ak, cik skumīgi... tikko uzzināja, ka kopš aprīļa mainījušies noteikumi un kā bezdarbniekam jāizvēlas starp pabalstu un autoratlīdzības saņemšanu. Summai pat nav nozīmes. Man stāstīja situāciju, kur cilvēks šo nezinot saņēmis 30 eur (!!!!) autoratlīdzību un tā pazaudējis 600 eur (!!!!) bezdarbnieka pabalstu. Sistēma šo info ielasot automātiski no vid un neesot pat nekāds brīdinājums.

Labrīt, mīlīši!
Par laimi šodien jūtos jau daudz labāk, nekā vakardien. Vakardiena gan bija tāda patizla. Mēģināšu tajā neko daudz neielasīt, lai gan šodien jūtu sevī zināmu neapmierinātību. Jebkurā gadījumā, viena interesanta lieta, kas notika: biju alepo, kur ar mums sāka komunikāciju igauņu vīrietis. Sākumā runājām par braukšanas kultūras atšķirībām, tad par nelegālajiem migrantiem un tad tā arī veiksmīgi atvadījāmies. Taču pēc vairākām stundām viņu sastapu atkal jau nakts tumsā. Uzvaras parkā. Praktiski jau pie savām mājām. Ja viņš mani nebūtu uzrunājis, tad būtu pagājusi garām pat nepamanot. Protams, ka viņš bija ļoti pārsteigts, ka mēs te tagad nakts vidū runājamies igauniski, bet mums bija ļoti jauka saruna par Tartu un kur man vēl patīk Pārdaugavā pastaigāties. Tieši nesen biju domājusi par to, kā lai izdomā veidus, kā papraktizēt valodu. Ienācu mājās un ļoti tāpēc nopriecājos. Suns arī kārtīgi tika izstaidzināts. Droši vien tāpēc arī šodien jūtos labāk.

Pēc apmēram stundas vēl jāiezvanas bezdarbnieku konsultācijā. Droši vien pēc tam atkal sajutīšos slikti. Atkarīgs par ko viņi šoreiz būs nolēmuši uzbraukt augumā. Vismaz zinu, ka ne uz ilgu, jo pēcpusdienā man ieplānots satikt L. Līdz tam laikam gan vēl jāpabeidz rakstīt vienu vēstuli, kuras saņēmējs, protams, arī dzīvo Igaunijā. Ja šis šādi turpināsies, tad man nekas cits neatliks, kā sākt šīs visas uztvert par lielām zīmēm un iemesliem maniem darba atteikumiem Latvijā.

Pašreizējais mitruma līmenis dzīvoklī - 77%

Ja kādam ir interese - te var nopirkt biļetes uz to koncertu kopā ar Jāni Lūsēnu, kuram mēs ar kori gatavojamies.
https://www.bilesuparadize.lv/lv/event/179692

Man brālis kādreiz kaut kādā lietoto mēbeļu veikalā, kur tirgoja mēbeles no Vācijas, nopirka superīgi labu viesistabas mēbeļu komplektu - sēžamdīvānu ar koka karkasu un diviem tādiem pašiem krēsliem, turklāt koka detaļas bija liektas, tāpēc nebija nekādu risku satraumēties uz asiem stūriem. Tagad tas komplekts stāv laukos - bēniņos, jo dīvāna spilveni ir nolietoti un vajag tos atjaunot, bet šobrīd tā viņam nav aktualitāte.

Ja es varētu atrast ko līdzīgu sev, tas būtu ideāli, bet laikam jau tagad vairs tā īpaši nav tādu mēbeļu veikalu, kurā varētu mēģināt nomedīt šāda veida pērles? Kādreiz Rīgā bija Ķīpsalā, bet tagad kaut kur ir?

Sapratu, ka man laikam patiktu apaļš ēdamgalds, kuru būtu iespējams pagarināt. Un vēl man patiktu ērts atpūtas krēsls, kuram līdzās stāvētu stāvlampa. Tad es varētu tur ērti ieritināties un kaut ko tamborēt vai šūt un fonā klausīties kaut kādu audiogrāmatu, piemēram.

