D#22: diedelandel

27. augusts, 11:13 pm, 7 atsauksmes

Pirmā bilde ir no Google Streetview 2011. gadā, un tajā redzams hortenziju krūms (zaļi baltais vidū). Otrajā – daļa tā krūma 2018. gadā.

Siguldā vēl viens publiskais skvēriņš ir ticis apjozts, lai nozāģētu kokus un sāktu būvēt kārtējo iepirkšanās centru. Piezvanīju vienam, piezvanīju otram, tiku pie "pasūtītāja pārstāvja" un pajautāju, vai drīkstu savākt no būvlaukuma hortenzijas un peonijas, ja reiz tās tāpat tiks likvidētas. Man atļāva. (omgomgomg)

Tādēļ piektdien ātrāk aizšmaucu no darba (priekšniecība saprata), lai mazliet pirms pieciem pēcpusdienā kā Sprīdītis ar lāpstu KĀ BOSS iemaršētu būvlaukumā garām visiem strādniekiem un ekskavatoriem, nevienam neko nesakot, un sāktu rakt. Iepriekš sazvanītais man deva laiku "kamēr tur kāds strādās, līdz kādiem sešiem", taču reāli visi strādnieki notinās īsi pēc pieciem, ko es apzinīgi izlikos nemanām un paliku tur tālajā stūrī kopā ar apsargiem pie izejas. Tāpēc darboties nācās ļoti steidzīgi un nesaudzīgi, turklāt, ņemot vērā, ka viss tur audzis gan jau kādus desmit gadus, peonijas bija ļoti dziļi, bet hortenziju saknes bija ļoti daudz un samudžinātas. Turklāt vēl bija ļoti karsts (pēdējā vasaras diena).

Kaut kad pēc sešiem biju izravējis trīs peonijas un kādu trešdaļu no tā hortenziju krūma. Pēc tam vēl pagāja kādas desmit minūtes, kamēr to visu kaudzi vairākos piegājienos ar nopietnu sejas izteiksmi aizstiepu garām apsargiem un salādēju bagāžniekā. Neviens neko neprasīja, nevienam neko neteicu. Sociālā inženierija, lol, – izturēties tā it kā man tas vienkārši jādara un viss, lai gan reāli es tur, protams, klasificējos zem "nepiederošām personām aizliegts". Nedomāju, ka tas pasūtītāja pārstāvis bija kādam uz leju ko bildis. (Vispār apsvēru kādu pateicību tam pārstāvim, ja viņš tur būtu, jo tās taču ir faking hortenzijas, bet, tik viegli tiekot pie viņa atļaujas, bija skaidrs, ka viņš nezina, ka kādam tā varētu būt liela vērtība.)

Hortenzijas nav nekāda fancy šķirne, tās ir parastas skarainās (Hydrangea paniculata) ar gaišzaļiem ziediem. Bet par brīvu, nav iemesla sūdzēties. Es gribu kaut kur iestādīt arī kādu kokveida hortenziju – tādu, kas no baltas kļūst sarkana.

Kas tur sanāks no peonijām, vēl ir liels jautājums, līdz to stādīšanai vēl netiku (divas dienas mirkt lietū bija par daudz), bet šīs hortenzijas kļuva par dzīvžogu gar vienu malu. Līdzšinējais saulespuķu dzīvžogs nebūs diez ko noderīgs lielāko gada daļu. Stādīju ar lielām atstarpēm, lai pamīšus starpās sastādītu lielās miskantes kā jau pašā sākumā bija plānots. Tās gan vēl jāatrod, jāsastāda un tad laikam dažus gadus jāpagaida, bet reiz būs.

D#21: Bet skābumiņš sirdī paliek

17. augusts, 5:35 pm, 10 atsauksmes

Kaut kad ziemā, slēpojot pa mežu, sapratu, ka gribēšu dārzā iestādīt priedi. Tāpēc, ka man tās patīk – tās nav egles, kas ir "meh, egle", tās nav fancy sudrabegles, tās nav šķidras, sezonālas lapegles, tās nav tāds paknaps kadiķis, tās nav prastas tūjas, tās ir priedes. Priede cēlusies no vārda "pride", tā ir lepna un varena. Šobrīd gan tā kā esmu atteicies no šīs domas, jo, nu, priede ir arī 20 metri uz augšu un tā gluži, protams, arī nevar.

Taču mežs man patīk, tāpēc gribēju to pievilkt tuvāk un sāku veidot dobi ar meža labumiem – mellenēm un brūklenēm – ne ražas vākšanai, neatejot no mājas, bet tīri sajūtai, smukumam un pagaršošanai. Tā kā rododendrs jau ir iestādīts un tam blakus ir arī ērika, tad turpat arī turpināju, jo visiem nepieciešama līdzīgi skāba augsne, kāda sastopama mežā. Sākumā bija doma tikai par mellenēm, taču ieraudzīju, cik smuki zaļas ir brūklenes, un sagribēju arī tās, jo mellenes ir augstākas, turklāt līdz ar ogu nogatavināšanu tās nomet lapas, taču brūklenēm ir gan koši sarkanas ogas, kas var būt lielos ķekaros, gan joprojām tumši un izcili zaļas lapas un tās arī ir zemākas, tā ka – skaists paklājs.

Tur gan jāņem vērā daži kompromisi, jo rododendram labāk patīk ēna, pārējiem gribas arī sauli, un tāpēc tas viss lielākoties atradīsies ābeles ēnā (bet ne zem tās), taču kaut cik arī saule tiks klāt.

