D#23: Vieta pārdomām

21. septembris, 3:13 pm, 5 atsauksmes

Pašā sākumā bija plāns, ka tūlīt pavasarī pēc zemes izlīdzināšanas un zālāja iesēšanas nākamais darbs būs pirmā dārza mēbele – soliņš. Nu, visādi gāja, taču līdz soliņam tiku tikai tagad – jēdzīgā gadalaika pašās beigās. Jau pie pirmā piesēdiena bija skaidrs, ka tā ir manta, bez kuras nebija dzīves – ir tik patīkami sēdēt un neko nedarīt. Vismaz brīdi neko citu.

Man bija doma par tādu fancy soliņu no diviem krēsliem ar vidējo pagarinājumu, pat noskatīju, ka visādus vecus krēslus var atrast Labaspreces.eu Ķīpsalā, bet – par daudz glamūra un darba, par maz vietas. Soliņam jābūt tādam, lai uz tā varētu gulēt! Gulēt, skatīties debesīs un neko nedarīt ir vēl labāk.

Tā nu paliku pie pavisam vienkāršas un neticami smagas konstrukcijas soliņa, kuru nekāds vējš nespēs izkustināt – kopā tas sver kādus 230 kg. :) Vispār bija plānots betona blokus salīmēt, taču to tā arī vēl neizdarīju, jo, ja nu sagribēsies to kaut kur pārvietot, tad kurš ta' to spēs. Bloki ir no vietējā "Siguldas bloka", katrs maksāja eiro30 vai apmēram, koks gan bija dārgāks, tā ir ēvelēta un impregnēta priede. Kad sapratu, ka sēdēšana uz brusiņām būs gauži neērta lielo šķirbu dēļ, tad saskrūvēju platāku pamatni no četriem dēļiem. Pa ziemu koka daļu var vienkārši novākt.

Vīzijā soliņš bija smuki lakots, bet sapratu, ka tas būs pārāk sarežģīti un ilgi, un vispār nez, cik īsti ilgmūžīgi, bez garantijas par rezultātu, tāpēc vienkārši to nokrāsoju – ar terases eļļu. Krāsošana gan draudēja izvērsties par epikfeilu, jo, atverot bundžiņu, tur iekšā bija kaut kas zaļganpelēks. Nest atpakaļ vai..? Pirmajā brīdī uz koka arī īsti ne pēc kā neizskatījās, tomēr turpināju – vienmēr jau var sazāģēt malkā un sākt no jauna, ne. Kad bija nožuvis, tad tomēr bija jēdzīgā tonī un arī koka struktūra smuki redzama, kas bija būtisks nosacījums. Nožuva stundas laikā, smaka izgaisa pēc pāris dienām.

Par betona daļām vēl neesmu skaidri izlēmis, tās droši vien nepaliks dabīgā krāsā – varbūt tumši pelēkas būtu labi?

Aizmugurē ir ceriņu siena, kas parasti tīri labi aiztur mūžīgo vēja pūsmu no gravas puses. Vienā pusē ir parasts jasmīns (filadelfs), otrā būs vēlais jasmīns (kaimiņiene iedos). Vienā pusē būs šaura dzeltenzila puķu dobe, otrā – pampu zāle (ja izdzīvos līdz pavasarim). Neesmu izdomājis, ko darīt ar tiem caurumiem blokos, vai man tie ir vienalga, vai tomēr ar kaut ko aizpildāmi.

Šonakt varētu atvadīties no siltās vasaras, paliekot ārā guļammaisā tik ļoti siltajā naktī un nakts vidū ļaujot pamodināt rudens lietum.

D#22: diedelandel

27. augusts, 11:13 pm, 7 atsauksmes

Pirmā bilde ir no Google Streetview 2011. gadā, un tajā redzams hortenziju krūms (zaļi baltais vidū). Otrajā – daļa tā krūma 2018. gadā.

Siguldā vēl viens publiskais skvēriņš ir ticis apjozts, lai nozāģētu kokus un sāktu būvēt kārtējo iepirkšanās centru. Piezvanīju vienam, piezvanīju otram, tiku pie "pasūtītāja pārstāvja" un pajautāju, vai drīkstu savākt no būvlaukuma hortenzijas un peonijas, ja reiz tās tāpat tiks likvidētas. Man atļāva. (omgomgomg)

Tādēļ piektdien ātrāk aizšmaucu no darba (priekšniecība saprata), lai mazliet pirms pieciem pēcpusdienā kā Sprīdītis ar lāpstu KĀ BOSS iemaršētu būvlaukumā garām visiem strādniekiem un ekskavatoriem, nevienam neko nesakot, un sāktu rakt. Iepriekš sazvanītais man deva laiku "kamēr tur kāds strādās, līdz kādiem sešiem", taču reāli visi strādnieki notinās īsi pēc pieciem, ko es apzinīgi izlikos nemanām un paliku tur tālajā stūrī kopā ar apsargiem pie izejas. Tāpēc darboties nācās ļoti steidzīgi un nesaudzīgi, turklāt, ņemot vērā, ka viss tur audzis gan jau kādus desmit gadus, peonijas bija ļoti dziļi, bet hortenziju saknes bija ļoti daudz un samudžinātas. Turklāt vēl bija ļoti karsts (pēdējā vasaras diena).

Kaut kad pēc sešiem biju izravējis trīs peonijas un kādu trešdaļu no tā hortenziju krūma. Pēc tam vēl pagāja kādas desmit minūtes, kamēr to visu kaudzi vairākos piegājienos ar nopietnu sejas izteiksmi aizstiepu garām apsargiem un salādēju bagāžniekā. Neviens neko neprasīja, nevienam neko neteicu. Sociālā inženierija, lol, – izturēties tā it kā man tas vienkārši jādara un viss, lai gan reāli es tur, protams, klasificējos zem "nepiederošām personām aizliegts". Nedomāju, ka tas pasūtītāja pārstāvis bija kādam uz leju ko bildis. (Vispār apsvēru kādu pateicību tam pārstāvim, ja viņš tur būtu, jo tās taču ir faking hortenzijas, bet, tik viegli tiekot pie viņa atļaujas, bija skaidrs, ka viņš nezina, ka kādam tā varētu būt liela vērtība.)

Hortenzijas nav nekāda fancy šķirne, tās ir parastas skarainās (Hydrangea paniculata) ar gaišzaļiem ziediem. Bet par brīvu, nav iemesla sūdzēties. Es gribu kaut kur iestādīt arī kādu kokveida hortenziju – tādu, kas no baltas kļūst sarkana.

Kas tur sanāks no peonijām, vēl ir liels jautājums, līdz to stādīšanai vēl netiku (divas dienas mirkt lietū bija par daudz), bet šīs hortenzijas kļuva par dzīvžogu gar vienu malu. Līdzšinējais saulespuķu dzīvžogs nebūs diez ko noderīgs lielāko gada daļu. Stādīju ar lielām atstarpēm, lai pamīšus starpās sastādītu lielās miskantes kā jau pašā sākumā bija plānots. Tās gan vēl jāatrod, jāsastāda un tad laikam dažus gadus jāpagaida, bet reiz būs.

D#21: Bet skābumiņš sirdī paliek

17. augusts, 5:35 pm, 10 atsauksmes

Kaut kad ziemā, slēpojot pa mežu, sapratu, ka gribēšu dārzā iestādīt priedi. Tāpēc, ka man tās patīk – tās nav egles, kas ir "meh, egle", tās nav fancy sudrabegles, tās nav šķidras, sezonālas lapegles, tās nav tāds paknaps kadiķis, tās nav prastas tūjas, tās ir priedes. Priede cēlusies no vārda "pride", tā ir lepna un varena. Šobrīd gan tā kā esmu atteicies no šīs domas, jo, nu, priede ir arī 20 metri uz augšu un tā gluži, protams, arī nevar.

Taču mežs man patīk, tāpēc gribēju to pievilkt tuvāk un sāku veidot dobi ar meža labumiem – mellenēm un brūklenēm – ne ražas vākšanai, neatejot no mājas, bet tīri sajūtai, smukumam un pagaršošanai. Tā kā rododendrs jau ir iestādīts un tam blakus ir arī ērika, tad turpat arī turpināju, jo visiem nepieciešama līdzīgi skāba augsne, kāda sastopama mežā. Sākumā bija doma tikai par mellenēm, taču ieraudzīju, cik smuki zaļas ir brūklenes, un sagribēju arī tās, jo mellenes ir augstākas, turklāt līdz ar ogu nogatavināšanu tās nomet lapas, taču brūklenēm ir gan koši sarkanas ogas, kas var būt lielos ķekaros, gan joprojām tumši un izcili zaļas lapas un tās arī ir zemākas, tā ka – skaists paklājs.