Labi, aizsapņojos, jāaiziet pēc kafijas un jāķeras pie darbiem. Veiksmīgu Jums visiem dienu, mīļie!

Šorīt pamodos kaut kur ap pus septiņiem, bet biju tādā pus miega, pus apziņas stāvoklī, ļoti nosvīdusi. Neatceros, kad pēdējo reizi būtu kaut ko tādu piedzīvojusi. Kad pamodos pa īstam pēc divpadsmitiem, tad izjutu lielu apjukuma sajūtu. Pēc brokastīm un kafijas sāk palikt lēnām labāk. Pagaidām pie šī vainošu alkohola lietošanu. Man gan jāsāk mosties, jo vakarā plānots satikt M un B, kā arī no rīta vēl pienāca e-pasts, ka šodienas laikā obligāti nva jāiesūta sava darba meklētāja dienasgrāmata. Domāju, ka izdzeršu līdz galam kafiju un tad uz kādu brītiņu iešu pagulēt čokurā.

Vismaz viena arī pozitīva ziņa - APKURE IR PIESLĒGTA!!!

- Pasaki, kur filmā bija teksts "kurzemnieki nav nekādi cilvēki".
( ... tālāk ... )

- iegāju dušā
- izsūcu grīdas
- nomazgāju logus
- sakārtoju nākamās nedēļas plānus
- izveidoju google doc kaut kam foršam

gribējās vienkārši pierakstīt, cik šodien labi uzvedos; pašlaik vēl cepju biezpiena plācenīšus, nedaudz vēlāk iešu socializēties

bučas!!

Šorīt modos vairākas reizes līdz ap plkst. 10:00 nolēmu celties. Uzreiz ieraudzīju, ka pienācis e-pasts par darba atteikumu un vēl pienākusi viena ļoti pozitīva ziņa, kuru gan te nedžinksošu (kā šo vārdu vispār raksta??). Krč, pagaidām viss šķiet līdzsvarā, lai gan jūtu, ka sāk jau piezagties uztraukums par darbu. Tāpēc visu laiku cenšos sev atgādināt, ka viss ir kārtībā. Īstas problēmas varētu sākties tikai ar janvāri. Nav jau arī gluži tā, ka es tikai sēdētu mājās un kaut ko gurķotos. Nezinu, varbūt vienkārši mans ķermenis sāk aklimatizēties tumsai, varbūt mitruma pelējuma sporas nolēmušas sākt augt tieši manī vai varbūt viss tiešām būs kārtībā.

Šodienai pēc plāna bija jābūt busy busy busy, bet ap pusdienlaiku mana enerģija jau bija iztērējusies. Dienu sāku teātrī, kur sākās galvassāpes, lai gan nebija pat daudz cilvēku. Pēc tam uz īsu brīdi satiku I ar kuru kopā aizgājām vēlās brokastīs uz mārtiņa beķereju, kur beidzot bija mana mīļākā brokoļu bulciņa. Tad man bija plānots doties uz Valodu festivālu, bet sevī nejutu vajadzīgo enerģiju un programmā arī redzēju, ka palikusi tikai viena man interesējoša diskusija. Uz atvadām teicu, ka braukšu uz centru tikai, ja kāds man privāti uzrakstīs un uzaicinās. Ienākot mājās tieši saņēmu ziņu no K ar piedāvājumu iedzert tēju, kam attiecīgi nevarēju nemaz atteikt. Aši devos uz tramvaju un braucu uz centru. Papļāpājām kkc un mājup nolēmu iet ar kājām, bet līdz mājām nenonācu. Augstā mitruma dēļ nemaz negribu tur tik ātri doties. Vismaz uz vakaru galvassāpes mazinājušās.

