#17 Calls
Tried to lay still, but it took so much effort that my chances of falling asleep finally fell away. Returned to tossing and turning. The alarm clock on the nightstand blared: midnight. Crawled out of bed, sneaked into the hallway. Didn't turn the lights on, for my parents. Didn't have a mobile - no one did, in fact - so had to use the landline, which always was a bit of a hassle. Dialled, waited. A grandma's voice came on the other end, so I hung up. I held on to the receiver, hanging up by holding the button to cut the call; was doing so to react immediately, cat-like to the incoming call. Didn't have to wait long - phone rang and I answered unhesitatingly. It was my best pal, a boy from school - two entire months older than me. He lived nearby. We had to whisper: his grandma was a psycho and always made a huge fuss when she nabbed him talking to me on the phone so late. We talked quite often. He knew if someone called at night, most likely it's me. He waited for grandma to go back to her room and then snuck out to ring back. I did the same thing, if I didn't manage to pick up the phone before my dad did. I was glad he called back - sometimes we missed each other, if one was already asleep. But he wasn't, this time. At first we quietly discussed our distaste for German poetry - we had to learn by heart a poem in German for tomorrow's class. I chose Rilke because my mum said he's the guy I must be aware of, when it comes to German. He took Schiller. I didn't know anything about Schiller but my pal said he's shit and I trusted him. Rilke didn't impress me either, despite my mum's judgement; we decided that maybe Goebbels wasn't that much of a moron for burning books. I told my friend I experienced something weird when I had tried to fall asleep. I said, I was thinking about myself, right, laying there in my bed, and all of a sudden I felt I could see myself from above. I could see not only myself in the bed but my whole room and then, gradually, I could see our whole house from above; our neighbourhood; our city. But the higher I got, the more troubled I felt. When I felt seeing the whole planet from outside, I freaked out completely and dropped back into bed. He laughed but still wanted to hear more. That led us to talking about the universe, again. We often talked about the universe. I asked him whether he could imagine how the end of the universe would look. I mean, yeah, if we didn't run out of oxygen and die, if we weren't ruined by gravity withdrawal and the rest of our merely physical capabilities, if we could travel far out in space: we'd reach the end at some point. I wondered how its surface looks like. He said he thought there's no surface there: the universe is singular and circular. I said I couldn't imagine that, so he kept on describing his groundless world view. We talked so long that I almost felt I understood his singularity, or thought I did but it was lost when my dad switched on the light and stood, unimpressed, in front of me. I quietly wished goodnight to my pal and hung up. Dad said he'd lecture me in the morning, it was too late for me to stay up any longer. I was about fourteen then. Eventually me and my pal drifted apart. I sometimes wonder what is he doing these days. I always leave it at that, though: sheer wondering.
Pēc tās mūsu nejaušās sastapšanās jutos drusku pacilāta. Ne jau, ka mēs tagad atkal čomosim kā viņos laikos vai kas tāds - nē. Vienkārši tāds īpatns prieks, ka dažās komunikācijās pat tāds ilgs pārrāvums neko baigi nesagandē. Nezinu, cik tas bija pakārtoti faktam, ka atkal tikāmies, bet es atnācu mājās un sāku lasīt par Conway's Game of Life, par Gosper's Glider Gun, domāju par visādu zinātnisko romantiku un to, cik ļoti man gribētos darināt kaut ko skaistu. Vienalga ko - stāstus, vizualizācijas, miksteipus. Kaut ko estētisku. Uztaisīju miksteipu, taču ātri vien atdūros pret aizkaitinājumu par savu līkrocību un nepacietību. Man nesanāk nekas tik skaists, kā es to esmu sadomājusies savā galvā. Es zinu, ka perfekcija ir neiroze, nevis tikums, un es tiešām esmu visu perfekcionistu prototips, ja ar šo vārdu saprot nevis kaut ko nopulētu un smalku, bet gan kavētus termiņus, nemitīgu atlikšanu, prokrastināciju, darīšanu pēdējā brīdī un paralizējošas bailes, kas nemaz neļauj citādi. Bailes, ka varbūt arī tad, ja es izlikšu sevi visu - visu sirsniņu, tad rezultāts tāpat būs stipri viduvējs. Man šķiet, ka es to nepārdzīvotu. Varbūt vajadzētu tomēr sevi mest aukstā ūdenī un skatīties, kas notiks - vienkārši vienreiz aizvērties un pamēģināt. Es pat ticu, ka vajadzētu, bet nespēju, cik ļoti bail man ir no šīs sakāves.
