Rīts trīs vārdos

7. janvāris, 9:22 am, atsauksmēm

Rīts trīs krāsās

Rīts trīs krāsās. Saule lēni aust. Mazliet uzsnidzis sniegs. Vēja vairs nav. Salst, salst, salst. Putni skaļi čivina. Beidzot ir gaišs. Kaķis nav sajūsmā.

Tai vietā, kur jūra ar debesīm tiekas

6. janvāris, 8:18 pm, 9 atsauksmes / atsauksmēm

Šonedēļ LTV1 demostrēja dokumentālo filmu "Okeāna saviļņotie" par diviem latviešiem, kas mazā laiviņā airēja pāri Atlantijas okeānam – no Namībijas uz Brazīliju, uz Rio olimpiskajām spēlēm.

Tas bija 2016. gadā, un es atceros, kā toreiz sekoju līdzi viņu piedzīvojumam. Ideja jau pati par sevi ir wtf – airēt pāri okeānam. Airēt! Burāt vēl, bet airēt.. Filmā ir viss no viena gala līdz otram, taču man tāpat palikuši ļoti daudz jautājumu – cik lieli pārtikas krājumi jāņem līdzi, jo iespēja papildināt tos ir gandrīz nulle. Un kādi īsti bija laikapstākļi – cik silts vai auksts bija, kā ar vētrām, kā tās pārdzīvot. Kā ar pastāvīgo viļņošanos, kā pie tās pierod. Kāds īsti bija viņu vidējais ātrums airējot (laivu virzīja arī straumes un vējš). Kā nepiesmelt laivu ar viļņiem un lietu. Kā ar navigāciju ikdienā – viņiem bija līdzi GPS un kas tur, bet visu laiku taču ekrānā neskatījās, tad kā viņi ieturēja pareizo virzienu, vienkārši pēc Saules? Vai arī tādos mērogos precīzs virziens un dažas dienas tāpat nav svarīgas? Bet naktī kā noturēt virzienu? Sākumā minēja, ka grafiks ir katram airēt 12 stundas dienā, mainoties ik pēc divām, tātad naktī arī viss notika. Kā airēt, kad okeāns viļņojas – ja viļņi ir šķērsām vajadzīgajam virzienam, tur taču viens airis var būt gaisā. Kā ir neairēt pāris nedēļas vispār laikapstākļu dēļ. Kā vispār var sadzīvot un izturēt divatā tik mazā telpā tik ilgā laikā? Kāda bija viņu ikdiena, ko vēl bez tīras airēšanas iespējams darīt – lasīt grāmatas, rakstīt dienasgrāmatu? Tāpat paliek daudz stundu. Tur laikam visu dzīvi var pārdomāt 46 reizes. Kā vispār ir airēt pāri okeānam, vai maz ir sajūta, ka tas iespējams, ka kaut kas iet uz priekšu, ka mērķis tuvojas? Jā, navigators un karte var teikt priekšā, bet – kā šķiet. Tur taču nekā nav, nekā, kam piesiet skatienu, katru dienu, daudz, daudz dienu. Kādas ir naktis, kad vēja nav. Kā ir, kad nekā nav. Kā fiziski sagatavoties airu cilāšanai miljons reižu katru dienu, vai viņi tam trenējās vai īsi pirms sākuma tikai apguva airēšanas tehniku. Cik daudz palika aiz kadra.

Tur ir arī par sastapšanos ar zemūdens dzīvniekiem. Un putni – okeāna vidū ir sastopami putni. Kaut kad lasīju par tiem, ka tie guļ, planējot augstu gaisā, un dienā enerģijas taupības nolūkos lido zemu virs ūdens, lai izmantotu augšupejošās gaisa strāvas, ko rada vējš, pūšot pār viļņiem, nav jāvicina spārni. Daba ir tāda neparasta, ja visu ko tādu optimālu var izdomāt.

Un sastapšanās ar kuģiem. Tās sajūtas laikam ir līdzīgas brīnumam, kad tas notika. Ja pēc vairākiem mēnešiem pēkšņi var tikt pie siermaizītes un ābola, tad noteikti.

Kādas īsti ir sajūtas tik tālu no visa burtiski nekurienes vidū. Vai kādreiz iedomājās, ka tuvākā zeme ir vairāku kilometru attālumā tieši lejup. Kā ir doties tādā ceļojumā, jo pirms tam laikam noteikti jāņem vērā liela iespēja, ka no tā var arī neatgriezties, un neviens nekad neko.

