Jā - es arī salasījos visādas gudrības, ka nevajag, ka būs slikti, utt..
Paldies Dievam tikko draudzenei viens pieskatāmais puika 3+ gadu vecumā pēc dragāšanas pa māju ar papildriteņiem pēc dažām reizēm laukā aizbrauca bez.. No viņas saklausījos, plus vēl viņa tā puikas velo papildriteņus iedeva. Tie papildriteņi gan bija 12 collniekam, mums 14 collu velo. Tā nu man sanāca ideāli - tieši kā biju iedomājusies, ka vispār varētu (ja nu tomēr AR tiem papildriteņiem), ka papildriteņi ir ~2cm virs zemes. Respektīvi bērns uz velo apsēsties var - tik traki negāžas uz sānu tas velo, bet braucot (ja normāli brauc) pie zemes tie ritentiņi neskārās necik. Tikai drusku līkumos pieskārās.
Mājās ar to padarīšanu grūti gāja. Meita skatījās uz pedāļiem, bet tur viens, divi minieni un jau stendere. Sapratu, ka jāiet laukā. Laukā vienu vakaru izgājām, kkas tur pa pusei zigzagojot starp asfaltu un zālāju sanāca. Tad tikām uz platākas ieliņas - tur jau labāk, tad gar skolu pa bruģētu laukumiņu, kur pietiekami plats, lai nebūtu pēc vienas kļūmes uzreiz zālājā vai pie bordes un tīri labi aizgāja. Līkumi gan vēl tā piesardzīgi. Nākamajā vakarā jau visus līkumus izņēma ar kā lielā un tikai sākumā drusku pazigzagoja pa zālāju. Nu tad 3ajā dienā sataisījāmies uz veikalu. Pēc 100m chrush, kurā nojuka viens papildritenītis. Noņēmu pavisam, jo tas bija vieglāk nekā uzmudrīt atpakaļ. Meita drusku paprotestēja, bet, kad palīdzēju uzsākt braukt un saprata, ka viss labi, ka nekur viņa nekrīt, nekādu problēmu. Vēl ierādīju, ka tgd pie apstāšanās arī ritenis jātur tāpat kā viņas Strideris, citādi kritīs. Arī tas smuki pieleca. Tad ar to vienu papildiriteni smuki nobraukājām visu rītu - kādus 3,5km nobrauca uz veikalu, laukumiņu, mājās.. Pēcpusdienā vēlreiz kādus 2km uz laukumiņu un mājās.. Jau saprata, kā jāuzsāk braukt pašai, nebalstoties uz tā palīgriteņa. Un tad nu 4ajā dienā aizbraucām uz veikalu, tad laukumiņu un izskatījās, ka tas atlikušais viens papildritenis jau nu tikai vairs traucē, pie zemes tas netika praktiski nekad, tikai aizķērās viskautkur, ja tuvāk kkam piebrauca.. Tad nu arī laukumiņā prasīju meitai, vai var ņemt nost. Viņa teica, ka varot. Tad arī uz vietas noņēmu. Viņa pēc tam no laukumiņa uz citu laukumiņu braucot paņēma to velo un šķiet pat nepamanīja, ka tur tā papildriteņa vairs nav. :D Pacēla velo uzkāpa un aizbrauca.
Tāda mana velo-apmācības pieredze. :D
Ā un vēl mājās pirms šitā visa dažus vakarus biju uzstutējusi to velo tā, lai viņa varētu patrenēties pedāļus mīt uz priekšu - tā lai aizmugurējais rats nekur klāt neskaras, lai var patit uz priekšu un nobremzēt.

