D#24: sezonas kopsavilkums

17. oktobris, 8:21 am, 6 atsauksmes

Izdarīts ir daudz mazāk kā bija domāts, taču laikam jau tā notiek.

Pavasarī stādītās abas krūmmellenes ir labi padevušās augumā. Pat tik labi, ka man radās diezgan nopietnas bažas, vai tās ar tik jaudīgiem dzinumiem maz spēs pārdzīvot ziemas salu. Iespējams, ka pie vainas ir jūnija beigās tām uzlietā nātru vircas susla, ko man, protams, ieteica nedarīt, taču pēc tam tie krūmiņi sāka aug tik strauji, ka bail. Septembra beigās jaunās galotnes bija vēl tādas pavisam zaļas un slābanas, taču tagad šķiet, ka kļūst stingrākas un tumšākas. Nesen uzkaisīju mazliet rudens mēslojuma (kālijs utt.), varbūt tas sāk iedarboties. Vai paspēs pavisam pārkoksnēties, lai nenosaltu, joprojām ir šaubīgs jautājums. Bet nu vislabāk jau mācās no savām kļūdām, ne.

Tagad rudenī piestādīju blakus vēl divus krūmiņus no citām šķirnēm. Tie tagad izskatās tikpat necili kā otri divi izskatījās pavasarī, taču tiem bija izcili koši sarkanas lapas – tie divi no pavasara vēl īsti nekrāso lapas.

Siltumnīcā un mazdārziņā esmu pāraudzējis laikam visu, ko vien varēja. Gurķi regulāri pārgatavojās, bet tur grūti noteikt, kad vēl mazliet var un kad jau ir par daudz. Tomātiem viegli, tiem jau pēc krāsas skaidrs. Salāti vairākas reizes pārauga. Redīsi arī. Puķkāposti pārziedēja, tikai pēdējais vēl izskatās atbilstoši standarta prasībām (vispār man no sešiem iesētiem seši arī izauga, labi). Burkāni pārauga. Bietes vēl nepārauga, tās ir labi padevušās (ja vēl būtu ideju, ko ar tām tik daudzām darīt). Zirņi arī pārgatavojās. Paprika siltumnīcā tiešām izauga, nogatavojās, viss kārtībā. Ar to gan bija daži pārsteigumi, jo uzzināju, ka augot tā ir gaiši zaļa, pēc tam kļūst neveselīgi brūna (jau nodomāju, ka esmu iekaltējis/pārlaistījis/dabūjis kādu kaiti, un viss būs beidzies), taču tad tā tiešām kļuva pareizi sarkana un viss sanāca.

Nu, tendences laikam diezgan skaidras – mani saista process, bet rezultāts ir otršķirīgs. ¯\_(ツ)_/¯

Interesanti, ka nesen daudz kas sāka no jauna ziedēt. Tomāti ļoti intensīvi vēl joprojām. Gurķi arī mazliet, bet, protams, bezcerīgi. Tā pati paprika no jauna sāka ziedēt un audzēt. Arī parastā zemene uzziedēja. Mazliet vasaras aveņu pat vēlreiz ienācās septembra beigās un turpina joprojām.

Mēnešzemenes ir interesantas zemenes, iepriekš par tādām nezināju, tās tiešām ražo (mazliet, bet tomēr) visu vasaru. Tirgū tantiņa pastāstīja, ka zemenes ir клубника, bet mēnešzemenes – земляника.

Dārzeņu fizāļi arī ir ienākušies. Tie ir tādi dīvaini auglīši. Nevar teikt, ka būtu negaršīgi, taču nav arī garšīgi. Ēst var un esot ļoti veselīgi (kā vietējs kivi), taču diez ko daudz nemaz nevar apēst. Kamēr tie gatavojas, tie izskatās pēc parastajiem ogu fizāļiem – tāds pat apvalks (indīgs, btw). Kad nogatavojas, apvalks pārplīst un iekšā ir tāds kā mazs, zaļš tomātiņš. Angliski tos tā arī sauc par "tomatillo", un vispār tie nāk no Meksikas, kur ir kā mums kartupeļi – tikpat izplatīti un plaši pielietoti. Domāju, ka audzēšu tos arī nākamgad – ja ne tik daudz augļu dēļ (nēnu, varbūt vēl pieradīšu), tad kaut vai kā sezonālo dzīvžogu, ar ko aizsegt dobes, jo aug tie tiešām vareni – tiem noteikti nepieciešami stingrus balsti, un tad mierīgi izaugtu 1.5-2 metru augstumā. Man tā arī būtu bijis, ja ne tā liktenīgā ābeles galotne.

Mazo ogu šogad bija ļoti daudz, taču ar lielajām tā švaki. Arbūzi neizauga nemaz (pārsteigums, pārsteigums) – auga, ziedēja, bet nekā. Ķirbji arī ne – viens mazs bija un izčibēja. Kabačiem katram bija pa tikai vienam kabacītim. Vismaz uzzināju, ka kabači aug vienā kompaktā vietā, nevis stiepjas kaut kur ārēs kā ķirbji un arbūzi. Melotriju arī, protams, iesēju par vēlu, tā ziedēja, bet neko vairs nepaspēs – ārā jau novīta, siltumnīcā vēl knapi turas.

