Jau sen gribēju jaunu siltumnīcu, kurā varētu izstiepties un neatsist galvu pret kaut ko, kā arī tādu, kurā tomāti vasaras beigās neizveidotu mūžamežu, jo augstāk vairs nav vietas augšanai. Vairs neatceros, kā un kur, taču kaut kā nosēdos pie domas, ka būtu tīri čoini uzbūvēt ģeodēziskā kupola siltumnīcu, jo tai ir daudz labu īpašību, piemēram:

• vienmērīgs apgaismojums, nav ēnu no stūriem kā parasti,
• optimālāka platības izmantošana, nav tālo stūru, kur netiek klāt,
• vienmērīgāka temperatūra, jo gaiss pats cirkulē, gar malām ceļoties augšup, centrā grimstot lejup,
• augstums, līdz ar to arī kopējais tilpums, līdz ar to arī mazākas temperatūras svārstības,
• labāka noturība pret vējiem (man tur daudz pūš),
• izaicinājums.

Nu, un, protams, tā izskatās interesantāk par parastu standarta kastīti, jo vecā siltumnīca šobrīd jau ir ieaugusi starp ābelēm un bumbieri, tur maz saules tiek klāt, tāpēc jaunā būtu jāceļ klajākā vietā, bet tā savukārt ir arī labāk redzama no visām publiskajām pusēm. Kad dažas nedēļas iepriekš jau biju iezīmējis vietu, kur tā būs, kaimiņiene esot nodomājusi: "es jau nu gan tādā vietā siltumnīcu neliktu", jo nebūtu smuki plāna vidū prastu siltumnīcu, tad tagad atzīst, ka šāda no malas izskatās ļoti labi un viņa arī tādu tagad gribētu.

Architect Buckminster Fuller invented the geodesic dome. The American Institute of Architects calls it “the strongest, lightest and most efficient means of enclosing space known to man.”

Tā nu tapa ikosahedrons. Kupols ir ļoti stingrs. Tas bija diezgan šaubīgs līdz pašām beigām, taču, ieliekot vietā pēdējo elementu, viss sastinga. Tam visas malas ir griesti un sienas reizē. Tas ir efektīvs.

Es to pārklāju ar plēvi. Tā ir profesionālā – UV stabilizēta, EVA – paredzēta desmit sezonām (pieciem gadiem). Kaut kādu mirkli bija doma par polikarbonātu, taču tas, pirmkārt, būtu par kādiem trim, četriem simtiem dārgāk, un, otrkārt, iespējams, vairs nebūtu legāli, netiktu cauri MK noteikumiem. Plēve ir izturīga, grūti plēšama un tai bija jāievēro, ka ir iekšpuse un ārpuse – droši vien kāds īpašs pārklājums. Biju domājis, ka tā būs dzidrāka, būs kā parasta plēve, taču tā ir diezgan balta, nav gluži caurspīdīga. Tas gan netraucē gaismai, iekšā ir ļoti gaišs, tā plēve šķiet tāda kā kristāliska un vienmērīgi izkliedē gaismu. Turklāt arī labums – neko daudz nevar redzēt, ka es tur rosos un ko audzēju, ha.

Plānošanai un visu detaļu garumu noteikšanai izmantoju Acidome.ru ģeodēzisko kupolu kalkulatoru.

Izmēram pēc MK noteikumiem jābūt zem 25 m², un pēc tam precīzo izmēru pieskaņoju tirdzniecībā pieejamajiem kokmateriālu garumiem, lai pēc iespējas samazinātu lieko atgriezumu daudzumu, līdz ar to finalizējos pie 2,68 metru rādiusa. Tai ir trīs lūkas (biju domājis divas, bet tad nospriedu, ka kad jau, tad jau – ja nu vajadzēs, tad vēlāk vēl vienu noteikti neielikšu, bet, ja nevajadzēs, tad var vienkārši neizmantot) un horizontāli divdaļīgas durvis, no kurām augšpusi arī var izmantot kā lūku. Durvis un apakšdaļas pacēlums (60 cm) ir mans domu lidojums, pārējo info par daudzumiem un izmēriem var izķīķerēt no kā kalkulatora. Augstums centrā ir aptuveni 3,3 metri. Durvju izmērs tika pieskaņots ķerras platumam, lai var iebraukt, ja vajag.

Kopējās izmaksas es precīzi nezinu, bet lēšu uz apmēram 11-12 EUR/m². Kopumā skrūvējamais darbs bija uz kādām trim dienām, sākot ap astoņiem un beidzot ap desmitiem. Pirms tam, protams, vēl kāds laiks tika pavadīts to visu sazāģējot, sagatavojot un apstrādājot. Kopā ir apmēram 120 koka detaļu (neskaitot tikpat daudz līstu), kā arī tika iztērētas kādas 1200-1300 skrūves. Tāds normāls konstruktors..

Plēvi lielākoties liku viens, izmantojot divas kāpnes (iekšā un ārā, lai var ātri tikt klāt) un četras spailes, lai vajadzīgajās vietās to pieturētu un varētu nostiept. Tas tika darīts ļoti vējainā dienā, tāpēc bija diezgan šausmīgi, taču brīvdienas ir tad, kad ir brīvdienas. Lai gan plēvi nopirku ar lielu rezervi (+30 m²), beigās tāpat iztērēju visu, un to atgriezumu nemaz nebija pārāk daudz. Bet nu taisnstūri uz trijstūriem likt nav arī nemaz tik elementāri, ja. Korpusu lielākoties salikt palīdzēja kopijs, to viens nevarētu, pārāk smagi un nestabili vienam.

Ja otrreiz taisītu, šo to darītu citādāk. Droši vien plastmasas caurules vietā, kas izmantota savienojumos, būtu labāk izmantot metāla cauruli, bet tad arī – kur to dabūt tik lielā izmērā, kā sagriezt 40 gabalos.. Šie savienojumi ir ļoti vienkārši – aukstā ūdens plastmasas caurule, kura pievilkta pie koka ar metāla lenti. Plastmasa ir krietni bieza, bet tik un tā plastmasa.
Arī apakšējās daļas pacēlums uz trijsūriem, iespējams, nebija spoža ideja – to virsotnes nav virs savas apakšmalas, līdz ar to tur nekas nav gluds un vienkāršs, bet nu trijstūris toties ir trijstūris – izturīgākā dabā esošā figūra, to man ir daudz. Turklāt labāk iekļaujas dizainā, ka ir tikai trijstūri.
Un lūku nekad nevar būt par maz, varēja būt visas piecas, reizēm noderētu tik dažādā klimatā.
Plēvi šur tur nav izdevies ideāli nospriegot. Un vēl daži sīkumi.
Kā arī pati būvēšanas secība – vispirms tapa durvis, pēc tam kupols ar durvīm paredzētu caurumu un tad kupolā tika iestiprinātas durvis. Precīzāk būtu bijis uzbūvēt pilnu kupolu, pēc tam tajā uztaisīt caurumu durvīm un tās ielikt vietā.