Mitruma nosūcējs cītīgi strādā bez apstājas jau otro dienu pēc kārtas, bet mitruma līmenis turpina saglabāties ap 80%. Mājas whatsapp čata balsojumā tika nobalsots atlikt apkures pieslēgšanu līdz nedēļas beigām. Ļoti ceru, ka nav plānots veidot tagad vēl vienu balsojumu. Un vispār šodien līdz plkst. 18:00 ir vētra. Kuram gan negribētos patverties no vētras siltās un apkurinātās telpās? Man personīgi ļooooti gribētos. Ar sildītāju tomēr nav iespējams tā iesildīt.

Brokastīs dzēru kafiju un ēdu mini cīsiņus mīklā. Tagad mēģinu izdomāt, ko lai tādu padara līdz vakaram. Mans ķermenis jūtas neizstaipīts un prāts nepamodies, tāpēc jūtos gatava tikai mierīgām aktivitātēm. Piemēram, varētu uzvārīt vēl vienu kafiju. Domāju, ka mani arī nedaudz nogurdina doma, ka nākamā diena (bez šodienas), kurā man būs 0 darīšanu ir tikai nākamsvētdien. Aizvien vairāk sāku noticēt domai, ka ziema vienkārši nekad nepienāks.

No citām ziņām - šodien saņēmu 1 e-pastu, kurā informēja, ka kandidātus izskatīs tuvāko 2 nedēļu laikā, un 1 e-pastu, kurā man darbs atteikts. Intuitīvi vēlos kādu nedēļu vēl nogaidīt pirms atkal sāku nodarboties ar CV izsūtīšanu. Man arī nākamnedēļ būs pienākusi nākamā bezdarbnieku konsultācija. No vienas puses, jūtu, ka esmu atpūtusies un domāju, ka lielāko daļu izdegšanas simptomu pilnīgi noteikti man būs izdevies apārstēt pa šiem mēnešiem, bet no otras puses - dzīve ir uzņēmusi pašlaik tādu pagriezienu, kas radījis manī skaidrību, ka vismaz tuvākajā laikā noteikti vēl nesākšu dzīvot dzīvesveidu "darbs - mājas - darbs". Un tas ir labi. Mans iekšējais pusaudzis pašlaik jūtas samīļots.

Šodiena pagājusi ļoti relaksētā gaisotnē. Pa dienu biju “ēnot” potenciāli jauno darba vietu. Ļoti patika gan cilvēki, gan telpas, tāpēc ceru, ka mani paņems. Rezultāti nākamās nedēļas laikā. Pēc tam izgāju skaistā pastaigā un baudīju saulīti. Varēja mierīgi pat iet t-kreklā. Vakarā kopā ar L noskatījāmies ērkšķu epizodi, bet tagad atnācu apsveicināties uz pili, kurā ir arī šodien super mierīga atmosfēra. Kaut kā viss rit tik mierīgu garu uz priekšu, ka nav nemaz iespējams skumt, lai gan jūtu pakrūtē nelielu smagumu. Varbūt tas no augstā mitruma līmeņa dzīvoklī.