Tur gan jāņem vērā daži kompromisi, jo rododendram labāk patīk ēna, pārējiem gribas arī sauli, un tāpēc tas viss lielākoties atradīsies ābeles ēnā (bet ne zem tās), taču kaut cik arī saule tiks klāt.

Cik atceros, kaut kad vectētiņš arī eksperimentēja ar līdzīgu ideju, tikai viņš laikam izvēlējās domesticēt dzērvenes – dārzā bija uztaisīts mazs purviņš. Es gan neatceros, kādas bija sekmes, taču līdz mūsdienām tai vietā vairs nekā nav.

Rododendru stādīju tam paredzētā pirktā substrātā, jo tāda bija, taču pārējam tagad mēģināju simulēt meža augsni pats – izraktajā bedrē jaucu kopā smilšainu dārza augsni, rupju priežu mulču, smalku priežu mizu mulču (pārdeva kā humusu), šķeldu, ko savācu no liepas celma frēzēšanas, lai būtu trūdvielas, un skābo kūdru (pH ~3.2). Attiecības nezinu, maisīju uz sajūtām, vajadzētu būt pietiekami līdzīgai konsistencei. Ja nu kāds to grib atkārtot un ir pieejams betona maisītājs vai kas līdzīgs, tad to izmantot būtu prātīgāk nekā darboties ar rokām (ar rokām, kapli un lāpstu) – ietaupītos ļoti daudz kaloriju. Pa perimetru vēl ieliku zāliena nodalītājlenti, lai kaut cik ierobežotu augsnes sajaukšanos un skābums tik drīz netiktu izskalots ārā. Vēl plānoju to visu noklāt ar priežu skujām (tās var ērti savākt uz meža ceļiem, kur lietus saskalo) un varbūt arī ar čiekuriem. Varbūt piestāvētu arī kāds apsūnots akmens, bet vēl neesmu pētījis, kā to panākt.

Starp citu, izraktā melnzeme joprojām labi ož pēc dūņām un kā tāda, tā ka pavasarī safrēzēto zaļumu trūdēšanas process joprojām notiek. Pēc tam to smaku visu atlikušo dienu jutu.

Droši vien labāk būtu bijis izmantot smiltis, nevis smilšainu melnzemi, taču negribējās pēc tām braukt pakaļ uz karjeru. Droši vien labāk būtu bijis dobi taisīt ar nelielu pacēlumu, taču es to izveidoju zāliena augstumā – to vismaz var labot, pamazām pieaudzējot klāt. Droši vien labāk būtu bijis turpat piemaisīt klāt arī sūnas, ko pārvedu no meža līdz ar stādāmo materiālu. Vispār es to dobi biju plānojis apaļu, taču, kā mēdza teikt mana psiholoģijas skolotāja, kad kaut ko zīmēja uz tāfeles, "acumērs – sūdamērs", tāpēc sanāca piles formā. Un, kad visu biju pabeidzis, tad sapratu, ka vajadzēja vismaz par metru lielāku, citādi tagad šķiet, ka kaut kā ir ne šis, ne tas, nav līdzsvara ar rododendra izmēru un nepietiks vietas viršiem.

Nu, jā, tā kā ērika jau ir, tad tur vēl gribu iestādīt dažus viršus un varbūt brukentālijas. Lai būtu arī kas uzkrītošāks. Tie visi ir no vienas, ēriku dzimtas, taču ērikas zied pavasarī, brukentālijas pēc tam un virši apmēram tagad – vasaras beigās un līdz rudenim.

Neesmu pavisam atmetis domu par skujkociņu, bet tas vēl ir miglains jautājums. Pundurpriedes arī, cik saprotu, ir tādas uz trim, četriem metriem, tāpēc nē. Kadiķi var nesadzīvot ar bumbierēm (tā ir tur netālu), un tie tāpat izaug augsti. Es gribētu priedi, kas nekad nepārsniegtu 1.5-2 metru augstumu un vienmēr izskatītos pēc klasiskas formas priedes – stumbrs un tad vainags. Kā purvā – pieaugusi, ar daudziem gadiem, taču miniatūra.

Tā kā melleņu un brūkleņu izravēšana no meža ir tāds diezgan brutāls pasākums (to nevar saudzīgi, nu, nevar), tad man nav diez ko lielu ilūziju, ka viss sastādītais sazaļos arī nākampavasar, tāpēc es mēģināšu sēt gan mellenes, gan brūklenes. Tās taču aug no sēklām. Tām jāaug. Sēklas gan jau neviens nekad nav redzējis, jo tās ir knapi saskatāmas, taču tam jābūt iespējamam. Ātra internetu skenēšana par šo tēmu deva tādu terminu kā sēklu stratificēšana. Ko tas konkrēti nozīmē, man nav skaidrs, taču mellenēm tas ietver sēklu glabāšanu aukstos apstākļos vismaz trīs mēnešus. Atradu saldētavā maisiņu ar brūklenēm, varbūt no tām kaut kas sanāk. Man šķiet, ka lobīt ārā no ogām submilimetrīgās sēkliņas nav vērts – pat FOR SCIENCE!, vienkāršāk būs saspiest ogu pirms iebāšanas zemē. Varbūt daļu tagad rudenī, daļu pavasarī. Varbūt daļu vienkārši izbārstīt tur dobē pirms ziemas, lai būtu pēc iespējas dabiskāk.

Vēl paturpinot skābo tēmu – daļa cidoniju jau ir gatavas, dažas gandrīz paspēja pat vēl jūlijā. Pagājušajā gadā es nosaldēju lielu daļu, jo vēl oktobrī atstāju gatavināties dažas dienas (tās bija zaļas!), taču uznāca sals ar -5° un čuš. Bet šogad – gandrīz jūlijā.

D#20: Viņš sacīja: Audziet un vairojieties, un piepildiet zemi!

14. augusts, 10:38 am, 4 atsauksmes

Kaut kad, klīstot pa internetiem, atradu rakstu par tomātu pavairošanu ar spraudeņiem un tad vienubrīd arī nolēmu to izmēģināt. Tomātiem aug paduses, kas lielākoties nav visas nepieciešamas, jo tik daudz lieku galotņu atņem spēku augļu gatavināšanai, tāpēc no tām regulāri jāatbrīvojas. Nu, redz, un izrādās, ka tomāti patiešām viegli apsakņojas. Pirmās divas galotnītes uzreiz iebāzu podiņā zemē, turēju to mitru un, tā kā nekas nenovīta, tad bija aizdomas, ka tur zem zemes tiešām kaut kas notiek. Pēc tam pārējās atvases, kas bija izaugušas lielākas laikus nepamanītas, vienkārši ieliku burciņā ar ūdeni – tās apsakņojas nedēļas laikā un tad var bāzt zemē. Tagad man tādi aug jau vairāki, daži zied, ir arī aizmetušies augļi. Man gan teica, ka tur diez vai paspēs kaut kas izaugt un nogatavoties, bet nekas – tie ir stādi par brīvu, mēģināt var mierīgi. Vienīgā problēma, ka nav ne jausmas, kas un kur tagad par šķirni aug, jo to es, protams, nepiezīmēju.

Vēl lasīju, ka tādā veidā tomātus iespējams pārziemināt iekštelpās – kā izaug pārāk garš, tā galotni nost, apsakņo un turpina no jauna. Nu, tas var būt noderīgi, ja iepatikusies kāda hibrīdā šķirne, jo no sēklām to otrreiz vairs nevarēs izaudzēt. Līdzīgi varot darīt arī ar papriku un baziliku, taču to neesmu mēģinājis. Man gan ir šaubas, vai tas tiešām ir izdarāms, jo bez pietiekama dienas ilguma tie ļoti ātri izstīdzētu, turklāt reāli jau pie mums tāds process ilgtu no septembra beigām līdz maijam – septiņi mēneši ir pārāk daudz darba. Ar kaut kādiem pundurtomātiem, kas paredzēti audzēšanai uz balkona, gan varbūt.