Cik atceros, kaut kad vectētiņš arī eksperimentēja ar līdzīgu ideju, tikai viņš laikam izvēlējās domesticēt dzērvenes – dārzā bija uztaisīts mazs purviņš. Es gan neatceros, kādas bija sekmes, taču līdz mūsdienām tai vietā vairs nekā nav.

Rododendru stādīju tam paredzētā pirktā substrātā, jo tāda bija, taču pārējam tagad mēģināju simulēt meža augsni pats – izraktajā bedrē jaucu kopā smilšainu dārza augsni, rupju priežu mulču, smalku priežu mizu mulču (pārdeva kā humusu), šķeldu, ko savācu no liepas celma frēzēšanas, lai būtu trūdvielas, un skābo kūdru (pH ~3.2). Attiecības nezinu, maisīju uz sajūtām, vajadzētu būt pietiekami līdzīgai konsistencei. Ja nu kāds to grib atkārtot un ir pieejams betona maisītājs vai kas līdzīgs, tad to izmantot būtu prātīgāk nekā darboties ar rokām (ar rokām, kapli un lāpstu) – ietaupītos ļoti daudz kaloriju. Pa perimetru vēl ieliku zāliena nodalītājlenti, lai kaut cik ierobežotu augsnes sajaukšanos un skābums tik drīz netiktu izskalots ārā. Vēl plānoju to visu noklāt ar priežu skujām (tās var ērti savākt uz meža ceļiem, kur lietus saskalo) un varbūt arī ar čiekuriem. Varbūt piestāvētu arī kāds apsūnots akmens, bet vēl neesmu pētījis, kā to panākt.

Starp citu, izraktā melnzeme joprojām labi ož pēc dūņām un kā tāda, tā ka pavasarī safrēzēto zaļumu trūdēšanas process joprojām notiek. Pēc tam to smaku visu atlikušo dienu jutu.

Droši vien labāk būtu bijis izmantot smiltis, nevis smilšainu melnzemi, taču negribējās pēc tām braukt pakaļ uz karjeru. Droši vien labāk būtu bijis dobi taisīt ar nelielu pacēlumu, taču es to izveidoju zāliena augstumā – to vismaz var labot, pamazām pieaudzējot klāt. Droši vien labāk būtu bijis turpat piemaisīt klāt arī sūnas, ko pārvedu no meža līdz ar stādāmo materiālu. Vispār es to dobi biju plānojis apaļu, taču, kā mēdza teikt mana psiholoģijas skolotāja, kad kaut ko zīmēja uz tāfeles, "acumērs – sūdamērs", tāpēc sanāca piles formā. Un, kad visu biju pabeidzis, tad sapratu, ka vajadzēja vismaz par metru lielāku, citādi tagad šķiet, ka kaut kā ir ne šis, ne tas, nav līdzsvara ar rododendra izmēru un nepietiks vietas viršiem.

Nu, jā, tā kā ērika jau ir, tad tur vēl gribu iestādīt dažus viršus un varbūt brukentālijas. Lai būtu arī kas uzkrītošāks. Tie visi ir no vienas, ēriku dzimtas, taču ērikas zied pavasarī, brukentālijas pēc tam un virši apmēram tagad – vasaras beigās un līdz rudenim.

Neesmu pavisam atmetis domu par skujkociņu, bet tas vēl ir miglains jautājums. Pundurpriedes arī, cik saprotu, ir tādas uz trim, četriem metriem, tāpēc nē. Kadiķi var nesadzīvot ar bumbierēm (tā ir tur netālu), un tie tāpat izaug augsti. Es gribētu priedi, kas nekad nepārsniegtu 1.5-2 metru augstumu un vienmēr izskatītos pēc klasiskas formas priedes – stumbrs un tad vainags. Kā purvā – pieaugusi, ar daudziem gadiem, taču miniatūra.

Tā kā melleņu un brūkleņu izravēšana no meža ir tāds diezgan brutāls pasākums (to nevar saudzīgi, nu, nevar), tad man nav diez ko lielu ilūziju, ka viss sastādītais sazaļos arī nākampavasar, tāpēc es mēģināšu sēt gan mellenes, gan brūklenes. Tās taču aug no sēklām. Tām jāaug. Sēklas gan jau neviens nekad nav redzējis, jo tās ir knapi saskatāmas, taču tam jābūt iespējamam. Ātra internetu skenēšana par šo tēmu deva tādu terminu kā sēklu stratificēšana. Ko tas konkrēti nozīmē, man nav skaidrs, taču mellenēm tas ietver sēklu glabāšanu aukstos apstākļos vismaz trīs mēnešus. Atradu saldētavā maisiņu ar brūklenēm, varbūt no tām kaut kas sanāk. Man šķiet, ka lobīt ārā no ogām submilimetrīgās sēkliņas nav vērts – pat FOR SCIENCE!, vienkāršāk būs saspiest ogu pirms iebāšanas zemē. Varbūt daļu tagad rudenī, daļu pavasarī. Varbūt daļu vienkārši izbārstīt tur dobē pirms ziemas, lai būtu pēc iespējas dabiskāk.

Vēl paturpinot skābo tēmu – daļa cidoniju jau ir gatavas, dažas gandrīz paspēja pat vēl jūlijā. Pagājušajā gadā es nosaldēju lielu daļu, jo vēl oktobrī atstāju gatavināties dažas dienas (tās bija zaļas!), taču uznāca sals ar -5° un čuš. Bet šogad – gandrīz jūlijā.