Domāju, ka tas Strideris viņai rihtīgi palīdzēja stūrēšanai un līdzsvaram un tad to pedāļgriešanu tik pielika klāt un viss skaidrs. Plus vēl viņa gribēja braukt ar pedāļu riteni, vnk tā uzkāpšana uz tā velo, kāju uzlikšana uz pedāļiem sākumā grūtāk, bet, ja velo uzreiz krīt, tad neiespējami, tur arī visa gribēšana ātri apsīka (mamma grib/saka, ka jāgriez pedāļi uz priekšu, bet viņa sākumā pat nesaprot, ko vispār nozīmē griezt pedālus, jo dzīvē to nav darījusi).. Tur arī tie papildriteņi noderēja - sarast, ka viņa var PATI uzkāpt uz velo, PATI pamēģināt mīties uz priekšu un nekur nekrist, PATI apstāties, sakārtot kājas uz pedāļiem, utt. Un tad uzreiz arī nāca gribēšana mēģināt vēl. Visas dienas man skandināja "mammu brauksim laukumiņu pedāļiem riteni" :D Kamēr iepriekš pēc pāris neveiksmīgām epizodēm mājās, pat virsū negribēja skatīties tam velo vairs.
Ar tiem palīgriteņiem tāpēc domāju - tā, ka mok lielāks bērns, kas normāli atsniedz tādam velo kājas līdz zemei, ir spēcīgāks, var to velo kārtīgi noturēt, varbūt vairāk spēj jau reāli izdomāt savas darbības uz priekšu (tgd sēdīšos, likšu kājas, griezīšu pedāļus), var arī tā uzreiz aizbraukt bez palīgritenīšiem. Bet mums tie ļoti noderēja. :))
Bremzēšanu gan vēl neesam līdz galam pielikušas klāt, tas nākamais. Kad spēs droši un sakarīgi nobremzēt, tālāk jau tikai braukšanas vaina :)

bieži vien pa miegam tā nogurstu, ka pēc gulēšanas gribas mazliet pagulēt un atgūties.

citās ziņās, laikam esmu tikusi vaļā no abām tinderzajām, kas man tur fonā karājās. sajutos tik atvieglota, ka atradās headspace aizrakstīt Annijai un pačatot ar Rumāņu Zaju.

un vēl, ir piemetusies kaut kāda dīvaina paškritiska krīze, kurā man liekas, ka es runāju daudz par daudz. ka manis vispār ir par daudz.

Iesakiet, lūdzu, labu oftalmologu.

Kurā bērnu/pusaudžu grāmatā bija tāds tēls kā Hipolits Skābais (ja atmiņa neviļ)?
Google nepalīdz.

Visi ciemi ar CDP. Laikam partija naudu uz atraitņu asarām nopelnījusi. Vēlēšu Vācijā. Bet ne jau par policijesku Eiropu. Ja vēl tiem policistiem būtu smadzenes, nevis kniepadata galviņas. Pretīgi.

Reiz es aizbraucu uz laukiem un ar šausmām konstatēju, ka esmu Rīgā atstājusi savus sejas krēmus. Bet tos laukos, protams, nopirkt nevar. Bet āda man niķīga - piemēram, Payot kosmētika kādreiz tik gauži nodarīja manai ādai, ka tā sāka lobīties plēksnēm vien. Tikai pēc mezoterapijas atguva normālu stāvokli. Bet vispār bez sejas krēma - arī ārprāts - āda paliek tik sausa, ka sāk sāpēt. Tā nu izmisuma dzīta nopirku to, kas bija uz vietas - kaut kādu nomierinošo krēmu Zeljonij sad. Man par brīnumu - šis absolūti lētais sejas krēms manai ādai patīk daudz labāk nekā daudzi - krietni vien dārgāki. Labi iesūcas ādā, patīkami smaržo (ja produkta smarža man nepatīk, es vispār to palietot nevaru), āda neprotestē, nav sarkanu pleķu, sausuma u.t.t.

Jauki, profesionālā portālā sākuši paši darbu piedāvāt. Nu, nezinu, nezinu. Ja galvu mednieki, lai iet dillēs.

vai kāds man varētu palīdzēt iztulkot 1 teikumu no itāļu valodas. no viena video. diezgan skaidri sadzirdams.
atlīdzība, nezinu, cik, jums šķiet, būtu adekvāti.