Viendien kāds garāmbraucējs piestāja apskatīties klātienē un parunāties – viņi ar sievu arī tādu gribot uzbūvēt, tad nu parādīju, pastāstīju. Tā kā drusku lepojos, ka esmu kā piemērs, heh. No otras puses vienlaikus ceru, ka tādas ekskursijas nebūs regulāras, hh. Kaimiņiene jau teica, ka vismaz vienreiz redzējusi tūristus uz ielas apstājamies, lai nofotografētu. :/

Jocīgā lieta ir tāda, ka, pa iekšu darbojoties, ik pa laikam kārtīgi jāapskatās apkārt un mirkli jāpadomā, lai noorientētos, kāds ir mans stāvoklis pret pasauli, kur īsti ir dienvidi, uz kurieni viss tieksies, jo plēve ir maztransparenta, apkārtni īsti neredz, un laukums ir apaļš.

Izdarīts ir daudz mazāk kā bija domāts, taču laikam jau tā notiek.

Pavasarī stādītās abas krūmmellenes ir labi padevušās augumā. Pat tik labi, ka man radās diezgan nopietnas bažas, vai tās ar tik jaudīgiem dzinumiem maz spēs pārdzīvot ziemas salu. Iespējams, ka pie vainas ir jūnija beigās tām uzlietā nātru vircas susla, ko man, protams, ieteica nedarīt, taču pēc tam tie krūmiņi sāka aug tik strauji, ka bail. Septembra beigās jaunās galotnes bija vēl tādas pavisam zaļas un slābanas, taču tagad šķiet, ka kļūst stingrākas un tumšākas. Nesen uzkaisīju mazliet rudens mēslojuma (kālijs utt.), varbūt tas sāk iedarboties. Vai paspēs pavisam pārkoksnēties, lai nenosaltu, joprojām ir šaubīgs jautājums. Bet nu vislabāk jau mācās no savām kļūdām, ne.

Tagad rudenī piestādīju blakus vēl divus krūmiņus no citām šķirnēm. Tie tagad izskatās tikpat necili kā otri divi izskatījās pavasarī, taču tiem bija izcili koši sarkanas lapas – tie divi no pavasara vēl īsti nekrāso lapas.

Siltumnīcā un mazdārziņā esmu pāraudzējis laikam visu, ko vien varēja. Gurķi regulāri pārgatavojās, bet tur grūti noteikt, kad vēl mazliet var un kad jau ir par daudz. Tomātiem viegli, tiem jau pēc krāsas skaidrs. Salāti vairākas reizes pārauga. Redīsi arī. Puķkāposti pārziedēja, tikai pēdējais vēl izskatās atbilstoši standarta prasībām (vispār man no sešiem iesētiem seši arī izauga, labi). Burkāni pārauga. Bietes vēl nepārauga, tās ir labi padevušās (ja vēl būtu ideju, ko ar tām tik daudzām darīt). Zirņi arī pārgatavojās. Paprika siltumnīcā tiešām izauga, nogatavojās, viss kārtībā. Ar to gan bija daži pārsteigumi, jo uzzināju, ka augot tā ir gaiši zaļa, pēc tam kļūst neveselīgi brūna (jau nodomāju, ka esmu iekaltējis/pārlaistījis/dabūjis kādu kaiti, un viss būs beidzies), taču tad tā tiešām kļuva pareizi sarkana un viss sanāca.

Nu, tendences laikam diezgan skaidras – mani saista process, bet rezultāts ir otršķirīgs. ¯\_(ツ)_/¯

Interesanti, ka nesen daudz kas sāka no jauna ziedēt. Tomāti ļoti intensīvi vēl joprojām. Gurķi arī mazliet, bet, protams, bezcerīgi. Tā pati paprika no jauna sāka ziedēt un audzēt. Arī parastā zemene uzziedēja. Mazliet vasaras aveņu pat vēlreiz ienācās septembra beigās un turpina joprojām.

Mēnešzemenes ir interesantas zemenes, iepriekš par tādām nezināju, tās tiešām ražo (mazliet, bet tomēr) visu vasaru. Tirgū tantiņa pastāstīja, ka zemenes ir клубника, bet mēnešzemenes – земляника.

Dārzeņu fizāļi arī ir ienākušies. Tie ir tādi dīvaini auglīši. Nevar teikt, ka būtu negaršīgi, taču nav arī garšīgi. Ēst var un esot ļoti veselīgi (kā vietējs kivi), taču diez ko daudz nemaz nevar apēst. Kamēr tie gatavojas, tie izskatās pēc parastajiem ogu fizāļiem – tāds pat apvalks (indīgs, btw). Kad nogatavojas, apvalks pārplīst un iekšā ir tāds kā mazs, zaļš tomātiņš. Angliski tos tā arī sauc par "tomatillo", un vispār tie nāk no Meksikas, kur ir kā mums kartupeļi – tikpat izplatīti un plaši pielietoti. Domāju, ka audzēšu tos arī nākamgad – ja ne tik daudz augļu dēļ (nēnu, varbūt vēl pieradīšu), tad kaut vai kā sezonālo dzīvžogu, ar ko aizsegt dobes, jo aug tie tiešām vareni – tiem noteikti nepieciešami stingrus balsti, un tad mierīgi izaugtu 1.5-2 metru augstumā. Man tā arī būtu bijis, ja ne tā liktenīgā ābeles galotne.

Mazo ogu šogad bija ļoti daudz, taču ar lielajām tā švaki. Arbūzi neizauga nemaz (pārsteigums, pārsteigums) – auga, ziedēja, bet nekā. Ķirbji arī ne – viens mazs bija un izčibēja. Kabačiem katram bija pa tikai vienam kabacītim. Vismaz uzzināju, ka kabači aug vienā kompaktā vietā, nevis stiepjas kaut kur ārēs kā ķirbji un arbūzi. Melotriju arī, protams, iesēju par vēlu, tā ziedēja, bet neko vairs nepaspēs – ārā jau novīta, siltumnīcā vēl knapi turas.

Ar ziediem un plāniem tā arī īsti nekas nesanāca – līdz plānotajai puķudobei netiku. Cerams, ka nākamgad. Krokusi uzziedēja un noziedēja divreiz. Hiacinšu sīpolus nokavēju sabāzt zemē. Tulpju sīpolus vēl laikam nevar bāzt zemē. Un vēl nezinu, kur to darīt. Pa vasaru esmu iestādījis dažas ziemcietes, kas varbūt augs arī nākamgad – lāčactiņas, perovskijas, rudbekijas, helēnijas un vēl kaut ko. Starp citu, klinšrozītes ir ļoti smuki krūmiņi, lai arī nekāda sakara ar rozēm. Nākamā pavasara svarīgais projekts būs piemājas puķudobe – pašlaik tā ir (nopūta). Ā, un lobēlijas nekad nevajag iekaltēt – pat ar vienu reizi tur nekas vairs īsti neatdzīvosies pa visu vasaru.