aizbraucu vakar 6os no rīta uz GC - inventarizācijas maiņa. Ok, pieslēdzu riteni, satiekamies pie Drogām, tālāk mūs sagaida, aizved augšā pa kaut kādiem dienesta labirintiem uz darbinieku telpu. Pārģērbjos, WC, nolikšu somu - tad skatos, ka atslēgas kabatiņa somai vaļā un atslēgas nekur nav. Pārbaudu visas kabatas - drēbju, somas - nu nav. Vizualizēju, ka kāds jau slēdz vaļā manu riteni un prasu, varbūt kāds mani var aizvest līdz ieejai, gan jau atslēga kkur tur nokritusi. Aizejam - izskatu visas acis. Nav nokritusi, ritenis vietā. Cerot uz labāko, eju strādāt.
Beidzam darbu - nu tgd jau rihtīgi vēlreiz pārmeklēju visas kabatas un visu, izkratu visu somu - nu NAV tur nekur nekādas atslēgas. Labi - dodos laukā vēlreiz laukā visu izskatu, izklimstu, izprasu apsargiem, izstaigāju 4o stāvu gar ēstuvēm kur gājām, izprasu tur, vai nav atrasta, izprasu apkopējai. Apsargi pa to laiku video paskatījušies - nu neredzot neko arī. Eju vēlreiz augšā uz veikalu, zvanu, lai tiktu iekšā darbinieku telpās, izmeklējos tur. Nu nav. Viena no vadītājam iziet visas darbinieku telpas, kur gājām, mani tur vest nedrīkstot. Labi. Izstaigā, atnāk - nav nekā. Man mērens izmisums. Eju vēlreiz lejā, sarunāju, ka apsargs mani pašu vēlreiz izvadā pa tām telpām, kur gājām no rīta (jo nekur citur tālāk jau nevar būt pazudusi, tad jau VAIRS nebija). Nē nav - pati redzu, ka nekur nav.
Bik apraudos. Ieliku ritenim turētājā velopudeli, tupu un apceru, ko tgd darīt.
Sanāk jāiet (vai pa zaķi jābrauc) uz Krasta rajonu, jāmeklē rokā bērns skolā (bērnam noņemts telefons vēl), lai dabūtu dzīvokļa atslēgas. Tad jāiet uz dzīvokli - vēl 3,5km. Jāņem rezerves dzīvokļa atslēgas, jāatrod otra velo saslēga atslēga, jāiet (nu vai jāpērk biļete/jābrauc pa zaķi) atpakaļ uz skolu, atdot bērnam dzīvokļa atslēgas. Tad jādodas atpakaļ uz centru līdz velo, jācer, ka maz vēl būs vietā.. Nu un tas jau varētu būt līdz vēlai pēcpusdienai.

Tupu, teju jau pinkšķu, skatos, skatos - apskatu kārtīgāk pie blakus statīva pieslēgto velo ar visu kaseti un ķēdi totāli norūsējušu. Un - kas tad tas? Pamanu, ka mans atslēgu saišķis, kaut kā jocīgi uzkritis tā otra velo kasetei, apliecies tur apkārt un uz tā visa aprūsējušā fona vispār nemanāms arī stāv.

Šodien pamodos ļoti laicīgi, jo man plkst. 10:00 zvanīja, lai uzaicinātu uz nākamo kārtu darba "intervijai". Interviju lieku pēdiņās, jo tā būšot vairāk ēnošana ar kopīgām pusdienām. Interesanti un tā jau forši, bet tiešām labprāt būtu pagulējusi nedaudz ilgāk. Šovakar arī ieplānotas veselas divas tikšanās. Dzīve vienlaikus ir ļoti piepildīta un laiks iet uz priekšu ļoti strauji, bet no otras puses knapi izjūtu šo straujumu. Viss šķiet virzās uz priekšu ļoti dabīgi. Mana vienīgā lielā problēma pašlaik ir miega traucējumi, bet sāku jau šo pieņemt savā dzīvē, kā jebkuru citu neērtību.

Darbā pārbauda elektrību, tāpēc ik pa brīžiem nodziest gaisma telpās. Dažiem arī datori izslēdzas. Manējais līdz šim nē, bet laikam kaut kādus lielos darbus Excel šobrīd darīt nebūtu gluži prāta darbs.

Vismaz labi, ka atklāja šobrīd, kad teorētiski nekādu sūdzību nav un analīzes arī bija normālas - nebija nekādu iekaisuma marķieru pilnajā asins ainā. Hormoni tagad ir atgriezušies normā - pie savas normas augšējās robežas, bet tomēr normā.

Domāju, ka dzīvošu pēc principa - darīšu, kas jādara un lai notiek, kam jānotiek. Gribētu savu nervu sistēmu un prātu iemācīt neizdomāt scenārijus tālu uz priekšu, bet dzīvot šodienā.

