Būt pionieriem ir drausmīgi grūti. Nekad nebūtu iedomājies, ka no valsts budžeta finansētā iestādē kāds tīši neatbildēs uz telefona zvaniem, ja zvanu es. Vairāk par vienu personu. Vairāk kā vienu mēnesi. Bet tas vispār ir absurds, ka tā notiek pat tik [šķietami] progresīvā nozarē. Iesniegums tika nosūtīts februāra beigās, zvani par statusu katru nedēļu, neoficiāla atbilde aprīļa beigās 7.40 vakarā pēdējā dienā pirms amatpersonas atvaļinājuma, protests nākamajā nedēļā, cita persona to atkal vilcina pāris mēnešus, un te nu mēs esam – nekur tālāk.

(dill mēģina sagāzt dienas prieciņu, sakot, ka tagad arī biroja administratore būs ielikusi manu numuru melnajā sarakstā, bet tas nekas.)

Tagad, lai kaut kas tomēr ietu uz mērķi, man jādara daļa viņu darbu un kā attaisnojumu jāmin, ka "mūsu birokrātija spiež mani pie zemes" (tās amatpersonas dotais padoms). Un "jūs jau nekur nesteidzaties? Ziema, aukstums netraucē?" Ātrāk par septembri diez vai kaut kas notiks, ak jel.