Garākais nobrauciens

2013. gada 17. marts, 12:17 am, atsauksmēm

Švīkas

Izbaudīju vēju, ledaino sērsnu un kaut kur puslaikā iedomājos – nez, ja vispār būtu iespējams aizbraukt no Siguldas līdz Rīgai, izmantojot vēju un slēpes, vai es to maz izturētu? Beigās izrādījās, ka kopā pa divarpus stundām esmu sabraucis visus 49.7 kilometrus – divi pēc kārtas un drīz arī trešais sāpīgais kritiens pat ar skatītājiem, maksimālais 47 km/h, līdz, tuvojoties saulrietam, vējš rimās.

Tās pašas švīkas

Jā.

Suns Funs un spoks

2013. gada 11. marts, 10:51 pm, 4 atsauksmes / atsauksmēm

Pa brīvdienām visādas lietas sadarītas, tāpēc uz tēju un miegu vien velk, bet.

Vakar pretēji visām prognozēm vējš tomēr pūta, tāpēc iekrāmēju pūķi un slēpes un aizbraucu izmēģināt vienu milzu lauku pie Sunīšiem. Tas ir kaut kur starp Turaidu, Raganu un Murjāņiem, un labums tam laukam tāds, ka tas ir milzīgs, turklāt ar patīkamu un būtisku atšķirību no citiem milzīgajiem laukiem – tur nav elektrības stabu un vadu. Tik vien kā pie lielceļa, bet tam pāri jau es tāpat nebrauktu.

Biju bez kompānijas un saprātīga padoma, tāpēc neizvēlējos to labāko spotu – it kā pietiekami tālu no meža, skats tīrs un tā, pūš stabili, tomēr kaut kas nebija. Tā nu pūķis gaisā, doma pēc domas, un izdomāju aizbraukt līdz taaaaam tur pakalnam, kas tālumā. Jātiek cauri mazai ieplakai, tāds sīkums, un.. tur, kā izrādījās, vēja nav. Varētu padomāt, ka padsmit metru augstumā tas pūš normāli, jo ieplaka nav dziļa, bet nekā. Beigās gan izdevās to atkal pacelt, arī līdz pakalnam tiku, taču sapratu, ka no ieplakām un visa ap to jāturas pa gabalu, jo tur nav "normāli"™. Piemēram, pat tad, ja man pūš vējš, pūķis ir uz sniega, un arī tam pūš vējš, tad tas nenozīmē, ka trīs-četru metru augstumā arī pūš vējš. :/

Vēlāk vakarā piezvanīja piezvanīja.. ēē.. onkulis pastāstīt par dienas slēpošanu, apjautājās, kā man tur gāja, ko es arī visu izstāstīju, un tad viņš ieminējās par tieši to pašu, kas man pa dienu ienāca prāta.

Būtu forši redzēt vēju!

Būtu forši redzēt visas plūsmas, visus virpuļus, visus aizvējus, visus pagriezienus un virzienus, visu. (Dažreiz, kad snieg, un esmu ārā, es atskatos, lai uzzinātu, kas paliek aiz manis un cik ļoti sabojāju gaisa normālo kustību.)

Sāku prātot, kā to varētu izdarīt. Varbūt kādreiz tas būs iespējams. Protams, var jau vējā iemaisīt daļiņas, kaut vai dūmus, bet tas ir pārāk vienkārši un šmucīgi. Var modelēt vēja plūsmu, ņemot vērā reljefu, esošo infrastruktūru un visu pārējo, bet tas nav iespējams rīltaimā un ir pārāk grūti un gīkiski. Ienāca prātā, ka varbūt to varētu redzēt ar kādu īpašu infrasarkano kameru – šur tur gaiss saspiežas, šur tur rodas zemāks spiediens, tam būtu jāietekmē temperatūru, bet pilnīgi noteikti to visu tāpat absorbētu atmosfēra, un atkal nekā. Tā nu "reālākais", kas ienāca prātā, bija pārjūtīgs radars, kas varētu uztvert biezākās un plānākās vietas gaisā. Attālumu arī tā var var viegli uzzināt. Patiesībā tas viss jau mūsdienās ir pieejams, jo tā darbojas doplera radars. Vien jānodzīvo pietiekami ilgi, līdz jūtība pieaugs un izmēri samazināsies..

Es par

2013. gada 10. marts, 1:03 am, 4 atsauksmes / atsauksmēm

Š'on uz mājām bija atnākusi stirna. :/ Pie loga beidzot redzēju zaļžubīti (pateicoties dill, pat atpazinu) un pelēko zīlīti.

Š'on pašļūkājām pa lauku. Pārējie divi testēja pūķus, es pa to laiku.. čakarējos. Sērsna nu gan tāda, ka ar slalomzābakiem mierīgi var pa to staigāt, taču vējš bija nedaudz par mazu un tāds caurumains, tāpēc dažas reizes noskatījos, kā pūķis apstājas un nāk lejā vertikāli dažus metrus no manis. Cauri stropēm.. Toties! Citādi tik smuks skats, kad var braukt pats pa sava pūķa ēnu! Personīgais mākonītis – nedaudz spīd cauri saule, bet apkārt viss tik balts un spīdīgs. Un ledains. Toties! Atkal tiku pie savām "cik tev viņas ir?" slēpēm, kas ir tieši 200 cm garas un ar 23 metru rādiusu.

Es negribu saprast tos, kas saka, ka gaida vasaru, un ziema ir neizturami gara. Piemērotu nodarbošanos iekšā vai ārā var atrast jebkurā gadalaikā, vajag tikai gribēt. Mums ir veseli četri gadalaiki! Citiem nav! Mums ir! Visi!

Snowkaifings*

2013. gada 28. janvāris, 7:25 am, 5 atsauksmes / atsauksmēm

Lieliska svētdiena! Biju uz Ungura, izlidināju pūķi, izšļūkājos pa sniegu, vējš, saule, pilnīgs wiii!!

Snowkaifings, Ungurs, 27.01.2013. – Vimeo

Braucām kopā ar Uķeri un Evu, kas ir tāds.. interesants precēts pāris. Bet nu to pa ceļam kaut kā var pārdzīvot. Pie ezera izrādījās, ka viņš ir aizmirsis slalomzābakus mājās (!), tāpēc kādu brīdi es varēju ezeru svītrot pilnīgi viens, izklaidējot tālumā esošos bļitkotājus, kamēr šie aizbrauca līdz Žagarkalna nomai.