Reizēm es mēdzu skatīties tos izglābto sunīšu un kaķīšu video. Tur atrod kaut kād pilnīgi nomocījušos - kauli un āda, guļ jau un vairs pat nekustas. Un tad viņu izārstē, pabaro. Un pēc kāda laika tas mazais lopiņš pilnīgi dzīvespriecīgs skraida apkārt un luncina asti vai arī kaķa gadījumā - graciozi glaužas savam glābējam gar kājām.

Iespējams, būs jāsazinās ar savu ģimenes ārstu, lai noskaidrotu, vai nav opcija dabūt nosūtījumu uz šo procedūru, jo apdrošinātāji, kad es par to zvanīju un interesējos, bija visai izvairīgi.

Es patiešām brīžiem apjūku, redzot veikalā aiz letes personu ar ļoti gariem, skaisti koptiem matiem un glīti krāsotiem nagiem (un acīm redzami kosmētiskas sejas maskas lietojušu biežāk par mani) un tikai pēc balss saprotot, ka tas vismaz pēc pasē visticamāk norādītā dzimuma ir vīrietis.

Taču apziņai tas ir kā zobu tīrīšana ar kreiso roku (ko es lielākoties piemirstu darīt).

Braucu atpakaļ uz mājām. Man uz pēdas ir liela tulzna un šodien laiks ārā vairāk atgādina pastaigu pa lietus mākoni. Soļu skaitītājs rāda, ka pa šīm 3 dienām nostaigāti kopumā 44km. Noteikti bija vērts jau otro vasaru pēc kārtas trenēties braukt velo uz izturību, jo reāli kājas nesāp. Pati esmu patīkami pārsteigta, jo tas nozīmē, ka varētu mierīgi mēģināt īstenot domu par došanos pārgājienā pa zaļo dzelzsceļu maršrutā Tartu —> Rīga.

Īpaši gan par šodienas izpalikušo pastaigāšanos nepārdzīvoju, jo pēc diviem mēnešiem tāpat jau atkal mazas darīšanas Tartu. Gribētu vēl līdz tam laikam paspēt aizbraukt uz Lietuvu. Tīri līdzsvaram.

Mēģinu tagad izdomāt, ko, lai jums uzraksta par Pērnavu un Tallinnu, bet galva pašlaik tāda tukša. Dzelteno lapu noteikti vairāk ir Rīgā. Lielāko daļu kastaņus, ko salasīju uzreiz sanāca arī atdāvināt tālāk.

Pērnavā pirmo reizi biju un nakšņoju Rääma rajonā, kas atrodas otrpus upei. Tur bez dzīvojamajām mājām nekā cita īsti arī nav, bet man tieši vislabāk patīk pa tādiem rajoniem pabūt. Vēl pabiju tur öövalge gaismu festivālā. Sākumā domāju, ka būs līdzīgi Staro Rīga pasākums, bet izrādījās, ka katrs objekts ir mini izrāde, kur vai nu iesaistīti akrobāti vai cilvēki taisa ēnas uz projekcijām.

Tallina atkal ir mana mīļākā pilsēta Igaunijā, tāpēc tur vienmēr esmu arī gatava atgriezties. Šoreiz pašai negaidīti sanāca izstaigāt jaunu rajonu Veerenni, kas varētu būt mans otrs mīļākais rajons. Uzreiz aiz Kopli. Protams, centrs (un ne tikai) arī tur ir skaists. Jāatzīst gan, ka laikam visas pilsētas izskatās īpaši skaisti rudenī. Vai arī man tāds tieši šodien trāpījies noskaņojums.

Ļoti neparasts risinājums dzīvoklī - veļas mašīna un kaut kādi skapīši, cik saprotu, iebūvēti gaiteņa labajā pusē, ejot uz virtuvi - te.   Kopējā noskaņa mājīga, lai gan ir lietas, kuras es sev neņemtu - piemēram, tādus paneļus aiz darba virsmas virtuvē. Visādā ziņā man vienmēr patīk redzēt citu cilvēku neparastās idejas, jo tās analizējot var labāk saprast, kas patīk man pašai. 