Boriss ārkārtīgi priecīgs un dusmīgs par manu atgriešanos. Bija laikam nospriedis, ka esmu viņu pametis.

tipisks Latvian Trio, visi sarunā, ka aizies drūmi uzēst un drūmi iedzert. EtF mētājas pa parku un gaida, kad VZ un kaķ iztaisīsies doties lejup no kalna. VZ un kaķ tikmēr iztaisījušies gaida viens uz otru, nezinādami, ka feisbuka mesendžeris tupa nerāda mums viena otra ziņas. visi sēž, gaida. bet nu, kaut kā beigās tomēr savācāmies un actually pamanījāmies nonākt vienā vietā un vienā laikā.

ja jums feisbukā kāds atsūtījis kamola emoji, pastāv iespēja, ka šis cilvēks actually sūtīja poda emoji. tur kaut kāds jocīgs gļuks tajos emoji. anyway. bet turpinot šo tēmu tika secināts, ka cilvēks, kura superpower ir pārvērst visus podus kamolos, drīz vien tiek no visurienes izbanots. also, čuvaks, kurš sevi prefiksē ar "svētais" un nevar izlemt, vai viņu sauc Jans vai Ivans, tur nekas labs nav gaidāms. iespējams, ka ieslēgs alā, vai apraks.

nē, nepārprotiet, visādi viens otram izsūdzējāmies par visādām huiņām. bet vispār nosmējāmies ļ efektīvi. domāju, ka nav līdz galam vērts mēģināt noformulēties par tēmām, jo nu, tik ļ you had to be there (though mums tā jau apkārt bija par daudz cilvēku, kas baigi, baigi besīja). un vispār, ir grūti tā nodalīt, kur viens joks beidzas, kur sākas nākamais, jo principā tas bija neverending stream of kvalitatīva huiņa un nosmiešanās.

also, pieminēšu pie tualetes ahtungu blodziņa, ka vakar barčikā vispār vienā brīdī barčika menedžeris apturēja mani pie dāmistabas durvīm un ieteica labāk iet uz vīristabu. dāmistabā esot... ļ nelabi.

Cisiem kaimiņiem būtu ļoti ieteicams neklačoties bērnu klātbūtnē, uzskatot īsļaužus par maziem muļķīšiem.

Jāatgādina bērnam, ka jāapsveic mātes sitējs un parazīts, citādi jau aizmirsīs.

Štrunts ar tiem cāļem un trušiem, kurus idioti dāvina bērnu prieciņam un izklaidītei. Viņdien vienu, kurš bija no dārza pasprucus, gandrīz nobraucu.
Bet nupat milzīgs savvaļas zaķis izļepoja uz ceļa pavasara gaidās, nostājās uz divām, blenza kaut kur tālumā, bet tad atļepoja atpakaļ uz pļavām.

Smuks sarkans mēness aust.

piektdien ballīte saorganizējās un paņēma vilcienu uz Dobřichovici, kur pagājušoreiz beidzās iešana iet, un devās Berounas virzienā.

vilcienā bija tā:
vilciena automātiskais paziņojums paziņo nākamo staciju
VZ (paceļ galvu, izskatās visu sapratis): ā! nuja.
kaķ (O_O): eem? tur zaja tikko pateica skaņu salikumu, kas izklausās pēc šķaudiena, bet tu uzvedies it kā tas būtu ne tikai norm, bet arī meikotu sensu!

Dobřichovice, protams, jauka, bet nu. ejam. kaut kādā brīdī tiek saprasts, ka moš iet nevis pa veloceļu, bet pa pilsētas ielām tomēr. veloceļš nenormāli šaurs un potenciālais ahtungu skaits - augsts. tad mēs apmaldījāmies Řevnicē, lai pēc brīža uzzinātu, ka mēs nemaz vēl nebijām Řevnicē. bet nu tur gan bija jāiet pa šauro veloceļu. izgājām cauri visādām Třebaňām. vienā no viņām ejam tādi pa pilsētu, bet tur pēkšņi tāda māja, kakbe ja. mājai uz jumta stāv mazs suns un centīgi rej no augšas, viss tāds visvarens.

