D#15: Siltumnīca

6. jūnijs, 10:12 pm, 1 atsauksme

Siltumnīca ir vieta, kur vispatīkamāk pavadīt lietainās dienas. (Ja vien tādas šo(pa)vasar vispār būtu..)

Man ir veca siltumnīca, kuru pirms kādiem 25-30 gadiem cēla vectētiņš. Labi cēla, ja reiz tā joprojām vēl turas. Tai ir koka karkass, stikla sienas un plēves jumts. Kādreiz bija stikla jumts, taču to noturēt kļuva pārāk smagi. Izmērs ir aptuveni 2.5 x 5.5 metri, kas, manuprāt, ir minimālais labais izmērs, augstums nedaudz virs diviem metriem.

Platības ziņā tā ir pilnīgi pietiekama, augstuma ziņā gan ne – vajadzētu mazliet augstāku. Tad gan augiem būtu vieglāk augt augšup, gan nebūtu jāuzmanās, lai neapsistu galvu, gan arī tilpums būtu lielāks, kas ir svarīgākais – mazākas temperatūras svārstības. Pašlaik ir tā, ka karstajās dienās*, kad nebija vēja, temperatūra uzlēca līdz pat +37 grādiem, taču naktī tā nokrīt līdz apmēram āra temperatūrai. Esmu tur ielicis gan apmēram 80 litru ūdens tvertni, gan pa malām novietoti lieli akmeņi, taču šķiet, ka nekādu jūtamo siltuma inerci tas tomēr nedod. Man tur, protams, bija jānoliek temperatūras sensors, lai visu zinātu.

Siltumnīcā aug tomāti, gurķi, paprika, salāti, redīsi, daļa izglābto zemeņu, piparmētra un vēl tur kaut kas mazliet. Tomātus un gurķus iestādīju 1. maijā (esmu klišeja par "neatņemiet cilvēkiem brīvdienu, ko pavadīt mazdārziņos"). Man tas tobrīd likās jau par vēlu, taču izrādījās pāris nedēļas agrāk kā to parasti dara. Bet nekas, viss aug, nekas nenosala.

Tomāti un pārējie stādi ir no "Neslinko" – divi "Ņiprie holandieši", "Oranžās oliņas" un "Naudas koks". Ņipros otrreiz droši vien vairs nestādīšu, tie aug ātri (daži centimetri dienā) un gari vai arī lieliski stīdzē, bet pārējie ir druknāki, spēj tik' skūt tiem paduses. Lasīju, ka pie temperatūras virs +32 grādiem tomātiem tiek sterilizēti ziedi, un manējie tiešām sākumā daudz bira nost, taču pagājušās nedēļas vidū pamanīju vienu aizmetušos tomātiņu, nedēļas beigās bija jau vismaz seši, tā ka varbūt nav nemaz tik traki.

Gurķi ir divi īsaugļu mazkārpu un lielkārpu, precīzākus nosaukumus nezinu. Un vēl nenoturējos un pirms pāris nedēļām tirgū nopirku divus garos gludos - "Zozuļas" (nosaukums likās pazīstams, nepagāju garām). Īsie gurķi arī jau vairāki ir aizmetušies, tie varētu būt pašauglīgi, bet garie šobrīd sāk ziedēt. Kas no tiem sanāks, nav vēl zināms, jo vīrišķos ziedus tiem vēl neredz, un kaut kā šaubos, vai tie arī ir pašauglīgi. Bet mums nekad nav bijuši garie, gludie gurķi, tāpēc bija jāpamēģina.

Lasīju teoriju, ka gurķiem nepieciešami pavisam citi apstākļi kā tomātiem. Tomātiem vajadzīga laba vēdināšana, arī naktī, ja nav auksts, bet gurķiem nepatīkot caurvējš, vajag augstāku temperatūru, mitrumu, tāpēc audzēt abas kultūras vienā siltumnīcā ir ar lieliem kompromisiem. Nu, man gurķi tagad atrodas aiz agroplēves aizkara, kur nav nekādas gaisa kustības. Man šķiet, ka jūtas labi – aug un zied.

Paprika gatavojas ziedēt, tur vēl viss priekšā. Tai arī nepieciešams lielāks siltums un nepatīk caurvējš, bet pagaidām tai nav radīti kādi īpašāki apstākļi. Redzēs, kas sanāks.

Nezinu, cik tas izrādīsies pareizi, taču katram stādam blakus "iestādīju" pudeli ar sadurtiem caurumiem laistīšanai (to man vēl pietiekami no krūmu tīrīšanas zemeņu audzēšanai). Tādā veidā var neapliet lapas, kas tomātiem ir kaitīgi, un var ūdeni ērti piegādāt tieši saknēm. Pie reizes mazāk tiek dzirdītas nezāles (mūžīgā cīņa ar virzu, galvenais neļaut tai uzziedēt). It kā tā gan sanāk, ka mitrināta tiek tikai viena sakņu puse. Tas viss ir teorētiski, taču atkal – novītis vēl nekas nav.

Noskaidroju, ka gurķus jālaista tā diezgan pamatīgi, tad tie nebūs rūgti. Rūgtums esot gurķu aizsargreakcija – ja tie jūtas labi un mierīgi, tad garša ir kā vajag, taču, ja tiem trūkst mitrums, tie sargā sevi no apēšanas un kļūst rūgti. Nu, tā es lasīju gudrības internetā. Bērnībā mamma teica, ka gurķis ir rūgts, jo sākts griezt no nepareizā gala, un tad es nesapratu, kā tam var būt kāds nepareizais gals, jo tikpat labi otrs gals varēja būt nepareizs.

Sākumā plānoju, kā to visu labāk sastādīt, ņemot vērā debesspuses, gaismošanu, neēnošanu, taču tagad skaidrs, ka tāpat viss ir nepareizi un gurķus ar tomātiem vajadzēja mainīt vietām, bet papriku likt pie gurķiem. Nu, varbūt nākamreiz. Pa starpām brīvajās un tam speciāli atvēlētajās vietās ir sasēti salāti, dilles, redīsi, baziliks, bet tie nav pārāk izvēlīgi, zaļo un briest.

Vēl man uz improvizēta plauktiņa (siltumnīcā jābūt plauktiņam) pieņemas spēkā trīs kabaču, arbūza un vairāku puķkāpostu dīgsti, gaida savu laiku, kad tos varēs izstādīt ārā. Arbūziem arī bija jābūt trim, taču pārējie neizdzīvoja. Un vēl siltumnīcā joprojām turpinās dažādu sugu spraudeņu apsakņošanas eksperiments. Arī paliela daļa ir gājusi bojā, bet kaut kas no upenēm, jasmīniem, ceriņiem un grimoņiem tomēr dzīvos savu dzīvi. Zemenes, šķiet, varētu ienākties vienlaikus ar ārā augušajām (plusmīnus dažas dienas).

Ja sanāks un būs brīvas iespējas, tad uz nākamo sezonu gribētos jaunu siltumnīcu. Polikarbonāts ir trendīgi un moderni, taču arī nejēdzīgi dārgi. Tā vietā man ieteica vienā vakarā uzceļamu siltumnīcu no caurulēm, ko pārvelk ar plēvi – vairākas reizes lētāk, taču rezultāts līdzīgs, lai arī ne tik stilīgs, protams. Ja plēvi liktu divās kārtās – arī iekšpusē ar gaisa starpslāni – tur būtu pietiekami silti jau agri pavasarī. Tikai jāņem vērā, ka formas dēļ plēvi jāņem nost uz ziemu, citādi neizturēs sniega svaru, jo pati augša ir plakana.