Sadarbojoties ar dill, pārdomu vieta "soliņš" tika pārdomāts un kļuva kokaināks. Manuprāt, tagad ir līdzīgāks dārza dīvānam par pirmo variantu.

Ja nu kāds to vēl nezināja, tad izrādās, ka parasts zālājs nav vienkāršs zemē nomests zaļums, tas prasa arī diezgan daudz darba. Vasarā to parasti bija jāpļauj divreiz nedēļā, jo auga strauji. Tagad, kad bija aukstais laiks, varēju nepļaut divas nedēļas – stāvēja uz vietas. Šajās brīvdienās atkal nopļāvu, pie reizes automātiski savācot visas lapas. Kad tik silts un saulains laiks un mauriņš atkal tik tīrs un zaļš, tad uznāca tāda ļoti vasarīga sajūta. Droši vien pēdējoreiz šogad. (Lai gan tā es biju domājis arī iepriekš.)

Ko darīt, protams, vēl ir arī šogad, bet tas jau vairs nebūs nekas tāds. Laikam viss.

Šogad pirmoreiz peldējos 13. maijā, pēdējo – 21. septembrī. Maijā bija ļoti silts ūdens, septembrī – tiešām auksts. Divas minūtes ūdenī tomēr skaitās ūdenī, bet pēc izkāpšanas krastā varēja just kā asinis zem ādas joņo un karsē atdzisušo virsējo slāni. Un cik silts gaiss. Vai tā bija laba doma? Nnnnnnnu tas bija jādara.

Visu vakaru esmu pavadījis ārā, pa brīžiem paskatoties uz gandrīzpilnmēnesi, Marsu un zvaigznēm. Zincik cilvēku šovakar skatījās uz Mēnesi? Somijā, Polijā, Ēģiptē, Dienvidāfrikā? Simti tūkstoši? Miljoni? Visiem kaut kas kopīgs. krii uzrakstīja, ka nekad tā vairs nebūs. Pie laba tik viegli pierast.

Pašā sākumā bija plāns, ka tūlīt pavasarī pēc zemes izlīdzināšanas un zālāja iesēšanas nākamais darbs būs pirmā dārza mēbele – soliņš. Nu, visādi gāja, taču līdz soliņam tiku tikai tagad – jēdzīgā gadalaika pašās beigās. Jau pie pirmā piesēdiena bija skaidrs, ka tā ir manta, bez kuras nebija dzīves – ir tik patīkami sēdēt un neko nedarīt. Vismaz brīdi neko citu.

Man bija doma par tādu fancy soliņu no diviem krēsliem ar vidējo pagarinājumu, pat noskatīju, ka visādus vecus krēslus var atrast Labaspreces.eu Ķīpsalā, bet – par daudz glamūra un darba, par maz vietas. Soliņam jābūt tādam, lai uz tā varētu gulēt! Gulēt, skatīties debesīs un neko nedarīt ir vēl labāk.

Tā nu paliku pie pavisam vienkāršas un neticami smagas konstrukcijas soliņa, kuru nekāds vējš nespēs izkustināt – kopā tas sver kādus 230 kg. :) Vispār bija plānots betona blokus salīmēt, taču to tā arī vēl neizdarīju, jo, ja nu sagribēsies to kaut kur pārvietot, tad kurš ta' to spēs. Bloki ir no vietējā "Siguldas bloka", katrs maksāja eiro30 vai apmēram, koks gan bija dārgāks, tā ir ēvelēta un impregnēta priede. Kad sapratu, ka sēdēšana uz brusiņām būs gauži neērta lielo šķirbu dēļ, tad saskrūvēju platāku pamatni no četriem dēļiem. Pa ziemu koka daļu var vienkārši novākt.

Vīzijā soliņš bija smuki lakots, bet sapratu, ka tas būs pārāk sarežģīti un ilgi, un vispār nez, cik īsti ilgmūžīgi, bez garantijas par rezultātu, tāpēc vienkārši to nokrāsoju – ar terases eļļu. Krāsošana gan draudēja izvērsties par epikfeilu, jo, atverot bundžiņu, tur iekšā bija kaut kas zaļganpelēks. Nest atpakaļ vai..? Pirmajā brīdī uz koka arī īsti ne pēc kā neizskatījās, tomēr turpināju – vienmēr jau var sazāģēt malkā un sākt no jauna, ne. Kad bija nožuvis, tad tomēr bija jēdzīgā tonī un arī koka struktūra smuki redzama, kas bija būtisks nosacījums. Nožuva stundas laikā, smaka izgaisa pēc pāris dienām.

Par betona daļām vēl neesmu skaidri izlēmis, tās droši vien nepaliks dabīgā krāsā – varbūt tumši pelēkas būtu labi?

Aizmugurē ir ceriņu siena, kas parasti tīri labi aiztur mūžīgo vēja pūsmu no gravas puses. Vienā pusē ir parasts jasmīns (filadelfs), otrā būs vēlais jasmīns (kaimiņiene iedos). Vienā pusē būs šaura dzeltenzila puķu dobe, otrā – pampu zāle (ja izdzīvos līdz pavasarim). Neesmu izdomājis, ko darīt ar tiem caurumiem blokos, vai man tie ir vienalga, vai tomēr ar kaut ko aizpildāmi.

Šonakt varētu atvadīties no siltās vasaras, paliekot ārā guļammaisā tik ļoti siltajā naktī un nakts vidū ļaujot pamodināt rudens lietum.

Pirmā bilde ir no Google Streetview 2011. gadā, un tajā redzams hortenziju krūms (zaļi baltais vidū). Otrajā – daļa tā krūma 2018. gadā.

Siguldā vēl viens publiskais skvēriņš ir ticis apjozts, lai nozāģētu kokus un sāktu būvēt kārtējo iepirkšanās centru. Piezvanīju vienam, piezvanīju otram, tiku pie "pasūtītāja pārstāvja" un pajautāju, vai drīkstu savākt no būvlaukuma hortenzijas un peonijas, ja reiz tās tāpat tiks likvidētas. Man atļāva. (omgomgomg)

Tādēļ piektdien ātrāk aizšmaucu no darba (priekšniecība saprata), lai mazliet pirms pieciem pēcpusdienā kā Sprīdītis ar lāpstu KĀ BOSS iemaršētu būvlaukumā garām visiem strādniekiem un ekskavatoriem, nevienam neko nesakot, un sāktu rakt. Iepriekš sazvanītais man deva laiku "kamēr tur kāds strādās, līdz kādiem sešiem", taču reāli visi strādnieki notinās īsi pēc pieciem, ko es apzinīgi izlikos nemanām un paliku tur tālajā stūrī kopā ar apsargiem pie izejas. Tāpēc darboties nācās ļoti steidzīgi un nesaudzīgi, turklāt, ņemot vērā, ka viss tur audzis gan jau kādus desmit gadus, peonijas bija ļoti dziļi, bet hortenziju saknes bija ļoti daudz un samudžinātas. Turklāt vēl bija ļoti karsts (pēdējā vasaras diena).