Karlštejnā dabūju pabrīnīties par to, cik traki var būt kalni.
VZ: tu taču negribi iet pili skatīties?
kaķ: nē tak. kāpēc gan?
VZ: nu ko ar tevi var zināt?
kaķ: es zinu, ka es cibā postēju, ka gribu randomise my life, bet visam ir robežas!

un tad kādu krietnu brīdi bija jāiet pa šosejas malu. vienā pusē pastāva grava, otrā - pašaura šoseja. ja brauc divas mašīnas, katra savā virzienā, veļikotāji un vēl mēs ejam, visiem bija jābremzējas un kaut kā viltīgi jāsamainās. bija diez gan strjomīgi. un ilgi. daudz ilgāk nekā gribētos. kad nonācām Srbsko, bija neliels atvieglojums. also, piezīmēšu, ka Srbsko nosaukuma vienīgais patskanis ir diez gan pointless. nepadara šo vārdu ne cik izrunājamāku. anyway. Srbsko bija tas pluss, ka vienā pusē bija sēta un otrā mašīnas. aizgājām līdz vienam āra restorānam un kādu brīdi mīņājāmies, nevarēdami saprast, vai iet tālāk uz Beroun, vai tomēr padoties. bet nu, saņēmām pēdējos spēkus noiet vēl apmēram 7 km.

to, kāpēc es nospurdzos pie uzraksta "Srbsko Camp", labāk nevienam neteikt. VZ novērēja comedy value. bet tur tālāk jāiet atkal pa veloceļu, ja. gar upi, protams. (vispār visa šī gājiena laikā mēs ļ daudz pārgājām pāri upei.) ceļazīme ar to, ka no kalna var krist akmeņi un apakšā čuvaks cepurē, kas lavās prom, bija lieliski. tad tur vēl pa ceļam bija ala, kurā dzīvo drakula. noteikti. un tur daudziem, izskatās, bija beidzies ceļojums, spriežot pēc pamestām pilnām mugursomām. un vāgenu, kas aizbrauca tajā virzienā, bet neatgriezās, jo tur tālāk nekur anyway nevar aizbraukt ar vāgenu.

ieraugot Beroun ļ nopriecājāmies, jo nupat jau abiem migājās baterija. bet tur arī jāiet pāri upei. un totāli nebija skaidrs, kā tieši. bet nu, kaut kā izdzīvojām līdz pilsētas galvenajam laukumam un piemetāmies tuvākajā vietā. bija vienalga kur, ka tik dod als, ēst un sēdēt.

barčikam bija tāds kā āra patio. tur bija vācieši, kas likās totāli out of place. tad bija krievu pāris. zaja taisīja selfijus, tad palūdza čuvakam sevi nobildēt un tur seksīgi pozēja, kamēr čuvaks taisīja selfijus. bija čuvaks ar pīpi, kurš konkrēti nebija estēts. bija citi krievi, kas dzēra tēju un saldo als. romantiskais pārītis, kas nezināja, kur aiziet, kā būt, staigāja turpu šurpu un nekā netika ar sevi galā, apstaigājot visādus bankomātus un vēl nezin ko.

un tad ieradās trīs pīles. viena pīle uzleca uz patio un divas palika uz bruģa. tad viņas visas ilgi diskutēja, vai iet uz barčiku, vai nē. viena pīle ļ gribēja, bet divas nē. tad no barčika gāja ārā hjūmaņi un pīles aizmuka. viņas, protams, ka atgriezās, lai izskrietu cauri barčika malai, bet nu dzert tomēr nenāca.

vilcienā uz Prāgām pie augstākminētās stacijas paziņojuma VZ vispār atzina, ka tas tiešām izklausās pēc šķaudiena.

25 km.

