Sapnī biju ceļojumā uz eksotisku valsti, kurā paralēli skaistabai dabai bija ziloņu šovs- izkrāsoti ziloņi- līdzīgi izkrāsoti kā šobrīd tie lāči Vecrīgā, virpuļoja, meta kūleņus tā, ka to krāsojums veidoja vēl papildus ornamentus kustībā. Tātad te ir laba sapņošanas vieta.😊

Esmu pārvākusies. Un ļoti nogurusi. Eju gulēt. Bet noskaņojums labs.😊

Pirmā ābolu zapte uzvārīta. Ar kanēli, kreicnagliņām, citrona sulu un miziņām. Ingveru ar pieliku. Saka, ka gards.

iive šodien teicās redzējusi lapsēnu. Nācis pretī pa celiņu. Pats nupat arī vienu ieraudzīju – kad braucu mājup, drošā attālumā pārskrēja pār šoseju.

Tas, kas notika pagājušā gada rudenī, mežā, var notikt arī Rīgā. Vienīgā starpība - policija kādu ir aizturējusi un ierosinājusi kriminālprocesu. Ja šeit būtu twiteris, tad piekarinātu birku "cietušais".

Pirmdien ap 10 ielido kavalieris un pirms iečekošanās airbnb gribētos kaut kur aizvest paēst brokastis. Vai kādi gudrāki cilvēki varētu pastāstīt, kur Rīgā darbadienas rītā var kaut ko garšīgu apēst? Man pašlaik uz sitienu nāk prātā tikai Gauja un Buržujs Berga Bazārā, bet kur vēl var?

Upgrade pending, iesniedzu dokumentus.

Ceļojums uz doktorantūru ir bijis diezgan notikumiem bagāts, sākot jau ar pašu izvēli - kur? ko? kā? dafaq??? ir sagatavots pieteikums Tartu universitātei, pirms aizbraukšanas - saņemta ziņa ar aicinājumu stāties Padujā, ar šo trako ziņu jožu uz Tartu, lai izrunātos par to, ko tur darīt, uzzinātu, ka neko tur nevar darīt, jo viņi visu stūrē psihiatrijas virzienā, juktu prātā, lai izlemtu, ko darīt ar Paduju un visbeidzot izlemtu stāties tepat RSU.

Tad jau gatavošanās RSU. Viss ļoti vieglprātīgi, jo iesniegt taču var to pašu Tartu gatavoto iesniegumu, vai ne? Nu, normāli cilvēki droši vien nesāktu pārlasīt pieteikumu, lai secinātu, ka ideja nav bijusi tomēr gluži loģiska. Viņi droši vien arī saprastu, ka tu esi vienīgais cilvēks potenciālajā komisijā, kas zinās, ka ideja nav īsti pareiza. Bet tomēr tu sāc rakt. Un tad tu vienkārši mēnesi sēdi un roc līdz atrodi pareizo nosaukumu konceptam un atrodi, kā to (laikam) mēra. Tajā brīdī ir jau 27. jūlijs un tu aizbrauc uz 10 dienām atvaļinājumā un centies visu galvā sakārtot.

Tad tu atgriezies, satiecies ar savu darba vadītāju, aprunājies, un pievieno savam darbam vēl ceturto konceptu. Ap to brīdi ir jau 10. augusts, bet nekas, tev vēl ir nedēļa pabeigt. 14. augustā tu beidzot esi pielicis punktu, ar vienu aci histēriski blenz grīdā un attopies, ka tava otra vadītāja, kas ir no fckn Itālijas, jau nedēļu nav devusi atbildi uz e-pastu. Bet viņai vēl jāparaksta tavs svaigi pabeigtais pieteikums. Tu ieelpo un izelpo, ieskenē pirmā vadītāja parakstīto lapu un aizsūti viņai. Un viņa klusē. Ceturtdienā tu kļūsti paniska un aizraksti Sonjai, kas ir otra doktorante, vai viņa nezina kas notiek, jo pirms tam esi nostalkerojusi facebook, ka profesore kāpaļā pa kalniem. Ir klusums arī no Sonjas.

Paniski zvani programmas vadītājai, kura nosauc vēl čupu cilvēku, kam piezvanīt, lai noskaidrotu, vai var iesniegt neparakstītu pieteikumu. Izzvanos, noskaidroju, ka var. Un tajā brīdī pienāk ziņa no Sonjas, ko šodien visu atsūtīs! Un atsūta!!! Un tad tu vēl vakarā tesies uz Copy Pro, jo tas viss pasākums ir jāiešuj un ir publikāciju čupa, kas ir jāiesien un visam ir jābūt smuki un tāpat tu aizmirsti pievienot vienas tēzes (kuš, kuš, cerams neviens nepamanīs!).