Es daudz arī domāju par piedošanu un par to, cik nepareizi par to domāju. Šovakar viena The Guardian raksta laikā vairākas reizes vēlējos sev kost dūrē un klusi sajūsmā dvest no tā, cik precīzi kāds ir vārdiskojis to, kā es jūtos. Tas raksts būtībā bija par traumu un to, kā parasti alkstam to dziedēt. Par to, cik ļoti spēcīga ir vēlme make sense out of it, kā rezultātā logic prevails. Par to, kā esam trained to exuse - ķipa redzēt lielāku bildi, redzēt stāsta otru pusi, saprast, ka nekas nav melnbalts, ka cieš visi un tamlīdzīgi, lai ultimately tu spētu justies validēts par savām dusmām un palaist tās vaļā piedodot. Respektīvi, cik maldīga, taču vienlaikus arī hardwired ir ticība, ka tavu stāsta pusi validētu tikai atvainošanās, tikai kaut kāds taisnīgs iznākums, ķipa kur noziegums, tur sods, kur kāds izdarījis pāri, tur tas pats kāds dziļi pārdzīvo, apzinās savas nodarītās pārestības un lūdz piedošanu. Un tad tu piedod - redzi stāsta otru pusi, saproti, ka nekas nav melnbalts un cieš visi, validē pats savas dusmas - tās taču vairs nav neadekvātas, ja reiz tev lūdz piedošanu - un tūliņ pat arī tās atlaid, jo dusmoties vairs nav par ko. Restorative justice - cik saprotami un cik muļķīgi jau pašos pamatos. Es tiešām gribētu beidzot "pamosties un savilkt segu augstāk", nevis sapnī iet uz darbu, lai varētu atļauties sev nosiltināt māju - t.i. es tiešām gribētu noticēt, ka man nevajag prasīt citiem atļauju par to, kā jūtos, bet tas ir fucking neiespējami, kad sadragāta pašapziņa ir nočakarējusi visu atskaites sistēmu, un šajā tumsā nevar atrast savu references punktu.
Man pārsvarā tāda sajūta, ka vairums vai nu vienkārši ieņirdz un cērt pretī, kad konfrontē par feminismu, vai taktiski saka tās gatavās frāzes, nu tā kā teicamnieki, kas iemācījušies, kā pareizi atbildēt ieskaitē uz jautājumiem - tāda sajūta, es uzsveru, respektīvi, balstīta intuitīvā noskaņojumā, nevis izlases intervijās vai kaut kādā faktu čekingā, un es ļoti iespējams tikai projicēju pati savas bailes un frustrācijas uz šo kopējo noskaņojumu. Es tagad netrāpīšu dikti precīzi, bet es negribu, lai mani slavē vai redz manus tikumus un padod man roku IT karjerā vai ko tādu, jo man šķiet, ka feminisms būs uzvarējis tad, kad es varēšu būt a damaged soul in my own right, nevis Kristīnes motīvs, kur viņu sajājis Edgars, bet tā jau viņa principā tik stipra, tik stipra. Īsāk sakot, man ir prieks, ka satiku Beliju atkal. Man šķiet, ka tas man mazliet atgādināja, kas es vispār īstenībā biju. Ne jau a damaged soul, bet nu - tāda, kurai būtu vairāk pofig domāt par to, kāda es esmu.
Mixcloud: https://www.mixcloud.com/rododendri/pla