Šite jau pa laukiem pie Lieldienām braukt ir bīstami. Kā izbraucu ciematam, tā avārija aizmugurē. Braucu atpakaļ, viss noštopēts. Dabūjām braukt rinķī pa autobāni.

Atbildot dienasgramata, mani visnotaļ satrauca biedres Stroinajas pazušana no scenārija. Savu sašutumu un izbrīnu paudu jau pie apšaudes fabrīķī, ir liecinieki.

ir kāds, kurš orientējas par dzīvokļu cenām Tukumā?

Vai latviešu valodā pastāvēja ekvivalents apzīmējums tam, ko krieviski dēvēja par "Дубовый язык"? Interesē nevis tulkošanas varianti, bet padomju laikā reāli cirkulējoša latviešu valodas versija (ja bija).
Ar to saprot padomju ideoloģijas retoriku, tādu tukšu un neveiklu, bet vienlaikus oficiālu izteikšanās veidu.

Kultivē maitasgabali. Viss lauks put. Lieldienās. Visa mana logu tīrīšana par velti.

Es jau ļaunu prātu neturu, atriebjos un aizmirstu. Bet kuri te domā ļaunu prātu mūžam turēt, tiem prāta vienkārši nav.

Es tikai atceros, kad aptaujā par dzīvi Vācijā mums bija jautājums, vai mēs kādreiz maksājam kešā, tas ir pa tiešo skaidrā, par haltūrām. Un mans vīrs pateica nē. Un es viņam vēlāk, kā tad tu tik negodīgi atbildi, Markusan tak mēs maksājām. Viņš nopūtās un teica, ka nedrīkst nodot. Un kāds bija rezultāts, Markus Kolvitz nodeva, ka šņakstēja vien, bez mazākās aizķeršanās. Debiliķis.

jautājums par latviešu valodu.
Kā pareizāk - mums jābūt reāliem, vai jābūt reālistiskiem?
(man pārāk skaisti neizklausās neviens no šiem)

aj, noņēmu to otru papildriteni arī nafig. Meita teica, ka drīkst. Tgd pati sāk braukt, pati beidz, mūk no manis un bremzēt nemāk :D Vienīgais labums, ka tad, kad bļauju, ka pie ielas jāstāv, ja nevar apstāties, rauj kkur pa kreisi un ar līkumu apstājas zālājā :D
To, ka viņa pirms 3 gadu vecuma brauks pati ar velo, toč necerēju :)

Kā vislabāk EN atveidot to LV stilu, kas nozīmē "nezinu un negribu zināt", uz kaut ko attiecinot apzīmējumu "kaut kāds..."
Tipa, atnāca kaut kāda tante un piedāvāja kaut kādus katalogus

Uzskrēju bodē Aikem. Uzdevu tikai vienu jautājumu. Bļin, cik atriebība ir salda.

Ļaudis pazīstot pēc viņu augļiem. Arī mežābelēm ir augļi, tikai rūgti, bet ļoti veselīgi tādos iekosties.

Arī pustrakajiem veicas, lai kā sociālā sistēma viņus censtos piemīt pie zemes un baznīcas izsūkt. Dzīve nav taisnīga, tā nu tas ir un tur neko nevar darīt.

Kur Āgenskalnā/Torņakalnā var salabot velosipēdu?

Tai ķimenei esot "gods". Ta viņi savu godu kukuļojot tik pelnījuši.

Diez kā iet "varoņiem" Latvijā? Izklaidējas ripinot oliņas?

Mūsciema draudze negrib diez nosponsorēt Franciju. Kaimiņiem brangs ozols, tā jau viņš man patīk, bet pilnas dobes ar zīlēm, besī.

Ja kādam joprojam šķiet, ka bērniem vajadzīga sociālā palīdzība vairāk, nekā kultūrai, tad smagi maldās. Izaugs parazīts, kā tētuks, kas arī bija jāpierāda.