Pavasarī vēl pirms salapošanas sagatavoju spraudeņus upenēm, jasmīniem (filadelfiem), baltajiem grimoņiem un vēlajiem ceriņiem. Tie dzīvoja podiņos kopš pavasara, un tagad nesen pārstādīju dobē brīvdabā. No tiem lielākā daļa tomēr aizgāja bojā, no katra veida atlika vien četri, pieci. Droši vien vajadzēja laistīt biežāk.. Grimoņiem un upenēm saknītes ir pavisam normālas, bet jasmīniem un ceriņiem tās ir tikpat kā nekādas. Tā arī nav skaidrs, kāpēc tie vispār vēl ir dzīvi, bet – mazs zariņš ar lapiņām ir un novītuši vēl nav, tā ka pagaidām dzīvo.

Pie šīs pašas tēmas var piebilst, ka tieši to pašu var darīt arī ar fizāļiem. Mana fizāļu raža šogad laikam būs tikai kādi 30% no sākotnējās, jo tiem virsū uzgāzās ābeles zars no pašas galotnes – neizturēja ābolu svaru. Pavisam tos neiznīcināja, bet pamatīgi apskādēja gan. Nolauztos lakstus ieliku ūdenī ar domu "a ja nu" un tie tiešām arī apsakņojas – lai gan tas notiek lēni. Pagaidām tikai divus iebāzu zemē.

D#19: Smirdbumba

16. jūlijs, 9:32 pm, 3 atsauksmes

Kaut kad jūnija sākumā tālā kaimiņiene pasauca pie sevis saplūkt nātres – "it kā tev pašam trūktu, ko ravēt" – lai no tām pagatavotu nātru vircu. Biju lasījis, kas tā tāda un ka tas esot vērtīgs un dabīgs mēslojums, taču līdz praktiskām darbībām vēl nebiju ticis, jo visas manas nātres pavasarī tika iemaltas zemē. Bet te – dod (ņem) par brīvu.

Salasīju pilnu spaini, sametu to lielākā toverī (vēlams sasmalcināt, bet kāds gan prieks vēl sadzelties), pielēju pilnu ar ūdeni, vāku virsū un turējos pa gabalu nākamās 2-3 nedēļas, kamēr tas rūga. Virums esot ik pa laikam jāapmaisa, lai iedabūtu tur skābekli, bet uz to saņēmos laikam tikai divas reizes.

Tas smird. Nu, tā ka ļoti. Nu, tā ka drausmīgi riebīgi neaprakstāmi ārprātskastenomiris ļoti. Bet nu man tas bija pagatavots un neko citu nevarēju darīt, kā vien izlietot pēc nozīmes. Ja vienkārši turpat izgāztu, tad, pirmkārt, izdedzinātu visu dzīvo un, otrkārt, tāpat smirdētu. Tas ir tik jaudīgs, ka jāšķaida ar ūdeni attiecībā aptuveni 1:10 – koncentrātu augi var arī nepārdzīvot.

Par laimi, tā bija ļoti vējaina vakarpuse, kad sāku to darīt, tā ka elpot bija iespējams. Vējš pūta uz ielas pusi, un līdz tai ir kādi 60 metri, bet vienubrīd dzirdēju, ka bērnu bariņš iet garām un kaut ko nokomentē par "smird!", man kļuva neērti. Laistīt esot vēlams tieši vakarā, lai līdz rītam gaiss jau būtu atguvis pierasto kondīciju, es gan vēl šo to varēju sajust arī nākamajā rītā.

Par laimi, nenācās neko skaidrot tuvējiem kaimiņiem, viņiem paveicās nebūt mājās. Tālā kaimiņiene pēc tam stāstīja, ka viņa savā dārzā (Pierīgā) šādas smirdināšanas reizes operatīvi saskaņojot ar otru kaimiņieni, tad abas laistot, tikko kā trešais kaimiņš aizbraucis, kurš pēc tam nevarot saprast, kas tā par smaku. Ja nu tuvojas kādi masu nemieri, šo varētu lieliski izmantot pūļa izdzenāšanai. Bioloģiskais ierocis.

Nātrēs ir daudz slāpekļa, līdz ar to tas arī ir dabīgs slāpekļa mēslojums, un slāpeklis nepieciešams vairāk vasaras pirmajā pusē kā zaļās masas audzēšanas steroīds. Pēc tam uzzināju, ka to neesot labi liet uz mellenēm un citiem krūmiem, jo liek turpināt zaļot, tāpēc jaunie dzinumi nepaspēj pārkoksnēties un pa ziemu var viegli nosalt. Bet to, protams, noskaidroju jau tikai pēc tam. Kas tik' tiem visiem augiem nav jāpārcieš manis dēļ.

Vienreiz pamēģināju, otrreiz laikam vairs nekad, tas bija tāds fuipē, ka neprāta cena.

D#18: Spožums un posts

15. jūlijs, 9:42 pm, 9 atsauksmes

Spožums ir ogu pārpilnība šogad. Neatceros, kad iepriekš būtu bijis tik daudz ogu. Draugi atbrauca un sev mazliet salasīja, taču kopējo ainu tas neko daudz nemainīja. Upeņu ir daudz, jāņogu vēl daudz vairāk un līdz zemei ("ja trīs jāņogu zari līkst līdz zemei pirms 10. jūlija, tad 14. janvārī gaidāms sals līdz -32°" </vilis-bukšs>).

Ar upenēm pagaidām tieku galā, daļa ir sasaldēta ziemai, daži kilogrami ir saspaidīti un samaisīti ar cukuru, arī būs ziemai (omīte iemācīja, vismīļākais variants) un no atlikušajām taps klasisks ievārījums, ja viss nebūs apnicis. Daudz ogu bija pat tai krūmā, kuru taisījos likvidēt, tāpēc nežēlojot izzāģēju manuprāt liekos zarus, laikam trāpīju uz pareizajiem. No jāņogām uzvārīju ķīseli un ar to arī idejas beidzās. Piedāvāju kaimiņienei, bet pat viņa izbrāķēja, hh. Paliks putniņiem. Vēl būs ērkšķogas, bet arī daudz. Neliela daļa tiks pārstrādāta ievārījumā (arī pie tā omīte pieradināja).

Posts ir posts. Kurmis un ūdensžurkas taisa uzkalniņus un caurumus, un ar tiem es vēl neko, tikai iesēju zālīti no jauna.

Upenēm ir pumpurērce – pavasarī var redzēt lielus pumpurus, kas neatveras, jo ir izēsti, un blakus daudzviet ir invertētas lapas. Ja to tā atstāj, tad ar laiku zars iet bojā un krūms iznīkst. Ar to pagaidām vēl var sadzīvot, nešķiet kritiski, jo pavasarī lielu daļu tādu pumpuru jau nolasīju, varbūt tas ir līdzējis. Cīnīties ar to varot, pilnīgi nozāģējot krūmu līdz zemei un ļaujot ataugt. Es šaubos, jo vienam krūmam, kur ogu tāpat vairs nebija un tagad maisījās pa vidu, ar domu "ja nu ieaug" pārstādīju tikai dažas saknes, un tas salapoja un tāpat izskatās drusku aizdomīgs.

Jāņogām laikam ir stiklspārnis – kāds zars pēkšņi nokalst. Nav baigi forši, taču jāņogu ir tik daudz, ka pārāk vēl neuztrauc. Man pat šķiet, ka tā vienmēr ir bijis.

Cidonijām ir hloroze. Tā gan nav slimība vai kāds kaitēklis, bet drīzāk kaut kas līdzīgs kā avitaminoze dzīvniekiem – trūkst barības vielu. Pazīt to var pēc atsevišķām baltām lapām, no turienes arī nosaukums – trūkst hlorofila, tādēļ arī maz zied un augļi ir ne tik lieli, cik varētu būt. Samēsloju, bet joks tāds, ka, ja augsne nav pietiekami skāba, tad augs tāpat neko nevar uzņemt, tāpēc izkaisīju skābo kūdru, un tagad atliek vien gaidīt nākamo pavasari, jo šogad nekas vairs nemainīsies.

Nu, tā es lasīju, visas gudrības no internetiem, protams.

D#17: darbs dara darītāju ^-^

8. jūlijs, 7:27 pm, 2 atsauksmes

Šodien tika pievārēti trīs lieli jūdžakmeņi un viss pat vēl līdz septiņiem, lai paspētu nomazgāties un sapucēties uz koncertu.

Beidzot iestādīts aprīlī pirktais rododendrs. Citādi draugi jau sāka atklāti smiet, kad to kārtējo reizi minēju atbildē par vēl darāmajiem darbiem. Fonā var redzēt otro – atrakta ābele, izravēta nezāļu sala un nolīdzināta zeme līdz ar pārējo līmeni. Rīt tur vēl jāsēj un jāstāda. Aizvedu prom kādas astoņas ķerras (SI mērvienība) liekās zemes un divas – lieko nezāļu.