Manai ideālajai siltumnīcai noteikti būtu lietus notekas. Tām gan nebūtu lielas jēgas šogad, bet tomēr - gan ērti, ka ūdens turpat, gan arī tas ir silts, kas augiem patīk labāk, gan arī lietus ūdens jau pats par sevi ir labāks, tas ir mīksts, nav dzelzs un kaļķa pārpilnības, nu, un arī, protams, zaļāka resursu izmantošana. Savādi, ka neviens ražotājs tās nepiedāvā kaut kā papildaprīkojumu. Reāla biznesa ideja. Un tai būtu pietiekami stāvs jumts, lai ziemā nav jātīra.
Ja nebūtu nekādu ierobežojumu, tad es vispār uzceltu ģeodēziskā kupola siltumnīcu. Vienkārši tāpēc. Vēl ar automātisku lūku atvēršanu (to es jau tagad ieviesu). Un automātisku pilienlaistīšanu – tas būtu vienkārši, tikai sensors, saules panelītis, baterija, servo motoriņš un ūdens tvertne, ļaujot gravitācijai paveikt atlikušo. Bet kur tad atliks sirdssiltums?

___________
* Vai kāds vēl atceras tās senās dienas pirms nedēļas, kad vakaros nebija jāvelk cepuri un pa dienu nesala rokas?

D#14: Laiksaimniecība

1. jūnijs, 10:05 pm, 2 atsauksmes

Tālie kaimiņi prasīja, ar ko ta' aizstādīšu brīvo placi, esot pārāk daudz vietas plikam zālājam, taču man īsti nav plānu to ar kaut ko pārāk piestādīt. Gribu, lai ir daudz brīvas vietas. Vienkārši brīvs iespējām. Aizņemt vietu ir viegli, pie tās tikt – grūti. Tā kā visu laiku esmu dzīvojis starp lapu kokiem, tad man tieši gribas pēc iespējas vairāk vietas un gaismas. Vienmēr jau gribas to, kā nav. Tāpat esmu domājis, ka labprāt dzīvotu kaut kur priežu meža ielokā – mūžzaļuma un smaržas dēļ, vai klajā laukā, kur apkārt vien pļavas, – plašuma un vienmēr redzamā apvāršņa dēļ. Šodien tieši sēdēju sastrēgumā – karsts un bagāžniekā priežu mizu mulča. Kas par smaržu! Gandrīz vai varētu iebērt blodiņā un nolikt pie gultas.

Kaut kur tur gar mauriņa malu iestādīšu divas krūmmellenes, upenes, pārstādīšu mazos ērkšķogu krūmiņus. Izveidosies tāda robeža starp ēdamdārzu un dzīvojamdārzu. Krūmmellenes nopirku jau sen – izstādē aprīļa beigās, bija tieši tās šķirnes, kuras gribēju. Upenes nopirku drīz pēc tam maija sākumā "Stādu parādē" (Titania - arī tieši to gribēju), turpat dabūju arī melnās avenes (Bristol), peoniju, pa trim triju šķirņu zemenēm tīri dažādībai un vēl kaut ko. Turp devos tiešām (tiešām!) "tikai paskatīties", bet nevar jau skatīties tikai ar acīm, ja viss tik garšīgs, viss tik garšīgs.

Tagad palasīju, ka krūmmellenes var izaugt pat divu metru garumā, tā ka būs jāskatās, lai tās kaut ko pēc gadiem neēno. Tāpat arī melnās avenes veido palielu krūmu, toties neizplatās ar saknēm pa visu pagastu kā parastās avenes. Vispār man tobrīd bija doma pirkt kazenes, taču piedāvāja arī šādu variantu, bija jāpamēģina, jo par melnajām avenēm es, protams, tobrīd uzzināju pirmoreiz. Tā nu nosliecos prom no kazenēm, jo tās arī vairojas ar saknēm, šīs avenes vairojas tikai ar noliektņiem – viegli kontrolēt.
Ābeles ēnā, bet ne zem tās, varētu būt īstā vieta rododendram, kas arī gaida savu kārtu jau mēnesi un dažas dienas.

Iestādījis neko no tā vēl neesmu, jo iepriekš nebija kur un tagad vēl nav bijis laika. Zinkā, kaimiņiene jau teica, ka pirmais gads ir vienkārši vergošana, ka viņiem bija tieši tāpat, ka ir tik daudz ko darīt, ka vienmēr ir ko darīt un ka nav skaidrs, no kura gala labāk sākt, jo visu vajag uzreiz. Ja ir kaut kas jāsēj vai jāstāda, tad tas jādara pēc iespējas ātrāk, jo jau pat jūnijs klāt. Lai to varētu darīt, ir jāpļauj, jārok, jāravē un jāsagatavo. Tāpēc arī tie konteinerstādi vēl joprojām nav iebāzti zemē. Kaut ko jau varētu atlikt uz vēlāku laiku, taču tādu lietu ir maz. Ja vītenim nepieciešams pagatavot trepītes, tad to vajag tagad tūlīt, jo tas turpina augt, to nevar atlikt uz brīvāku brīdi kaut kad pēc nedēļām.

Brīvāku brīžu nemaz nav. Tā arī izpaužas tā vergošana – brīvdienās kā iet ārā ap septiņiem, astoņiem no rīta, tā vakarā ap deviņiem, desmitiem met mieru. Līdzīgi arī darbdienu vakaros. Vēl nav bijis laika vienkārši pasēdēt un neko nedarīt. Taču es nesūdzos, tas ir patīkams darbs. Priecē, ka ir process, ka kaut kas no vēlmēm ir ceļā uz īstenošanos. Vismaz nekas no iestādītā novītis vēl nav.

Bet vairāk (pagaidām) es neko nepirkšu, jātiek galā ar esošo. Pat nekur "tikai paskatīties" neplānoju doties. Gočpendel.

D#13: Vērot zāli dīgstam

28. maijs, 11:55 pm, 9 atsauksmes

Nu, jā, pirms pusotras nedēļas viss beidzot tika nolīdzināts. Kā jau minēju, man nebija ciešas pārliecības, ka tas tiešām notiks, lai arī bobkatu atveda jau iepriekšējā vakarā, jo arī pirms tam kaut kas mēdza pēkšņi salūzt vai parādīties darbi citur. Turklāt pēc ilgā sausuma prognozēs rādījās lietus, kura laikā neko darīt, protams, nevarētu. Tomēr trešdienas rītā biju vienmēr gatavs jau no kādiem astoņiem, lai vēl izraktu pēdējās tulpes un avenes un tauksakni (kaut kāds varena paskata lakstaugs), ko atdevu kaimiņienei, taču darboņi ieradās tikai kādas trīs stundas vēlāk. Toties ieradās vesela delegācija – divi mikriņi un viens smagais, no kura izkrāva zemes frēzi. Celmu frēze traktoriņam jau bija uzmontēta. Pats galvenais vēl pajautāja, ko darīt ar tām atlikušajām mugurenēm, ko vairs nejaudāju un negribēju rakt ārā, un pajautāja, vai var tās savākt savai mājai (bet lūdzu), norīkojot savus padotos ņemt un rakt. Tās puķes visiem tik ļoti patika, ka gandrīz vai žēl, ka nesaņēmos sev kaut kur pārstādīt vairāk, bet nu, paskatoties uz tām, katru reizi atcerējos, cik tas ir grūti un smagi (aptuveni 20 kg smagi), un arī labi, ka lielākā daļa izdzīvoja un izklīda pa pasauli no Krimuldas puses līdz Mālpilij, nevis tika samaltas.