Visu ziemu gaidīju šādu dienu – beidzot ir pietiekami stiprs vējš, ir bijis ilgs sals, ezers ir aizsalis, sniegs pa virsu, un vēl tik zilas debesis un saulaina diena! Turklāt saule ir aiz muguras, nevis acīs! Un brīvdiena! Pilns komplekts!

Tās sajūtas īsti nevar ne aprakstīt, ne nofilmēt, tas ir tik forši – sniegs zem slēpēm "ssssssss", vējš gar ķiveri "šššššš", trapece mazliet iečīkstas, atgulties un just vēja spēku ar visu ķermeni, skatīties, kā slēpju gali šķeļ gludo sniegu, just kā pret zemāko kāju sitas sniegs no augstākās slēpes. Un ātrums.. GPS lielāko ātrumu uzrādīja 39 km/h, bet kopā šurp turp pa ezeru nošļūkāju 27 km. Beigās viss bija sasvītrots.

Uķers sūdzējās, ka neesot sērsnas, pa to pavisam cita braukšana, bet nunez, man ļoti patika pa sniegu. Pa sērsnu ir daudz lielāki ātrumi, tur var tā pavisam ļoti iekantēt, ka iet kā pa sliedi, taču to var citreiz – pa sniegu šitā vēl nebiju braucis, iekantēt varēju pietiekami, tikai dažas reizes sajutu, ka slēpe tiek līdz ledum. (Turklāt uz sērsnas ir neforšāk krist.)

Bija liela vēlēšanās pirmdien neiet uz darbu, bet aizbraukt uz Unguru vēlreiz – vējš mazliet lielāks, virziens tas pats, īī!! Bet nu tagad man tomēr sāp kājas, rokas, mazliet sāni, tāpēc nezinu gan, vai tiešām to tā gribētos. Kaut gan droši vien, ja tiktu līdz ezeram, aizmirstu visas kaites.

Sestdien arī bija saulains un vējains, tāpēc izbraucu ar velo pa ceļiem un.. vietām, kur vasarā bija ceļi. Neko daudz, bet vismaz 20 km, un beigās gan nosalu.

________________________
* Ja neskaita mīlēšanos, labākais, ko darīt ziemā.

Čiliņā

2012. gada 1. oktobris, 10:46 pm, 6 atsauksmes / atsauksmēm

Ribas sāp. Joprojām. Tā, ka, ievelkot elpu, visu sajūt. Sestdien bijām jūrā, kārtējā reize, kad no rīta zvana, ka pēc brīža jābūt klāt, bet es tikko pamodies, jo vēlu gājis gulēt, taču tas nekas, tikai mašīnu gan nevar pielaist, jo akumulators lejā līdz 8.xxV, bet man pat atbrauca pakaļ. Bijām Tūjā, kur jau vienreiz biju, taču šoreiz vējš no dienvidrietumiem, tāpēc gandrīz paralēli krastam. Tur tāds sens akmeņu mols, aiz kura nav viļņu un jābūt forši. Zemāk pa vējam tāds līcītis un tur akmeņi krastā. Vējš ir tikai pie pašas jūras, pārdesmit metrus no krasta nekas īsti nav jūtams.

Vispār bija tīri labi, tieši aiz mola tiešām gluds, var normāli uzsākt, ko jau māku, taču mols nav garš, tālāk sākas viļņi, kas kļūst arvien lielāki, un tad ir tā, ka, ja krīt un dēlis paliek aiz muguras, tad paiet ilgs laiks, kamēr pie tā atkal nokļūst (izmantojot "bodydragging"). Dažas reizes izdevās, dažas reizes man to pieveda klāt, dažas reizes izskalojos krastā pie akmeņiem, kur jau pirmajā reizē pret vienu tādu sasitu celi (tas nekas, jo sāpēt sāka tikai vakarā). Turklāt dēli nemaz nebija viegli ieraudzīt! Tas iespējams tikai tad, kad es biju viļņa virsotnē, bet dēlis tai pašā laikā nebija pašā apakšā starp viļņiem. No krasta tas izskatās pēc "nekas īpašs", bet kad tur jūrā starp viļņiem šūpojas, tad gan redz, cik liela starpība.

Pamuļļājos ar savu dēli, viegli nebija, man teica, lai ņemu lielo dēli ar segvārdu "lāpsta" (lai gan, manuprāt, piemērotāks vārds būtu "skapja durvis" vai kas tāds), kas ir liels, tikpat kā neizliekts un iešot kā pa sliedi, taču es paliku pie sava, līdz Valdis mani nosauca par spītīgu āzi, un bija vien jāpaņem lielo. Jau agrāk vajadzēja! Kā kāpu, tā aizbraucu kā pa sliedi līdz mola galam un tālāk atklātā līcī, bet tur tādi viļņi, ka ilgi nenoturējos. Pārējiem tur nav problēmu izbraukt vai pārlēkt, bet nu.. Mēģināju noamortizēt, taču tā bedre ir tik liela, ka vairs nesanāk iekantēt, uzņemas ātrums un tad viss. Tur viļņi ir vienkārši lieli, tādi gludi, nav asi un plīstoši, bet nav arī apaļi. Vispār diezgan neomulīgi tādā attālumā no krasta. Man tomēr labāk patīk, ja vējš pūš uz krastu, jo tad ir droši, ka mani, dēli un nokritušo pūķi noteikti drīz vien izskalos krastā, bet, ja vējš ir gar krastu, tad labi, ka ir pieskatītāji un dēļa pievedēji..

Ja tur tālumā nokrīt un pēc tam vēl nogāž pūķi, tad var uzskatīt, ka dēlis ir ar galiem, jo, kad pūķi izdosies piecelt, augšup pret vēju pēc dēļa vairs neizdosies tikt, tāpēc uz nākamo reizi man ieteica ņemt dēli suņa saitē. Šitā šļūkājot pēc dēļa, kas palicis augšup, arī saspiedu ribas. Pa līdzenu ūdeni vēl nekas, bet tādos viļņos un izmisīgi pūloties, lai gan varbūt to visu var vieglāk. Tā ir ļoti kaitinoša sajūta, kad kādu trešo reizi slīdi garām dēlim, bet pietrūkst vien neliela metra vai divu, lai līdz tam aizsniegtos.

