Šovakar aizbraucu līdz molam. It kā sākumā negribējās un domāju par pārdomāšanu, bet tomēr šodien vēl tāds saulains, rītvakar jau līs, un ja nu vispār tā sanāk pēdējā reize šogad, jo dienas kļūst īsākas, un arī laikapstākļi var būt visādi, tāpēc tomēr saņēmos un aizminos. Bija vērts, labi, turklāt joprojām 56 minūtes (es stājos pie luksoforiem). Tur tā pūš, tik stipri un vienmērīgi, bet nu ofšors, tāpēc, protams, neviena, tikai dažas jahtas.

Naktī sapnī biju kaut kādā pludmalē, kur biju bijis jau iepriekš kādā sapnī. Tur bija tādi kā vietējie džungļi, akmeņi un akmenīši, senīga mūra siena pie paša ūdens, kura līmenis arvien kāpa augstāk. Arī toreiz ūdens līmenis kāpa, taču jau bija augstāk un gar sienu vairs nevarēja iet, šoreiz to vēl varēja darīt diezgan droši. Es tur vispār kaitoju, taču atceros tikai to, ka pūķis nokrita neveiksmīgā vietā, un, protams, sāka uzmākties negaiss (tāpat kā toreiz!), tāpēc nodarbojos ar "situācijas normalizēšanu", un saprast, kāpēc esmu tur, nebija laika.

Svētdien vakarpusē ar brālēnu un viņa tēvu bijām kaitot – beidzot biju slavenajās Koklītēs Saulkrastos. Visu dienu gaidīju vēju, līdz vakarā beidzot zvana, ka ir un jābrauc. Man tur vispār diez ko nepatika. Tur bija kādi 10-15 kaiteri, kas no vienas puses ir forši burziņa pēc, kā arī var paskatīties, kā citi brauc, un vajadzības gadījumā vienmēr ir kāds, kas var pacelt vai nolaist pūķi, tomēr daudz braucēju nozīmē arī to, ka no tiem jāuzmanās. Tā jau nogāju krietnu gabalu zemāk pa vējam, bet tik un tā ik palaikam kāds uzradās man aiz muguras. Taču visvairāk nebiju sajūsmā par akmeņiem – tie ir jūrā vairākus metrus no krasta, tāpēc nav redzami, var tikai brist un klupt. Sagriezu pēdu, uzvilku zābaciņus, bet ar tiem nav tas – pa akmeņiem slīd un grūtāk dabūt dēli pie kājām. Pro'ms, var jau braukt pāri, bet tam man vēl pietrūkst skilu. Nobeigums jau bija klasisks – nokrita pūķis nepareizajā vietā, dūņas saķērās stropēs, varēju plucināt nost, un pa to laiku vējš arī nolūza. Bet nu vismaz kaut kas jauns arī apgūts. Tikai vērtīgākos padomus man vienmēr dod jau pēc tam, tāpēc vien varu mēģināt tos atcerēties līdz nākamajai reizei, nevis uzreiz pārbaudīt praksē. :)

Brālēns bija diezgan stīvs pēc sestdienas sacensībām, bet turējās. Es biju drusku miegains, jo maz gulēju, taču sacensību sekas tikpat kā nejutu.

Sestdienas vēlā vakarā biju uz operu "Seviljas bārddzinis", kas bija kā Cēsu mākslas festivāla noslēgums. Pirmoreiz mūžā skatījos operu, un man patika, bija interesanti. Patika un interesantums gan varētu būt atkarīgi no sižeta un žanra, bet šī bija komēdija, un bija labi. Tas bija Cēsu pilsdrupās, un bija forši, ka uzvedums bija ne tikai uz skatuves, bet tika izmantota arī tuvējā apkārtne – celiņi, tiltiņš, augsts kalns, kura galā bija čiksas balkons, un tā. Opera bija itāliski, taču visu varēja saprast, jo tā tika tulkota – virs skatuves bija ekrāns titriem. Nemaz nezināju, ka tā dara, bet labi, ka tā dara. Brīžiem gan miegs nāca, jo pa dienu bija sacensības.

Sacensības bija grūtas. Man likās tā starp "grūti" un "pavisam grūti". Tas bija Trek MTB maratona pēdējais posms, kas notika turpat Siguldā, tāpēc vietējās takas un savējie atbalstītāji, bija forši, taču tas viss sataisīts tā, ka 100 metrus līdz finišam es domāju, ka līdz tam nemaz netikšu. Bet par to plašāk atsevišķi. Vismaz pirms tam labi izgulējos, lai gan iepriekšējā vakarā līdz tumsai mazgāju un pucēju velo pēc trases apskates brauciena iepriekšējā svētdienā, kur savācu tik daudz zāļu un dubļu, ka šausmas.