Kaut kad pēc sešiem biju izravējis trīs peonijas un kādu trešdaļu no tā hortenziju krūma. Pēc tam vēl pagāja kādas desmit minūtes, kamēr to visu kaudzi vairākos piegājienos ar nopietnu sejas izteiksmi aizstiepu garām apsargiem un salādēju bagāžniekā. Neviens neko neprasīja, nevienam neko neteicu. Sociālā inženierija, lol, – izturēties tā it kā man tas vienkārši jādara un viss, lai gan reāli es tur, protams, klasificējos zem "nepiederošām personām aizliegts". Nedomāju, ka tas pasūtītāja pārstāvis bija kādam uz leju ko bildis. (Vispār apsvēru kādu pateicību tam pārstāvim, ja viņš tur būtu, jo tās taču ir faking hortenzijas, bet, tik viegli tiekot pie viņa atļaujas, bija skaidrs, ka viņš nezina, ka kādam tā varētu būt liela vērtība.)

Hortenzijas nav nekāda fancy šķirne, tās ir parastas skarainās (Hydrangea paniculata) ar gaišzaļiem ziediem. Bet par brīvu, nav iemesla sūdzēties. Es gribu kaut kur iestādīt arī kādu kokveida hortenziju – tādu, kas no baltas kļūst sarkana.

Kas tur sanāks no peonijām, vēl ir liels jautājums, līdz to stādīšanai vēl netiku (divas dienas mirkt lietū bija par daudz), bet šīs hortenzijas kļuva par dzīvžogu gar vienu malu. Līdzšinējais saulespuķu dzīvžogs nebūs diez ko noderīgs lielāko gada daļu. Stādīju ar lielām atstarpēm, lai pamīšus starpās sastādītu lielās miskantes kā jau pašā sākumā bija plānots. Tās gan vēl jāatrod, jāsastāda un tad laikam dažus gadus jāpagaida, bet reiz būs.

Kaut kad ziemā, slēpojot pa mežu, sapratu, ka gribēšu dārzā iestādīt priedi. Tāpēc, ka man tās patīk – tās nav egles, kas ir "meh, egle", tās nav fancy sudrabegles, tās nav šķidras, sezonālas lapegles, tās nav tāds paknaps kadiķis, tās nav prastas tūjas, tās ir priedes. Priede cēlusies no vārda "pride", tā ir lepna un varena. Šobrīd gan tā kā esmu atteicies no šīs domas, jo, nu, priede ir arī 20 metri uz augšu un tā gluži, protams, arī nevar.

Taču mežs man patīk, tāpēc gribēju to pievilkt tuvāk un sāku veidot dobi ar meža labumiem – mellenēm un brūklenēm – ne ražas vākšanai, neatejot no mājas, bet tīri sajūtai, smukumam un pagaršošanai. Tā kā rododendrs jau ir iestādīts un tam blakus ir arī ērika, tad turpat arī turpināju, jo visiem nepieciešama līdzīgi skāba augsne, kāda sastopama mežā. Sākumā bija doma tikai par mellenēm, taču ieraudzīju, cik smuki zaļas ir brūklenes, un sagribēju arī tās, jo mellenes ir augstākas, turklāt līdz ar ogu nogatavināšanu tās nomet lapas, taču brūklenēm ir gan koši sarkanas ogas, kas var būt lielos ķekaros, gan joprojām tumši un izcili zaļas lapas un tās arī ir zemākas, tā ka – skaists paklājs.

Tur gan jāņem vērā daži kompromisi, jo rododendram labāk patīk ēna, pārējiem gribas arī sauli, un tāpēc tas viss lielākoties atradīsies ābeles ēnā (bet ne zem tās), taču kaut cik arī saule tiks klāt.

Cik atceros, kaut kad vectētiņš arī eksperimentēja ar līdzīgu ideju, tikai viņš laikam izvēlējās domesticēt dzērvenes – dārzā bija uztaisīts mazs purviņš. Es gan neatceros, kādas bija sekmes, taču līdz mūsdienām tai vietā vairs nekā nav.

Rododendru stādīju tam paredzētā pirktā substrātā, jo tāda bija, taču pārējam tagad mēģināju simulēt meža augsni pats – izraktajā bedrē jaucu kopā smilšainu dārza augsni, rupju priežu mulču, smalku priežu mizu mulču (pārdeva kā humusu), šķeldu, ko savācu no liepas celma frēzēšanas, lai būtu trūdvielas, un skābo kūdru (pH ~3.2). Attiecības nezinu, maisīju uz sajūtām, vajadzētu būt pietiekami līdzīgai konsistencei. Ja nu kāds to grib atkārtot un ir pieejams betona maisītājs vai kas līdzīgs, tad to izmantot būtu prātīgāk nekā darboties ar rokām (ar rokām, kapli un lāpstu) – ietaupītos ļoti daudz kaloriju. Pa perimetru vēl ieliku zāliena nodalītājlenti, lai kaut cik ierobežotu augsnes sajaukšanos un skābums tik drīz netiktu izskalots ārā. Vēl plānoju to visu noklāt ar priežu skujām (tās var ērti savākt uz meža ceļiem, kur lietus saskalo) un varbūt arī ar čiekuriem. Varbūt piestāvētu arī kāds apsūnots akmens, bet vēl neesmu pētījis, kā to panākt.

Starp citu, izraktā melnzeme joprojām labi ož pēc dūņām un kā tāda, tā ka pavasarī safrēzēto zaļumu trūdēšanas process joprojām notiek. Pēc tam to smaku visu atlikušo dienu jutu.

Droši vien labāk būtu bijis izmantot smiltis, nevis smilšainu melnzemi, taču negribējās pēc tām braukt pakaļ uz karjeru. Droši vien labāk būtu bijis dobi taisīt ar nelielu pacēlumu, taču es to izveidoju zāliena augstumā – to vismaz var labot, pamazām pieaudzējot klāt. Droši vien labāk būtu bijis turpat piemaisīt klāt arī sūnas, ko pārvedu no meža līdz ar stādāmo materiālu. Vispār es to dobi biju plānojis apaļu, taču, kā mēdza teikt mana psiholoģijas skolotāja, kad kaut ko zīmēja uz tāfeles, "acumērs – sūdamērs", tāpēc sanāca piles formā. Un, kad visu biju pabeidzis, tad sapratu, ka vajadzēja vismaz par metru lielāku, citādi tagad šķiet, ka kaut kā ir ne šis, ne tas, nav līdzsvara ar rododendra izmēru un nepietiks vietas viršiem.