Celmus izfrēzēja kādas pusstundas laikā – pieci vidēji augļu koku un viens liels liepas celms. Celmu frēze viņiem esot labāka kā Rīgā. Vēl esot līdzīga ACB — šie reiz strādājuši vienā ceļa pusē, kad otrā ņēmušies otrie, tad nu viens pie otra gājuši salīdzināt. Celmu frēze ir līdzīga vertikālam ripzāģim, ar ko, virzot no viena sāna uz otru, pamazām sasmalcina celmu. To var laist diezgan dziļi zemē.

Uz pārējo dienu paliku divatā ar bobkata operatoru, kurš sāka frēzēt zemi. Pārsvarā skatījos no malas ar nelielām šausmām, kā viss zaļais (lielākoties gārsa un pienenes) kļūst melns un maziņš un pazūd zemē. Zemes frēze vispirms, dodoties uz priekšu, visu sasmalcina un tad, pa to pašu ceļu braucot atpakaļ, uzirdina. Pēc tam zeme ir tāda pufīga, ka iekāpjot iegrimst līdz potītēm, līdz ar to ar to neko daudz nevar darīt.

Pēc frēzēšanas sākās līdzināšana, pārvedot zemi no pauguriem uz vecajām, dziļi izraktajām dobju un citām zemām vietām. Pie reizes ar kausu zeme arī tika pieblietēta. Tas bija ilgākais un piņķerīgākais process, kurš nebeidzās ideāli, bet lielākoties. Gan man apnika, gan varēja redzēt, ka viņam apnika. Pussešos bija jābeidz, jo firmas vadība atbrauca viņam pakaļ, haha.

Pēc tam ķēros pie grābekļa – visu virspusē esošo zaļdrazu un akmeņu savākšana un virskārtas uzirdināšana, pie reizes mēģinot vēl pielīdzināt. Nākamajā dienā un naktī lija tik daudz, ka viss izmirka un izveidojās vairākas peļķes, pie reizes uzskatāmi iezīmējot zemās vietas, pie kurām jāpiestrādā. Mazliet parakņāju, un vienā vietā ūdens saglabājās pat vēl pāris dienas, ļoti neforši. Bez maz vai atradu vietu dīķītim. Turklāt viss tas zemē iemaltais lielā mitruma un karstuma dēļ jau uzreiz sāka trūdēt, tādēļ brīžiem uzvēdīja tāda jūtama dīķa un dūņu smaka. Ne ļoti, bet tomēr. Tā vispār mazliet ir jūtama vēl šobaltdien, ja kaut kur ierokas.

Tad sestdien kopijs atbrauca palīgā – kopā rakām, grābām un līdzinājām, daudz padarījām, kļuva labāks paskats. To pašu turpināju arī svētdienā, jo nākamajās dienās solīja lietu, tāpēc gribējās iesēt zālāju vēl pirms tā.

Zālājs nebūs perfekti līdzens. Ne tā, ka ļoti, tomēr tie daži centimetri ir saskatāmi. Es varētu vēl tur pāris nedēļas ņemties un tad varbūt būtu, bet ir jau maijs! Viss jau tā ir nejēdzīgi iekavēts un.. un.. un.. Varbūt ar zālāju tas nebūs tik pamanāms. Varbūt tad vairs nebūs svarīgi. No vienas puses varētu nesteigties, bet no otras – ja zālājs nesāks dīgt pavisam drīz, tad tā vietā būs atpakaļ visas nezāles. Pasaule ir skarba un cīņa notiek visur, pat tik zemā līmenī.

Iepriekš bija doma iznomāt sējmašīnu, jo šķita, ka pats nevarēšu visu nosēt vienmērīgi. Mazam pleķītim tas ir vienkārši, bet te ir liels sēklu maiss un liels placis – kā to noklāt visur vienādi? Bet nu beigās sanāca tā, ka visu paša spēkiem, jo pieprasījums pēc tā aparāta ir tik liels, ka nemaz nevar pie tā tikt, nevar arī iepriekš rezervēt un tāpēc vien gaidīt vēl nez cik dienas man pietrūka pacietības. Jo nezāles, jo maijs, jo cik var.

Sadalīju visus 10 kg sēklu uz pusēm un pārstaigāju visu vienā virzienā, pēc tam ar otru pusi šķērsām, un viss izskatījās noklāts. Pēdējās zālāja sēklu saujas vēl sajaucu ar puskilo āboliņa sēklu, iemaisīju arī divas paciņas mārpuķīšu un vēlreiz visu pārstaigāju. Pēc tam lasīju, ka pareizāk būtu bijis dalīt četrās daļās un staigāt četros virzienos, taču aintnobodygottimeforthat.gif

Pusseptiņos sāku sēt, un tas prasīja pusotru stundu. Pēc tam vēlreiz visa laukuma nogrābšana, lai ierušinātu sēklas dziļāk, aizņēma vēl divas stundas. Pusvienpadsmitos un tumsā beidzot bija gatavs. Ar rokām sējot, jāņem vērā, ka to darīt var tikai mazā vai nekādā vējā – par laimi, tik vēlu vakarā vēja vairs tiešām nebija.

Nākamajā dienā lietus nebija. Dienu vēlāk joprojām nekā. Pēc tam to vispār pārstāja solīt tuvāko desmit dienu prognozēs. Superīgi. Tāpēc sāku laistīt piespiedu kārtā katru vakaru, un tagad, sestās dienas vakarā, ir redzami jaunie stiebriņi. Ar katru dienu arvien vairāk. Cik tas būs vienmērīgi, gan vēl ir labs jautājums. Ir redzamas arī nezāles un šķiet, ka būs jāravē.

Īsāk sakot, nedariet kā es, dariet labāk kā es. Plānojiet labāk, darbojieties optimālāk, organizējiet darbaspēku. (Radi jau teica, ka vajadzēja taisīt talku, bet man pašam nebija skaidrs, cik daudz darba vēl atlicis un ko un kad varēs darīt, tāpēc tā.) Iespējams, ka pareizāk būtu bijis frēzēt, līdzināt un tad vēlreiz frēzēt, lai pēc tam pabeigtu līdzināšanu ar rokām līdz galam, taču tas noteikti nebūtu iekļāvies manos budžeta plānos un izpildītāja laika grafikos. Sējiet mitrā zemē, nesējiet vējā. Nedariet to tad, ja gaidāms tik traks sausums kā pašlaik un vēl joprojām nākamās desmit dienas. Ņemiet vērā dūņu smaciņu, kas kādu laiku valdīs. Un putekļus, un dubļus. Un piespiedu laistīšanu. Un daudz, daudz nepieciešamā darba.

Rakņājot šito melnzemi, esmu savācis lielu kaudzi akmeņu, dažus stikla gabaliņus, vairākas naglas, vienu āmuru, divas vīles, šķēres, divus elektrības kabeļus, divas numura zīmes, 1940. gada pieckapeiku, galodu un pogu. Poga man ir mīkla, jo krieviem taču simbols bija viena zvaigzne, trīs drīzāk ir mūsu simbols, ne.