Un tad pienāk deadline diena, piektdienas rīts. Tu atbrauc speciāli pusstundu pirms studentu serviss sāk normāli strādāt, jo vēl jāizdrukā dažas lietas, kas piemirstas. Un secini, ka tava darbinieka karte, ko var veiksmīgi izmantot kopēšanai, nestrādā, jo nav aktivizēta. Tu joz uz IT, kuri, paldies visiem svētajiem, ir vaļā jau pirms astoņiem, lai uzzinātu, ka to dara mistiskā vienība ar nosaukumu kase, kas ir vaļā no deviņiem. Tu ieplet acis, un padodies. Pārēdies pankūkas kafejnīcā, sagaidi deviņus, izskaidro kasei, kas ir domāts ar vārdu "aktivizācija", izdrukā, izstāvi rindu, un iesniedz meitenei, kas nopūšas, ka viņai būs ko darīt, jo katru lapiņu ir jāparaksta...

Bet ir iesniegts.

Ja ceļojums būs tik pat viļņains, cik biļešu pirkšana, varbūt jāatliek?

Labrīt!
Meklēju kādu, kurš ir studējis LU skolotāju maģistrantūras programmā (piektdienas, sestdienas), lai privāti aprunātos par studiju norisi.

Skaisti, no šitās vasaras un saules man uzmetušies vasarasraibumi Pirmo reizi mūžā. Vai arī tā ir kāda ļauna kaite manī, vecuma plankumi, vai tamlīdzīgi.

Jau ļ ilgi gribu uzrakstīt par to, ko arvien biežāk pamanu. Tb - uzskatu, ka sapāroties ar citas valsts pilsoni ir bezjēdzīgi, jo jūs nekad viens otru nesapratīsiet. Bet, mīļie cilvēki, kurš vispār kuru saprot? Man liekas, ka man ir tik ļ interesanti ar cita background pārstāvi tieši tāpēc, ka var stundām, dienām, nedēļām (you get the idea) sarunāties par... atšķirībām. Dot viens otram jaunus iespaidus, jaunus skatpunktus, jaunas idejas, jaunas vēlmes. Es nezinu, vai es tiektos pēc sapratnes, vai drīzāk gribu, lai vienkārši ļauj man būt man. Un to jau var izdarīt jebkuras valsts pilsonis (kā indivīds, kurš ir uz to spējīgs).

Protams, vienmēr būs joki vai kaut kas, ko nevar pārtulkot. Bet kaut kā man vienmēr licies, ka svarīgāk par nostaļģiju tomēr ir moving forward.

Neklausieties manī, es ne tikai neprotu romantiskas un monogāmas attiecības, bet arī tās pat nevēlos.

Tā tagad man laikam ir beigta meniska. Kas man ieteica daudz staigāt? Tie stulbie vācu dakteri.

Kādu interneta provaideri labāk izvēlēties Upeslejās? Mēdzu skatīties filmas tiešsaistē, kā arī šad un tad lejupielādēt kādu nebūt failu.

The book’s 400-odd pages of near-hysterical orotundity can roughly be broken down into the following sequence of propositions:

1) The democratic nation-state basically operates like a criminal cartel, forcing honest citizens to surrender large portions of their wealth to pay for stuff like roads and hospitals and schools.

2) The rise of the internet, and the advent of cryptocurrencies, will make it impossible for governments to intervene in private transactions and to tax incomes, thereby liberating individuals from the political protection racket of democracy.

3) The state will consequently become obsolete as a political entity.

4) Out of this wreckage will emerge a new global dispensation, in which a “cognitive elite” will rise to power and influence, as a class of sovereign individuals “commanding vastly greater resources” who will no longer be subject to the power of nation-states and will redesign governments to suit their ends.

Varbūt kāds var ieteikt pēc savas pieredzes juvelieri, kurš varētu vecās sudrablietas pārkausēt un izgatavot jaunas rotas pēc mana izvēlētā dizaina? Vēlams Rīgā vai tās tuvumā.

Vakar aizmirsu ierakstīt cibā, ka šodien jāieraksta cibā, ka vakar biju ielejā.
Vēl es vakar biju ciemos pie TrakZ. Šodien atkal jūtos ļoti domīga par visu.
Also, looks like I’m going to need an accountant. (“If you live in a council flat... next to a river... but are not blind... WHAT?”)

Vēl man interesē, vai Rāžs tiešām šodien uzradīsies Prāgās.

Mums gan gādīgi onkuļi Latvijā, iedeva vietiņu puikam man blakus , kas izmucis no Vācijas.

Un es kāpu, kāpu ...

http://klab.lv/users/art_sua/106470.html

Trešo dienu sāp galva un ir drusku nelabi, drusku arī koordinācija klibo. Šorīt, piemēram, es paklupu, kāpjot laukā no trelejbusa un uz kaut kāda asauma mazliet sagriezu roku.