Sapņu zeme

31. jūlijs, 10:39 pm, 6 atsauksmes

Esmu teicis, cik ļoti man patīk priežu mežā? Man ļoti patīk priežu mežā. Ja varētu izvēlēties, kur dzīvot, sila tuvumā būtu mana topa topā. Un ja vēl pie ezera, tad vispār. Tur ir tik smaržīgs, tik mūžzaļš, tik silts, tik garšīgs, tik savādāks gaiss, tik viss. Sanatorijas parasti cēla tādās vietās, jo priedes izdala ēteriskās eļļas, kas ļauj uzelpot.

Šovakar ezerā bija tik silts ūdens kā laikam vēl nekad un droši vien vēl atkal ne tik drīz, turklāt atšķirībā no citām reizēm, kad silta ir vien virskārta, šovakar tas bija dziļi silts. Biju neilgi pirms saulrieta, kad viens gals jau ēnā, otrs vēl saulē, un tad var peldēt no ēnas saulē un atpakaļ, neliels vējiņš dzen pretī nelielus vilnīšus un siltu, smaržīgu gaisu. Tik silts, ka spēka vairs nav, bet ārā negribas līst. Nopeldēju 22 minūtes, kas varbūt bija mans rekords, varbūt nē. Uz muguras peldot, gan nevarēja skatīties mākoņos, jo to vienkārši nebija. Kopijslāsmiņa iepriekš teica, ka es uz muguras peldu kā astoņkājis, tā arī nesapratu viņus.

Tas ir mans privātais ezers un privātā pludmale. Vismaz šogad noteikti – ne reizi tur neesmu sastapis vēl kādu. Biju tur arī svētdienas rītā – nopeldējos, saēdos un salasīju spainīti melleņu, nopeldējos vēlreiz un atgriezos parastajā brīvdienā. Ar kopijlāsmiņu pavadījām tur trijatā vairākas stundas vēl iepriekšējā svētdienā pēc muzikālajām brokastīm – karsta brīvdiena, dienas vidus – tik un tā neviena cita, varējām izvēlēties, kur sēdēt (kaut ugunskurā), cik skaļi pļāpāt, kādas ogas ēst (mellenes, zilenes, brūklenes), kad un kur peldēt, mana privātā pludmale, nu. Šogad vispār daudz iespēju tikt ūdenī – sāku maijā, kad mellenes tikai ziedēja, tagad jau vispār, un cerams, ka kaut kad septembrī vēl varēs noslēgt sezonu un bez nosalšanas.

Katram savi putni viļņojas galvā

17. jūlijs, 10:02 pm, 15 atsauksmes

Pagājušās piektdienas sākums attaisnoja sev piešķirto datumu ar kukaiņa kodumu, divām sliktām vēstīm, ūdens krūzes izliešanu pār telefonu un nograutu sistēmu (tas viss vēl tikai līdz pusdienlaikam), taču vakara cēliens izvērtās interesants – devos uz RSU Medicīnas izglītības tehnoloģiju centru, kur [info]murxxe man pārbaudīja smadzenes. Tas gan nenozīmē, ka tagad varu teikt "I'm not crazy, a friend had me tested!", jo tas viss viņiem ir vēl ļoti jauns, taču vēlāk varbūt varēs. Centrs pats ir svaigi celts, jaunas, modernas telpas, šķita labs atmosfērs.

Visa būtība ir tajā, ka viņiem tagad ir pieejama tehnika elektroencefalogrammu (EEG) fiksēšanai un mērķis iemācīties noteikt dažādas smadzeņu izmaiņas, pirms vēl tās ir sākušas traucēt dzīvot kā, piemēram, demence. Tāpēc tiek analizēti smadzeņu viļņi, lai noteiktu kognitīvās rezerves.

Lai tiktu pie mērījumu veikšanas, aparātam jāpieslēdz smadzeņu garoza, un to dara ar īpašas cepures uzvilkšanu. Tajā pareizajās vietās tiek sabakstīti sensori un zem tiem tiek speciālā želeja, kas sasaista ādu ar sensoru. Želeju es dabūju diezgan daudz. :) Bet nu FOR SCIENCE! labā ne to vien var paciest. Murkse teica, ka pieredzes bagāti medicīnas darbinieki ar to tiek galā trīs minūšu laikā, taču mums pagāja vairāk par stundu, jo, nu, pie pieredzes kaut kā jātiek, jo es tur biju tikai otrais, kuru viņa ir vienojusi pie vadiem, turklāt tas nemaz nebūtu jādara viņai pašai, bet kādam asistentam.

Sensoru iedzīvināšanas laiks netika izniekots velti, Murkse ļoti interesanti stāstīja par savu darbu, par smadzeņu uzbūvi, ko katra daļa dara, ka tās var būt pavisam niecīgas, bet nozīmēt tik daudz. Stāstīja arī par to, ka kāda daļa smadzeņu var pārņemt citas smadzeņu daļas funkcijas, ja tā ir bojāta, protams, ne pilnībā, bet tomēr pietiekami labi, lai turpinātu dzīvot. Tas ir svarīgi, piemēram, insulta gadījumā, un tad rehabilitāciju jāuzsāk nekavējoties, lai būtu pēc iespējas labāki rezultāti, nevis pēc piecām dienām.

Lai smadzenes varētu tā vieglāk adaptēties citām funkcijām, tām jābūt pietiekami labi trenētām, tās arī laikam ir tās kognitīvās rezerves. Bet trenēt smadzenes var, piemēram, tīrot zobus ar kreiso roku – tā vienkārši tiek trenēta parasti mazāk nodarbinātā pretējā puslode. Pirmos rezultātus varot samērīt jau vien pēc divām nedēļām, bet tas, protams, kopumā prasa daudz vairāk laika. Bet es jau sāku to darīt, haha.