Un trešais ir dārza galds. Ja kāds prasīs, tad teikšu, ka nopirku to jaunajā Ikea, bet vispār tā ir palete ar kājām. Mākslinieks gan no manis nekāds, jo domās šķita labi, bet tagad izskatās, ka vajadzēja otrādi – tumšu pamatvirsmu un gaišus šauros dēlīšus. Un arī zemāks varēja būt par kādiem 10cm, taču to vēl var labot. Nu, neko, vakar nokrāsoju, šodien saskrūvēju, materiālos kādas 20 eiras un pāris gadiņus pastāvēs.

Vispār man pašā sākumā bija doma, ka pirmā dārza mēbele būs soliņš, jo, nu tāds lounge soliņš taču ir loģiska prioritāte (saule, tēja, grāmata), taču tam vēl neesmu atradis visus materiālus (to es arī gribu DIY). Ā, un iepriekšējo galdu vētra aizlidināja, tā ka dārza krēsli man ir, bet pie kā sēdēt nebija, un "vismaz vienreiz dienā jau nu visiem vajadzētu sanākt pie galda", kā teica Mirtante.

D#16: Krāsa pēc Pantone®

3. jūlijs, 11:00 pm, 9 atsauksmes

Neregulārā atskaite. 16. maijs un 16. jūnijs.

Pa šo laiku esmu salauzis pusotru lāpstu, divarpus grābekļus, izkapti, trimmeri, telefonu – man nekādu tehniku nevajag uzticēt, pat vienkāršu analogo.

Šobrīd mauriņš ir pļauts jau piecas reizes, un tas tagad būs jādara regulāri, ik pēc 4-5 dienām – zāle aug nejēgā ātri (atkal slikti). Tiešām negaidīju, ka tas notiek tādā ātrumā – vien dažas dienas, un tā ir jau divreiz garāka. Varbūt ar laiku tā vēl tiks pieradināta, nomierināta vai kā. No malas zālājs izskatās normāli, tuvumā gan nav gluži tik koši, vēl var saskatīt zemi, dažviet ir tāds nevienmērīgs un skrajš, kur jāpakasa un jāpiesēj klāt. Varbūt vajadzēja sēt biezāk, varbūt ir tā kā jābūt un viss vēl notiks, nez. Lietainās dienas daudz ir devušas. Un tur zālājā ir divas vienmēr sausās un viena vienmēr mitrā vieta, kaut kā būs ap tām jāsadzīvo. Kad te Jāņos visu dienu lija un nolija 42 l/m², tad iezīmēju četras peļķes zālājā, taču domāju, ka tās vietas pielīdzināšu nākampavasar vai vēlā rudenī, kad varbūt jau būs iespējams noplēst velēnu vienā gabalā, sabērt zemi un salikt velēnu atpakaļ, jo šobrīd tur būtu vienkārši jāber pa virsu zālei un jāsēj no jauna, un tādus lielus melnos pleķus vēlreiz man tagad vairs negribas. Noteikti labāk būtu bijis sākumā vēl nedēļu visu palīdzināt ar rokām, lai tiešām ir, un tikai tad sēt zālāju, bet toreiz, protams, nevarēju nociesties. Visā visumā [info]_re_ noteikti ir taisnība, ka pļauts mauriņš izskatās daaaudz līdzenāks par pliku zemi, tā ka nav tik ļoti traki, bet es ta' zinu, kur nav perfekti.

Par spīti visam – zemenes notiek. Ne ļoti daudz un lielas, bet vispār. Tās joprojām aug pudelēs, un baltā agroplēve ir gan praktisku, gan estētisku iemeslu dēļ – saule mazāk karsē. Ogas ir smagas un liec un lauž kātiņu, diez vai tā jābūt, varbūt ilgā sausuma un karstuma dēļ. Tas sausums bija patiesi šausmīgs.

Kopš kāda 25. maija man ir arī izveidotas trīs dobes saviem lauku labumiem. Pirmais, ko tur iestādīju, bija dārzeņu fizāļi, vēl ir iesēti burkāni, dilles, salāti, redīsi (pirmie jau apēsti, pagāja precīzi mēnesis), pupas, zirņi (nebūs), bietes (haha), puķkāposti (pārbaudīt) un sastādīti kalē kāposti. Siltumnīcā labi aug gurķi, jau vairāki apēsti. Šodien arī noplūkts pirmais tomātiņš (zīmīgi, ka tieši "Ņiprais holandietis" ir pirmais). Vēl ir vairākas palielas paprikas.. ē.. ogas (?), bet tur vēl kāds laiks paies līdz gatavībai. Man jau teica, ka pats saviem spēkiem es ar šitādu saimniekošanu iztikt nevarētu, bet tas arī loģiski un nav mērķis, mani vairāk saista pats audzēšanas process nekā rezultāts. Ja tiešām izaugs kāds arbūzs (vismaz pumpuri jau ir), man būs žēl to ēst.

Ar tiem dārzeņu fizāļiem bija tāds joks, ka es tikai pēc nopirkšanas (atkal no "Neslinko") sapratu, ka esmu nopircis dārzeņu, ne ogu fizāļus, ko liek uz tortēm un tā. Dārzeņu fizāļi ir daudz lielāki – dārzenīši. Pēc tam palasīju internetos, bet īsti skaidrībā netiku – kaut kur rakstīts, ka tos varot izaudzēt tikai siltumnīcā, kaut kur rakstīts, ka tie izaug pat trīsmetrīgi, tā ka redzēs, kas tur sanāks. Manējie aug ārā, daudz zied un kaut kas tur arī gatavojas, un jau ir vairāk kā metru gari.

Dārzā ir arī iemītnieki – trīs vīngliemeži, dažas vardes un krupīši, daudz skudru un viens vai vairāki kurmji. Kurmji ir maitas un visu skatu bojā, nezinu, ko ar tiem iesākt. Skudras dzīvo zālienā, tagad gan vairs nav tik labi manāmas, bet, kamēr vēl nebija sadīgusi zāle, tās bija paspējušas iemitināties daudzās vietās. Un puķpodos, kas kaitina visvairāk. Vardes un krupji ēd gliemežus, tā ka labi. Man pat reiz bija doma to pievilināšanai ierīkot minidīķīti, taču arī bez tā tie jau te paši ir ieviesušies.

Te vēl ir ļoti daudz neizdarītu darbu, lai arī darbojos katras brīvdienas un parasti arī darbdienu vakaros, taču tagad jau vairs tā nestresoju par gala neredzēšanu. Katrā ziņā, ja neskaita ogu lasīšanu, vairs nav nekā tāda, ko būtu noteikti jāpaspēj izdarīt līdz noteiktam laikam. Skaidrs, ka šogad visu ieplānoto neizdarīšu, dārzs jau tāpat būs kā Rīga. Arī šobrīd droši vien no malas liekas, ka nekas daudz nav padarīts (gan jau kaimiņi smīkņā), taču man gribas domāt, ka tad, kad esmu ar kaut ko ticis galā, piemēram, kaut ar tik triviālu lietu kā nezāļu salas ap ābelēm, tad pēc tam vienkārši izskatās tā, kā bija jāizskatās jau pašā sākumā, tāpēc no malas izskatās normāli, bet es zinu, ka tas tur sīkums prasīja vairākas dienas darba un bija liela ņemtne.

Mana priekšniece gārsu sauc par Hitlera vecmāmiņu. Nu, tā ir. Virzu un vārpatu vēl var pieciest, bet gārsa ir..
(vaibsts)
(žests)

D#15: Siltumnīca

6. jūnijs, 10:12 pm, 1 atsauksme

Siltumnīca ir vieta, kur vispatīkamāk pavadīt lietainās dienas. (Ja vien tādas šo(pa)vasar vispār būtu..)

Man ir veca siltumnīca, kuru pirms kādiem 25-30 gadiem cēla vectētiņš. Labi cēla, ja reiz tā joprojām vēl turas. Tai ir koka karkass, stikla sienas un plēves jumts. Kādreiz bija stikla jumts, taču to noturēt kļuva pārāk smagi. Izmērs ir aptuveni 2.5 x 5.5 metri, kas, manuprāt, ir minimālais labais izmērs, augstums nedaudz virs diviem metriem.