Nu, jā, tā kā ērika jau ir, tad tur vēl gribu iestādīt dažus viršus un varbūt brukentālijas. Lai būtu arī kas uzkrītošāks. Tie visi ir no vienas, ēriku dzimtas, taču ērikas zied pavasarī, brukentālijas pēc tam un virši apmēram tagad – vasaras beigās un līdz rudenim.

Neesmu pavisam atmetis domu par skujkociņu, bet tas vēl ir miglains jautājums. Pundurpriedes arī, cik saprotu, ir tādas uz trim, četriem metriem, tāpēc nē. Kadiķi var nesadzīvot ar bumbierēm (tā ir tur netālu), un tie tāpat izaug augsti. Es gribētu priedi, kas nekad nepārsniegtu 1.5-2 metru augstumu un vienmēr izskatītos pēc klasiskas formas priedes – stumbrs un tad vainags. Kā purvā – pieaugusi, ar daudziem gadiem, taču miniatūra.

Tā kā melleņu un brūkleņu izravēšana no meža ir tāds diezgan brutāls pasākums (to nevar saudzīgi, nu, nevar), tad man nav diez ko lielu ilūziju, ka viss sastādītais sazaļos arī nākampavasar, tāpēc es mēģināšu sēt gan mellenes, gan brūklenes. Tās taču aug no sēklām. Tām jāaug. Sēklas gan jau neviens nekad nav redzējis, jo tās ir knapi saskatāmas, taču tam jābūt iespējamam. Ātra internetu skenēšana par šo tēmu deva tādu terminu kā sēklu stratificēšana. Ko tas konkrēti nozīmē, man nav skaidrs, taču mellenēm tas ietver sēklu glabāšanu aukstos apstākļos vismaz trīs mēnešus. Atradu saldētavā maisiņu ar brūklenēm, varbūt no tām kaut kas sanāk. Man šķiet, ka lobīt ārā no ogām submilimetrīgās sēkliņas nav vērts – pat FOR SCIENCE!, vienkāršāk būs saspiest ogu pirms iebāšanas zemē. Varbūt daļu tagad rudenī, daļu pavasarī. Varbūt daļu vienkārši izbārstīt tur dobē pirms ziemas, lai būtu pēc iespējas dabiskāk.

Vēl paturpinot skābo tēmu – daļa cidoniju jau ir gatavas, dažas gandrīz paspēja pat vēl jūlijā. Pagājušajā gadā es nosaldēju lielu daļu, jo vēl oktobrī atstāju gatavināties dažas dienas (tās bija zaļas!), taču uznāca sals ar -5° un čuš. Bet šogad – gandrīz jūlijā.

Esmu teicis, cik ļoti man patīk priežu mežā? Man ļoti patīk priežu mežā. Ja varētu izvēlēties, kur dzīvot, sila tuvumā būtu mana topa topā. Un ja vēl pie ezera, tad vispār. Tur ir tik smaržīgs, tik mūžzaļš, tik silts, tik garšīgs, tik savādāks gaiss, tik viss. Sanatorijas parasti cēla tādās vietās, jo priedes izdala ēteriskās eļļas, kas ļauj uzelpot.

Šovakar ezerā bija tik silts ūdens kā laikam vēl nekad un droši vien vēl atkal ne tik drīz, turklāt atšķirībā no citām reizēm, kad silta ir vien virskārta, šovakar tas bija dziļi silts. Biju neilgi pirms saulrieta, kad viens gals jau ēnā, otrs vēl saulē, un tad var peldēt no ēnas saulē un atpakaļ, neliels vējiņš dzen pretī nelielus vilnīšus un siltu, smaržīgu gaisu. Tik silts, ka spēka vairs nav, bet ārā negribas līst. Nopeldēju 22 minūtes, kas varbūt bija mans rekords, varbūt nē. Uz muguras peldot, gan nevarēja skatīties mākoņos, jo to vienkārši nebija. Kopijslāsmiņa iepriekš teica, ka es uz muguras peldu kā astoņkājis, tā arī nesapratu viņus.

Tas ir mans privātais ezers un privātā pludmale. Vismaz šogad noteikti – ne reizi tur neesmu sastapis vēl kādu. Biju tur arī svētdienas rītā – nopeldējos, saēdos un salasīju spainīti melleņu, nopeldējos vēlreiz un atgriezos parastajā brīvdienā. Ar kopijlāsmiņu pavadījām tur trijatā vairākas stundas vēl iepriekšējā svētdienā pēc muzikālajām brokastīm – karsta brīvdiena, dienas vidus – tik un tā neviena cita, varējām izvēlēties, kur sēdēt (kaut ugunskurā), cik skaļi pļāpāt, kādas ogas ēst (mellenes, zilenes, brūklenes), kad un kur peldēt, mana privātā pludmale, nu. Šogad vispār daudz iespēju tikt ūdenī – sāku maijā, kad mellenes tikai ziedēja, tagad jau vispār, un cerams, ka kaut kad septembrī vēl varēs noslēgt sezonu un bez nosalšanas.

Pagājušās piektdienas sākums attaisnoja sev piešķirto datumu ar kukaiņa kodumu, divām sliktām vēstīm, ūdens krūzes izliešanu pār telefonu un nograutu sistēmu (tas viss vēl tikai līdz pusdienlaikam), taču vakara cēliens izvērtās interesants – devos uz RSU Medicīnas izglītības tehnoloģiju centru, kur murxxe man pārbaudīja smadzenes. Tas gan nenozīmē, ka tagad varu teikt "I'm not crazy, a friend had me tested!", jo tas viss viņiem ir vēl ļoti jauns, taču vēlāk varbūt varēs. Centrs pats ir svaigi celts, jaunas, modernas telpas, šķita labs atmosfērs.

Visa būtība ir tajā, ka viņiem tagad ir pieejama tehnika elektroencefalogrammu (EEG) fiksēšanai un mērķis iemācīties noteikt dažādas smadzeņu izmaiņas, pirms vēl tās ir sākušas traucēt dzīvot kā, piemēram, demence. Tāpēc tiek analizēti smadzeņu viļņi, lai noteiktu kognitīvās rezerves.