Viņa stāstīja arī par darba atmiņu, kas mūsdienu cilvēkiem pamazām atmirst. Tā ir īslaicīgā atmiņa, ko izmanto uzreiz tagad, piemēram, domāšanai, plānošanai, kaut kādu aprēķinu veikšanai. Atmirst tā tādēļ, ka galvā neviens neko daudz vairs nerēķina, telefona numurus arī vairs nav nepieciešams iegaumēt un tā. To arī var trenēt.

Es ne visu sapratu, ko viņa stāstīja, tur bija daudz par smadzeņu darbību un neiroloģiju, jo tas viss man ir ļoti nepazīstams lauciņš, taču bija tiešām interesanti. Viņa ir īsta smadzeņu fane.

Kad beidzot biju pieslēgts matriksam, sākās pati pārbaude. Vispirms teica trīs minūtes sēdēt mierīgi un ar aizvērtām acīm, pēc tam trīs ar atvērtām. Un tad pats tests. Testa uzdevums bija matemātiskās darbības (man lika izvēlēties augstāko grūtību, jo vieglākas esot boooring) – ekrānā uz mirkli parādās kāda izteiksme, piemēram, 67+24 un nākamajā mirklī redzams rezultāts. Abi aptuveni pussekundi, un uzreiz jānosaka, vai rezultāts bija pareizs vai nē. Un pēc mirkļa jau nākamais un tā bez apstājas. Tur bija saskaitīšana, atņemšana un reizināšana. Man neteica, cik ilgi un cik daudz uzdevumu tur būs. Skatoties ekrānā, es pilnīgi zaudēju laika izjūtu, man sāka likties, ka tas viss ir ilgi un cik vēl ilgi, taču pēc tam izrādījās, ka tās bija veselas desmit minūtes. Kā mirklis un mūžība reizē. Vēl rēķinot paspēju iedomāties, nez, vai viņa tur redz, ka es atbildu nepareizi, vai nē, un ko īsti te no manis grib.

Uzreiz pēc beigām Murkse teica, ka bija redzami izteikti beta viļņi, kas nozīmē, ka es tiešām domāju. Pēc tam mēs pasēdējām pie līknēm un viņa pastāstīja, kas redzams, lai gan ne visu vēl var un prot izskaidrot, jo viņi to paši tikai tagad vēl apgūst. Bet tā tehnika ir tik jutīga! Labi redzams brīdis, kad atvēru acis pēc pirmajām trim minūtēm, uzreiz cita smadzeņu aktivitāte. Un pēc tam aritmētiskās darbības, kur vēl cita prāta aktivitāte. Redzama katra sakustēšanās, pat plakstiņu virināšana. Es tikai nesapratu, vai tie reakcijas pīķi ir tikai brīži, kad es tiešām sakustos, vai arī tur var saskatīt, ka es pieņemu lēmumu, atkarībā no aprēķinu rezultāta (reaģēt vajadzēja tikai uz pareizajiem rezultātiem). Man tās visas izskatījās pēc daudzām drebelīgām līnijām, taču viņa tur uzreiz var saskatīt, kur tieši ir tie beta viļņi un ka nav alfa, delta un teta viļņu (tie ir miega vai senioru laikā). Nu, iespaidīgi.

Tā kā šī vēl nebija oficiāla piedalīšanās pētījumā, jo tam nepieciešama zināma birokrātija ar izskaidrošanām, piekrišanām un parakstiem, tad es tur šoreiz biju tikai parasts izmēģinājumu trusītis, uz kura trenējās, manus datus izmantos, lai mācītos analizēt, un tad iznīcinās. Taču labprāt vēlāk piedalītos arī ar tīriem papīriem vēlreiz – varbūt pat ar uztrenētu otru smadzeņu puslodi, ha.

Vakara sausais atlikums – jāmācās elpot, labi sēžu un daudz domāju (domāt ir kaitīgi – smadzenes patērē ap 25% resursu, kas ir salīdzinoši visvairāk no visiem orgāniem).

D#18: Spožums un posts

15. jūlijs, 9:42 pm, 9 atsauksmes

Spožums ir ogu pārpilnība šogad. Neatceros, kad iepriekš būtu bijis tik daudz ogu. Draugi atbrauca un sev mazliet salasīja, taču kopējo ainu tas neko daudz nemainīja. Upeņu ir daudz, jāņogu vēl daudz vairāk un līdz zemei ("ja trīs jāņogu zari līkst līdz zemei pirms 10. jūlija, tad 14. janvārī gaidāms sals līdz -32°" </vilis-bukšs>).

Ar upenēm pagaidām tieku galā, daļa ir sasaldēta ziemai, daži kilogrami ir saspaidīti un samaisīti ar cukuru, arī būs ziemai (omīte iemācīja, vismīļākais variants) un no atlikušajām taps klasisks ievārījums, ja viss nebūs apnicis. Daudz ogu bija pat tai krūmā, kuru taisījos likvidēt, tāpēc nežēlojot izzāģēju manuprāt liekos zarus, laikam trāpīju uz pareizajiem. No jāņogām uzvārīju ķīseli un ar to arī idejas beidzās. Piedāvāju kaimiņienei, bet pat viņa izbrāķēja, hh. Paliks putniņiem. Vēl būs ērkšķogas, bet arī daudz. Neliela daļa tiks pārstrādāta ievārījumā (arī pie tā omīte pieradināja).

Posts ir posts. Kurmis un ūdensžurkas taisa uzkalniņus un caurumus, un ar tiem es vēl neko, tikai iesēju zālīti no jauna.