Beigās Uldis pieveda dēli klāt un teica, lai braucu malā, jo vējš lūst nost, es to saķēru un sāku lēnām uz vēdera šļūkt uz krastu tos 100 vai vairāk metrus, jo virsū vairs negribējās kāpt, bet viņš brauc vēlreiz garām un saka, lai taču braucu. Ar lielām pūlēm sagriezos kā vajag, pēdējiem spēkiem atlipināju dēli no ūdens, lai uzmauktu kājās, un kaut kā puslīdz pieklājīgi (uz labo pusi tomēr vēl ir tā grūtāk) aizbraucu līdz krastam līcītī pie akmeņiem, kur vējš beidzās un pūķis vienkārši bija un nokrita.

Bet nu vispār bija tīri jauki un ar divām hidrām (īsā pa virsu) pat diezgan karsti. Beigās bez cimdiem iebridu jūrā, tad gan sajutu, cik auksts ūdens, bet citādi bija labi. Kuļoties pa viļņiem, šoreiz nenoturējos un bieži lietoju šādus tādus vārdus. :] Toties pāris reizes, dodoties uz krastu, izdevās pasērfot pa viļņiem, kad pūķis velk, dēlis zem vēdera, bet es wiii lejup pa vilni. Tagad sākums ir, tālāk vienkārši jākrāj stundas. Runāju ar vienu kaitsērferi, kurš arī teica, ka viņam sākumā licies, ka visi māk, tikai viņš tāds savādāks, ka nepielec, un ka tas viss ir uz sajūtām – cik daudz kantēt, kad paslidināt, kad iecirst, to nevar izmērīt un izskaidrot, tās sajūtas vienkārši rodas, teica, ka es arī tāpat pēc gada nevarēšu izskaidrot, kā īsti ir pareizi un kāpēc, jo tas vienkārši ir jājūt. Tāpēc tagad jākrāj stundas.

Gājputni lidoja garām. Saule spīdēja, lietus arī lija. Prombraucot bija smuks skats, kad gaisma apspīdēja tumšu mākoni no apakšas – pirmo reizi redzēju, ka pret jūru atstarotā Saules gaisma tik ļoti izgaismo mākoni. Siltumnīcas efekta demo.


Piektdien naktī mazliet līdz vieniem pafotografēju Mēness ainavas, bet vakar ar diviem piegājieniem izmetu riņķīšus ar velo, savācot vienu bundžiņu un uzstādot trīs citas. Redzēju garu varavīksni, trīs reizes dabūju lietusgāzes, un pie +10°C tas nav jauki, mājās pārrados pilošs.

Toties pa nedēļu uzzināju, ka [info]maigs nav džeks, [info]pikaso arī. Kas tie par nikiem? Vēl Cibā beidzot ir video iegulšana, par kuru bija vien pavisam daži negatīvi komentāri no pūristiem-oldskūlistiem, bet visā visumā bažām, ka video killed the blogging star nebija pamata, lai gan trešdien draugudraugu lapā bija daudz jūtūbes. :) Taču ļautiņi lieto, un tas ir galvenais.

Carlos Serrano – "Something About the Fire" (Adele vs. Daft Punk)

Trešdien Biķerniekos bija pēdējais VIPsporta Veloapļu posms, kurš bija ārprātā ātrs, bet man tomēr izdevās noturēties līderu grupā līdz pat beigām, taču tas bija traki un drusku pāri 50 km/h uz līdzenas vietas, šausm. Ceturtdien kārtējo pēdējo reizi aizbraucu līdz molam, tur bija pavisam silti, bet atgriezos jau tumsā un dažas minūtes līdz galam izmirku lietū tā, ka vai nu.

Šorīt modos ar SWPC brīdinājumu pilnu pastkastīti par ģeomagnētiskā indeksa vērtību – pie G5 var redzēt polārblāzmu, bet šorīt bija G7, taču man uz to pusi mākoņi, augšā Mēness, tāpēc nekā.

Pie mājas zied meža zemenītes. Šitik aizraujoša dzīve man. :|

jutoņa: tl;dr: labi gan

Lā-lā-lā-lā-lā-lā-lā-lā-

2012. gada 16. septembris, 11:39 pm, atsauksmēm

Šodien kļuvu par gandrīz parastu geju. Vismaz uz kreiso pusi, uz otru mazāk.

Vakar visu dienu pļāvu zāli dārzā, un man tas bija apnicis jau pēc pusstundas, taču jāpabeidz bija par spīti visam, arī lietum un tehniskām problēmām, tāpēc man viss smaržoja pēc gārsas. Pēc tam vakarā pēc lietus un kūkas ar māsīcu izbraucām ar riteņiem pa mežiem un tā līdz tumsai.

Viņai gribējās kalniņus braukšanai, tad nu parādīju, kur tie atrodami gan augšup, gan lejup. Pēc tam padzērām tēju un ar brālēnu norunājām, ka varbūt rīt varbūt kaut ko varbūt.

Deviņos no rīta pamodos vēl pirms modinātāja, jauks laiciņš, brīvdiena, forši. Desmitos man zvana, ka būs ideāli, viss būs, šodien bez šaubām, jābrauc. Mēģinu iebilst, ka šo'n pēc prognozēm taču nebūs vēja, bet nekā, visus argumentus atspēko, ka augstāk Lāņos (pie Salacgrīvas, turpat, kur paliku Positivus un atvaļinājuma laikā) viss būs, viļņu nebūs, jābrauc, lai pēc mazāk kā stundas esmu klāt. Klusi papukstu un sāku krāmēties, jo nogurums un svētdiena, un vispār rudens taču arī. Es jau iepriekš domās biju nolēmis, ka tagad pūķis būs somā līdz sniegam, tagad viss būs mierīgi līdz ziemai. Jā, kā tad.

Hahā, brālēns arī brauc. :) Viņš arī to vakar nezināja. Pa ceļam noskaidrojas, ka viens bija domājis laist luni, otrs tā kā apslimis, trešais vispār bija plānojis gleznot, man arī šādi tādi mājasdarbi bija padomā, taču patiesībā visiem – ja pūš, tad jābrauc. Tuvojoties Saulkrastiem, sākas "paskaties uz to bērziņu" un līdzīgi saucieni, ka "viss būs", jo "neganti pūš". Tā ir parasti. Mani vēl brīdina, ka šoreiz būs jāsniedz rakstiski paskaidrojumi, kāpēc nekas nesanāk, jo šoreiz viļņi, akmeņi, nepareizs vējš un citi iepriekšējie iemesli neskaitīsies ticami. Šitā te.