D#12: Ze diena

16. maijs, 10:40 pm, 2 atsauksmes

Pusdeviņos no rīta un deviņos vakarā. Es nez, varbūt nevajadzēja sākt. Tehniku atveda jau vakar vakarā, taču vēl līdz rītam nebija pilnas pārliecības, ka šodien tiešām kaut kas notiks, ņemot vērā iepriekšējo daudzo nedēļu pieredzi. Nolīdzināts apmēram ir, nogrābt paspēju gandrīz pusi, tur darbs gan jau vēl kādiem pāris vakariem. Un tad vēl jāpielīdzina ar rokām, jo nav perfekti, kas būs vājprāts, ņemot vērā manu OCD, lol. Ceru, ka līdz pirmdienas rītam jau būšu iesējis zālīti. No rīta salauzu lāpstai kātu, glābjot pēdējās atrastās tulpes tumšākajā stūrī. Vakarā salauzu grābekli. Daudz putekļu un neticami daudz akmeņu un akmenīšu. Man ir daudz ko teikt, taču visu dienu gribas ēst, un tagad arī ļoti nāk miegs un sāp dažādas maliņas, tā ka citreiz.

D#12: Ghetto af zemeņdobe

30. aprīlis, 1:51 pm, 4 atsauksmes

Te ir divas senas zemeņdobes, ko nāksies nolīdzināt, taču žēl iznīcināt, jo stādiņš jau nav vainīgs. Taču šobrīd nav vietas, kur to visu pārcelt. Ko darīt? Laikus sākt lieltalkot pa apkārtni un savākt PET pudeles, kuras #Dūklavsneredz. Tās uz pusēm, izurbināt vai gandrīz aiztaisīt caurumu apakšā, sapildīt zemi, iebāzt augu un pakārt. Izdarīju to jau pirms pāris nedēļām, joprojām viss dzīvo un dzen zaļas lapiņas, tātad – darbojas pēc plāna.

Zemeņdobe LOL

Turpmākajos mēnešos redzēsim, kā tas viss attīstīsies. Pagaidām izskatās labi, bet šādam izpildījumam ir daži plusi un mīnusi.

+ vertikālā dobe aizņem smieklīgi maz vietas,
+ nav gliemežu un skudru,
+ nav nezāļu un citu lieku zaļumu, nav ravēšanas,
+ apkārtne top tīrāka,

- tilpums ir diezgan neliels, tādēļ izskatās, ka zeme izžūs ātri un saulainajās dienās (jo zemenēm nepieciešama saule) būs jālaista katru vakaru,
- savākt pudeles ir čakarīgi, turklāt nāk apjausma, cik milzīga problēma mūsu sabiedrībā ir kombinācija "idioti + pudeles",
- sadalīt un sastādīt ir čakarīgi,
- sakarināt ir čakarīgi,
- nav īpaši dekoratīvi, bet varbūt vēlāk kļūs labāk, kad viss nopietni sazaļos,
- visa uzparikte pēc tam ir smaga un vairs nav mobila, ja nu kas.

Katrā ziņā pilsētnieki kaut ko līdzīgu mierīgi var izdarīt arī uz sava balkona vai citā puslīdz piemērotā vietā, ja ir vēlme pēc savām ogām. Vien varbūt vērts labāk uzreiz izmantot lielāka tilpuma traukus. Bet vertikāli noteikti ir virziens, kurā vērts apsvērt doties! Paldies sūtiet Ļimončikam.

D#11: šopaholisms

28. aprīlis, 11:01 pm, 3 atsauksmes

Vakar vakarā aizbraucu uz izstādi "Dārzs un dzīvesstils 2018" Ķīpsalā, tas bija ieplānots jau pirms pusgada. Pati izstāde bija tāda pašķidra – siltumnīcu ražotāji, ķīmija mēslojumam, dārza mēbeles un dažāda tehnika zāģēšanai, pļaušanai un kaut kas vēl. Bet tur var arī iepirkties, tāpēc mazliet aizrāvos un man tagad ir..

* neliels rododendrs no LU rododendru selekcijas un izmēģinājumu audzētavas "Babīte". "Lita", mūžzaļais, un tas pirmoreiz ziedēs pēc kādiem pāris gadiem. Droši vien man to nemaz nevajadzēja tagad uzreiz, bet kad tad vēl un.. nu.. tā sanāca. Skatījos arī uz vasarzaļajiem, smuki jau bildēs, taču jau iepriekš biju nosliecies uz mūžzaļajiem. Tā nu. To jāstāda ēnainā, mazāk vējainā vietā, taču ne zem kāda koka. Pa ziemu nenosals, jo tepat vietējais. Jāstāda rododendriem paredzētajā substrātā, mulču nevajag, varbūt tikai pa ziemu, bet pavasarī jānovāc, mēslot šogad nevajag, jo tas jau dabūjis savu devu. (Pierakstu, lai neaizmirstu.)

* daži dārzeņu stādi siltumnīcai no dārzniecības "Neslinko" (superīgs nosaukums). Droši vien arī tos man uzreiz tagad vēl nevajadzēja, jo siltumnīcā naktīs vēl ir pārāk auksts, bet – tā nu sanāca – tagad man ir divi gurķu, divi paprikas un trīs tomātu stādiņi. Viņiem tur ir tādi interesanti nosaukumi šķirnēm – "Buļļa dārgumi", "Ņiprais holandietis", "Akrobāts Toms", "Septītais rūķītis", "Resnie putni", "Ho-ja-jā", "Blondīnes sirds". Gaidot izdīgstam kaut ko no zemes, ir daudz laika, nu jā.

* krūmmellenes! Man būs krūmmellenes, par ko domāju jau no paša sākuma. No runātīga onkulīša nopirku "Patriot" un "Blue crop" – tieši tās šķirnes, ko gribēju. Stādiem ir ceturtais gads, tā ka ogas būs jau šogad. Jāstāda tikpat dziļi kā augušas līdz šim, bedrei jābūt tikpat dziļai, ne vairāk, bet platumā kādi 60 cm. Kūdru nevajag izmantot, jo Latvijā zeme jau tāpat esot pietiekami skāba. Kūdra vispār esot mārketinga triks, ko tik milzīgos apjomos gan izved, gan ieved Latvijā, un tai neesot jēgas. Mēslot arī vajadzēs tikai nākamgad un tam nepieciešams NPK 16:16:16, kas (divreiz piekodināja) ražots Baltkrievijā, jo tas esot vislabākais. Tiem nekas vairāk nav jādara, vienkārši jāļauj augt, pa ziemu nenosals, jo arī tepat vietējie, ja nu vienīgi pēc ziemas kāds nosalis zara gals jānokniebj.

Būtu nopircis vēl arī upenes un peonijas, un vēl šo to (tur bija persiki, aprikozes, pīlādži, sausserži, kolonnābeles, kazenes, āā..), taču beidzās līdzpaņemtā nauda, haha. Es vispār turp devos ar jau sagatavotu melleņu un upeņu šķirņu sarakstu, lai zinātu, kas ar ko iet kopā, lai, piemēram, viens krūms sāktu ogot ātrāk, otrs vēlāk un kopā ražotu pēc iespējas ilgāku laiku. Nu, īsāk sakot, uz stādu parādi maija sākumā man labāk nedoties, hihi.

Šodien tiku pie lobēlijām un lobulārijām (alisēm). Pirmās būs kastēs uz palodzēm, bet otrās vēl precīzi nezinu. Tās bija stādaudzētavā izbrāķētās (man gan izskatījās normāli), un nevarēju paiet garām. Man jābeidz.