Platības ziņā tā ir pilnīgi pietiekama, augstuma ziņā gan ne – vajadzētu mazliet augstāku. Tad gan augiem būtu vieglāk augt augšup, gan nebūtu jāuzmanās, lai neapsistu galvu, gan arī tilpums būtu lielāks, kas ir svarīgākais – mazākas temperatūras svārstības. Pašlaik ir tā, ka karstajās dienās*, kad nebija vēja, temperatūra uzlēca līdz pat +37 grādiem, taču naktī tā nokrīt līdz apmēram āra temperatūrai. Esmu tur ielicis gan apmēram 80 litru ūdens tvertni, gan pa malām novietoti lieli akmeņi, taču šķiet, ka nekādu jūtamo siltuma inerci tas tomēr nedod. Man tur, protams, bija jānoliek temperatūras sensors, lai visu zinātu.

Siltumnīcā aug tomāti, gurķi, paprika, salāti, redīsi, daļa izglābto zemeņu, piparmētra un vēl tur kaut kas mazliet. Tomātus un gurķus iestādīju 1. maijā (esmu klišeja par "neatņemiet cilvēkiem brīvdienu, ko pavadīt mazdārziņos"). Man tas tobrīd likās jau par vēlu, taču izrādījās pāris nedēļas agrāk kā to parasti dara. Bet nekas, viss aug, nekas nenosala.

Tomāti un pārējie stādi ir no "Neslinko" – divi "Ņiprie holandieši", "Oranžās oliņas" un "Naudas koks". Ņipros otrreiz droši vien vairs nestādīšu, tie aug ātri (daži centimetri dienā) un gari vai arī lieliski stīdzē, bet pārējie ir druknāki, spēj tik' skūt tiem paduses. Lasīju, ka pie temperatūras virs +32 grādiem tomātiem tiek sterilizēti ziedi, un manējie tiešām sākumā daudz bira nost, taču pagājušās nedēļas vidū pamanīju vienu aizmetušos tomātiņu, nedēļas beigās bija jau vismaz seši, tā ka varbūt nav nemaz tik traki.

Gurķi ir divi īsaugļu mazkārpu un lielkārpu, precīzākus nosaukumus nezinu. Un vēl nenoturējos un pirms pāris nedēļām tirgū nopirku divus garos gludos - "Zozuļas" (nosaukums likās pazīstams, nepagāju garām). Īsie gurķi arī jau vairāki ir aizmetušies, tie varētu būt pašauglīgi, bet garie šobrīd sāk ziedēt. Kas no tiem sanāks, nav vēl zināms, jo vīrišķos ziedus tiem vēl neredz, un kaut kā šaubos, vai tie arī ir pašauglīgi. Bet mums nekad nav bijuši garie, gludie gurķi, tāpēc bija jāpamēģina.

Lasīju teoriju, ka gurķiem nepieciešami pavisam citi apstākļi kā tomātiem. Tomātiem vajadzīga laba vēdināšana, arī naktī, ja nav auksts, bet gurķiem nepatīkot caurvējš, vajag augstāku temperatūru, mitrumu, tāpēc audzēt abas kultūras vienā siltumnīcā ir ar lieliem kompromisiem. Nu, man gurķi tagad atrodas aiz agroplēves aizkara, kur nav nekādas gaisa kustības. Man šķiet, ka jūtas labi – aug un zied.

Paprika gatavojas ziedēt, tur vēl viss priekšā. Tai arī nepieciešams lielāks siltums un nepatīk caurvējš, bet pagaidām tai nav radīti kādi īpašāki apstākļi. Redzēs, kas sanāks.

Nezinu, cik tas izrādīsies pareizi, taču katram stādam blakus "iestādīju" pudeli ar sadurtiem caurumiem laistīšanai (to man vēl pietiekami no krūmu tīrīšanas zemeņu audzēšanai). Tādā veidā var neapliet lapas, kas tomātiem ir kaitīgi, un var ūdeni ērti piegādāt tieši saknēm. Pie reizes mazāk tiek dzirdītas nezāles (mūžīgā cīņa ar virzu, galvenais neļaut tai uzziedēt). It kā tā gan sanāk, ka mitrināta tiek tikai viena sakņu puse. Tas viss ir teorētiski, taču atkal – novītis vēl nekas nav.

Noskaidroju, ka gurķus jālaista tā diezgan pamatīgi, tad tie nebūs rūgti. Rūgtums esot gurķu aizsargreakcija – ja tie jūtas labi un mierīgi, tad garša ir kā vajag, taču, ja tiem trūkst mitrums, tie sargā sevi no apēšanas un kļūst rūgti. Nu, tā es lasīju gudrības internetā. Bērnībā mamma teica, ka gurķis ir rūgts, jo sākts griezt no nepareizā gala, un tad es nesapratu, kā tam var būt kāds nepareizais gals, jo tikpat labi otrs gals varēja būt nepareizs.

Sākumā plānoju, kā to visu labāk sastādīt, ņemot vērā debesspuses, gaismošanu, neēnošanu, taču tagad skaidrs, ka tāpat viss ir nepareizi un gurķus ar tomātiem vajadzēja mainīt vietām, bet papriku likt pie gurķiem. Nu, varbūt nākamreiz. Pa starpām brīvajās un tam speciāli atvēlētajās vietās ir sasēti salāti, dilles, redīsi, baziliks, bet tie nav pārāk izvēlīgi, zaļo un briest.

Vēl man uz improvizēta plauktiņa (siltumnīcā jābūt plauktiņam) pieņemas spēkā trīs kabaču, arbūza un vairāku puķkāpostu dīgsti, gaida savu laiku, kad tos varēs izstādīt ārā. Arbūziem arī bija jābūt trim, taču pārējie neizdzīvoja. Un vēl siltumnīcā joprojām turpinās dažādu sugu spraudeņu apsakņošanas eksperiments. Arī paliela daļa ir gājusi bojā, bet kaut kas no upenēm, jasmīniem, ceriņiem un grimoņiem tomēr dzīvos savu dzīvi. Zemenes, šķiet, varētu ienākties vienlaikus ar ārā augušajām (plusmīnus dažas dienas).

Ja sanāks un būs brīvas iespējas, tad uz nākamo sezonu gribētos jaunu siltumnīcu. Polikarbonāts ir trendīgi un moderni, taču arī nejēdzīgi dārgi. Tā vietā man ieteica vienā vakarā uzceļamu siltumnīcu no caurulēm, ko pārvelk ar plēvi – vairākas reizes lētāk, taču rezultāts līdzīgs, lai arī ne tik stilīgs, protams. Ja plēvi liktu divās kārtās – arī iekšpusē ar gaisa starpslāni – tur būtu pietiekami silti jau agri pavasarī. Tikai jāņem vērā, ka formas dēļ plēvi jāņem nost uz ziemu, citādi neizturēs sniega svaru, jo pati augša ir plakana.

Manai ideālajai siltumnīcai noteikti būtu lietus notekas. Tām gan nebūtu lielas jēgas šogad, bet tomēr - gan ērti, ka ūdens turpat, gan arī tas ir silts, kas augiem patīk labāk, gan arī lietus ūdens jau pats par sevi ir labāks, tas ir mīksts, nav dzelzs un kaļķa pārpilnības, nu, un arī, protams, zaļāka resursu izmantošana. Savādi, ka neviens ražotājs tās nepiedāvā kaut kā papildaprīkojumu. Reāla biznesa ideja. Un tai būtu pietiekami stāvs jumts, lai ziemā nav jātīra.
Ja nebūtu nekādu ierobežojumu, tad es vispār uzceltu ģeodēziskā kupola siltumnīcu. Vienkārši tāpēc. Vēl ar automātisku lūku atvēršanu (to es jau tagad ieviesu). Un automātisku pilienlaistīšanu – tas būtu vienkārši, tikai sensors, saules panelītis, baterija, servo motoriņš un ūdens tvertne, ļaujot gravitācijai paveikt atlikušo. Bet kur tad atliks sirdssiltums?

___________
* Vai kāds vēl atceras tās senās dienas pirms nedēļas, kad vakaros nebija jāvelk cepuri un pa dienu nesala rokas?