Šoreiz mēs nemaz neapskatījāmies, kāda izskatās jūra, uzreiz ģērbāmies un tikai tad uz to devāmies. Kad jau pilnā ekipējumā, tikai tad ieraudzīju, ka ir gan tomēr viļņi, kas nemaz neizskatās mazi. Vispār man šoreiz bija divas hidras – īsā apakšā un garā pa virsu. Teica, ka tā noteikti nebūs auksti, un nebija arī, bija pat diezgan karsti. Man vēl dod šādus tādus norādījumus, bet diez vai visu tāpat atcerēšos.

Un tā nu es iebrienu jūrā. Ūdens ieplūst zābaciņos, sāk plūst augšup pa kājām, tas ir auksts, taču es to ātri sasildīšu. Iebrienu līdz viduklim, atrodu vietu, kur viļņi mazliet mazāki, paceļu pūķi virs galvas, ieguļos ūdenī, pacīnos, lai pieliktu dēli pie kājām – ar zābīšiem tas ir grūti un nesanāk ideāli, pievelku kājas, pūķi lejā, bāru prom, pūķi augšā, pa to laiku izstiepju vienu kāju, pūķi lejā un – esmu virs ūdens. Un tas arī viss. Viss notiek! Viss ir tik vienkārši – pūķis velk, es negrimstu, man ir skaidrs, kā noturēt ātrumu, lai negrimtu, kā jābrauc pa vējam, kā atgulties un iekantēt. Viss taču ir tik vienkārši! Kā es to agrāk nesapratu! Un iet! Tālumā dzirdu brālēna prieka saucienus, jēēi! Un es arī – jjjjā.. plunkš!

Bet nu pēc tam jau bija arvien labāk. Pa kreisi laist bija vieglāk, pa labi kaut kā ne tik labi. Izrādās, ka viļņi nemaz tik ļoti netraucē, jo var braukt starp tiem. Un, kad kādam tomēr jāpārbrauc pāri, tad, ja visu izdara pareizi un aiz tā neaizķeras, tad ir vien tāds "čop" un viss. Pirms nedēļas Lilastē (tā tās brīvdienas paiet..) viļņi bija apmēram tikpat lieli, bet citā virzienā, tur tiešām bija grūtāk plus visi citi attaisnojumi. Protams, arī šoreiz pietiekami izvazājos pa ūdeni, vēl arī to kārtīgi sadzēros un iešņaucu degunā brīžos, kad citādi nevarēja. Sālsūdens laikam ir veselīgs, bet nunez.

Valdis ar Uldi aizbrauca pa vējam uz kādu līcīti dažus kilometrus zemāk, brālēns palika manas redzamības robežās, mācoties jaunu triku. Pasūdzējos, ka ar zābīšiem grūti dabūt kājas ļeckās, jo manas kājsaites kaut kā brīvāk nelaižas, pārbaudīju, ka pārējiem mierīgi, bet man vairs nevar. Viņš teica, ka var basām kājām, ūdens silts. Labi, pamēģināšu. Brienu ūdenī un bļauju viņam, ka auksts. Bet nu vieglāk, protams, tiešām ir. Nobraucu pa vējam, augšup pastaiga gar krastu. Viņš saka, ka, nu re, aukstumu taču tiešām tā nejūt. Nu ja, kājas vienkārši nejūt. :)

Ar kājsaitēm kaut kas būs jādomā. Divas hidras ir tīri normāli. Cimdi man ir, bet tos tiešām aukstumā. Vēl jānopērk cepurīte, ko zem ķiveres. Tā jau forši – gājputnu kāši lido pāri, dzeltenas lapas peld ūdenī, bet mēs pa to plunčājamies. Es jau droši vien vairs ilgi ne, bet pārējie vispār ir kaitojuši gan pēdējā adventā, gan 30. decembrī un tad dažas dienas vēlāk jau uz Ungura ledus.

Tālbraucēji atgriezās bāzes nometnē, un drīz vien vējš nolūza.

Atpakaļceļā klasiskās bulciņas, atskaitīšanās par piedzīvojumiem un tā. Uldis teica, ka ļoti labi, man šodien bijis liels rāviens uz priekšu. Valdis piebilda, ka lieli rāvieni bija daudzi, viņš redzēja. :) Jā, jā.. Brālēns teica, ka redzējis manu pirmo braucienu un gaidījis, ka tūlīt būs kā parasti, bet nekā – es esot šūpojies uz priekšu un atpakaļ, bet tā arī ilgi neesmu kritis atpakaļ ūdenī. Man ieteica paņemt atvaļinājumu uz nedēļu un padzīvot turpat, nedēļas beigās viņi atbrauktu, bet es jau zīmētos tur ar big air'iem.. Ja būtu tik vienkārši.

Tagad vakarā esmu atminies līdz Rīgai, man viss smaržo pēc jūras un, sēžot uz krēsla, sākumā bija sajūta, ka viss šūpojas un mani velk uz priekšu. Atkal piecas darbdienas, lai atpūstos pēc brīvdienām.

Tū-tū-tū-tū-

2012. gada 9. septembris, 10:22 pm, atsauksmēm

Attēlā redzams, autoraprāt, lielisks izgudrojums, jo citādi "uz viļņa ūdens reizēm uzsitas līdz kulei". Es gan atteicos.

Pamodos pusdesmitos un cerēju, ka man neviens nezvanīs, jo pļāvu zāli līdz tumsai un aizgāju gulēt ap vieniem, bet tomēr zvana, ka prognozes ir labas un ir jābrauc. Nopūtos un labi. Otrā diena pa jūru.

Š'on bijām Tūjā, bilžu gan tikpat kā nav, jo vējš bija mazāks, kas man derēja, tāpēc pārējie ar divpadsmitniekiem, bet es ar savu vienpadsmitnieku (esmu vieglāks kā viņi). Šodien saulains! Ūdens gan bija auksts, beigās brālēns izlīda no jūras ziliem pirkstiņiem. Viļņi nebija mazāki, kas bija episks šits, jo ne tiem pāri īsti tiku, ne paralēli varēju, un vispār drausmas, pat pārējie teica, ka pie krasta bija grūti. Atradu vietiņu, kur tie jau nolūzuši un ir gludāks, bet tik un tā, guļot uz muguras un gatavojoties uzsākt, tie iet pāri galvai, taču no turienes mani ātri nesa prom, un vispār šodien bija garas pastaigas gar jūru, wii. Viss beidzās ar nu jau klasisku garu šļūcienu uz vēdera pa pludmali skatītāju priekšā – pūķis iekrita powerzonā. Brālēns novērtēja.