Upenēm ir pumpurērce – pavasarī var redzēt lielus pumpurus, kas neatveras, jo ir izēsti, un blakus daudzviet ir invertētas lapas. Ja to tā atstāj, tad ar laiku zars iet bojā un krūms iznīkst. Ar to pagaidām vēl var sadzīvot, nešķiet kritiski, jo pavasarī lielu daļu tādu pumpuru jau nolasīju, varbūt tas ir līdzējis. Cīnīties ar to varot, pilnīgi nozāģējot krūmu līdz zemei un ļaujot ataugt. Es šaubos, jo vienam krūmam, kur ogu tāpat vairs nebija un tagad maisījās pa vidu, ar domu "ja nu ieaug" pārstādīju tikai dažas saknes, un tas salapoja un tāpat izskatās drusku aizdomīgs.

Jāņogām laikam ir stiklspārnis – kāds zars pēkšņi nokalst. Nav baigi forši, taču jāņogu ir tik daudz, ka pārāk vēl neuztrauc. Man pat šķiet, ka tā vienmēr ir bijis.

Cidonijām ir hloroze. Tā gan nav slimība vai kāds kaitēklis, bet drīzāk kaut kas līdzīgs kā avitaminoze dzīvniekiem – trūkst barības vielu. Pazīt to var pēc atsevišķām baltām lapām, no turienes arī nosaukums – trūkst hlorofila, tādēļ arī maz zied un augļi ir ne tik lieli, cik varētu būt. Samēsloju, bet joks tāds, ka, ja augsne nav pietiekami skāba, tad augs tāpat neko nevar uzņemt, tāpēc izkaisīju skābo kūdru, un tagad atliek vien gaidīt nākamo pavasari, jo šogad nekas vairs nemainīsies.

Nu, tā es lasīju, visas gudrības no internetiem, protams.

Dienu spīdums

10. jūlijs, 11:07 pm, atsauksmēm

D#17: darbs dara darītāju ^-^

8. jūlijs, 7:27 pm, 2 atsauksmes

Šodien tika pievārēti trīs lieli jūdžakmeņi un viss pat vēl līdz septiņiem, lai paspētu nomazgāties un sapucēties uz koncertu.

Beidzot iestādīts aprīlī pirktais rododendrs. Citādi draugi jau sāka atklāti smiet, kad to kārtējo reizi minēju atbildē par vēl darāmajiem darbiem. Fonā var redzēt otro – atrakta ābele, izravēta nezāļu sala un nolīdzināta zeme līdz ar pārējo līmeni. Rīt tur vēl jāsēj un jāstāda. Aizvedu prom kādas astoņas ķerras (SI mērvienība) liekās zemes un divas – lieko nezāļu.

Un trešais ir dārza galds. Ja kāds prasīs, tad teikšu, ka nopirku to jaunajā Ikea, bet vispār tā ir palete ar kājām. Mākslinieks gan no manis nekāds, jo domās šķita labi, bet tagad izskatās, ka vajadzēja otrādi – tumšu pamatvirsmu un gaišus šauros dēlīšus. Un arī zemāks varēja būt par kādiem 10cm, taču to vēl var labot. Nu, neko, vakar nokrāsoju, šodien saskrūvēju, materiālos kādas 20 eiras un pāris gadiņus pastāvēs.

Vispār man pašā sākumā bija doma, ka pirmā dārza mēbele būs soliņš, jo, nu tāds lounge soliņš taču ir loģiska prioritāte (saule, tēja, grāmata), taču tam vēl neesmu atradis visus materiālus (to es arī gribu DIY). Ā, un iepriekšējo galdu vētra aizlidināja, tā ka dārza krēsli man ir, bet pie kā sēdēt nebija, un "vismaz vienreiz dienā jau nu visiem vajadzētu sanākt pie galda", kā teica Mirtante.

D#16: Krāsa pēc Pantone®

3. jūlijs, 11:00 pm, 9 atsauksmes

Neregulārā atskaite. 16. maijs un 16. jūnijs.

Pa šo laiku esmu salauzis pusotru lāpstu, divarpus grābekļus, izkapti, trimmeri, telefonu – man nekādu tehniku nevajag uzticēt, pat vienkāršu analogo.

Šobrīd mauriņš ir pļauts jau piecas reizes, un tas tagad būs jādara regulāri, ik pēc 4-5 dienām – zāle aug nejēgā ātri (atkal slikti). Tiešām negaidīju, ka tas notiek tādā ātrumā – vien dažas dienas, un tā ir jau divreiz garāka. Varbūt ar laiku tā vēl tiks pieradināta, nomierināta vai kā. No malas zālājs izskatās normāli, tuvumā gan nav gluži tik koši, vēl var saskatīt zemi, dažviet ir tāds nevienmērīgs un skrajš, kur jāpakasa un jāpiesēj klāt. Varbūt vajadzēja sēt biezāk, varbūt ir tā kā jābūt un viss vēl notiks, nez. Lietainās dienas daudz ir devušas. Un tur zālājā ir divas vienmēr sausās un viena vienmēr mitrā vieta, kaut kā būs ap tām jāsadzīvo. Kad te Jāņos visu dienu lija un nolija 42 l/m², tad iezīmēju četras peļķes zālājā, taču domāju, ka tās vietas pielīdzināšu nākampavasar vai vēlā rudenī, kad varbūt jau būs iespējams noplēst velēnu vienā gabalā, sabērt zemi un salikt velēnu atpakaļ, jo šobrīd tur būtu vienkārši jāber pa virsu zālei un jāsēj no jauna, un tādus lielus melnos pleķus vēlreiz man tagad vairs negribas. Noteikti labāk būtu bijis sākumā vēl nedēļu visu palīdzināt ar rokām, lai tiešām ir, un tikai tad sēt zālāju, bet toreiz, protams, nevarēju nociesties. Visā visumā [info]_re_ noteikti ir taisnība, ka pļauts mauriņš izskatās daaaudz līdzenāks par pliku zemi, tā ka nav tik ļoti traki, bet es ta' zinu, kur nav perfekti.