D#14: Laiksaimniecība

1. jūnijs, 10:05 pm, 2 atsauksmes

Tālie kaimiņi prasīja, ar ko ta' aizstādīšu brīvo placi, esot pārāk daudz vietas plikam zālājam, taču man īsti nav plānu to ar kaut ko pārāk piestādīt. Gribu, lai ir daudz brīvas vietas. Vienkārši brīvs iespējām. Aizņemt vietu ir viegli, pie tās tikt – grūti. Tā kā visu laiku esmu dzīvojis starp lapu kokiem, tad man tieši gribas pēc iespējas vairāk vietas un gaismas. Vienmēr jau gribas to, kā nav. Tāpat esmu domājis, ka labprāt dzīvotu kaut kur priežu meža ielokā – mūžzaļuma un smaržas dēļ, vai klajā laukā, kur apkārt vien pļavas, – plašuma un vienmēr redzamā apvāršņa dēļ. Šodien tieši sēdēju sastrēgumā – karsts un bagāžniekā priežu mizu mulča. Kas par smaržu! Gandrīz vai varētu iebērt blodiņā un nolikt pie gultas.

Kaut kur tur gar mauriņa malu iestādīšu divas krūmmellenes, upenes, pārstādīšu mazos ērkšķogu krūmiņus. Izveidosies tāda robeža starp ēdamdārzu un dzīvojamdārzu. Krūmmellenes nopirku jau sen – izstādē aprīļa beigās, bija tieši tās šķirnes, kuras gribēju. Upenes nopirku drīz pēc tam maija sākumā "Stādu parādē" (Titania - arī tieši to gribēju), turpat dabūju arī melnās avenes (Bristol), peoniju, pa trim triju šķirņu zemenēm tīri dažādībai un vēl kaut ko. Turp devos tiešām (tiešām!) "tikai paskatīties", bet nevar jau skatīties tikai ar acīm, ja viss tik garšīgs, viss tik garšīgs.

Tagad palasīju, ka krūmmellenes var izaugt pat divu metru garumā, tā ka būs jāskatās, lai tās kaut ko pēc gadiem neēno. Tāpat arī melnās avenes veido palielu krūmu, toties neizplatās ar saknēm pa visu pagastu kā parastās avenes. Vispār man tobrīd bija doma pirkt kazenes, taču piedāvāja arī šādu variantu, bija jāpamēģina, jo par melnajām avenēm es, protams, tobrīd uzzināju pirmoreiz. Tā nu nosliecos prom no kazenēm, jo tās arī vairojas ar saknēm, šīs avenes vairojas tikai ar noliektņiem – viegli kontrolēt.
Ābeles ēnā, bet ne zem tās, varētu būt īstā vieta rododendram, kas arī gaida savu kārtu jau mēnesi un dažas dienas.

Iestādījis neko no tā vēl neesmu, jo iepriekš nebija kur un tagad vēl nav bijis laika. Zinkā, kaimiņiene jau teica, ka pirmais gads ir vienkārši vergošana, ka viņiem bija tieši tāpat, ka ir tik daudz ko darīt, ka vienmēr ir ko darīt un ka nav skaidrs, no kura gala labāk sākt, jo visu vajag uzreiz. Ja ir kaut kas jāsēj vai jāstāda, tad tas jādara pēc iespējas ātrāk, jo jau pat jūnijs klāt. Lai to varētu darīt, ir jāpļauj, jārok, jāravē un jāsagatavo. Tāpēc arī tie konteinerstādi vēl joprojām nav iebāzti zemē. Kaut ko jau varētu atlikt uz vēlāku laiku, taču tādu lietu ir maz. Ja vītenim nepieciešams pagatavot trepītes, tad to vajag tagad tūlīt, jo tas turpina augt, to nevar atlikt uz brīvāku brīdi kaut kad pēc nedēļām.

Brīvāku brīžu nemaz nav. Tā arī izpaužas tā vergošana – brīvdienās kā iet ārā ap septiņiem, astoņiem no rīta, tā vakarā ap deviņiem, desmitiem met mieru. Līdzīgi arī darbdienu vakaros. Vēl nav bijis laika vienkārši pasēdēt un neko nedarīt. Taču es nesūdzos, tas ir patīkams darbs. Priecē, ka ir process, ka kaut kas no vēlmēm ir ceļā uz īstenošanos. Vismaz nekas no iestādītā novītis vēl nav.

Bet vairāk (pagaidām) es neko nepirkšu, jātiek galā ar esošo. Pat nekur "tikai paskatīties" neplānoju doties. Gočpendel.

D#13: Vērot zāli dīgstam

28. maijs, 11:55 pm, 9 atsauksmes

Nu, jā, pirms pusotras nedēļas viss beidzot tika nolīdzināts. Kā jau minēju, man nebija ciešas pārliecības, ka tas tiešām notiks, lai arī bobkatu atveda jau iepriekšējā vakarā, jo arī pirms tam kaut kas mēdza pēkšņi salūzt vai parādīties darbi citur. Turklāt pēc ilgā sausuma prognozēs rādījās lietus, kura laikā neko darīt, protams, nevarētu. Tomēr trešdienas rītā biju vienmēr gatavs jau no kādiem astoņiem, lai vēl izraktu pēdējās tulpes un avenes un tauksakni (kaut kāds varena paskata lakstaugs), ko atdevu kaimiņienei, taču darboņi ieradās tikai kādas trīs stundas vēlāk. Toties ieradās vesela delegācija – divi mikriņi un viens smagais, no kura izkrāva zemes frēzi. Celmu frēze traktoriņam jau bija uzmontēta. Pats galvenais vēl pajautāja, ko darīt ar tām atlikušajām mugurenēm, ko vairs nejaudāju un negribēju rakt ārā, un pajautāja, vai var tās savākt savai mājai (bet lūdzu), norīkojot savus padotos ņemt un rakt. Tās puķes visiem tik ļoti patika, ka gandrīz vai žēl, ka nesaņēmos sev kaut kur pārstādīt vairāk, bet nu, paskatoties uz tām, katru reizi atcerējos, cik tas ir grūti un smagi (aptuveni 20 kg smagi), un arī labi, ka lielākā daļa izdzīvoja un izklīda pa pasauli no Krimuldas puses līdz Mālpilij, nevis tika samaltas.

Celmus izfrēzēja kādas pusstundas laikā – pieci vidēji augļu koku un viens liels liepas celms. Celmu frēze viņiem esot labāka kā Rīgā. Vēl esot līdzīga ACB — šie reiz strādājuši vienā ceļa pusē, kad otrā ņēmušies otrie, tad nu viens pie otra gājuši salīdzināt. Celmu frēze ir līdzīga vertikālam ripzāģim, ar ko, virzot no viena sāna uz otru, pamazām sasmalcina celmu. To var laist diezgan dziļi zemē.

Uz pārējo dienu paliku divatā ar bobkata operatoru, kurš sāka frēzēt zemi. Pārsvarā skatījos no malas ar nelielām šausmām, kā viss zaļais (lielākoties gārsa un pienenes) kļūst melns un maziņš un pazūd zemē. Zemes frēze vispirms, dodoties uz priekšu, visu sasmalcina un tad, pa to pašu ceļu braucot atpakaļ, uzirdina. Pēc tam zeme ir tāda pufīga, ka iekāpjot iegrimst līdz potītēm, līdz ar to ar to neko daudz nevar darīt.

Pēc frēzēšanas sākās līdzināšana, pārvedot zemi no pauguriem uz vecajām, dziļi izraktajām dobju un citām zemām vietām. Pie reizes ar kausu zeme arī tika pieblietēta. Tas bija ilgākais un piņķerīgākais process, kurš nebeidzās ideāli, bet lielākoties. Gan man apnika, gan varēja redzēt, ka viņam apnika. Pussešos bija jābeidz, jo firmas vadība atbrauca viņam pakaļ, haha.

Pēc tam ķēros pie grābekļa – visu virspusē esošo zaļdrazu un akmeņu savākšana un virskārtas uzirdināšana, pie reizes mēģinot vēl pielīdzināt. Nākamajā dienā un naktī lija tik daudz, ka viss izmirka un izveidojās vairākas peļķes, pie reizes uzskatāmi iezīmējot zemās vietas, pie kurām jāpiestrādā. Mazliet parakņāju, un vienā vietā ūdens saglabājās pat vēl pāris dienas, ļoti neforši. Bez maz vai atradu vietu dīķītim. Turklāt viss tas zemē iemaltais lielā mitruma un karstuma dēļ jau uzreiz sāka trūdēt, tādēļ brīžiem uzvēdīja tāda jūtama dīķa un dūņu smaka. Ne ļoti, bet tomēr. Tā vispār mazliet ir jūtama vēl šobaltdien, ja kaut kur ierokas.