Toties pārējie atkal novērtēja manas biezpienmaizītes. Un man esot vajadzīgs garāks bārs – esot iesmērēts par īsu, bet manam pūķim piedienētu 55 cm, nevis 45. :/

Sprands sāp, mugura stīva, jūras ūdens smarža degunā, īīk.. Pa darbdienām jāatpūšas pēc brīvdienām.

Li-li-li-li-li-li-li-li-li-

2012. gada 9. septembris, 12:52 am, 2 atsauksmes / atsauksmēm

Š'on ar brālēnu un pārējiem bijām Lilastē. Pirmie visā pludmalē! Hidrā ielīdu. Pūķi pacēlu. Mazliet palidināju un nolaidu. Manam vienpadsmitniekam vējš par lielu. :( Vismaz varēju sēdēt krastā, filmēt un fočēt savējos, lai nav tā, ka pavisam pa tukšo esmu atbraucis. Pie reizes cilāju un nolaidu pūķus citiem – jāatstrādā arī kādreiz. :)

To, kā ir, ja vējš ir pārāk spēcīgs, vispār izbaudīju pirmoreiz. Pūķis gaisā, protams, turas, taču tas ļoti grūti vadās – pat tad, ja griež līdz galam un vēl pievelk bāru, tas reaģē lēni un negribīgi. Tajā pašā laikā, ja tas pat pilnīgi depowerēts stāv virs galvas, un es pievelku bāru, tas viegli paceļ mani gaisā kādu metru. Bet vadīt tā īsti nevar. Nu, varbūt pro arī varētu, bet es neriskēju – pie vēja ap 10 m/s tas būtu izteikti stulbi. Ieteica sagādāt kādu septītnieku vai astotnieku tādām dienām. :/

Viss aizsākās jau rīt

2012. gada 21. augusts, 9:34 pm, 3 atsauksmes / atsauksmēm

Šovakar aizbraucu līdz molam. It kā sākumā negribējās un domāju par pārdomāšanu, bet tomēr šodien vēl tāds saulains, rītvakar jau līs, un ja nu vispār tā sanāk pēdējā reize šogad, jo dienas kļūst īsākas, un arī laikapstākļi var būt visādi, tāpēc tomēr saņēmos un aizminos. Bija vērts, labi, turklāt joprojām 56 minūtes (es stājos pie luksoforiem). Tur tā pūš, tik stipri un vienmērīgi, bet nu ofšors, tāpēc, protams, neviena, tikai dažas jahtas.

Naktī sapnī biju kaut kādā pludmalē, kur biju bijis jau iepriekš kādā sapnī. Tur bija tādi kā vietējie džungļi, akmeņi un akmenīši, senīga mūra siena pie paša ūdens, kura līmenis arvien kāpa augstāk. Arī toreiz ūdens līmenis kāpa, taču jau bija augstāk un gar sienu vairs nevarēja iet, šoreiz to vēl varēja darīt diezgan droši. Es tur vispār kaitoju, taču atceros tikai to, ka pūķis nokrita neveiksmīgā vietā, un, protams, sāka uzmākties negaiss (tāpat kā toreiz!), tāpēc nodarbojos ar "situācijas normalizēšanu", un saprast, kāpēc esmu tur, nebija laika.

Svētdien vakarpusē ar brālēnu un viņa tēvu bijām kaitot – beidzot biju slavenajās Koklītēs Saulkrastos. Visu dienu gaidīju vēju, līdz vakarā beidzot zvana, ka ir un jābrauc. Man tur vispār diez ko nepatika. Tur bija kādi 10-15 kaiteri, kas no vienas puses ir forši burziņa pēc, kā arī var paskatīties, kā citi brauc, un vajadzības gadījumā vienmēr ir kāds, kas var pacelt vai nolaist pūķi, tomēr daudz braucēju nozīmē arī to, ka no tiem jāuzmanās. Tā jau nogāju krietnu gabalu zemāk pa vējam, bet tik un tā ik palaikam kāds uzradās man aiz muguras. Taču visvairāk nebiju sajūsmā par akmeņiem – tie ir jūrā vairākus metrus no krasta, tāpēc nav redzami, var tikai brist un klupt. Sagriezu pēdu, uzvilku zābaciņus, bet ar tiem nav tas – pa akmeņiem slīd un grūtāk dabūt dēli pie kājām. Pro'ms, var jau braukt pāri, bet tam man vēl pietrūkst skilu. Nobeigums jau bija klasisks – nokrita pūķis nepareizajā vietā, dūņas saķērās stropēs, varēju plucināt nost, un pa to laiku vējš arī nolūza. Bet nu vismaz kaut kas jauns arī apgūts. Tikai vērtīgākos padomus man vienmēr dod jau pēc tam, tāpēc vien varu mēģināt tos atcerēties līdz nākamajai reizei, nevis uzreiz pārbaudīt praksē. :)

Brālēns bija diezgan stīvs pēc sestdienas sacensībām, bet turējās. Es biju drusku miegains, jo maz gulēju, taču sacensību sekas tikpat kā nejutu.

Sestdienas vēlā vakarā biju uz operu "Seviljas bārddzinis", kas bija kā Cēsu mākslas festivāla noslēgums. Pirmoreiz mūžā skatījos operu, un man patika, bija interesanti. Patika un interesantums gan varētu būt atkarīgi no sižeta un žanra, bet šī bija komēdija, un bija labi. Tas bija Cēsu pilsdrupās, un bija forši, ka uzvedums bija ne tikai uz skatuves, bet tika izmantota arī tuvējā apkārtne – celiņi, tiltiņš, augsts kalns, kura galā bija čiksas balkons, un tā. Opera bija itāliski, taču visu varēja saprast, jo tā tika tulkota – virs skatuves bija ekrāns titriem. Nemaz nezināju, ka tā dara, bet labi, ka tā dara. Brīžiem gan miegs nāca, jo pa dienu bija sacensības.

Sacensības bija grūtas. Man likās tā starp "grūti" un "pavisam grūti". Tas bija Trek MTB maratona pēdējais posms, kas notika turpat Siguldā, tāpēc vietējās takas un savējie atbalstītāji, bija forši, taču tas viss sataisīts tā, ka 100 metrus līdz finišam es domāju, ka līdz tam nemaz netikšu. Bet par to plašāk atsevišķi. Vismaz pirms tam labi izgulējos, lai gan iepriekšējā vakarā līdz tumsai mazgāju un pucēju velo pēc trases apskates brauciena iepriekšējā svētdienā, kur savācu tik daudz zāļu un dubļu, ka šausmas.

