tad vēlāk ap Līgo diez vai vairs sanāks. Turklāt tam vajag gadu ilgu pacietību un tikpat ilgi netrīcošu roku, tā ka..

Pa to laiku, kad vakars pienācis, var iet ārā vēlreiz nofotografēt rietošo Sauli, atpakaļ iekšā noskatīties atlikušo Panorāmu, iekārtoties ērtāk, lai noskatītos filmu, un pēc tās atkal doties ārā mierā un klusumā papētīt jumu. Vienubrīd gan kaut kur netālu satraucoši un satraukti sāka bļaustīties lapsēni, taču viņi ātri nomierinājās, un es tāpat.

Marss atkal ir redzams. Tā liekas, ka Jupiters ir tur augšā visu laiku, tāpēc pie tā pavisam pierod, lai gan tas ir tikai pusgadu, taču Marss liekas tāds – nupat tikai bija un vairs atkal nav, taču tagad ir, un tāpēc nopētīju kārtīgi. Katru reizi ir tāds mazs pārsteigums, ka tik tālu prom tukšumā ir divreiz mazāka planēta par mūsējo, kas no šejienes ir mazs, sarkanīgs punktiņš, taču, ja labi ieskatās, uz tās var redzēt "kaut ko" un pat polāro ledus cepuri. Saturns arī beidzot kļūst redzams, vēl pavisam zemu un tikai ap vieniem naktī, bet ir.

Sen nebiju skatījies filmas, taču šoreiz pieturējos pie rituāla pa vienai katru vakaru un man bija "Frequently asked questions about time travel", "Stranger than fiction", "Sunshine", "Sunshine cleaning" (pēdējās ir tikai sakritība un "Little Miss Sunshine" nebūs). Pēc tam savādāki sapņi gandrīz vai garantēti.

Vienu vakaru gan filmas skatīšanās uz dažām minūtēm tika pārtraukta, lai izšautu ārā noķert Iridium satelīta uzliesmojumu. Katru vakaru tādi ir vairāki, bet es kaut kā vienmēr palaidu garām vai biju aiz mākoņiem, taču tas tāds tīri foršs skats, kā kāda "zvaigznīte" sāk kustēties, iedegas spoža, spoža un tad atkal ātri nodziest. Kādreiz nofotografēšu. Nākamreiz (piemērots laiks visam).

Un tad man ienāca prātā doma. Kāpēc kino rāda tikai jaunās filmas? Vienu un to pašu uz sešām nedēļām katru vakaru, bet nekad nekur neviens nerāda normālas senākas filmas. Es pat ne par vecu klasiku, uz ko pavilktos hipsteri, bet arī pirms 2-15 gadiem taču bija labas filmas, kuras reizēm būtu interesanti noskatīties pirmo vai otro reizi, bet nekā! Varētu ko tādu rādīt kino, piemēram, vienu vai divus vakarus nedēļā vienu vai divas nedēļas. Bet nekā. Brīva vieta biznesam. Vai kādam ar lielu ekrānu mājās pie sienas. (*hint hint*)

Vēl es redzēju, kā uz līdzenas vietas izveidojās virpulis, tāds apmēram 7x2 metri, un pabraukājos ar trīsriteni. Iepriekš jau daži par to bija stāstījuši, tagad pats redzēju un pat iedeva pamēģināt. Tas ir lielais trīsritenis no Trikke.com, un patiesībā kinda cool – man ātri bija skaidrs, kā to dabūt uz priekšu, jo tas darbojas ar līdzīgiem principiem kā skeits (man kādreiz bija oranžs skrituļdēlis, normāls vietējais RIPO, ne tās amerikāņu zemās parodijas, es mācēju ar to braukt pret kalnu..). Īsāk sakot, aizņēmu to ilgāk kā biju domājis, viegli gan tas nav, ar parasto velo ir daudz vieglāk, bet vajag jau arī kaut kādu izaicinājumu – kādu pusstundu ar tādu, un slodzi jūt visur, uz kājām, rokām, pat plaukstās. Gandrīz vai iedomājos, ka varbūt man arī tāds noderētu. Tikai garāmgājēji un braucēji gan aizdomīgi noskatās.

Visā visumā kaut kā tā.

Sabiedriskās attiecības

2013. gada 25. decembris, 11:15 pm, 2 atsauksmes / atsauksmēm

Pirmais svarīgais, par ko parasti iedomājas, kaut kur un kaut kā pakrītot, – vai kāds to redzēja?
Es šodien nožāvos ar velo tieši priekšā mašīnai, tā ka, jā, redzēja gan un labi, par ko arī lielākais pārdzīvojums. :) Cerams, jūtūbē tas neparādīsies. Bet nu tik stulbi – ij ne 100 metrus nebiju paspējis nobraukt kopš mājām, bet tur tāda apmalīte, kur varētu palēkties, vēl nekad tur nebiju mēģinājis palēkties, tagad pamēģināju un uzreiz, bams, asfalts. Iepriekšējā reizē, kad ciešāk samīļoju asfaltu, tiku pie divām šuvēm. Kopš tā laika āda ir uzaudzēta biezāka, un tagad šuves nepieciešamas tikai biksēm, pārējais izdzīvoja un pat neiesāpējās, ja neskaita godu un lepnumu. :/ Tālāk braucu godīgi.

25. decembris neizskatās pēc 25. decembra..

Lai gan labi vējains, tomēr šodien arī tāds neierasti saulains, un jau bija arī saulgrieži, tāpēc nolēmu izmantot dienu, lai savāktu un samainītu fotobundžiņas. Šai sezonā man bija uzstādītas laikam tikai divas vai trīs, un šodien atradu divas. Iespējams, bija arī trešā, bet – toreiz aizmirsu pierakstīt un tagad vienkārši neatceros, vai un kur. Uzliku trīs jaunas – bilde atgādinājumam (trešā ir otrpus ceļam pie pirmā staba).

Skats atpakaļ no lauka tā gala pusstundu vēlāk:

Otrais mīnuss, pirmais balts

2013. gada 9. decembris, 9:26 pm, 1 atsauksme / atsauksmēm

Pieturējos pie plāna un vakar izmetu to pašu 40+ km riņķīti, ko pirms nedēļas. Iepriekš jau zināju, ka būs sniegs, un zināju, ka tas būs tik daudz, ka vēl nebūs par daudz, tāpēc – "!". Brālēns arī šoreiz atteicās pievienoties – aizbrauca atklāt distančslēpošanas sezonu.

Bija savādāk un tīri forši. Jau sākumā sapratu, ka braukt var ātri, bet ne līkumos, ha! Nedaudz pamainīju maršrutu, izlaižot parasto uzbraucienu mazajā Kaķīškalnā, jo tur jau bērni ar ragaviņām un sniega lielgabali, tāpēc negribēju lieki zīmēties.

Braucot ar MTB, jau labu laiku vairs neņemu līdzi aipodšaflu, jo uz šosejas ir boooooring, bet dabā gan visādu skaņu pietiek – dzeņi, sīļi, lielāki dzīvnieki. Šššššžššžžššžžššš sniegs zem riepām, ckckckckckckckckck sniegs pret brillēm, seju un jaku. Ik palaikam tīri normāli sniga.

Ūdens pudele aizsala, un tā paša iemesla dēļ bremzes ik pa brīdim vienkārši nebija.
Braucot cauri Krimuldai, divas stirnas nelielu gabalu paskrēja līdzi kādu trīs metru attālumā.