Ar ziediem un plāniem tā arī īsti nekas nesanāca – līdz plānotajai puķudobei netiku. Cerams, ka nākamgad. Krokusi uzziedēja un noziedēja divreiz. Hiacinšu sīpolus nokavēju sabāzt zemē. Tulpju sīpolus vēl laikam nevar bāzt zemē. Un vēl nezinu, kur to darīt. Pa vasaru esmu iestādījis dažas ziemcietes, kas varbūt augs arī nākamgad – lāčactiņas, perovskijas, rudbekijas, helēnijas un vēl kaut ko. Starp citu, klinšrozītes ir ļoti smuki krūmiņi, lai arī nekāda sakara ar rozēm. Nākamā pavasara svarīgais projekts būs piemājas puķudobe – pašlaik tā ir (nopūta). Ā, un lobēlijas nekad nevajag iekaltēt – pat ar vienu reizi tur nekas vairs īsti neatdzīvosies pa visu vasaru.

Sadarbojoties ar dill, pārdomu vieta "soliņš" tika pārdomāts un kļuva kokaināks. Manuprāt, tagad ir līdzīgāks dārza dīvānam par pirmo variantu.

Ja nu kāds to vēl nezināja, tad izrādās, ka parasts zālājs nav vienkāršs zemē nomests zaļums, tas prasa arī diezgan daudz darba. Vasarā to parasti bija jāpļauj divreiz nedēļā, jo auga strauji. Tagad, kad bija aukstais laiks, varēju nepļaut divas nedēļas – stāvēja uz vietas. Šajās brīvdienās atkal nopļāvu, pie reizes automātiski savācot visas lapas. Kad tik silts un saulains laiks un mauriņš atkal tik tīrs un zaļš, tad uznāca tāda ļoti vasarīga sajūta. Droši vien pēdējoreiz šogad. (Lai gan tā es biju domājis arī iepriekš.)

Ko darīt, protams, vēl ir arī šogad, bet tas jau vairs nebūs nekas tāds. Laikam viss.

Šai nejaušībai otro iespēju vairs neatlikt

8. februāris, 2:50 pm, 7 atsauksmes

Varbūt tas tomēr ir spams? Tiešais mārketings. Mans iekšējais konspirologs jau, ja. Varbūt popularizē bibliotēku? Ellē ratā Iecavā. Varbūt reklamē jaunas grāmatas? "Nepārspējama kaislību drāma" un spriedzes romāns. Ko viņi grib no manis!

Solargrāfija

2013. gada 1. februāris, 11:41 pm, 7 atsauksmes

Šovakar tik ilgi kritu svītriņai un Felipem uz nerviem, ka mani piespieda atzīties, kas tur ar tām bundžiņām, kur rezultāti un kas par desām.

Alus bundžiņas, ko meklēju un vācu pa ceļmalām, man tiešām vajadzēja FOR SCIENCE!, un izdevās arī savākt labu čupiņu.

Tās bundžiņas bija kā fotoaparāti ar ļoooti ilgu ekspozīcijas laiku un 180° platu skatleņķi, lai pierakstītu Saules ceļu debesīs (katru nākamo dienu tā ir mazliet citā augstumā virs horizonta) – solargrāfs.

Pēc bundžiņu savākšanas no tām izkrata beigtos kukainīšus un gliemezīšus, tās izmazgā, izdur mazu caurumiņu, ieliek fotopapīru, aiztaisa ciet un kaut kur pamet uz pusgadu ar skatu uz dienvidiem. Vēlams arī iekšpusi izpūst ar melnu, matētu krāsu, lai nav atspīdumu. Pirms saulgriežiem tās atkal savāc, fotopapīru ieskenē, uztaisa pozitīvu, apstrādā, nopūšas un noglabā dziļā mapītē, jo nekas prātīgs tā īsti šoreiz nav sanācis.

Es zināju, ka pirmajai reizei rezultāti būs pašvaki, tomēr cerēju gan uz labākiem, bet nu, ja dažu nedēļu laikā saule nospīd tikai pusotru dienu, tad, heh.. Un vispār. No 12 tikai astoņi attēli ir tādi, kurus drīkst atrādīt citiem.

Mācība nākamajai sezonai:

  • interesantāka ainava
  • pēc iespējas interesantāka ainava
  • bundžiņu noteikti jāizpūš ar melno krāsu vai jālieto matēto papīru
  • pēc iespējas mazāks caurumiņš
  • bundžiņu jāliek ieslīpi uz augšu, jo zeme turpat apakšā nav interesanta
  • vajag pierakstīt, kas kur nolikts un kas no kurienes savākts, jo pēc tam atcerēties..
  • ar negatīvu pēc izņemšanas no bundžiņas jāapietas uzmanīgāk, tas parasti ir mitrs vai pat slapjš, jāļauj tam brīvi nožūt, nedrīkst kaut kur piespiest

Bet nu eksperiments tiek turpināts, un to droši vien varēs izkopt līdz sirmam vecumam šādā ātrumā.
Kas interesanti, vienā attēlā redzama degoša laterna (ja var saprast, kurp jāskatās) – tomēr pat tik jūtīgi.