Īsfilma

2012. gada 15. augusts, 4:52 pm, 5 atsauksmes / atsauksmēm

Sēžu darbā, bet iedomājos un degunā sajūtu neoprēna smaržu. Ja vien varētu tagad ielīst hidrā un iekrist jūrā. Kad varēju, tad nebija vēja un cita iemesla. Toties peldējies šovasar esmu pietiekami bieži gan jūrā, gan ezerā, gan pat dīķī garāmbraucot.

Atvaļinājuma atskaite

2012. gada 7. augusts, 11:11 pm, 5 atsauksmes / atsauksmēm

Viss sākās ar Positivus festivālu uz trim dienām, kas man vispār patika. Piektdiena laikam labāk par sestdienu, bet lietus bija jauks. Vairāk uzmanības pievērsu tām grupām, par kurām iepriekš neko nezināju, un tā uzzināju par, piemēram, Housse De Racket, Vondelpark (abi patika). Vēl arī Ewert and the Two Dragons bija forši, varēja redzēt, ka viņi paši ir sajūsmā. Vienubrīd ievēroju, ka skatuves aizkulisēs, kur visādi tehniskie darbinieki, palīgi un menedžeri, parādās kāds pāris, paskatās uz sanākušo pūli un no sajūsmas sāk lēkāt un plaudēt. :)) Tad vēl Sus Dungo, Sūdi un vēl, un vēl. Damien Rice man likās nepareizajā laikā, nepareizajā vietā. :/ Manic Street Preachers sāka ar to pašu dziesmu, ko pirms gadiem (ja?), kaut kā strauji beidzās, un kur tad salūts??

Svētdien bija saulains un vējains, tāpēc aizvilku visus savus Salacgrīvā esošos rīdziniekus uz jūru, lai pačuč saulītē un kāds man pacilā pūķi, kamēr es plunčājos pa jūru. Plunčāšanās bija nogurdinoša, jo neviena instruktora man nebija, tāpēc uzreiz pēc izcelšanās no ūdens ātri vien atkal nogrimu vai arī mani aizrāva pa gaisu. Biedri krastā uzskatīja, ka es visu laiku lamājos, tomēr tik traki nebija (es taču jau biju pieradis pie tādām epizodēm), tāpēc ik palaikam tikai sadzēros jūras ūdeni un klepoju. Dažas minūtes pēc tam, kad viņi bija devušies prom, ieradās arī brālēns–instruktors, kas uzreiz pateica, ko es daru nepareizi. D'oh. Un tad man beidzot sanāca! Uz vienu pusi vēl tā, bet atpakaļ – omg! Virs ūdens, ir, negrimst, iet! Baigi foršā sajūta! Aizrāvos, ka nepamanīju, ka neslīdu gluži taisni, bet uz krastu – pēkšņi pludmale, smiltis, dēlis nekur neslīd un paliek, mani aizvelk tālāk pa zemi uz muguras kādu gabalu, kamēr pūķis beidzot gar zemi. Jaukiņi. Brālēns tālumā brauc pa jūru garām un brēc, vai man viss kārtībā. Skaicka! Te nu arī iemesls, kāpēc man ir ķivere un triecienveste. Ļoti reti, bet, kad noder, tad noder. Pie on-shore vēja tas jau bija gaidāms. Drīz pēc tam gan vējš norimās pavisam.
Dienas sūdzība – saulē apdedzinātas plaukstu un pēdu virspuses, nemaz nezināju, ka to vispār var izdarīt.

Turpmākais plāns tāds, ka palieku turpat pie radiem Salacgrīvā uz nenoteiktu laiku, pa dienu kur vēlos, pa nakti teltī. Ja būs vējš, tad uz jūru. Ja nebūs, tad līdzi ir arī velo. Ja nu kas, uzprasīšos, lai liek mani pie kādiem mājas vai lauka darbiem.
Daudzas reizes piedāvāja būt kā cilvēkam un gulēt zem jumta, bet kad tad vēl es gulēšu teltī, ja ne atvaļinājumā, turklāt tik forši gan lietus bungošana, gan cielava uz telts, gan jūras šalkšana tālumā, gan sienāži..

Tā nu pirmdien mani lika pie darba – Salacgrīvas mūzikas skolas sakārtošana pēc Positivus darbinieku un viesu viesuļa pārlaišanas. Plāns tiek pildīts. Citu tāpat nav ko darīt, rīta pusē lija, vispār auksts. Vēlāk pēcpusdienā devos nelielā izbraucienā pa ceļu gar jūru. Jūrā todien bija vētra, viļņi gāzās pāri pludmalei. Pašā vakarā aizbraucām mellenēs. Un tad pusnaktī pēc garām sarunām (tādas mums bija katru vakaru līdz vēlai stundai) viens pats devos peldēties milzu viļņos. Pirms iešanas man pastāstīja, ka varu ieraudzīt kādu jāņtārpiņu, un norādīja, kur tas iespējams, bet es nekad neesmu redzējis jāņtārpiņu. Izstaigāju, kur teica, bet nekā, tikai tumsa. Pie jūras vēl labu brīdi padomāju, vai tiešām vajag, jo tur viss tāpat kā gaišajā laikā – vētra, viļņi, izskaloti koki, pludmale zem ūdens, bet nu kad jau, tad jau, metos plikiņš un iekšā. Bija ōsom! Pēc tam atpakaļceļā tiešām atradu vienu jāņtārpiņu!