D#10: austrumu frontē

16. aprīlis, 10:19 pm, 6 atsauksmes

Kokgāzēji bija sarunāti sestdien uz pusdesmitiem, taču bija klāt deviņos, bet jau 10.15 devās prom. Čiki briki un nokopts. Pamodināt kaimiņus ar motorzāģa troksni noteikti ir iespaidīgāk par zāles pļāvēja skaņām agrā vasaras rītā, vai ne. Apskatot liepas atlikumus, var redzēt, ka tā vēl turējās vertikāli tikai ciešas pārliecības un liela spīta dēļ. No stumbra izbira kādi trīs spaiņi zemes, divas pudeles un daudz lielo, melno skudru (iekoda, niez). Savukārt plkst. 10.18 zvanīja otrs variants, ka viņi tagad tā kā varētu piebraukt, bet nu jau bija mazliet par vēlu. Kādam gan to visu vēl būs jāskalda, bet mazu daļu varbūt varētu izmantot dekorācijām vai kam praktiskākam. Liepa gan tam ilgi nekalpo, tā ir mīksta, to jau zinu.

Tās stundas laikā garām vairākas reizes lēni pabrauca mazais, zilais elektromobilis, kādu izmanto arī pilsētas domē. Nu, tā, lai nebūtu ilūziju par pašvaldības uzticēšanos iedzīvotājiem.

Mazliet vēlāk uz savu dārzu atbrauca arī tālie kaimiņi. Papļāpāju ar kaimiņieni par saviem plāniem, un viņa ieteica man mazliet atdzist un visu nemēģināt izdarīt vienā piegājienā. No sākuma nepiekritu, jo, kamon, man vajag visu uzreiz un gatavu, taču sāku domāt, ka varbūt tā būtu prātīgāk. Runa ir par to gabalu, kur nepieciešama papildu zemes vešana, jo tur nez kāpēc ir par zemu un nav arī, no kurienes pagrābties. Izrādās, ka tādu nieka 14 kubikmetru augsnes sagādāšana ir negaidīti dārgi. Turklāt tai vietai man tāpat vēl īsti nav vīzijas, kādu rezultātu tur gribētu. Līdz ar to tas paliks uz nākamo gadu. Ja man būtu neierobežots budžets, tad, pro'ms, varētu gāzt kalnus, bet.

Turklāt nekā nedarīšanai ir arī pievienotā vērtība – to gabalu droši var izmantot kā pagaidu patvērumu augiem, ko varētu saglabāt, ja vien būtu lieks placītis, kas netiks nolīdzināts. Tagad ir. Šobrīd tur lielākoties glabājas zaru kaudzes no koku un ogu krūmu tīrīšanas. Pārstādīju tur gan senā upeņkrūma atliekas (es nevarēju noturēties – negribējās mest ārā, jo, ja nu tur izaug kaut kas smuks, un ēst jau tāpat neprasa), gan mazu ērkšķogkrūmu un mazliet mugureņu (tās tādas puķes ar platām lapām un daudziem ziediem, viss uz viena kāta, jau nez cik gadus auga dārzā, – Polygonatum). Vēlāk pēcpusdienā palīgā atbrauca kopijs (atminās (!) no Rīgas), tad kopīgi izrakām visus traucējošos jāņogu krūmus (divus pārstādījām) un kādu pulciņu aveņu. Divus krūmus un mazliet aveņu paņēma arī tālā kaimiņiene. Vēl turp gribu paspēt pārstādīt arī kādu daļu sniegpulkstenīšu, lai vēlāk varētu tos sadalīt un pārstādīt atpakaļ jaunajā mauriņā, lai nākampavasar smuki. Divās vietās dziļumā uzraku joprojām sasalušu zemi.

Vietējā kaimiņiene redzēja, ka man tur top zaru kaudzes, pajautāja, vai var piemesties ar saviem egļu zariem un pērnajām lapām no puķu dobēm vecajā ugunskura vietā (tās tur vairs nebūs). Labi, nav jau žēl, labu kaimiņattiecību dēļ un tā. Zaru un lapu bija vairāk kā gaidīju, bet nu. Tad parādījās arī virtuves ķeblītis – lai jau. Pēc tam parādījās vairāki patrunējuši baļķīši – nū, labi.. Beigās tika atvests vecs izvelkamais dīvāns, bet ar to gan viņus aizsūtīju atpakaļ mājās, jo wtf, vienkārši wtf. Tālā kaimiņiene jau nokomentēja par velnu un mazo pirkstiņu. Špicku piešāvu tikai svētdien, kad vairs nebija vēja un tādas kompānijas, lēnā garā nokurināju to un savas četras zaru čupas, atlika vēl piecas.. Varēs sildīties visu vasaru.

Pēc brīvdienām viss sūrst un sāp, bet vēl ir, ko rakt un pārstādīt, lai gan starpfinišs jau sāk šķist saredzams. Žēl, ka sestdien darbdiena. Aproce saskaitījusi, ka brīvdienās pa dārzu esmu nostaigājis 20 un 19 tūkstošus soļu. Nunez.

Dārzāzija #9: "kas tas ir – bankrats?"

12. aprīlis, 9:21 pm, 21 atsauksme

Ziemsvētku kaktuss uzziedējis.

Bet citās ziņās – uzzināju, cik izmaksās zemes līdzināšana. Viens uzņēmums to esot gatavs izdarīt par 650 eirām, otrs teica, ka pie līdzena mauriņa parasti tiek par 1 €/m², citi nereti prasot pat 1.5. Abos variantos tas ir vairāk kā biju gaidījis. Ar pirmajiem gan klātienē netikos (tie ir tie, kas te bija, paši paskatījās un visu izdomāja), bet otrais bija ļoti sakarīgs, visu saprata un ieteica dažādus variantus. Vienu lielo zemes kravu vajadzēs, bet bez vēl divām plāna vidū varot iztikt, ja tomēr atbrīvojos no četriem jāņogu un viena upeņu krūma. Labprātāk jau būtu tos saglabājis, tomēr to izravēšana arī krietni atvieglotu visus darbus, jo šobrīd tie ir it kā uz paaugstinājuma. Kādreiz nebija, bet tad ap un uz tiem bērta zeme, līdz ar to, tos saglabājot, būtu jāceļ augšup viss pārējais. Tas tiešām nav racionāli. Ja to nav, tad viss esošais nelīdzenums tikai jāaizbīda pa citām vietām. Turklāt tās ir tikai jāņogas (tikai jāņogas!) un tas vecais un ļoti izplatījies upeņu krūms. Varu iztikt. Vēl tur bija arī kaut kas par bobkata īri ar operatoru uz dienu vai divām pa 200 eirām dienā. Tad es to varētu diriģēt pēc vajadzības. Un vēl celmu frēzēšana – atradu četrus augļu koku celmus un uztaisīju vēl četrus (zilo plūmju vairs nav, tās jau bija 70% sausas). Tas arī tiks darīts, citādi traucēs zemes frēzēšanai. Vēl iespējams variants, ka viņi tikai izlīdzina, bet zālāju pats sēju. Teorētiski jau tas ir vienkārši, bet es pat par to nez kāpēc šaubos.