Par spīti visam – zemenes notiek. Ne ļoti daudz un lielas, bet vispār. Tās joprojām aug pudelēs, un baltā agroplēve ir gan praktisku, gan estētisku iemeslu dēļ – saule mazāk karsē. Ogas ir smagas un liec un lauž kātiņu, diez vai tā jābūt, varbūt ilgā sausuma un karstuma dēļ. Tas sausums bija patiesi šausmīgs.

Kopš kāda 25. maija man ir arī izveidotas trīs dobes saviem lauku labumiem. Pirmais, ko tur iestādīju, bija dārzeņu fizāļi, vēl ir iesēti burkāni, dilles, salāti, redīsi (pirmie jau apēsti, pagāja precīzi mēnesis), pupas, zirņi (nebūs), bietes (haha), puķkāposti (pārbaudīt) un sastādīti kalē kāposti. Siltumnīcā labi aug gurķi, jau vairāki apēsti. Šodien arī noplūkts pirmais tomātiņš (zīmīgi, ka tieši "Ņiprais holandietis" ir pirmais). Vēl ir vairākas palielas paprikas.. ē.. ogas (?), bet tur vēl kāds laiks paies līdz gatavībai. Man jau teica, ka pats saviem spēkiem es ar šitādu saimniekošanu iztikt nevarētu, bet tas arī loģiski un nav mērķis, mani vairāk saista pats audzēšanas process nekā rezultāts. Ja tiešām izaugs kāds arbūzs (vismaz pumpuri jau ir), man būs žēl to ēst.

Ar tiem dārzeņu fizāļiem bija tāds joks, ka es tikai pēc nopirkšanas (atkal no "Neslinko") sapratu, ka esmu nopircis dārzeņu, ne ogu fizāļus, ko liek uz tortēm un tā. Dārzeņu fizāļi ir daudz lielāki – dārzenīši. Pēc tam palasīju internetos, bet īsti skaidrībā netiku – kaut kur rakstīts, ka tos varot izaudzēt tikai siltumnīcā, kaut kur rakstīts, ka tie izaug pat trīsmetrīgi, tā ka redzēs, kas tur sanāks. Manējie aug ārā, daudz zied un kaut kas tur arī gatavojas, un jau ir vairāk kā metru gari.

Dārzā ir arī iemītnieki – trīs vīngliemeži, dažas vardes un krupīši, daudz skudru un viens vai vairāki kurmji. Kurmji ir maitas un visu skatu bojā, nezinu, ko ar tiem iesākt. Skudras dzīvo zālienā, tagad gan vairs nav tik labi manāmas, bet, kamēr vēl nebija sadīgusi zāle, tās bija paspējušas iemitināties daudzās vietās. Un puķpodos, kas kaitina visvairāk. Vardes un krupji ēd gliemežus, tā ka labi. Man pat reiz bija doma to pievilināšanai ierīkot minidīķīti, taču arī bez tā tie jau te paši ir ieviesušies.

Te vēl ir ļoti daudz neizdarītu darbu, lai arī darbojos katras brīvdienas un parasti arī darbdienu vakaros, taču tagad jau vairs tā nestresoju par gala neredzēšanu. Katrā ziņā, ja neskaita ogu lasīšanu, vairs nav nekā tāda, ko būtu noteikti jāpaspēj izdarīt līdz noteiktam laikam. Skaidrs, ka šogad visu ieplānoto neizdarīšu, dārzs jau tāpat būs kā Rīga. Arī šobrīd droši vien no malas liekas, ka nekas daudz nav padarīts (gan jau kaimiņi smīkņā), taču man gribas domāt, ka tad, kad esmu ar kaut ko ticis galā, piemēram, kaut ar tik triviālu lietu kā nezāļu salas ap ābelēm, tad pēc tam vienkārši izskatās tā, kā bija jāizskatās jau pašā sākumā, tāpēc no malas izskatās normāli, bet es zinu, ka tas tur sīkums prasīja vairākas dienas darba un bija liela ņemtne.

Mana priekšniece gārsu sauc par Hitlera vecmāmiņu. Nu, tā ir. Virzu un vārpatu vēl var pieciest, bet gārsa ir..
(vaibsts)
(žests)

D#12: Ze diena

16. maijs, 10:40 pm, 2 atsauksmes

Pusdeviņos no rīta un deviņos vakarā. Es nez, varbūt nevajadzēja sākt. Tehniku atveda jau vakar vakarā, taču vēl līdz rītam nebija pilnas pārliecības, ka šodien tiešām kaut kas notiks, ņemot vērā iepriekšējo daudzo nedēļu pieredzi. Nolīdzināts apmēram ir, nogrābt paspēju gandrīz pusi, tur darbs gan jau vēl kādiem pāris vakariem. Un tad vēl jāpielīdzina ar rokām, jo nav perfekti, kas būs vājprāts, ņemot vērā manu OCD, lol. Ceru, ka līdz pirmdienas rītam jau būšu iesējis zālīti. No rīta salauzu lāpstai kātu, glābjot pēdējās atrastās tulpes tumšākajā stūrī. Vakarā salauzu grābekli. Daudz putekļu un neticami daudz akmeņu un akmenīšu. Man ir daudz ko teikt, taču visu dienu gribas ēst, un tagad arī ļoti nāk miegs un sāp dažādas maliņas, tā ka citreiz.