Otrdien vējš bija, bet rāmāks un pareizajā virzienā, laiks arī saulains, tāpēc ņēmu pūķi, pekelītes un atkal uz jūru. Biežais brīdinājums, ka nekad nevajag kaitot vienam, ir nopietns un vērā ņemams, taču man nebija lielas izvēles un es nosolījos sev, ka būšu tiešām uzmanīgs. Nekas jau arī nenotika, turklāt atkal on-shore vējš, tāpēc jūrā mani noteikti neiepūstu. Vējš gan bija raustīgs, viļņi joprojām lieli un tāds komplekts bija eitunosttastačunaviespējams.. Bija pavisam grūti, bet arī neliels progress. (Brālēns pēc tam teica, ka tādi viļņi ir laba skola. Jābet.) Beigās vējš nolūza, pūķis nogāzās, tāpēc savākt to bija viegli (tā arī ir lielākā problēma, esot vienatnē). Bet! Nogāzās tas tādā vietā, kur vakardienas vētra bija sapūtusi lielu vairumu dūņu. Dūņām ir apbrīnojama īpašība vienā mirklī tik cieši pieķerties stropēm, ka nost var dabūt tikai ar izmisīgu plēšanu. Turklāt man izdevās savākt tādu dūņu daudzumu, ka bija grūtības to visu dabūt ārā no jūras sausumā. Pēc tam vismaz stundu piņķerēju vaļā un tīrīju, pludmalē pēc manis izveidojās kaudzītes ar zaļajiem mēsliem. Sveiciens no Neptūna. Kāds vīrs izmantoja brīdi, kad nekur netieku, un pienāca apskatīt pūķi un bāru tuvumā. Papļāpājām par šo un to, viņš pirms gadiem 30 aizrāvies ar vindsērfingu, pastāstīja, kā tajos laikos gāja un kāda "Made in USSR" tehnika viņam bija. Vēlāk vakarā paliels bariņš izmetām loku gar jūru un pa pļavām ar riteņiem, sākot pirms un beidzot labi pēc saulrieta.

Trešdien man likās, ka jau ir ceturtdiena – laika skaitīšana bija pazudusi, visas dienas bija vienkārši brīvdienas. Jūrā vairs un turpmāk nemaz nebija viļņu. Vēja arī nebija. Tāpēc papētīju karti, saliku mugursomā ēdamo un ar velo devos uz Igauniju. Nekāda mērķa man nebija – tikai braukt uz priekšu, tad atpakaļ un vakarā būt turpat, kur sāku. Man pastāstīja, ka tai robežas pusē ir jauki piejūras ciemati un ka līdz Pērnavai es diez vai, bet vismaz ir jātiek līdz lielākai pilsētai, kurai nosaukumu nosaukumu visu dienu atcerējos un tūlīt pat aizmirsu.

Pa ceļam vēl līdz Ainažiem iegriezos Randu pļavās, kur man ļoti patika. Pēc krietna laika beidzot nonācu Ainažos, tad jau otrā pusē Iklā, kur mani sagaida interesants stāsts par akmeni, kuram, neskatoties uz viņa akmens sirdi, piegriezās cilvēku attieksme un viņš pazuda bez pēdām.

Interesanti tā – rāmi brauc, brauc un pēkšņi svešā zemē. Jau daždesmit metrus no robežas uzraksti igauniski, cilvēki uz ielas runā igauniski, bet pats esmu ārzemnieks. (Vienīgais, kur bija krievu valoda – uzraksti pie meža, lai tur nemēslo, lol.)

Igaunijas puses piejūras ciemati ir tīri jauki – nelielas mājas, dažreiz krāsainas, visur sakopti, nopļauti mauriņi. Šķita, ka pat tur, kur māja nav apdzīvota. Ļoti jauki. Ikla, Treimani un tā tālāk. Vairākas reizes piestāju ieturēties kaut kur pludmalē vai kā, nekur nesteidzos. Laikapstākļu prognoze solīja karstumu un sauli, bet man pavēss un tikai mākoņi, kādā brīdī pat uzlija lietus. Nu ja, prognozi taču skatījos Latvijai. Beigās tiešām nonācu līdz H pilsētai – Hēdemeste. Tur jau bija vairāk par vienu galveno ielu, tāpēc pabraukājos šur tur, saēdos meža avenes un nospriedu, ka var vēl. Tālāk gan nekā interesanta vairs tā īsti nebija, nonācu pie lielās šosejas, kas ved uz Pērnavu, bet to citreiz. Uzrāpos skatu kalniņā, pavēros Igaunijas ārēs un gandrīz 50 km no robežas griezos riņķī. Atpakaļceļā apskatīju visu to pašu vēlreiz no otras puses, satiku šveiciešu riteņbraucēju pāri un uzkāpu putnu vērošanas tornī. Latvijas pusē kārtējoreiz ieturējos, pamaldījos pa Salacgrīvu, atzīmējos sākumpunktā un aizbraucu līdz jūrai noskalot dienas putekļus. Katru reizi, kad man teica, ka jūrā ir silts ūdens, tā nemaz nebija – tas bija diezgan pavēss. Kopā nomīti 140 km. Vēlāk vakarā svētku vakariņas par godu mazam gaviļniekam.

Ceturtdien bija karsts un saulains, un mēs ar Dāvi un Justīni devāmies riteņbraucienā līdz Randu pļavām, jo Justīne tur nekad nebija bijusi. Vietējiem tā ir pierasta lieta – neapmeklēt sev tuvākos tūrisma objektus. Saulainā laikā tajās pļavās ir pavisam savādāk, un tāpat forši. Tālāk līdz Ainažiem gan viņi nebija ar mieru braukt, neesot trenēti tādiem gabaliem. Pēc tam līdz pat vakaram sēdēju pie jūras, lasīju grāmatu un reizēm peldējos.

Piektdien nolēmu, ka beidzot pēc nedēļas varētu tā kā doties mājup. Bet – vēlāk. No rīta bija jāpalīdz pārvietot flīģeli no mūzikas skolas līdz baznīcai, kur notiks Salacgrīvas klasiskās mūzikas festivāla koncerti, bet ar to arī pienākumi beidzās. Atlikušo dienas daļu pavadījām pie jūras sauļojoties, ceļot pilis un lasot grāmatas. Ūdens beidzot bija pavisam silts! Un saules gan pa dienu bija par daudz, pēc tam bija sāpīgi gulēt.

Vakarā jau mājās man paziņo, ka svētdien jābrauc uz Ķīšezeru, būs divi pro, vējš un tur, protams, nebūs viļņu, gandrīz paradīze. Tikai tad es atceros, ka svētdien taču ir sacensības Cēsīs, bet nu vēl var padomāt, ko darīt, kur būt.

Katram gadījumam nomazgāju velo un nolēmu, ka sacensības var pagaidīt, ja tiešām būs vējš – jo tuvāk nāca svētdienas rīts, jo šaubīgākas bija prognozes, tāpēc varbūt, varbūt.

Tālāk īsumā tā, ka tomēr aizbraucu uz Cēsīm, lai gan bija virs +30°C, bet par to vēlāk un atsevišķi.