Onkulīt's arī teica, ka vecās ābeles noteikti jāatstāj, tā ir svēta lieta (piekrītoši tikai māju ar galvu), bet ogu krūmus jau gan varot pa piečuku nopirkt jaunus un ģenētiski modificētus (joks). Viņa telefons zvanīja ik pēc dažām minūtēm, svarīgs kadrs (uzņ. vadītājs vispār). Neatceros, kurš to man jautāja, taču kāds teica, ka viņam ir svarīga uzdoto darbu veicēja seja – vai tā rada pareizo, uzticamo iespaidu. Bet es vairs neatceros, kurš to teica, nevaru atskaitīties, taču, spriežot pēc šī vīra sejas iespaida, darbu rezultātam vajadzētu būt kvalitatīvam.

Otra vēsts ir par liepu. Ceļa malā ir viena, kas draudīgi izaugusi un noliekusies prom no ielas. Teorētiski tā šobrīd man netraucē, taču praktiski tā vasarā, kad būs lapas, pie spēcīgāka austrumu vēja var uzgāzties elektrolīnijai. Un vainīgs būšu es. Tā jau žēl kociņa, bet tas ir šaubīgs un saules mūžu noteikti nepieredzēs. Par tās nolaišanu no kātiem prasa aptuveni 200 eiras (aptaujāju vairāk kā vienu), jo tuvu tai pašai elektrolīnijai, līdz ar to nav tā vienkārši un uzreiz nozāģējama. Turklāt pēc 15. aprīļa to vairs nedrīkst darīt. Tas nav nekāds Mēness kalendārs, bet gan pašvaldības saistošie noteikumi. Žēl, ka par to mani neviens nebrīdināja laicīgāk, jo izrādās, ka 15. aprīlis ir jau šonedēļ. Pēc tam drīkstēs tikai pēc Jāņiem, bet tad, protams, būs ar lapām, un, bāc, ak, meh.

Dārzāzija #8: citos augstumos

8. aprīlis, 9:52 pm, 6 atsauksmes

Tas ir sirseņu pūznis strazdu būrītī – jau rudenī to pamanīju, bet tad mani nekas nebūtu piespiedis tam tuvoties, arī ar šo bija nervozi. Kā K mīlēja teikt: "KILL IT WITH FIRE!!" Var jau būt draudzēties ar dabu un tā, bet irsis ir irsis. Iztīrīju to visu (nekas neizlidoja) un salaboju arī Latvijas nacionālā putna būrīti, vakarpusē viens eksemplārs pat bija klāt un staigāja pa pagalmu.

Šodien uzrāpos trīs ābeļu un vienas bumbieres galotnē un trīcošām rokām tās likvidēju – bija izstiepušās pārāk augstu un tie tāpat bija ūdenszari. Zinu, ka to būtu jādara kaut kad apmēram februārī, bet kaut kā nevaru iedomāties, ka spētu kāpt kokā tādā augstumā pa šaubīgiem zariņiem ziemas drēbēs.

Paklausīju dill un paretināju burciņspraudeņus – tagad būs dažādās augsnēs un viens pat paliks ārā, vērošu rezultātus. Dažādos trauciņos iesēju verbenu, pusdienziedes, samtenes, lavandu, kosmejas, lietuspuķes, cinnijas, flokšus, spalvu neļķes un laksi. Tagad pacietību. Izrādās, ka laksi bija jāsēj jau oktobrī. Tāpat ceru, ka kaut kas sanāks, man tas garšo.

Sāku no rīta pēc desmitiem, ienācu iekšā pusdeviņos vakarā. Labi, ka darbdienās varēs atpūsties, haha. Vai ne? Vai ne? Heh.

Dārzāzija #7: atpakaļ pie saknēm

7. aprīlis, 10:23 pm, 2 atsauksmes

Šodien izlasīju, ka sakņu dzīšanai vislabāk nepieciešami tropiski apstākļi ar patīkamu temperatūru un mitrumu, tāpēc nolēmu izmēģināt visu pēc noteikumiem. Eksperiments notiek, protams, ar upenēm, jo tās ir upenes, un filadelfiem (jasmīniem), jo tos varētu sastādīt gar ielu. Jāizmanto pagājušā gada dzinumi, ko jasmīnam atradu tikai trīs, jāsagriež pa diviem pumpuriem un jāsprauž zemē, burka virsū, lai miniatūra siltumnīciņa. Jāmitrina bieži un, kad parādīsies lapas, tad vēl pēc kāda laika tos varēs vairs neturēt zem stikla. Pat ja tie tiešām izdzīs saknes, tas būs ilgs process, līdz varēs stādīt vajadzīgajās vietās. Bet – tas neko nemaksā. Tikai izskatās smieklīgi.

Kritiski padomāju un nolēmu, ka nozāģēšu četras ļoti vecās plūmes – no tām jau sen nav jēgas, arī vairs neizskatās labi un tikai aizņem vietu. Tur varētu atrasties dārza pīlādžu pāris (tiem jābūt vismaz diviem, lai būtu ogas).

Sakopu puķudobi, iesēju kliņgerītes un puķuzirņus, paretināju ābeli, daudz raku un atradu joprojām sasalušu zemi, tagad man viss vienalga, kaķis klēpī un jāiet gulēt.

Zaļā sērija #6 jeb dārzāzija

6. aprīlis, 8:43 pm, 3 atsauksmes

Turpmāk to saukšu par dārzāziju (un es tad laikam – dārzāzis). Nezinu, ko tas nozīmē, un arī gūgle izliekas, ka nesaprot, bet visā visumā diezgan labi atbilst stāvoklim – nav skaidrs, kas un kā īsti notiek, un no kura gala to filosofiju īsti šķetināt, bet kaut kā tas viss arī pats par sevi dzīvo un iztiek.

Pa šo nedēļu esmu nosvārstījies šurp un turp no "omg, tas būs grandiozi" līdz "omg, es visu salaidīšu dēlī" un atpakaļ uz "bet vispār priekš kam man to", jo, ja nu pēc dažiem gadiem tāpat nolemju vai dzīve piespiež šķirties, tad nebūtu labi atkal pieķerties ar sirdi un dvēseli. Bet. Blakus džungļiem un karalaukam tik un tā negribas dzīvot, tāpēc vispār šī nedēļa bija ar lielām pārdomām. It kā jau sabojāt nemaz nav ko, jo pašlaik ir tik nelīdzens un papostīts, ka var tikai iet uz augšu. No vienas puses vietas šķiet tik daudz, ka nesaprotu, kā to vispār varētu smuki aizpildīt. No otras – es gribu mauriņu un gaumīgas puķu dobes, un modernās ābeles, un upenes, un persiku, un dārza pīlādžus, un valriekstu, kas 30 gados sasniedz divmetrīgu apkārtmēru (<-- "omg, tas būs grandiozi"), un tad uzreiz šķiet maza saliņa.

Bet vispirms to visu nepieciešams izlīdzināt, pirms sākt iekopt, un tas ir krietni vairāk nekā iespējams ar rokām (ja neskaita ēģiptiešus), tāpēc pamazām meklēju, kas to varētu izdarīt. Šonedēļ pieteicos kādai firmai, apstāstīju, kas ir un ko gribu, kā arī pieminēju, ka darba vietu var apskatīt vakaros vai brīvdienās. "Došu ziņu." Šodien rīta pusē zvana un jautā, vai tagad var. Jā, nē.. Nu, teicu, ka bez manis var, bet.. Nez, atbrauca, pastaigāja, neatzvanīja, vakarpusē pats zvanīju – esot paskatījušies, pamērījuši, piemetuši, sagatavos piedāvājumu. Interesants sākums un ne tāds, kādu gaidīju – ko jāatstāj, ko ne, kur būs zālājs, kur ne, to laikam paši izdomās. Bet nu laiks jau vēl ir.