Acumirkļi

13. maijs, 10:14 pm, 1 atsauksme

Plūmes nobālēja. Bērzs izplauka. Melnās tulpes uzziedēja. Pienenes sazēla. Šovakar deviņos atklāju peldsezonu.

D#12: Ghetto af zemeņdobe

30. aprīlis, 1:51 pm, 4 atsauksmes

Te ir divas senas zemeņdobes, ko nāksies nolīdzināt, taču žēl iznīcināt, jo stādiņš jau nav vainīgs. Taču šobrīd nav vietas, kur to visu pārcelt. Ko darīt? Laikus sākt lieltalkot pa apkārtni un savākt PET pudeles, kuras #Dūklavsneredz. Tās uz pusēm, izurbināt vai gandrīz aiztaisīt caurumu apakšā, sapildīt zemi, iebāzt augu un pakārt. Izdarīju to jau pirms pāris nedēļām, joprojām viss dzīvo un dzen zaļas lapiņas, tātad – darbojas pēc plāna.

Zemeņdobe LOL

Turpmākajos mēnešos redzēsim, kā tas viss attīstīsies. Pagaidām izskatās labi, bet šādam izpildījumam ir daži plusi un mīnusi.

+ vertikālā dobe aizņem smieklīgi maz vietas,
+ nav gliemežu un skudru,
+ nav nezāļu un citu lieku zaļumu, nav ravēšanas,
+ apkārtne top tīrāka,

- tilpums ir diezgan neliels, tādēļ izskatās, ka zeme izžūs ātri un saulainajās dienās (jo zemenēm nepieciešama saule) būs jālaista katru vakaru,
- savākt pudeles ir čakarīgi, turklāt nāk apjausma, cik milzīga problēma mūsu sabiedrībā ir kombinācija "idioti + pudeles",
- sadalīt un sastādīt ir čakarīgi,
- sakarināt ir čakarīgi,
- nav īpaši dekoratīvi, bet varbūt vēlāk kļūs labāk, kad viss nopietni sazaļos,
- visa uzparikte pēc tam ir smaga un vairs nav mobila, ja nu kas.

Katrā ziņā pilsētnieki kaut ko līdzīgu mierīgi var izdarīt arī uz sava balkona vai citā puslīdz piemērotā vietā, ja ir vēlme pēc savām ogām. Vien varbūt vērts labāk uzreiz izmantot lielāka tilpuma traukus. Bet vertikāli noteikti ir virziens, kurā vērts apsvērt doties! Paldies sūtiet Ļimončikam.

D#10: austrumu frontē

16. aprīlis, 10:19 pm, 6 atsauksmes

Kokgāzēji bija sarunāti sestdien uz pusdesmitiem, taču bija klāt deviņos, bet jau 10.15 devās prom. Čiki briki un nokopts. Pamodināt kaimiņus ar motorzāģa troksni noteikti ir iespaidīgāk par zāles pļāvēja skaņām agrā vasaras rītā, vai ne. Apskatot liepas atlikumus, var redzēt, ka tā vēl turējās vertikāli tikai ciešas pārliecības un liela spīta dēļ. No stumbra izbira kādi trīs spaiņi zemes, divas pudeles un daudz lielo, melno skudru (iekoda, niez). Savukārt plkst. 10.18 zvanīja otrs variants, ka viņi tagad tā kā varētu piebraukt, bet nu jau bija mazliet par vēlu. Kādam gan to visu vēl būs jāskalda, bet mazu daļu varbūt varētu izmantot dekorācijām vai kam praktiskākam. Liepa gan tam ilgi nekalpo, tā ir mīksta, to jau zinu.

Tās stundas laikā garām vairākas reizes lēni pabrauca mazais, zilais elektromobilis, kādu izmanto arī pilsētas domē. Nu, tā, lai nebūtu ilūziju par pašvaldības uzticēšanos iedzīvotājiem.

Mazliet vēlāk uz savu dārzu atbrauca arī tālie kaimiņi. Papļāpāju ar kaimiņieni par saviem plāniem, un viņa ieteica man mazliet atdzist un visu nemēģināt izdarīt vienā piegājienā. No sākuma nepiekritu, jo, kamon, man vajag visu uzreiz un gatavu, taču sāku domāt, ka varbūt tā būtu prātīgāk. Runa ir par to gabalu, kur nepieciešama papildu zemes vešana, jo tur nez kāpēc ir par zemu un nav arī, no kurienes pagrābties. Izrādās, ka tādu nieka 14 kubikmetru augsnes sagādāšana ir negaidīti dārgi. Turklāt tai vietai man tāpat vēl īsti nav vīzijas, kādu rezultātu tur gribētu. Līdz ar to tas paliks uz nākamo gadu. Ja man būtu neierobežots budžets, tad, pro'ms, varētu gāzt kalnus, bet.