"This is a truly remarkable video, so telling, starting from the mere geometry of the scene:

-- Thiel is flanked on either side by two aging, name-brand professors. On the right C. West, a visual self-caricature with his tired 3-piece suit+pocketwatch and hyperbolic Afro, a look that is not aging well. The talk starts with some mumbled reference to "intimate little tableside chit chat". Hmm I see how convenient, that means honored guest PT is literally boxed in.
-- On the left, R. Unger, nervously fidgeting in his swivel-chair, impatient to get his words in, looking like a little boy uncomfortable his first suit.
-- On the right, C. West very soon moves in even closer, PT clearly taken aback by the personal space violation, shifting a little in response to C. West's intrusion. C. West spends nearly the entire talk crouched, elbows on knees, angled in and insinuating that he's ready to pounce.

The old leftists demonstrate their decrepit ideologies with two favorite tactics on full display. C. West attempts to ape the 60s Black oratory tradition with his "brothers and sisters" and exaggerated (and well-timed) African American Vernacular to his enthralled audience in the audience. R. Unger in a truly amazing display of ivory-towerism combined incoherent long-winded diatribe with multiple references to his own Marxist ideas that presumably got him tenure 50 years ago and were seemingly being taught to the students in the class as 2019-relevant (yes PT I wanted to know as well, WTF is "the new vanguardism"??) in the form of "questions" designed specifically to NOT genuinely understand what the class GUEST thought about the subject at hand.

Settled behind the immovable desk, with no means of escape and so close to his new friends that from either side he gets hit by the hot air exhaled by both old men's bloviations, PT then gets barraged with questions from an UN-MIC'd (!!) audience. We can barely comprehend their specific questions, they won't be left for the record, no matter, they took the lead from their professors so very well and with an esteemed guest in their midst somehow managed to make every question about themselves, trying to catch PT in a "gotcha" moment where he might stumble and inadvertently cause insult. Or they launched into soft-polite tirades upbraiding PT for something or another via the way only the ignorant+arrogant can.

Physically trapped in an old mildewing institution and literally between two of the old mildewing academics it enables, PT faces the firing squad and respectfully engaged these student-footsoldiers and thankfully THIS TIME nobody dies. But don't miss the geometry here, it's really key, and it's dead serious. This is a classic YT video in both content and form, visually and aurally. It encapsulates PT's thinking so well, and then the video ITSELF proves him right, irrefutably, in real time, for all of us to see."

https://www.youtube.com/watch?v=h2TrRWAkbr8

Apskauties un vienkārši stāvēt. Ar mīļiem draugiem. Tas ir tik labi. Paldies, rasbainieks

Bērniem nemaz neliek palīdzēt darbos lauķi? Bail ka piezvanīs par eksplotāciju? Staro citu meitenes spēlējoties pieņēma izdomātus vārdus. Vienai bija manas meitas vārds, kura plivinās, otra kaut kāda Judin, kura strādā smagi. Es aiziešu tagad pie kaimiņiem un kaut ko paprasīšu tieši, lai nosarkst un sāk stomīties. Neko nezinam, mēs jau tikai ļa, ļa, ļa. Bērni ir patiesi, vecāki, garlaikoti darba rūķi, kuriem laikam nav īsti savas, interesantās dzīves.

YouTube
Spotify

Dziesmā spēlē mūzikas un vārdu autors Oskars Jansons (elektriskā ģitāra un balss)
Edgars Šubrovskis (basģitāra)
Sniedze Prauliņa (flauta)
Dina Skreitule (vijole)
Raitis Viļumovs (bungas)
Ieraksts veikts pie Ingus Baušķenieka studijā Bicycle systems. Māsterējis Edgars Skrāģis.
JUUK albums šī gada jūnijā.
Seko grupai te: https://www.facebook.com/grupajuuk/

Es bērnībā arī neesot varējusi r izrunāt. Tad reiz, mamma esot atbraukusi no Rīgas mācībām un es esot skrējusi pretī un saukusi Rīga, Rīga! Kaut kā laikam pati ierubījos.