Lai tiktu pie mērījumu veikšanas, aparātam jāpieslēdz smadzeņu garoza, un to dara ar īpašas cepures uzvilkšanu. Tajā pareizajās vietās tiek sabakstīti sensori un zem tiem tiek speciālā želeja, kas sasaista ādu ar sensoru. Želeju es dabūju diezgan daudz. :) Bet nu FOR SCIENCE! labā ne to vien var paciest. Murkse teica, ka pieredzes bagāti medicīnas darbinieki ar to tiek galā trīs minūšu laikā, taču mums pagāja vairāk par stundu, jo, nu, pie pieredzes kaut kā jātiek, jo es tur biju tikai otrais, kuru viņa ir vienojusi pie vadiem, turklāt tas nemaz nebūtu jādara viņai pašai, bet kādam asistentam.

Sensoru iedzīvināšanas laiks netika izniekots velti, Murkse ļoti interesanti stāstīja par savu darbu, par smadzeņu uzbūvi, ko katra daļa dara, ka tās var būt pavisam niecīgas, bet nozīmēt tik daudz. Stāstīja arī par to, ka kāda daļa smadzeņu var pārņemt citas smadzeņu daļas funkcijas, ja tā ir bojāta, protams, ne pilnībā, bet tomēr pietiekami labi, lai turpinātu dzīvot. Tas ir svarīgi, piemēram, insulta gadījumā, un tad rehabilitāciju jāuzsāk nekavējoties, lai būtu pēc iespējas labāki rezultāti, nevis pēc piecām dienām.

Lai smadzenes varētu tā vieglāk adaptēties citām funkcijām, tām jābūt pietiekami labi trenētām, tās arī laikam ir tās kognitīvās rezerves. Bet trenēt smadzenes var, piemēram, tīrot zobus ar kreiso roku – tā vienkārši tiek trenēta parasti mazāk nodarbinātā pretējā puslode. Pirmos rezultātus varot samērīt jau vien pēc divām nedēļām, bet tas, protams, kopumā prasa daudz vairāk laika. Bet es jau sāku to darīt, haha.

Viņa stāstīja arī par darba atmiņu, kas mūsdienu cilvēkiem pamazām atmirst. Tā ir īslaicīgā atmiņa, ko izmanto uzreiz tagad, piemēram, domāšanai, plānošanai, kaut kādu aprēķinu veikšanai. Atmirst tā tādēļ, ka galvā neviens neko daudz vairs nerēķina, telefona numurus arī vairs nav nepieciešams iegaumēt un tā. To arī var trenēt.

Es ne visu sapratu, ko viņa stāstīja, tur bija daudz par smadzeņu darbību un neiroloģiju, jo tas viss man ir ļoti nepazīstams lauciņš, taču bija tiešām interesanti. Viņa ir īsta smadzeņu fane.

Kad beidzot biju pieslēgts matriksam, sākās pati pārbaude. Vispirms teica trīs minūtes sēdēt mierīgi un ar aizvērtām acīm, pēc tam trīs ar atvērtām. Un tad pats tests. Testa uzdevums bija matemātiskās darbības (man lika izvēlēties augstāko grūtību, jo vieglākas esot boooring) – ekrānā uz mirkli parādās kāda izteiksme, piemēram, 67+24 un nākamajā mirklī redzams rezultāts. Abi aptuveni pussekundi, un uzreiz jānosaka, vai rezultāts bija pareizs vai nē. Un pēc mirkļa jau nākamais un tā bez apstājas. Tur bija saskaitīšana, atņemšana un reizināšana. Man neteica, cik ilgi un cik daudz uzdevumu tur būs. Skatoties ekrānā, es pilnīgi zaudēju laika izjūtu, man sāka likties, ka tas viss ir ilgi un cik vēl ilgi, taču pēc tam izrādījās, ka tās bija veselas desmit minūtes. Kā mirklis un mūžība reizē. Vēl rēķinot paspēju iedomāties, nez, vai viņa tur redz, ka es atbildu nepareizi, vai nē, un ko īsti te no manis grib.

Uzreiz pēc beigām Murkse teica, ka bija redzami izteikti beta viļņi, kas nozīmē, ka es tiešām domāju. Pēc tam mēs pasēdējām pie līknēm un viņa pastāstīja, kas redzams, lai gan ne visu vēl var un prot izskaidrot, jo viņi to paši tikai tagad vēl apgūst. Bet tā tehnika ir tik jutīga! Labi redzams brīdis, kad atvēru acis pēc pirmajām trim minūtēm, uzreiz cita smadzeņu aktivitāte. Un pēc tam aritmētiskās darbības, kur vēl cita prāta aktivitāte. Redzama katra sakustēšanās, pat plakstiņu virināšana. Es tikai nesapratu, vai tie reakcijas pīķi ir tikai brīži, kad es tiešām sakustos, vai arī tur var saskatīt, ka es pieņemu lēmumu, atkarībā no aprēķinu rezultāta (reaģēt vajadzēja tikai uz pareizajiem rezultātiem). Man tās visas izskatījās pēc daudzām drebelīgām līnijām, taču viņa tur uzreiz var saskatīt, kur tieši ir tie beta viļņi un ka nav alfa, delta un teta viļņu (tie ir miega vai senioru laikā). Nu, iespaidīgi.

Tā kā šī vēl nebija oficiāla piedalīšanās pētījumā, jo tam nepieciešama zināma birokrātija ar izskaidrošanām, piekrišanām un parakstiem, tad es tur šoreiz biju tikai parasts izmēģinājumu trusītis, uz kura trenējās, manus datus izmantos, lai mācītos analizēt, un tad iznīcinās. Taču labprāt vēlāk piedalītos arī ar tīriem papīriem vēlreiz – varbūt pat ar uztrenētu otru smadzeņu puslodi, ha.

Vakara sausais atlikums – jāmācās elpot, labi sēžu un daudz domāju (domāt ir kaitīgi – smadzenes patērē ap 25% resursu, kas ir salīdzinoši visvairāk no visiem orgāniem).

Spožums ir ogu pārpilnība šogad. Neatceros, kad iepriekš būtu bijis tik daudz ogu. Draugi atbrauca un sev mazliet salasīja, taču kopējo ainu tas neko daudz nemainīja. Upeņu ir daudz, jāņogu vēl daudz vairāk un līdz zemei ("ja trīs jāņogu zari līkst līdz zemei pirms 10. jūlija, tad 14. janvārī gaidāms sals līdz -32°" </vilis-bukšs>).

Ar upenēm pagaidām tieku galā, daļa ir sasaldēta ziemai, daži kilogrami ir saspaidīti un samaisīti ar cukuru, arī būs ziemai (omīte iemācīja, vismīļākais variants) un no atlikušajām taps klasisks ievārījums, ja viss nebūs apnicis. Daudz ogu bija pat tai krūmā, kuru taisījos likvidēt, tāpēc nežēlojot izzāģēju manuprāt liekos zarus, laikam trāpīju uz pareizajiem. No jāņogām uzvārīju ķīseli un ar to arī idejas beidzās. Piedāvāju kaimiņienei, bet pat viņa izbrāķēja, hh. Paliks putniņiem. Vēl būs ērkšķogas, bet arī daudz. Neliela daļa tiks pārstrādāta ievārījumā (arī pie tā omīte pieradināja).