Bet varbūt tās vēl ir atskaņas no šonakt redzētā sapņa, kurā es biju kaut kāda cita persona - kaut kāda beibe, kura kopā ar dažiem draugiem un ģimeni aizstāvēja sevi pret kaut kādiem iebrucējiem, no kuriem viens bija kaut tās beibes (kura es biju sapnī) jaunības laiku kavalieris, kas bija kā apmāts viņas dēļ. Bija saulaina diena, mēs atradāmies kaut kādā ciematā kalnos - ar vairākām palielām (divu un pat trīs stāvu) mājām, kuras bija nokrāsotas dzeltenā vai smilšu krāsā. Mēs ar kādu blondu meiteni ieskrējām kaut kādā sarga būdā, apbruņojāmies ar beisbola nūjām un nažiem un gaidījām iebrucējus. Taču nekas nenotika un tā nu mēs klusi izlavījāmies laukā, tad gājām tuvāk mūsu galvenajai ēkai un tur jau bija tas pustrakais džeks, kurš ieraudzīja mani un nokāpa nost no kaut kādas plāksnes, sakot, ka pēc dažām minūtēm viss uzies gaisā. Tad nu es skrēju un kliedzu un meklēju savu mīļo, bet viņš nekur nebija. Tad pēkšņi es atrados jau uz vienas no to māju jumta. Es saucu savu mīļo, bet man neviens neatsaucās. Tad es nolēcu no augstākās mājas jumta uz mazliet zemāko māju, tad tālāk un tad beidzot nonācu zemē.
Un tur bija mans mīļais, tikai viņam bija bārda un viņš skatījās uz kapu plāksni, kurā bija iegravēta balta dūja un mans vārds. Un es zināju, ka ir pagājuši jau vairāki gadi kopš es viņu pēdējo reizi redzēju un ka viņš mani neredz, jo es esmu tikai gars. Un es ļoti skaudri apzinājos, ka man ir bijis par maz šajā dzīvē laika, ko izbaudīt kopā ar viņu. Un no sirds vēlējos, lai mums nākošajā dzīvē būtu daudz laika, kurā vadīt laimīgas un mierīgas dienas. Un ka drāmas laikam tiek pārvērtētas. Tādas baigās kaislības un drāmas tā ļoti skaisti izskatās tikai filmās vai romānos. VIsi grib par tām lasīt un tās redzēt, bet būt tajās par galvenajiem varoņiem nav nemaz tik patīkami.

Cerams ka fričeļi tagad sapratuši, ka bērnus nedrīkst zagt. Un nodevējus ir jāsoda, nevis tie, kas nodoti. Un, ka dzīve policejiskā valstī ir elle, nevis dzīve, un viens nevainīgi nosodīts ir desmit vainīgi nosodīto vērts. Es nevienu papīru vairs nepildīšu, lai tēvs pilda, par saviem ienākumiem, no kuriem nemaksā nodokļus valstij, kuras patriots ir. Das tut mir leid, Lettland und Deuchland.

Redzēju tantiņu baltā mētelītī kas pārbaudīja viesnīcas miskastes. Viss kā Lībekā. Sakiet vēl ka Rīga nav Hanzaspilsēta.

Es ceru, visi ir ieziedušies, lai ļautu atdzimstošajam nacismam Vācijā sevi izdrātēt visās vietās?

Tagad kāds ir izdomājis, ja es gribot, lai bērns padzīvo Latviskā vidē, man būšot jāpērk biļete uz Latviju un papucītis tad pirkšot atpakaļ. Viņš laikam domā, ka bērns ir maisiņš, ko sūtīt šurpu turpu.

Šovakar man jau ir 2 circenīši virtuvē, abi sisina pamīšus.

Diena, kuru visi izčakarēja izvērtās brīnumaini laba. Rīt vedīšu vāciešiem rādīt kapus, kuros apglabāts sievietes tētis.

spēlējot plates, ir kaut kāds dīvains fons, jau ieslēdzot plašu atskaņotāju. neesmu pārliecināts, ka tā tam jābūt - lai gan, jau skanot mūzikai, šķiet, ka ir ok.

pats stereo aparāts ir ok, tumbas arī, jo skanot radio vai spotify, tāda fona nav.

varbūt pie vainas varētu būt phono vadi, kas savieno plašu atskaņotāju ar stereosistēmu? tie gan ir pirkti jauni, bet varbūt esmu nopircis kādu lētu un draņķīgu variantu...

Vopšem visiem diena izčakareta, tētuks parūpējās.

Bētns ticis izīrets uz diennakti, kā izklaides priekšmets. Tam tēvam kaut viena tase galva ir kārtība?