Tad sestdien kopijs atbrauca palīgā – kopā rakām, grābām un līdzinājām, daudz padarījām, kļuva labāks paskats. To pašu turpināju arī svētdienā, jo nākamajās dienās solīja lietu, tāpēc gribējās iesēt zālāju vēl pirms tā.

Zālājs nebūs perfekti līdzens. Ne tā, ka ļoti, tomēr tie daži centimetri ir saskatāmi. Es varētu vēl tur pāris nedēļas ņemties un tad varbūt būtu, bet ir jau maijs! Viss jau tā ir nejēdzīgi iekavēts un.. un.. un.. Varbūt ar zālāju tas nebūs tik pamanāms. Varbūt tad vairs nebūs svarīgi. No vienas puses varētu nesteigties, bet no otras – ja zālājs nesāks dīgt pavisam drīz, tad tā vietā būs atpakaļ visas nezāles. Pasaule ir skarba un cīņa notiek visur, pat tik zemā līmenī.

Iepriekš bija doma iznomāt sējmašīnu, jo šķita, ka pats nevarēšu visu nosēt vienmērīgi. Mazam pleķītim tas ir vienkārši, bet te ir liels sēklu maiss un liels placis – kā to noklāt visur vienādi? Bet nu beigās sanāca tā, ka visu paša spēkiem, jo pieprasījums pēc tā aparāta ir tik liels, ka nemaz nevar pie tā tikt, nevar arī iepriekš rezervēt un tāpēc vien gaidīt vēl nez cik dienas man pietrūka pacietības. Jo nezāles, jo maijs, jo cik var.

Sadalīju visus 10 kg sēklu uz pusēm un pārstaigāju visu vienā virzienā, pēc tam ar otru pusi šķērsām, un viss izskatījās noklāts. Pēdējās zālāja sēklu saujas vēl sajaucu ar puskilo āboliņa sēklu, iemaisīju arī divas paciņas mārpuķīšu un vēlreiz visu pārstaigāju. Pēc tam lasīju, ka pareizāk būtu bijis dalīt četrās daļās un staigāt četros virzienos, taču aintnobodygottimeforthat.gif

Pusseptiņos sāku sēt, un tas prasīja pusotru stundu. Pēc tam vēlreiz visa laukuma nogrābšana, lai ierušinātu sēklas dziļāk, aizņēma vēl divas stundas. Pusvienpadsmitos un tumsā beidzot bija gatavs. Ar rokām sējot, jāņem vērā, ka to darīt var tikai mazā vai nekādā vējā – par laimi, tik vēlu vakarā vēja vairs tiešām nebija.

Nākamajā dienā lietus nebija. Dienu vēlāk joprojām nekā. Pēc tam to vispār pārstāja solīt tuvāko desmit dienu prognozēs. Superīgi. Tāpēc sāku laistīt piespiedu kārtā katru vakaru, un tagad, sestās dienas vakarā, ir redzami jaunie stiebriņi. Ar katru dienu arvien vairāk. Cik tas būs vienmērīgi, gan vēl ir labs jautājums. Ir redzamas arī nezāles un šķiet, ka būs jāravē.

Īsāk sakot, nedariet kā es, dariet labāk kā es. Plānojiet labāk, darbojieties optimālāk, organizējiet darbaspēku. (Radi jau teica, ka vajadzēja taisīt talku, bet man pašam nebija skaidrs, cik daudz darba vēl atlicis un ko un kad varēs darīt, tāpēc tā.) Iespējams, ka pareizāk būtu bijis frēzēt, līdzināt un tad vēlreiz frēzēt, lai pēc tam pabeigtu līdzināšanu ar rokām līdz galam, taču tas noteikti nebūtu iekļāvies manos budžeta plānos un izpildītāja laika grafikos. Sējiet mitrā zemē, nesējiet vējā. Nedariet to tad, ja gaidāms tik traks sausums kā pašlaik un vēl joprojām nākamās desmit dienas. Ņemiet vērā dūņu smaciņu, kas kādu laiku valdīs. Un putekļus, un dubļus. Un piespiedu laistīšanu. Un daudz, daudz nepieciešamā darba.

Rakņājot šito melnzemi, esmu savācis lielu kaudzi akmeņu, dažus stikla gabaliņus, vairākas naglas, vienu āmuru, divas vīles, šķēres, divus elektrības kabeļus, divas numura zīmes, 1940. gada pieckapeiku, galodu un pogu. Poga man ir mīkla, jo krieviem taču simbols bija viena zvaigzne, trīs drīzāk ir mūsu simbols, ne.

D#12: Ze diena

16. maijs, 10:40 pm, 2 atsauksmes

Pusdeviņos no rīta un deviņos vakarā. Es nez, varbūt nevajadzēja sākt. Tehniku atveda jau vakar vakarā, taču vēl līdz rītam nebija pilnas pārliecības, ka šodien tiešām kaut kas notiks, ņemot vērā iepriekšējo daudzo nedēļu pieredzi. Nolīdzināts apmēram ir, nogrābt paspēju gandrīz pusi, tur darbs gan jau vēl kādiem pāris vakariem. Un tad vēl jāpielīdzina ar rokām, jo nav perfekti, kas būs vājprāts, ņemot vērā manu OCD, lol. Ceru, ka līdz pirmdienas rītam jau būšu iesējis zālīti. No rīta salauzu lāpstai kātu, glābjot pēdējās atrastās tulpes tumšākajā stūrī. Vakarā salauzu grābekli. Daudz putekļu un neticami daudz akmeņu un akmenīšu. Man ir daudz ko teikt, taču visu dienu gribas ēst, un tagad arī ļoti nāk miegs un sāp dažādas maliņas, tā ka citreiz.

D#12: Ghetto af zemeņdobe

30. aprīlis, 1:51 pm, 4 atsauksmes

Te ir divas senas zemeņdobes, ko nāksies nolīdzināt, taču žēl iznīcināt, jo stādiņš jau nav vainīgs. Taču šobrīd nav vietas, kur to visu pārcelt. Ko darīt? Laikus sākt lieltalkot pa apkārtni un savākt PET pudeles, kuras #Dūklavsneredz. Tās uz pusēm, izurbināt vai gandrīz aiztaisīt caurumu apakšā, sapildīt zemi, iebāzt augu un pakārt. Izdarīju to jau pirms pāris nedēļām, joprojām viss dzīvo un dzen zaļas lapiņas, tātad – darbojas pēc plāna.

Zemeņdobe LOL

Turpmākajos mēnešos redzēsim, kā tas viss attīstīsies. Pagaidām izskatās labi, bet šādam izpildījumam ir daži plusi un mīnusi.

+ vertikālā dobe aizņem smieklīgi maz vietas,
+ nav gliemežu un skudru,
+ nav nezāļu un citu lieku zaļumu, nav ravēšanas,
+ apkārtne top tīrāka,

- tilpums ir diezgan neliels, tādēļ izskatās, ka zeme izžūs ātri un saulainajās dienās (jo zemenēm nepieciešama saule) būs jālaista katru vakaru,
- savākt pudeles ir čakarīgi, turklāt nāk apjausma, cik milzīga problēma mūsu sabiedrībā ir kombinācija "idioti + pudeles",
- sadalīt un sastādīt ir čakarīgi,
- sakarināt ir čakarīgi,
- nav īpaši dekoratīvi, bet varbūt vēlāk kļūs labāk, kad viss nopietni sazaļos,
- visa uzparikte pēc tam ir smaga un vairs nav mobila, ja nu kas.

Katrā ziņā pilsētnieki kaut ko līdzīgu mierīgi var izdarīt arī uz sava balkona vai citā puslīdz piemērotā vietā, ja ir vēlme pēc savām ogām. Vien varbūt vērts labāk uzreiz izmantot lielāka tilpuma traukus. Bet vertikāli noteikti ir virziens, kurā vērts apsvērt doties! Paldies sūtiet Ļimončikam.

D#11: šopaholisms

28. aprīlis, 11:01 pm, 3 atsauksmes

Vakar vakarā aizbraucu uz izstādi "Dārzs un dzīvesstils 2018" Ķīpsalā, tas bija ieplānots jau pirms pusgada. Pati izstāde bija tāda pašķidra – siltumnīcu ražotāji, ķīmija mēslojumam, dārza mēbeles un dažāda tehnika zāģēšanai, pļaušanai un kaut kas vēl. Bet tur var arī iepirkties, tāpēc mazliet aizrāvos un man tagad ir..