Nākamajā nedēļā lielākoties dzīvojos pa māju, ēdu ogas, veicu mājas uzlabošanas darbus galvu reibinošā augstumā, mazliet arī dārza darbus, dažas reizes vēl duatlons – pa dienu kādu aplīti ar velo un vakarā kādu aplīti pa ezeru. Divu nedēļu laikā trīsarpus stundas sabiju Rīgā, vairāk negribējās.

Pirmdien kolēģe darbā saka, ka esmu iededzis un.. notievējis. :/

Kod un smaidi

2012. gada 25. jūnijs, 11:38 pm, atsauksmēm

Daudz par īsu brīvdienas un šodien vēl pirmdiena, bet tāpat – bija vienkārši lieliski Līgo svētki.

Vispār es biju domājis tā pa mierīgo un Siguldā, taču piektdienas vakarā pie brālēna uz dzimšanas dienu, kur vārds pa vārdam, un man jau vairākas iespējas, kurp doties nākamajā dienā – uz Pāvilostu kaitot un līgot, pie radiem pie Salacgrīvas kaitot un līgot vai pa dienu uz Saulkrastiem kaitot un tad nekur. Pāvilostā ir forši un pazīstams bariņš, bet tiiik ilgi jābrauc, lai gan tas nebūtu jādara man pašam. Nekur (Siguldā) nebūtu diez ko interesanti un jautri, tāpēc dienas vidū sakrāmējos un devos uz Salacgrīvas pusi. Taisni vai brīnums, cik daudz vienam cilvēkam var būt līdzņemamo mantu divām dienām – pilns bagāžnieks ar trim somām, iepirkumkulīti, citām pauniņām un dēlis vēl salonā.

Galā sagaida iespaidīgs bariņš radu un citu jaunu cilvēku, divas Līgas un viens Jānis, apsveicināšanās, iepazīšanās, un mēs ar brālēnu un viņa draudzeni aizbraucam uz jūru, jo ir tak baigais vēšs. Man gan uzreiz bija skaidrs, ka pie kaitošanas netikšu, jo prognozes bija tā uz 12-15 m/s ar brāzmām līdz 19, kas droši vien arī tā arī bija, un man tādam vējam pūķis par lielu un dzīvsvars daudz par mazu. Bet brālēns gan tīri mierīgi ar savu septiņnieku izbraukājās un izlēkājās (diemžēl nevienu lēcienu nenofilmēju, bet tie bija tādi uz pieciem un vairāk metriem virs ūdens), līdz vienā brīdī meistarība zuda, pūķis krita zemē, sapinās stropēs un bija jāmet miers. Man un vēl vienam labākam iesācējam bija cerība uz svētdienu, kad vējam jārimstas, ļaujot arī mums palidināt pūķus (viņam ir vēl par kvadrātmetru lielāks).

Vakars iesākās ar drebināšanos pie tējas un ugunskura (vēja dēļ pēc tam visi smaržoja kā kūpināti dūmos) un turpinājās ar pieēšanos, padzeršanos, visdažādāko tēmu sarunām un smiekliem. Bija tiešām jauki ar visiem tā. Mēs tur dzīvojāmies ap mazāku ugunskuru, kur tika cepti labumi un varēja sildīties, bet labi nostāk bija sakrauts vēl viens iespaidīgu izmēru sārts – tāds uz divarpus metriem, kuru pēc ilgām diskusijām un monētas mešanas, vai ir prāta darbs tādu kurt tādā vējā, pusnaktī tomēr piešķīla. Skats bija grandiozs, karstums milzīgs, dzirksteles pa gaisu – pašiem savs salūts. Apkārt viss gaišs, un tika dziedātas līgodziesmas. Kam vajag, tam lapiņa ar vārdiem.

Iespējams, ka būtu bijis prātīgi un apzinīgi iet laikus gulēt, bet tā sanāca, ka lielākā daļa palikām augšā līdz pat gaismai ar pļāpām. Pa nakti debesis noskaidrojās, tomēr saullēktu neredzējām, jo atkal apmācās. Es aizgāju gulēt kaut kad pēc sešiem un drusku pagulēju, līdz deviņos mani uzbungāja augšā Beastie Boys ar "Fight For Your Right", kas, kā vēlāk vakarpusē noskaidrojās, daudzus pamodināja, jo tika uzgriezta skaļāk kā citas, jo daži joprojām nebija aizgājuši gulēt. Aizstaigāju līdz jūrai un pamodos. Pavēss, bet vējš mazāks. Tā kā varētu, kamēr vēl pūš, bet viens nevaru, un vajadzīgie pārējie vēl guļ, taču ap to laiku, kad tā kā būtu gatavi, tad jau vējš bija norimies, tāpēc nekā.

Viņiem tur tāda Jāņu tradīcija, ka pusdienlaikā no kaimiņmājām savācas ļaudis un dodas pie viena no kaimiņiem vārīt pusdienu svētku zupu, līdzi paņemot iepriekšnorunātos produktus, viens karpelīšus, cits gaļu, vēl kāds burkānus un tā. Zupa tiek vārīta milzu katlā līdz malām un uz ugunskura. Tā nu mēs tur kā viesi vienās mājās devāmies kā viesi uz otrām mājām. Tik forši. Kā teica Mirtante: "Rīdzinieki vispār nav nekādi cilvēki." Laukos cilvēki vēl ir cilvēki, un tā man pietrūkst.

Pēc tam vēlreiz aizgāju līdz jūrai, kurā iebridu līdz ceļiem. Mežā putni čivina, dzeguze kūko. Ūdens gan vēss, bet viss tik mierīgs – mazs vējiņš, mazi vilnīši, spoža saule, zilas debesis, ūdens krietni atkāpies. Abas dienas bez lietus. Kad man beidzot būs atvaļinājums, daļu no tā es, ļoti iespējams, pavadīšu tur – gaidot uz vēju, sauļojoties, slinkojot vai strādājot uz lauka. Tās būtu īstas brīvdienas.

Mājās braukt nu nemaz negribējās, tāpēc atpakaļ biju tikai desmitos, tad gan uznāca tāāāds nogurums, ka vien izkrāmēju mantas, apēdu divas maizītes un atlūzu. Pa ceļam uz visiem 200 km un vēl šorīt 50 līdz Rīgai neviena policista. Tā vajag?

Bija doma uz šodienas dzimšansdienu uzcept kolēģiem kādu kūku, bet pietrūka bateriju uz tādām nodarbēm, turklāt veikali arī tad jau tieši kā ciet, tāpēc nemocījos lielos sirdsapziņas pārmetumos, un viņi paši to sagādāja.