Šodien bija sarunāts satikties ar bērnu un pateikt kaut ko īpašu. Protams, kājau es paredzēju izkaidites un jautrībiņas ir svarīgākas.

Kārtējais IoT risks... Hakeri var izrubīt elektrību veseliem rajoniem, ja izveido botnetu no daudz elektriskajām ierīcēm - kondicionieriem, sildītājiem, boileriem utt.
Un tad kādā brīdī ieslēgt tos visus - tīkls pārslogojas, apakšstacija netiek galā - un uiss, uz laiku elektrības nav. Avots - https://arxiv.org/abs/1808.03826

Nekā jauna nav. Viss pa vecam.

1) lūdzu, iesakiet kādu kompānijas "aisbreikerīti", kas nebūtu stulbs un tizls. Kompānijā būs 8-12 cilvēku, visi dažādu vecumu (30-80) un interešu pārstāvji.

2) tāpat kā kurpnieks bez kurpēm, tā es bez savāktiem matiem... Lūdzu, iesakiet frizieri (ne mani pašu, jo man uz sevi šobrīd "nestāv", gribu citu aci un roku), kurš specializējas, hmmm, alternatīvos matu griezumos, krāsojumos un sakārtojumos,un kurš var palīdzēt iegūt jaunu matu griezumu. Tjipa ļoti, ļoti modernu un ekstravagantu, prasti izsakoties...

Sveiciens!

Vai ir kāda labākā lapa, kur meklēt pēdējā brīža ceļojumus? Ar ko rēķināties/ko viņi neraksta savos piedāvājumos? Ko vērts jautāt pirms pirkšanas? Cik ātri pirms plānotā laika sākt meklēt piedāvājumus?
Ja acīs iekrīt kāda eksotiskāka/tālāka vieta un nepieciešama vīza, no kurām valstīm izvairīties, jo pēc kāzām pieņemu vīra uzvārdu un varētu būt čakarīgi?

Nav padomā konkrēta valsts, tāpēc izlēmām par šādu variantu, un budžets normāls (nekādi hosteļi mosteļi). Tiks ķemmēts arī google flights + booking.com, bet gribētos samaksāt un doties, rūpes atstājot aģentūras rokās :)

kaķ: es izdomāju konceptu jau trešajam Placebo Rush albumam.
VZ: o! Nu?
kaķ: līdzīgi kā Keiva tam tur Murder Ballads, bet labāk. Tur dziesmu sēriju how to kill people.
VZ: o, jā!
kaķ: vienkārši uzrakstīt visu to, kā es savā galvā killoju and destroy.
VZ: vispār albuma nosaukums How To Kill People jau vien ir pareizi. Vienkārši pareizi.

Mums darbā kāds izcilnieks izdomāja, ka ir superforši automātiski visiem nomainīt punktu pret komatu - cipariem. Nu, lieliski. Kā uzliek jauninājumus, tā atkla vecā fīča atpakaļ. Bet infogram cipariem grib punktus. Un tā nu es mēģināju ekselī nomainīt 1,44 pret 1.44, bet man tur iemet jan.44 - super. Kas tas par gļuku. :( Besī mani viss.

Mana draudzene mani grib šodien atvilkt līdzi par lekciju par omega 3. Nu, es zinu, ka tā Omega 3 ir baigi krutā un labā lieta, ka ar gadiem tie uztura bagātinātāji ir jāsāk dzert, bet tādā lekcijā es taču aizmigšu. Turklāt man arī drusku sāp galva. Man briesmīgi nepatīk lekcijas par veselību, kurās galvenais uzsvars ir uz kaut kādu preparātu, kurš nu tagad ir jādzer.

Pat takšus šijā čuhņā nevar pasūtīt.

Vakar strādāju, strādāju un tad vienā brīdī piefiksēju, ka man vairs nepatīk tas, ko daru. Ka jūtos izdegusi, ka apnicis, ka vienkārši nepatīk. Ka darbs (kā tas vienmēr ir bijis) nav mana stiprā pils, mans stiprais pamats, mana osta tad, kad mans dzīves kuģis peld pa manas dzīves jūru, kuru jaunībā šūpoja privātās dzīves peripetijas, bet vēlāk - ģimenes locekļu nedienas, problēmas u.t.t.

Man tas nepatīk, jo parasti man ir paticis strādāt. Bieži gan ir bijusi tāda sajūta, ka "rrrrr, vai tad nevar normāli strādāt, kāpēc man jālabo tas, ko citi savārījuši". Bet vakar tas bija nevis tāds dusmīgs "rrrr", bet vienkārši tāds vienaldzīgs "man te riebjas, ciest nevaru, jēgu neredzu vienai cīnīties". Varbūt tā arī ir tā izdegšana? Varbūt jāaiziet tomēr man arī pie psihoterapeita. Citādi... Tas kaut kā nav forši.