* neliels rododendrs no LU rododendru selekcijas un izmēģinājumu audzētavas "Babīte". "Lita", mūžzaļais, un tas pirmoreiz ziedēs pēc kādiem pāris gadiem. Droši vien man to nemaz nevajadzēja tagad uzreiz, bet kad tad vēl un.. nu.. tā sanāca. Skatījos arī uz vasarzaļajiem, smuki jau bildēs, taču jau iepriekš biju nosliecies uz mūžzaļajiem. Tā nu. To jāstāda ēnainā, mazāk vējainā vietā, taču ne zem kāda koka. Pa ziemu nenosals, jo tepat vietējais. Jāstāda rododendriem paredzētajā substrātā, mulču nevajag, varbūt tikai pa ziemu, bet pavasarī jānovāc, mēslot šogad nevajag, jo tas jau dabūjis savu devu. (Pierakstu, lai neaizmirstu.)

* daži dārzeņu stādi siltumnīcai no dārzniecības "Neslinko" (superīgs nosaukums). Droši vien arī tos man uzreiz tagad vēl nevajadzēja, jo siltumnīcā naktīs vēl ir pārāk auksts, bet – tā nu sanāca – tagad man ir divi gurķu, divi paprikas un trīs tomātu stādiņi. Viņiem tur ir tādi interesanti nosaukumi šķirnēm – "Buļļa dārgumi", "Ņiprais holandietis", "Akrobāts Toms", "Septītais rūķītis", "Resnie putni", "Ho-ja-jā", "Blondīnes sirds". Gaidot izdīgstam kaut ko no zemes, ir daudz laika, nu jā.

* krūmmellenes! Man būs krūmmellenes, par ko domāju jau no paša sākuma. No runātīga onkulīša nopirku "Patriot" un "Blue crop" – tieši tās šķirnes, ko gribēju. Stādiem ir ceturtais gads, tā ka ogas būs jau šogad. Jāstāda tikpat dziļi kā augušas līdz šim, bedrei jābūt tikpat dziļai, ne vairāk, bet platumā kādi 60 cm. Kūdru nevajag izmantot, jo Latvijā zeme jau tāpat esot pietiekami skāba. Kūdra vispār esot mārketinga triks, ko tik milzīgos apjomos gan izved, gan ieved Latvijā, un tai neesot jēgas. Mēslot arī vajadzēs tikai nākamgad un tam nepieciešams NPK 16:16:16, kas (divreiz piekodināja) ražots Baltkrievijā, jo tas esot vislabākais. Tiem nekas vairāk nav jādara, vienkārši jāļauj augt, pa ziemu nenosals, jo arī tepat vietējie, ja nu vienīgi pēc ziemas kāds nosalis zara gals jānokniebj.

Būtu nopircis vēl arī upenes un peonijas, un vēl šo to (tur bija persiki, aprikozes, pīlādži, sausserži, kolonnābeles, kazenes, āā..), taču beidzās līdzpaņemtā nauda, haha. Es vispār turp devos ar jau sagatavotu melleņu un upeņu šķirņu sarakstu, lai zinātu, kas ar ko iet kopā, lai, piemēram, viens krūms sāktu ogot ātrāk, otrs vēlāk un kopā ražotu pēc iespējas ilgāku laiku. Nu, īsāk sakot, uz stādu parādi maija sākumā man labāk nedoties, hihi.

Šodien tiku pie lobēlijām un lobulārijām (alisēm). Pirmās būs kastēs uz palodzēm, bet otrās vēl precīzi nezinu. Tās bija stādaudzētavā izbrāķētās (man gan izskatījās normāli), un nevarēju paiet garām. Man jābeidz.

D#10: austrumu frontē

16. aprīlis, 10:19 pm, 6 atsauksmes

Kokgāzēji bija sarunāti sestdien uz pusdesmitiem, taču bija klāt deviņos, bet jau 10.15 devās prom. Čiki briki un nokopts. Pamodināt kaimiņus ar motorzāģa troksni noteikti ir iespaidīgāk par zāles pļāvēja skaņām agrā vasaras rītā, vai ne. Apskatot liepas atlikumus, var redzēt, ka tā vēl turējās vertikāli tikai ciešas pārliecības un liela spīta dēļ. No stumbra izbira kādi trīs spaiņi zemes, divas pudeles un daudz lielo, melno skudru (iekoda, niez). Savukārt plkst. 10.18 zvanīja otrs variants, ka viņi tagad tā kā varētu piebraukt, bet nu jau bija mazliet par vēlu. Kādam gan to visu vēl būs jāskalda, bet mazu daļu varbūt varētu izmantot dekorācijām vai kam praktiskākam. Liepa gan tam ilgi nekalpo, tā ir mīksta, to jau zinu.

Tās stundas laikā garām vairākas reizes lēni pabrauca mazais, zilais elektromobilis, kādu izmanto arī pilsētas domē. Nu, tā, lai nebūtu ilūziju par pašvaldības uzticēšanos iedzīvotājiem.

Mazliet vēlāk uz savu dārzu atbrauca arī tālie kaimiņi. Papļāpāju ar kaimiņieni par saviem plāniem, un viņa ieteica man mazliet atdzist un visu nemēģināt izdarīt vienā piegājienā. No sākuma nepiekritu, jo, kamon, man vajag visu uzreiz un gatavu, taču sāku domāt, ka varbūt tā būtu prātīgāk. Runa ir par to gabalu, kur nepieciešama papildu zemes vešana, jo tur nez kāpēc ir par zemu un nav arī, no kurienes pagrābties. Izrādās, ka tādu nieka 14 kubikmetru augsnes sagādāšana ir negaidīti dārgi. Turklāt tai vietai man tāpat vēl īsti nav vīzijas, kādu rezultātu tur gribētu. Līdz ar to tas paliks uz nākamo gadu. Ja man būtu neierobežots budžets, tad, pro'ms, varētu gāzt kalnus, bet.

Turklāt nekā nedarīšanai ir arī pievienotā vērtība – to gabalu droši var izmantot kā pagaidu patvērumu augiem, ko varētu saglabāt, ja vien būtu lieks placītis, kas netiks nolīdzināts. Tagad ir. Šobrīd tur lielākoties glabājas zaru kaudzes no koku un ogu krūmu tīrīšanas. Pārstādīju tur gan senā upeņkrūma atliekas (es nevarēju noturēties – negribējās mest ārā, jo, ja nu tur izaug kaut kas smuks, un ēst jau tāpat neprasa), gan mazu ērkšķogkrūmu un mazliet mugureņu (tās tādas puķes ar platām lapām un daudziem ziediem, viss uz viena kāta, jau nez cik gadus auga dārzā, – Polygonatum). Vēlāk pēcpusdienā palīgā atbrauca kopijs (atminās (!) no Rīgas), tad kopīgi izrakām visus traucējošos jāņogu krūmus (divus pārstādījām) un kādu pulciņu aveņu. Divus krūmus un mazliet aveņu paņēma arī tālā kaimiņiene. Vēl turp gribu paspēt pārstādīt arī kādu daļu sniegpulkstenīšu, lai vēlāk varētu tos sadalīt un pārstādīt atpakaļ jaunajā mauriņā, lai nākampavasar smuki. Divās vietās dziļumā uzraku joprojām sasalušu zemi.

Vietējā kaimiņiene redzēja, ka man tur top zaru kaudzes, pajautāja, vai var piemesties ar saviem egļu zariem un pērnajām lapām no puķu dobēm vecajā ugunskura vietā (tās tur vairs nebūs). Labi, nav jau žēl, labu kaimiņattiecību dēļ un tā. Zaru un lapu bija vairāk kā gaidīju, bet nu. Tad parādījās arī virtuves ķeblītis – lai jau. Pēc tam parādījās vairāki patrunējuši baļķīši – nū, labi.. Beigās tika atvests vecs izvelkamais dīvāns, bet ar to gan viņus aizsūtīju atpakaļ mājās, jo wtf, vienkārši wtf. Tālā kaimiņiene jau nokomentēja par velnu un mazo pirkstiņu. Špicku piešāvu tikai svētdien, kad vairs nebija vēja un tādas kompānijas, lēnā garā nokurināju to un savas četras zaru čupas, atlika vēl piecas.. Varēs sildīties visu vasaru.

Pēc brīvdienām viss sūrst un sāp, bet vēl ir, ko rakt un pārstādīt, lai gan starpfinišs jau sāk šķist saredzams. Žēl, ka sestdien darbdiena. Aproce saskaitījusi, ka brīvdienās pa dārzu esmu nostaigājis 20 un 19 tūkstošus soļu. Nunez.