pirmkārt:

The name dates to the 14th century. According to toponymist Pierre-Henri Billy,[4] the name was initially "la mare au juin″, which means "the liquid manure pond" in local old French. Like in other toponyms in the area, those words evolved, becoming ultimately "la Mort aux Juifs" with an intermediate form "la mare au Juif" quoted by the local historian Paul Gache.[5] The transformation of "mare" (pond) into "mort" (death) is very frequent in old French toponyms, and "juin" (liquid manure) would have become "juif" (Jew) in two steps, first a denasalization turning "juin" into "jui" and then a graphical change into "juif", which had the same pronunciation in old French.[4]

otrkārt, dieviemžēl:

In August 2014, the Simon Wiesenthal Center petitioned the French government to change the name,[6] which it claimed translates as "Death to the Jews", a translation rejected in France.[4][7] A similar request had been denied in 1992.[8] Under pressure from the national authorities, however, the municipal council retired the name in January 2015.[9] The area is now split between the nearby hamlets of Les Croisilles and La Dogetterie.

Man joprojām ir īpašas attiecības ar Mego.
Eju es šodien turpu nopirkt miltus un auksto zupu ar atlaidi, gatavojos iet iekšā, bet uz ietves blakus ieejai apsargs un bomzis risina kaut kādu dialogu.
Tas bomzis ir gluži rāms, ne kašķējas, ne lamājas, ne rokas vicina.
Apsargs kā argumentu izvelk asaru gāzes baloniņu un iepūš viņam acīs.
Es tajā brīdī esmu apsargam aiz muguras. Jo grasos iet iekšā veikalā.
Vējš pūš uz manu pusi.

Nu, pēc tam, kad ielas malā izklepojos un izspļaudījos, man nebija vairs ne mazàkās vēlēšanàs atstāt Mego jebkādu savu naudu.

Izrādās, kā tagad nav iespējams pasutīt, lai piegadā alu uzreiz uz mājām, jāgaida sešas stundas. Tā nu vienas alus bundžaa vietā es tagad esmu iztrejtarējusi puspudeli mājas aveņu vīna, ko nopirku Bīriņos. Tā kā es nedzeru īpaši bieži, jūtos viegli noreibusi.

Čatā ar brāļiem pateicu, kā esmu ar mieru esošajam izraisītajām piemineklim, lai tikai tas būtu uzlikts. Bet viens brālis grib papildus rotājumus, otrs grib vispār pārtaisīt. Kaut viņi par mūsu dzīvo mammu rūpētos tikpat cītīgi kā par to pieminekli.

Bet nevienu nevar izglābt, ja viņs negrib tapt izglābts. Tāpēc mammai, visticamāk, tā arī nāksies dzīvot bez siltā ūdens turpmāk. Ja viņa visas savas vēlmes izsaka tikai divatā ar mani, tad nu tā ir viņas izvēle.

Šodien vienkārši atguvu enerģiju vienatnē. Pamazām atgriežos pati savā ādā.

Pēc nedēļas vecākajai brāļa meitai izlaidums devītajā klasē- kā skrien laiks. Diez, ko tagad dāvina uz izlaidumu? Es biju domājusi aploksni ar naudu un skaistu kartīti. Bet varbūt tomēr vēl papildus arī kādu grāmtu? Bet tas tajā gadījumā, ja tikšu no darba, viņai izlaidums piektdienā desmitos. Agrāk taču izlaidumi bija sestdienās, kopš kura laika tos rīko darba dienās? Tāpat tās eglītes ar obligāto vecāku piedalīšanos darba laikā? Kurš strādājošais vecāks vispār uz tādām tiek?

Mūsdienās laikam jebkuru frizieri, kas spēj sajaukt bļodiņā krāsu ar attīstītāju, sauc par koloristu? Vai zināt kādu, kurš/kura patiesi spēj piemeklēt cilvēkam ideālo matu toni (tā lai turpināt krāsot var arī mājās pats)?

Leldes Dreimanes ģimenes locekli nokodis kaimiņu ģimenes loceklis.

Šodien jaunākais brālis aizbrauca atpakaļ uz Rīgu. Reizēm man liekas, ka es esmu neredzama. Un reizēm es jūtos kā suns, kuram sit pa galvu ar pātagas kātu.

Mamma šodien lūdza mani palikt ilgāk, jo viņai vajag manu palīdzību ar darbiem.

No vienas puses - es izjūtu pienākuma sajūtu pret mammu. Bet es gribu mieru.

Gribu uzrakstīt testamentu, lai pēc manas nāves nestātos spekā likumiskā mantošana. Vēl es gribu uzrakstīt nosacījumu, lai mani kremē un manus pelnus izkaisa. Negribu gulēt mūsu dzimtas kapos. Un lai mans jaunākais brālis pēc manas nāves nenāk uz manām bērēm.

Pirms 10 gadiem izteicu tādu minējumu:
"Bet tagad mans nezinātnisks viedoklis - es sāku domāt ka pārtikā uzņemtais cukurs veicina konstantu, hronisku iekaisuma procesu organismā."

Un pamanīju tādu kā apstiprinājumu: https://www.biorxiv.org/content/10.1101/2025.03.25.645339v1

Lai viedās brilles kļūtu par tikpat pašsaprotamu ikdienu kā viedtālruņi (kad cilvēki pat neiet ārā no mājas bez tām un visi skatās ekrānos), paies aptuveni 7 līdz 10 gadi (ap 2033.–2036. gadu).( ... tālāk ... )

Savukārt Kalnciema kvartāla lieliskākais sezonas koncerts, šķiet, bija šodien. Lūsēns ar Muktupāvelu un Čaku, visi nosaluši un pēc starpbrīža 2/3 skatītāju aizgāja mājās sasilt un skatīties hokeju, bet mūzika bija tāda, ka es domāju, kur to tagad atrast internetā, lai klausītos vēl...

Dailes teātris mani lielākoties garlaiko vai nogurdina, bet gribētos paslavēt "Anarhista nejaušo nāvi". It īpaši, lasot atsauksmēs, ka daži tur neko nav sapratuši un aizgājuši pēc pirmā cēliena (lai balansētu ar pretēju viedokli). Bet nu, neies jau tāpēc reģistrēties.

Izrādē patiešām ir vizuālā dramaturģija, nevis vienkārši scenogrāfija. Telpa spēlē pati savu spilgtu lomu, un pirmo reizi sagribējās turpmāk palaikam izvēlēties izrādes nevis pēc aktieriem vai režisora, bet scenogrāfa, tik aizraujoša ir šī saspēle ar dzīvajiem izrādes dalībniekiem. Dinamika uz skatuves notur skatītāju zāles uzmanību visu izrādes laiku, bez atslābuma (kas arī nav Dailei tipiski). Mana līdznācēja par Veličko sajūsmā stenēja ik pa brīdim.