Nelabrīt šajā skaistajā rudens rītā!
Man tik liela vilšanās par mums (Latvijas balstiesīgajiem) šķiet vēl nekad nav bijusi. Gan par rezultātiem, gan balsošanas aktivitāti :(

Mans vakardienas plāns nodarboties ar lasīšanu pilnībā izgāzās, jo negaidīti satiku cilvēkus. Ticiet man, ka tas būtu bijis ļoti nepieklājīgi atteikt runāšanos, lai tā vietā lasītu grāmatu.

Vēl vakar atkal mocījos ar iemigšanu. Aizmigu tikai pēc 6:00 :/ Jūtos briesmīgi, sāp acis, bet šīs ir manas pagaidām šodienas ieplānotās aktivitātes:
- ierakstīt cibā un pabeigt brokastot (ir progress)
- atbildēt čatiņā un uzrakstīt 2 cilvēkiem
- sagatavot māju prombraukšanai
- nosūtīt vēstuli (t.i., pirmo reizi izmēģināt pasta pašapkalpošanās automātu, kurā jāizdrukā adreses svītrkods, kā arī vēl vēlos veltīt mazu klusuma brīdi pastmarkām)
- nopirkt 2 mini balzāmiņus
- atrast 5 lielus kastaņus
- sakrāmēt somu nedēļas nogales braucienam
- pagatavot ēst
- satikt I un nodot monsteras bēbīti
- nopirkt tirgū medus kūku
- piestrādāt 3-3,5 stundas teātrī
- iziet garajā pastaigā ar suni

Nogulēju nepieklājīgi ilgi, bet neko padarīt. Vakarnakt nespēju iemigt. Pārdzīvoju tikai tāpēc, ka pašlaik spīd saulīte un termometrs rāda +20 grādus!! Tagad sadzeršos kafiju un mēģināšu noskaņoties maiņai teātra bārā (izrāde ir izpārdota un gaidāmi pāri 100 cilvēku). Plānoju uzvilkt baltu blūzīti, lai man pašai arī būtu vieglāk sajusties lomā. Savukārt, izrādes laikā plānoju turpināt lasīt triines_greeki aizlienēto R.F.Kuang "Babel", kuru it kā man nav grūti lasīt, bet man ir nedaudz grūti ielasīties. Jāatzīst, ka ar katru reizi šo "ielasīšanās" grūtību sāku uztvert aizvien personiskāk un tagad esmu nolēmusi nelasīt neko citu paralēli, kamēr nebūšu tikusi galā ar šo. Pašai literatūrai nav nekādas vainas. Tās vairāk ir manas grūtības savākties un sakoncentrēties. Vasarā sevi mierināju ar domu, ka ir vasara un man bija daudz visādu izbraucienu, bet tagad rudenī, 1.oktobrī, man nav vairs nekādu attaisnojumu.

Diemžēl vienīgais braucošais transportlīdzeklis, kurā spēju palasīt ir vilciens. Apsvēru domu, ka varbūt tāpēc jābrauc no Tallinas uz Rīgu atpakaļ ar vilcienu, lai gan tas sanāk 2h ilgāks ceļš, bet nošokējos, ka biļete ir uz pusi dārgāka, nekā ar autobusu. Lai gan es arī turpinu apsvērt domu, ka varbūt varētu no Tallinas aizbraukt ar vilcienu uz Tartu. Tur dažas stundas pastaigāties (potenciāli satikt arī vienu sen nesatiktu draudzeni uz kafiju) un tad tikai braukt atpakaļ uz Rīgu. Vēl man ļoti patiktu, ja man Tallinā kāds pienāktu klāt uz ielas un teiktu, ka ir pieejama viena brīva istaba dzīvošanai un ka mīl suņus, lai es varētu atbildēt: "forši, kad varu ievākties?". Alternatīvi, mani varētu arī kāds bildināt. Noteikti piekristu abiem šiem variantiem, kuri diez vai notiks, bet galu galā man arī bērnībā mācīja, ka cerība mirst pēdējā.