Trešdien zeme bija sasalusi 2-7 cm dziļumā, ceturtdien – ap 10+ cm, šovakar, iespējams, vairs nav. Bet nu slapjš tur tāpat ir pārāk, lai kaut ko darītu. Nu, jā, vakar bija silts un tik iespaidīgs negaiss, šovakar – drauss vējš un atkal sniegs.

Man ļoti patīk jaunie, gaišie vakari, var paspēt vēl visu ko sadarīt – gan parakņāt, gan pagrābt. Apskatījos, ka būs jāizrok visi mazie deviņvīru spēka dzinumi, ko vēlāk gar kādu malu atkal sastādīt, studentu neļķes tāpat, tām gan rudenī arī ievācu sēklas. Būtu labi saglabāt arī kādu daļu sniegpulkstenīšu, pirms tas viss tiek safrēzēts. Un tagad varēs arī izrakt atlikušās avenes un droši vien arī zemenes. No jau iesētajiem pagaidām tikai kalē kāposti lien ārā, bet gan jau būs vēl, un sagatavoju kastes, kur sēt vēl kādas puķes. Zinu, ka ar šo to jau ir nokavēts, lai paspētu izaudzēt, taču daudz kam vēl ir laiks. No Depo iznācu ar dažām sēklu paciņām – verbenas, pusdienziedes, samtenes, zemās samtenes, šaurlapu lavandas, puķu zirņi, kosmejas, lietuspuķes, kliņģerītes, medicīniskās kliņģerītes, cinnijas, drumonda flokši, spalvu neļķes – nenoturējos, nu. Viss tik interesants, viss tik košs. Dažas no tām speciāli ir tauriņu pievilināšanai. Man gan šķiet, ka katru gadu to visu sēšanu un tai sekojošo ņemšanos negribēsies darīt, tas tā tikai šobrīd, kad esmu aizrāvies. Vislabāk (visērtāk) būtu sastādīt ziemcietes, lai viņas tur pašas aug un dzīvojas.

Runājot par garajiem vakariem, pamanīju, ka puķudobē jau lien ārā tulpes, kas lika atminēties, ka rudenī Depo garāmejot groziņā iekrita tulpju sīpolu paciņa – tiem bija akcija un tās bija melnas – "Queen of the night" – man tas bija jādara! Desmit sīpoli pa pusotru eiru bija pamēģināšanas vērti. Taču tiem jau bija izlīduši asni, bet ārā zemē iebāzt vairs nevarēja, tā jau bija sasalusi (gandrīz vai pārņem sajūta, ka pusi gada valda polārais sasalums), tāpēc paklausīju dill padomam, iebāzu podā un podu pagrabā. Tagad par to atcerējos, un tur jau daži asni bija tikuši līdz virspusei. Izkratīju, sadalīju pa vairākiem puķpodiem un tagad jātur īkšķi. Vēlāk gan izlasīju, ka tulpēm nemaz nepatīk tāda apiešanās, jo saknes ir ļoti trauslas, kādus 20% es noteikti norāvu. Bet melnas vajadzēja, jo man ir tikai pavisam parastas sarkanas un dzeltenas. Sensenos laikos pirms kādiem 30-40 gadiem vectētiņš tās audzēja un droši vien tirgoja, un vēl joprojām dārzā ir atlikuši vairāki pudurīši, kur tās aug.

Šonedēļ esmu uzzinājis daudz jaunu vārdu, piemēram, augļaugi, padobe, robežstādījums, burvjulazda, likvidambers, parūkkoks un vēl daudz ko. Līdz ar tiem esmu saģenerējis dažādas idejas. Domāju, ka gar ziemeļu robežu, kas ir uz mājas pusi, sastādīšu graudzāles – zālveida ziemcietes ar kaut ko krāsaināku pa starpām. Piemēram, Ķīnas miskantes ar Biladra spirejām.
Ziemeļu pusē atrodas māja un koplietojamais iebraucamais ceļš, un es tur negribu likt prastu sētu, tas būtu brutāli, bet skaidri iezīmēt gan, un ar tādām miskantēm, kas spēj izaugt pusotra metra augstumā, un kaut ko krāsaināku, manuprāt, būtu tīri sakarīgi. Ziemeļaustrumos un austrumos, kur ir īsākā mala, iela un liepu rinda, varētu atstāt neaiztiktu pašreizējās pļaviņas gabalu ar ceriņu krūmu (būs jāapgriež), lai ir dabiskais stūris ar pēterpogām, zvaniņiem, smilgām, neaizmirstulītēm un visu pārējo, kas nu tur tagad savvaļā aug. Dienvidaustrumos ir divas ābeles un tas ir tumšākais stūris. Gar dienvidu malu ir mazliet rudenī pārstādīto aveņu un bērzs. Un rietumos ir gravas mala, no turienes pūš vējš. Vidū paliek vairāki ogu krūmi, vēl viena ābele, bumbiere un būtu laukums mauriņam ar ugunskura vietu. Vēl kaut kur jāliek pīlādžus un persikus, un.., un.. Vajadzēs uzzīmēt, būs vienkāršāk plānot.

Man vēl trūkst konkrētas vīzijas, tāpēc tāda svaidīšanās pa dažādām tēmām, kad gribas visu, bet liek pagaidīt. Turpinājums sekos, atrisinājums – redzēs.

Zaļā sērija #5

31. marts, 10:45 pm, 5 atsauksmes

Par spīti atkal sasnigušajai sniega kārtai un lai vēl vairāk neatpaliktu no [info]nrk, kas jau otrreiz sezonā pļauj mauriņu, šodien pieķēros ogu krūmu parevidēšanai. Tā kā aptaujātie nekādus prātīgos padomus nedeva, tad pagūglēju, kas jādara – ērkšķogas un jāņogas pārsvarā var likt mierā, upenēm gan vērts izgriezt zarus, kam vairāk par četriem gadiem, jo tur ogu mazāk un mazākas.

Ērkšķogas daudz uzmanības neprasa, tie ir samērā mazi krūmiņi, un augšana zem plūmes, bumbieres un ābeles arī īsti par labu nenāk, turklāt ar tām neesot jāsteidzas, var sagaidīt ogas un tad novērtēt, kas un kā. Arī jāņogas savā nodabā dzīvo ļoti labprāt un jūtas labi, daži sausie zari, bet tas sīkums, vien vēlāk būs jāparavē, lai tās atkal nepārņem vīteņi.

Toties upeņu krūmi gan devušies brīvsolī – tie kādreiz bija atsevišķi krūmi kā krūmi, taču gadu gaitā ir paši un plaši izpletušies un okupējuši lielākus pleķīšus. Jau sen bija doma, ka tos būs jāsavalda, bet rudenī nebija laika un vēlēšanās. Internetos teikts, ka upenēm zari jāizgriež biežāk kā jāņogām un ērkšķogām – vērts atstāt tikai vien-, div- un trīsgadīgos. Turklāt to jādara rudenī vai agrā pavasarī, tāpēc varbūt jau ir par vēlu, bet līdz šim bija ziema, tāpēc nez. Zaru vecumu varot noteikt, skaitot sazarojumu, taču uz to es pārāk neiespringu. Ņemot vērā reālos apstākļus, atbrīvojos no visiem resnajiem un ļoti resnajiem zariem, kas, iespējams, jau bija sasnieguši desmit gadu jubileju. Tas vispār ir tāds ļoti patīkami smaržīgs darbs. Tagad ir krietni brīvāks un jaunāks, taču, kamēr nav lapu, viss vienmēr izskatās vienkārši, bet ar lapām atkal izrādās, ka ir biezoknis, kam saules gaisma cauri izspiesties nespēj. Nu, redzēs, kādu iespaidu būšu atstājis uz ogām. Lietpratējs gan jau būtu pateicis, ka to visu jānolīdzina līdz ar zemi (arī tāds padoms tur bija), taču man žēl, un tad arī jāpaliek bez ogām uz pāris gadiem.