Turklāt nekā nedarīšanai ir arī pievienotā vērtība – to gabalu droši var izmantot kā pagaidu patvērumu augiem, ko varētu saglabāt, ja vien būtu lieks placītis, kas netiks nolīdzināts. Tagad ir. Šobrīd tur lielākoties glabājas zaru kaudzes no koku un ogu krūmu tīrīšanas. Pārstādīju tur gan senā upeņkrūma atliekas (es nevarēju noturēties – negribējās mest ārā, jo, ja nu tur izaug kaut kas smuks, un ēst jau tāpat neprasa), gan mazu ērkšķogkrūmu un mazliet mugureņu (tās tādas puķes ar platām lapām un daudziem ziediem, viss uz viena kāta, jau nez cik gadus auga dārzā, – Polygonatum). Vēlāk pēcpusdienā palīgā atbrauca kopijs (atminās (!) no Rīgas), tad kopīgi izrakām visus traucējošos jāņogu krūmus (divus pārstādījām) un kādu pulciņu aveņu. Divus krūmus un mazliet aveņu paņēma arī tālā kaimiņiene. Vēl turp gribu paspēt pārstādīt arī kādu daļu sniegpulkstenīšu, lai vēlāk varētu tos sadalīt un pārstādīt atpakaļ jaunajā mauriņā, lai nākampavasar smuki. Divās vietās dziļumā uzraku joprojām sasalušu zemi.

Vietējā kaimiņiene redzēja, ka man tur top zaru kaudzes, pajautāja, vai var piemesties ar saviem egļu zariem un pērnajām lapām no puķu dobēm vecajā ugunskura vietā (tās tur vairs nebūs). Labi, nav jau žēl, labu kaimiņattiecību dēļ un tā. Zaru un lapu bija vairāk kā gaidīju, bet nu. Tad parādījās arī virtuves ķeblītis – lai jau. Pēc tam parādījās vairāki patrunējuši baļķīši – nū, labi.. Beigās tika atvests vecs izvelkamais dīvāns, bet ar to gan viņus aizsūtīju atpakaļ mājās, jo wtf, vienkārši wtf. Tālā kaimiņiene jau nokomentēja par velnu un mazo pirkstiņu. Špicku piešāvu tikai svētdien, kad vairs nebija vēja un tādas kompānijas, lēnā garā nokurināju to un savas četras zaru čupas, atlika vēl piecas.. Varēs sildīties visu vasaru.

Pēc brīvdienām viss sūrst un sāp, bet vēl ir, ko rakt un pārstādīt, lai gan starpfinišs jau sāk šķist saredzams. Žēl, ka sestdien darbdiena. Aproce saskaitījusi, ka brīvdienās pa dārzu esmu nostaigājis 20 un 19 tūkstošus soļu. Nunez.

Dārzāzija #8: citos augstumos

8. aprīlis, 9:52 pm, 6 atsauksmes

Tas ir sirseņu pūznis strazdu būrītī – jau rudenī to pamanīju, bet tad mani nekas nebūtu piespiedis tam tuvoties, arī ar šo bija nervozi. Kā K mīlēja teikt: "KILL IT WITH FIRE!!" Var jau būt draudzēties ar dabu un tā, bet irsis ir irsis. Iztīrīju to visu (nekas neizlidoja) un salaboju arī Latvijas nacionālā putna būrīti, vakarpusē viens eksemplārs pat bija klāt un staigāja pa pagalmu.

Šodien uzrāpos trīs ābeļu un vienas bumbieres galotnē un trīcošām rokām tās likvidēju – bija izstiepušās pārāk augstu un tie tāpat bija ūdenszari. Zinu, ka to būtu jādara kaut kad apmēram februārī, bet kaut kā nevaru iedomāties, ka spētu kāpt kokā tādā augstumā pa šaubīgiem zariņiem ziemas drēbēs.

Paklausīju dill un paretināju burciņspraudeņus – tagad būs dažādās augsnēs un viens pat paliks ārā, vērošu rezultātus. Dažādos trauciņos iesēju verbenu, pusdienziedes, samtenes, lavandu, kosmejas, lietuspuķes, cinnijas, flokšus, spalvu neļķes un laksi. Tagad pacietību. Izrādās, ka laksi bija jāsēj jau oktobrī. Tāpat ceru, ka kaut kas sanāks, man tas garšo.

Sāku no rīta pēc desmitiem, ienācu iekšā pusdeviņos vakarā. Labi, ka darbdienās varēs atpūsties, haha. Vai ne? Vai ne? Heh.

Dārzāzija #7: atpakaļ pie saknēm

7. aprīlis, 10:23 pm, 2 atsauksmes

Šodien izlasīju, ka sakņu dzīšanai vislabāk nepieciešami tropiski apstākļi ar patīkamu temperatūru un mitrumu, tāpēc nolēmu izmēģināt visu pēc noteikumiem. Eksperiments notiek, protams, ar upenēm, jo tās ir upenes, un filadelfiem (jasmīniem), jo tos varētu sastādīt gar ielu. Jāizmanto pagājušā gada dzinumi, ko jasmīnam atradu tikai trīs, jāsagriež pa diviem pumpuriem un jāsprauž zemē, burka virsū, lai miniatūra siltumnīciņa. Jāmitrina bieži un, kad parādīsies lapas, tad vēl pēc kāda laika tos varēs vairs neturēt zem stikla. Pat ja tie tiešām izdzīs saknes, tas būs ilgs process, līdz varēs stādīt vajadzīgajās vietās. Bet – tas neko nemaksā. Tikai izskatās smieklīgi.

Kritiski padomāju un nolēmu, ka nozāģēšu četras ļoti vecās plūmes – no tām jau sen nav jēgas, arī vairs neizskatās labi un tikai aizņem vietu. Tur varētu atrasties dārza pīlādžu pāris (tiem jābūt vismaz diviem, lai būtu ogas).

Sakopu puķudobi, iesēju kliņgerītes un puķuzirņus, paretināju ābeli, daudz raku un atradu joprojām sasalušu zemi, tagad man viss vienalga, kaķis klēpī un jāiet gulēt.

Ziemas laiks

1. aprīlis, 4:39 pm, atsauksmēm

Bērzu kalniņš sniegā