Es tevi mīlu, BBF..*

2012. gada 17. jūlijs, 9:55 pm, atsauksmēm

Kādreiz man bija bail iet uz tirgu. Tā likās kā vieta bez likumiem ar šaubīgiem tipiem un iespēju atgriezties bez maka. (Nepersoniska bērnības trauma.) Bet patiesībā mūsdienās tur ir samērā civilizēti.

Kopš jau pāris gadus dzīvoju gājiena attālumā no Centrāltirgus, no pavasara līdz rudenim tas ir samērā regulāri apmeklējamo vietu sarakstā. Visa kā tik daudz un krāsaini. No rīta pirms brokastīm var fiksi ar velo aizšaut pēc ogām, vakarā var aizstaigāt pēc lielāka apjoma un dārzeņiem. Paviljonus gan es vēl tikai sāku apgūt – iepriekš man darbalaiks tam nebija draudzīgs, un tagad arī ir jāpaspēj un bez aplinkiem. Pirms pāris nedēļām pirmoreiz nopirku žāvētu gaļu, bija daudz labāka kā veikalā. (Es gan veikalā desas un sagatavotu gaļu neesmu pircis jau dažus mēnešus, kopš papētīju, kas tur iekšā, – nospriedu, ka nav vērts un ir labākas alternatīvas.) Ar piena produktiem jau tur ir vieglāk.

Centrāltirgus

Kā tikt pie "zināmajiem pārdevējiem", gan man nav skaidrs, tur ārā viņi taču visu laiku mainās, dislocējas citās vietās, un tā smukā pārdevēja tur noteikti rīt vairs nebūs. Paviljonos vēl varbūt, bet tur notiekošo vēl tik labi nepārzinu.

Protams, ir iespējas iegrābties, bet tur jau pašam labāk jāskatās. Kā dill saka (re, piekabināju birku), viņai tirgū redzētās zemenes pēc pārnešanas mājās izskatās pavisam mazāk apetītlīgas kā tur uz letes un tajā gaismā.

Pēc tam sāka līt, es turēju rokā lietusmēteļpauniņu, bet neuzvilku to mugurā. Vasara tomēr.

__________
* Šis bija uz ietves pa ceļam

Un man ir attieksmes problēmas?

2012. gada 17. jūlijs, 3:05 pm, atsauksmēm

Būt pionieriem ir drausmīgi grūti. Nekad nebūtu iedomājies, ka no valsts budžeta finansētā iestādē kāds tīši neatbildēs uz telefona zvaniem, ja zvanu es. Vairāk par vienu personu. Vairāk kā vienu mēnesi. Bet tas vispār ir absurds, ka tā notiek pat tik [šķietami] progresīvā nozarē. Iesniegums tika nosūtīts februāra beigās, zvani par statusu katru nedēļu, neoficiāla atbilde aprīļa beigās 7.40 vakarā pēdējā dienā pirms amatpersonas atvaļinājuma, protests nākamajā nedēļā, cita persona to atkal vilcina pāris mēnešus, un te nu mēs esam – nekur tālāk.

(dill mēģina sagāzt dienas prieciņu, sakot, ka tagad arī biroja administratore būs ielikusi manu numuru melnajā sarakstā, bet tas nekas.)

Tagad, lai kaut kas tomēr ietu uz mērķi, man jādara daļa viņu darbu un kā attaisnojumu jāmin, ka "mūsu birokrātija spiež mani pie zemes" (tās amatpersonas dotais padoms). Un "jūs jau nekur nesteidzaties? Ziema, aukstums netraucē?" Ātrāk par septembri diez vai kaut kas notiks, ak jel.

jutoņa: tomēr pozitīvi
♪♬: http://klab.lv/users/qgmr101/450740.html

Garšas pastiprinātājs

2012. gada 16. jūlijs, 10:46 pm, 2 atsauksmes

Vakar mirku un salu, tomēr salasīju liepziedus. dill teica, ka neko slapju neviens nelasa, bet viņa 100 gadus tos nav lasījusi, un kāda starpība, ja tos tāpat žāvē? Toties man tagad ir un smaržo.

Šovakar ar māsīcu aizbraucām līdz Mežparkam pa takām. Iespējams, ka būšu viņu iedrošinājis dalībai nākamajās sacensībās. Un pie reizes nodemonstrēju, kāds es stabils sportists – nolikos zālītē uz līdzenas vietas. Bet aukstums! Kur palika vasara? Konkrēti nosalu. Karsta tēja. Karsta tēja.

Tagad turpinu pankūku cepšanu. Kaut kā parasti gastronomiskais noskaņojums parādās tikai ap šo laiku. Pildu tās ar zemenēm un šokolādi. Patiesībā pildījumam izmantoju šokolādē glazētās zemenes no nesena eksperimenta, kas drusku nesanāca kā uz glancēta kulinārā žurnāla vāka. Rītvakar varbūt uzvārīšu zemeņu ievārījumu.

♪♬: Goran Gora