Posts ir posts. Kurmis un ūdensžurkas taisa uzkalniņus un caurumus, un ar tiem es vēl neko, tikai iesēju zālīti no jauna.

Upenēm ir pumpurērce – pavasarī var redzēt lielus pumpurus, kas neatveras, jo ir izēsti, un blakus daudzviet ir invertētas lapas. Ja to tā atstāj, tad ar laiku zars iet bojā un krūms iznīkst. Ar to pagaidām vēl var sadzīvot, nešķiet kritiski, jo pavasarī lielu daļu tādu pumpuru jau nolasīju, varbūt tas ir līdzējis. Cīnīties ar to varot, pilnīgi nozāģējot krūmu līdz zemei un ļaujot ataugt. Es šaubos, jo vienam krūmam, kur ogu tāpat vairs nebija un tagad maisījās pa vidu, ar domu "ja nu ieaug" pārstādīju tikai dažas saknes, un tas salapoja un tāpat izskatās drusku aizdomīgs.

Jāņogām laikam ir stiklspārnis – kāds zars pēkšņi nokalst. Nav baigi forši, taču jāņogu ir tik daudz, ka pārāk vēl neuztrauc. Man pat šķiet, ka tā vienmēr ir bijis.

Cidonijām ir hloroze. Tā gan nav slimība vai kāds kaitēklis, bet drīzāk kaut kas līdzīgs kā avitaminoze dzīvniekiem – trūkst barības vielu. Pazīt to var pēc atsevišķām baltām lapām, no turienes arī nosaukums – trūkst hlorofila, tādēļ arī maz zied un augļi ir ne tik lieli, cik varētu būt. Samēsloju, bet joks tāds, ka, ja augsne nav pietiekami skāba, tad augs tāpat neko nevar uzņemt, tāpēc izkaisīju skābo kūdru, un tagad atliek vien gaidīt nākamo pavasari, jo šogad nekas vairs nemainīsies.

Nu, tā es lasīju, visas gudrības no internetiem, protams.

Šodien tika pievārēti trīs lieli jūdžakmeņi un viss pat vēl līdz septiņiem, lai paspētu nomazgāties un sapucēties uz koncertu.

Beidzot iestādīts aprīlī pirktais rododendrs. Citādi draugi jau sāka atklāti smiet, kad to kārtējo reizi minēju atbildē par vēl darāmajiem darbiem. Fonā var redzēt otro – atrakta ābele, izravēta nezāļu sala un nolīdzināta zeme līdz ar pārējo līmeni. Rīt tur vēl jāsēj un jāstāda. Aizvedu prom kādas astoņas ķerras (SI mērvienība) liekās zemes un divas – lieko nezāļu.

Un trešais ir dārza galds. Ja kāds prasīs, tad teikšu, ka nopirku to jaunajā Ikea, bet vispār tā ir palete ar kājām. Mākslinieks gan no manis nekāds, jo domās šķita labi, bet tagad izskatās, ka vajadzēja otrādi – tumšu pamatvirsmu un gaišus šauros dēlīšus. Un arī zemāks varēja būt par kādiem 10cm, taču to vēl var labot. Nu, neko, vakar nokrāsoju, šodien saskrūvēju, materiālos kādas 20 eiras un pāris gadiņus pastāvēs.

Vispār man pašā sākumā bija doma, ka pirmā dārza mēbele būs soliņš, jo, nu tāds lounge soliņš taču ir loģiska prioritāte (saule, tēja, grāmata), taču tam vēl neesmu atradis visus materiālus (to es arī gribu DIY). Ā, un iepriekšējo galdu vētra aizlidināja, tā ka dārza krēsli man ir, bet pie kā sēdēt nebija, un "vismaz vienreiz dienā jau nu visiem vajadzētu sanākt pie galda", kā teica Mirtante.

Neregulārā atskaite. 16. maijs un 16. jūnijs.

Pa šo laiku esmu salauzis pusotru lāpstu, divarpus grābekļus, izkapti, trimmeri, telefonu – man nekādu tehniku nevajag uzticēt, pat vienkāršu analogo.

Šobrīd mauriņš ir pļauts jau piecas reizes, un tas tagad būs jādara regulāri, ik pēc 4-5 dienām – zāle aug nejēgā ātri (atkal slikti). Tiešām negaidīju, ka tas notiek tādā ātrumā – vien dažas dienas, un tā ir jau divreiz garāka. Varbūt ar laiku tā vēl tiks pieradināta, nomierināta vai kā. No malas zālājs izskatās normāli, tuvumā gan nav gluži tik koši, vēl var saskatīt zemi, dažviet ir tāds nevienmērīgs un skrajš, kur jāpakasa un jāpiesēj klāt. Varbūt vajadzēja sēt biezāk, varbūt ir tā kā jābūt un viss vēl notiks, nez. Lietainās dienas daudz ir devušas. Un tur zālājā ir divas vienmēr sausās un viena vienmēr mitrā vieta, kaut kā būs ap tām jāsadzīvo. Kad te Jāņos visu dienu lija un nolija 42 l/m², tad iezīmēju četras peļķes zālājā, taču domāju, ka tās vietas pielīdzināšu nākampavasar vai vēlā rudenī, kad varbūt jau būs iespējams noplēst velēnu vienā gabalā, sabērt zemi un salikt velēnu atpakaļ, jo šobrīd tur būtu vienkārši jāber pa virsu zālei un jāsēj no jauna, un tādus lielus melnos pleķus vēlreiz man tagad vairs negribas. Noteikti labāk būtu bijis sākumā vēl nedēļu visu palīdzināt ar rokām, lai tiešām ir, un tikai tad sēt zālāju, bet toreiz, protams, nevarēju nociesties. Visā visumā _re_ noteikti ir taisnība, ka pļauts mauriņš izskatās daaaudz līdzenāks par pliku zemi, tā ka nav tik ļoti traki, bet es ta' zinu, kur nav perfekti.

Par spīti visam – zemenes notiek. Ne ļoti daudz un lielas, bet vispār. Tās joprojām aug pudelēs, un baltā agroplēve ir gan praktisku, gan estētisku iemeslu dēļ – saule mazāk karsē. Ogas ir smagas un liec un lauž kātiņu, diez vai tā jābūt, varbūt ilgā sausuma un karstuma dēļ. Tas sausums bija patiesi šausmīgs.