Viens no upeņu krūmiem te noteikti ir cita šķirne – tas aug daudz stāvāk, lapas ir gaišākas un ogu ir maz un mazas. Diez vai tas tā sākotnēji bija paredzēts. Man jau bija doma, ka no tā pavisam jāatbrīvojas, taču vismaz vienu gadu tas noteikti var pagaidīt – varbūt tagad būšu to izglābis un restartējis.

Es noteikti gribu vēl upeņu krūmus. Pašlaik tie ir četri (jēdzīgi – divi), bet jāņogu krūmi – astoņi. Jāņogas man ir "meh", turpretī upenes ir topā. Pašreizējais krūmu skaits var šķist gana liels, taču daži ir tādi maziņi, turklāt vēl nav zināms, kā tie vēlāk būs novērtējuši manu darbošanos – vai nu ogu būs vairāk un lielākas, vai arī tos tomēr nevajadzēja aiztikt.

Vēl atliek cidoniju placītis.
Vēl varbūt kaut kā praktiski varētu izlietot nogrieztos upeņu pumpurus – lai near-zero waste.

Meklējot papildinformāciju, atradu upeņu lielražotāju netālu no Salacgrīvas – viņiem ir hektāri, kur aug tikai upenes, un tās lasa ar mašīnu, nav roku darbs. Varbūt tā izskatās paradīze. Un viņiem ir ar autortiesībām aizsargāti stādi. (noplāta)

Vasaras laiks

25. marts, 6:21 pm, 4 atsauksmes

Vakar dažas stundas nosēdēju uz jumta, tur saulē silti un vairāk, pat varēja uzrotīt piedurknes, lai mazliet atdzistu, jo

“It was one of those March days when the sun shines hot and the wind blows cold: when it is summer in the light, and winter in the shade.”

kā rakstīja Dikenss. Uzpūšot vējam, gan uzreiz bija jāatgriežas pie jakas, cepures un cimdiem.

Kaut kur internetos atradu viedo/video padomu, kādus trauciņus izmantot dažādu mazo stādu audzēšanai, lai tos pēc tam viegli un bez mīcīšanas var pārstādīt zemē – gan, piemēram, citrona vai apelsīna izdobtās mizas, gan olu kartona iepakojumu, gan olu čaumalu pusītes. Tās arī bija uzreiz pieejamas, tāpēc nolēmu pamēģināt praksē ar "bezstīgu mēnesszemenēm", lai kas tas arī nebūtu. Gaidīšu rezultātus, sniegšu novērtējumu, rakstīšu atsauksmes.

Dārzā vietām vēl ir sniegs un ledus, zeme ir pilnīgi sasalusi, pat ne pabakstīt, tāpēc nesaprotu, kā šur tur sniegpulkstenīšiem izdevies izlauzties tai cauri. Es un daba ir 0:1.

Šodien, savukārt, valda dziļa tumsa. Varbūt nepareizi pagrozīju pulksteni.

Hibrīdbrīvdienas nav manas laimīgās dienas

2017. gada 23. oktobris, 10:38 pm, 9 atsauksmes

Darbdienās var atpūsties un neko nedarīt, taču, kā pienāk brīvdienas, tā jāgādā, jāgatavo, jātīra, jākopj, jākārto, jāvāc un jādara.

Rudenī lapām piemetas krītamā kaite, un no desmit liepām var savākt milzu kaudzi. Pēc tam no rīta atkārtot.

Un tas vēl nav viss – dārzā atradu apraktu paklāju, zem kura bija numura zīmes. Vienkārši tā.

Neviens normāls

2017. gada 17. septembris, 10:10 pm, atsauksmēm

Lai brīvdienas būtu brīvdienas, pamēģināju noslēpt visus pulksteņus mājās, izslēgt modinātāju un dzīvot pēc izjūtām, tomēr tas nemaz nav iespējams, jo pulksteņi mūsdienās rēgojas no visādām vietām. Telefonā to, piemēram, nemaz nevar paslēpt, bet, nu, telefonu var arī nemaz nelietot. Piektdien aizgāju gulēt ap deviņiem, pamodos septiņos, sestdien aizmigu ap pusnakti, pamodos astoņos. Un kā lai te vienkārši brīvdienas?

Visādas idejas mēģināju norakt dārzā, kas gan neko sekmīgi neizdevās. Esmu ietrenējies iziet cauri tām piecām stadijām – no nolieguma līdz pieņemšanai – ātrā tempā, tagad varu to izdarīt pāris reizes dienas laikā. Jēgas nekādas, bet sestdien vismaz nolīdzināju zemi ap ābeli, izravēju etiķkokus un dažus pārstādīju tālu prom, izravēju divus celmus un izraustīju daļu aveņu, lai tās pārstādītu nomaļākā vietā, tas viss sāk izskatīties brīvāks, beigās varēs skriet un diet.

Vakar bija StarParty #18 par Cassini un Saturnu. Vispār bija interesanti, uzzināju par tādu triecienspektrogrāfiju, ko veic ar ātrumu 6000 km/h. Pie šāda ātruma gan molekulas sadalās un daļiņu sastāvu var noteikti tikai daļēji, bet var.

Šorīt uzvārīju ābolu ievārījumu, taču tā arī nepagaršoju, es to darīju smaržas dēļ. Vēlāk iestādīju izraustītās avenes un novācu pirmās cidonijas, lai aizvestu tās māsīcai, viņa pasūtīja. Izrādījās, ka viņas nav mājās. Laiks labs, aizmīšos vismaz līdz Raganai, desmit kilometri. Pēc tam līdz Sējai, knapi astoņi, sīkums. Tur zīme, ka līdz Saulkrastiem tikai 17 kilometri, tik daudz es šodien vēl mierīgi varu.

Klusā daba ar hipsteriem un jūru

Saulkrastos gan sāka gribēties kaut ko ēdamu, bet līdzi tikai auzu cepums, puse mazā amerikāņu pīrāga un trīs saldi prjaņiki, jo "es taču nekur tālu nebraukšu". Cidonijas ir vesels maišelis, taču tā ir kā zelta rūda – tā jau forši, bet izmantot nevar. Pasēdējis pludmalē, sapratu, ka viss tas gabals tagad jābrauc arī atpakaļ, turklāt, izbraucot no Saulkrastiem, sāka līt lietus. Nomaļiem ceļiem vismaz ir priekšrocība, ka var dziedāt līdzi seniem Massive Attack, Garbage un Gustavo ar "jāapgūst kas neapgūts, lai kļūst par lejām, kalniem", citādi ir pārāk daudz laika un sāk sāpēt galva. Tomēr 30 km no mājām samirkt pie kādiem 13° nav sapnis.