Kopš kāda 25. maija man ir arī izveidotas trīs dobes saviem lauku labumiem. Pirmais, ko tur iestādīju, bija dārzeņu fizāļi, vēl ir iesēti burkāni, dilles, salāti, redīsi (pirmie jau apēsti, pagāja precīzi mēnesis), pupas, zirņi (nebūs), bietes (haha), puķkāposti (pārbaudīt) un sastādīti kalē kāposti. Siltumnīcā labi aug gurķi, jau vairāki apēsti. Šodien arī noplūkts pirmais tomātiņš (zīmīgi, ka tieši "Ņiprais holandietis" ir pirmais). Vēl ir vairākas palielas paprikas.. ē.. ogas (?), bet tur vēl kāds laiks paies līdz gatavībai. Man jau teica, ka pats saviem spēkiem es ar šitādu saimniekošanu iztikt nevarētu, bet tas arī loģiski un nav mērķis, mani vairāk saista pats audzēšanas process nekā rezultāts. Ja tiešām izaugs kāds arbūzs (vismaz pumpuri jau ir), man būs žēl to ēst.

Ar tiem dārzeņu fizāļiem bija tāds joks, ka es tikai pēc nopirkšanas (atkal no "Neslinko") sapratu, ka esmu nopircis dārzeņu, ne ogu fizāļus, ko liek uz tortēm un tā. Dārzeņu fizāļi ir daudz lielāki – dārzenīši. Pēc tam palasīju internetos, bet īsti skaidrībā netiku – kaut kur rakstīts, ka tos varot izaudzēt tikai siltumnīcā, kaut kur rakstīts, ka tie izaug pat trīsmetrīgi, tā ka redzēs, kas tur sanāks. Manējie aug ārā, daudz zied un kaut kas tur arī gatavojas, un jau ir vairāk kā metru gari.

Dārzā ir arī iemītnieki – trīs vīngliemeži, dažas vardes un krupīši, daudz skudru un viens vai vairāki kurmji. Kurmji ir maitas un visu skatu bojā, nezinu, ko ar tiem iesākt. Skudras dzīvo zālienā, tagad gan vairs nav tik labi manāmas, bet, kamēr vēl nebija sadīgusi zāle, tās bija paspējušas iemitināties daudzās vietās. Un puķpodos, kas kaitina visvairāk. Vardes un krupji ēd gliemežus, tā ka labi. Man pat reiz bija doma to pievilināšanai ierīkot minidīķīti, taču arī bez tā tie jau te paši ir ieviesušies.

Te vēl ir ļoti daudz neizdarītu darbu, lai arī darbojos katras brīvdienas un parasti arī darbdienu vakaros, taču tagad jau vairs tā nestresoju par gala neredzēšanu. Katrā ziņā, ja neskaita ogu lasīšanu, vairs nav nekā tāda, ko būtu noteikti jāpaspēj izdarīt līdz noteiktam laikam. Skaidrs, ka šogad visu ieplānoto neizdarīšu, dārzs jau tāpat būs kā Rīga. Arī šobrīd droši vien no malas liekas, ka nekas daudz nav padarīts (gan jau kaimiņi smīkņā), taču man gribas domāt, ka tad, kad esmu ar kaut ko ticis galā, piemēram, kaut ar tik triviālu lietu kā nezāļu salas ap ābelēm, tad pēc tam vienkārši izskatās tā, kā bija jāizskatās jau pašā sākumā, tāpēc no malas izskatās normāli, bet es zinu, ka tas tur sīkums prasīja vairākas dienas darba un bija liela ņemtne.

Mana priekšniece gārsu sauc par Hitlera vecmāmiņu. Nu, tā ir. Virzu un vārpatu vēl var pieciest, bet gārsa ir..
(vaibsts)
(žests)

Pusdeviņos no rīta un deviņos vakarā. Es nez, varbūt nevajadzēja sākt. Tehniku atveda jau vakar vakarā, taču vēl līdz rītam nebija pilnas pārliecības, ka šodien tiešām kaut kas notiks, ņemot vērā iepriekšējo daudzo nedēļu pieredzi. Nolīdzināts apmēram ir, nogrābt paspēju gandrīz pusi, tur darbs gan jau vēl kādiem pāris vakariem. Un tad vēl jāpielīdzina ar rokām, jo nav perfekti, kas būs vājprāts, ņemot vērā manu OCD, lol. Ceru, ka līdz pirmdienas rītam jau būšu iesējis zālīti. No rīta salauzu lāpstai kātu, glābjot pēdējās atrastās tulpes tumšākajā stūrī. Vakarā salauzu grābekli. Daudz putekļu un neticami daudz akmeņu un akmenīšu. Man ir daudz ko teikt, taču visu dienu gribas ēst, un tagad arī ļoti nāk miegs un sāp dažādas maliņas, tā ka citreiz.

Plūmes nobālēja. Bērzs izplauka. Melnās tulpes uzziedēja. Pienenes sazēla. Šovakar deviņos atklāju peldsezonu.

Te ir divas senas zemeņdobes, ko nāksies nolīdzināt, taču žēl iznīcināt, jo stādiņš jau nav vainīgs. Taču šobrīd nav vietas, kur to visu pārcelt. Ko darīt? Laikus sākt lieltalkot pa apkārtni un savākt PET pudeles, kuras #Dūklavsneredz. Tās uz pusēm, izurbināt vai gandrīz aiztaisīt caurumu apakšā, sapildīt zemi, iebāzt augu un pakārt. Izdarīju to jau pirms pāris nedēļām, joprojām viss dzīvo un dzen zaļas lapiņas, tātad – darbojas pēc plāna.

Turpmākajos mēnešos redzēsim, kā tas viss attīstīsies. Pagaidām izskatās labi, bet šādam izpildījumam ir daži plusi un mīnusi.

+ vertikālā dobe aizņem smieklīgi maz vietas,
+ nav gliemežu un skudru,
+ nav nezāļu un citu lieku zaļumu, nav ravēšanas,
+ apkārtne top tīrāka,

- tilpums ir diezgan neliels, tādēļ izskatās, ka zeme izžūs ātri un saulainajās dienās (jo zemenēm nepieciešama saule) būs jālaista katru vakaru,
- savākt pudeles ir čakarīgi, turklāt nāk apjausma, cik milzīga problēma mūsu sabiedrībā ir kombinācija "idioti + pudeles",
- sadalīt un sastādīt ir čakarīgi,
- sakarināt ir čakarīgi,
- nav īpaši dekoratīvi, bet varbūt vēlāk kļūs labāk, kad viss nopietni sazaļos,
- visa uzparikte pēc tam ir smaga un vairs nav mobila, ja nu kas.

Katrā ziņā pilsētnieki kaut ko līdzīgu mierīgi var izdarīt arī uz sava balkona vai citā puslīdz piemērotā vietā, ja ir vēlme pēc savām ogām. Vien varbūt vērts labāk uzreiz izmantot lielāka tilpuma traukus. Bet vertikāli noteikti ir virziens, kurā vērts apsvērt doties! Paldies sūtiet Ļimončikam.