Ja man piedāvātu, es varbūt piekristu. Varbūt pa kluso iepakotu līdzi kādu mazo pūķi. Tā droši vien būtu čītošana, bet vismaz kāds alternatīvais dzinējs, ja viss kļūst slikti un airēt nav iespējams.

Filmu var noskatīties LSM portālā vai Shortcut.lv arhīvā.

Dvēseli žņaudzījoši skatieni

5. janvāris, 9:01 pm, 1 atsauksme / atsauksmēm

LSM.lv: Latvijas kolorīts: Neiespārdīt Life finds a way

Sigur Rós live from Reykjavík – Saturday, December 30th

2017. gada 30. decembris, 10:28 am, atsauksmēm

Šovakar desmitos (8pm GMT) iespēja skatīties Sigur Rós koncertu dzīvajā no Reikjavīkas – as the climax of their Norður og Niður 4-day festival extravaganza.
sigur-ros.co.uk

Vecie dinozauri

2017. gada 29. novembris, 9:35 pm, 2 atsauksmes / atsauksmēm

1954. gada filma un tur visādas advancētās sadzīviskās tehnoloģijas – automātiskās bīdāmās durvis birojos, podziņas uz galda katrai lampai un galvenais – neliels telefons ar divām klausulēm mašīnā un arī diktofons ar pults vadību, kas pats izbīdās un pazūd roku balstā.

"Kondicionieris" kā uz grāmatām nolikts ventilators ar ledus trauku gan likās amizanta uzparikte.

- This is the 20th century.
- Twentieth century? I could pick a century out of a hat blindfolded and get a better one!

Dienas prāta aptumsums – nez, vai nebija grūti viņiem tajos laikos dzīvot melnbaltā pasaulē..?
(Biju tik iegrimis filmas gaisotnē.)

- You speak of love like it was a bad cough.
- He doesn't even know I exist.
I might as well be reaching for the moon.
- The moon?
You young people, you are so old-fashioned.
Have you not heard?
We are building rockets to reach the moon!

Cita realitāte

2017. gada 29. novembris, 9:26 am, 5 atsauksmes / atsauksmēm

Vakardienas triumfa mirklis – tik augstu kā vēl nekad (un pēc tam arī vairs ne, haha).

Prāta spēles

Bet bija jauks vakars, beigu rezultāts arī tīri labs un vismaz ir pirmā pieredze ar finālspēlēm ("cerība par cerību kausu"). Trijniekā gan beigās neiekļuvām, tāpēc sezona beidzās. Bija mazliet atšķirības no parastajām spēlēm – nebija tematisko kārtu, bija tikai dažādi nesaistītie jautājumi. Visjaukākā bija 6. kārta, kur vidējais punktu skaits bija 1.28. Septiņi jautājumi, 25 komandas un vidējais iegūto punktu skaits pa visām – 1.28.. Vismaz atkal uzzinājām daudz jauna. Kādi tieši jautājumi bija, nevaru stāstīt, jo cita draugu komanda vēl tikai gaida savu spēli nākamnedēļ (viņi spēlēja pilnu sezonu, tāpēc daudz augstāk kopvērtējumā).

No "mūsu" komandas gan šoreiz biju tikai es un pats komandas nosaukums, tā ka "mūsu" sniegums ir tāds nosacīts. Es izveidoju komandu, lai varētu 1) spēlēt, 2) būt kopā ar draugiem. Vakar gadījās tā, ka dažādu iemeslu dēļ tai laikā neviens netika, tāpēc sanāca, ka dalībnieki tika savākti no citiem aktīvistiem – volejbola treniņos satiktajiem. Un tagad man ir neliela vainas sajūta, ka esmu piekrāpis savējos ar citiem. :]

Korelē

2017. gada 26. novembris, 8:48 pm, 3 atsauksmes / atsauksmēm

Jau kuro nedēļu mans noskaņojums sakrīt ar atmosfēras spiediena līkni.

atmosfēras spiediens

Varbūt es esmu

(dramatiska pauze)

pūslis.

Pastkarte no Lielā ābola

2017. gada 24. oktobris, 4:04 pm, 3 atsauksmes / atsauksmēm

Mīļā [info]nrk, paldies, paldies, paldies! :)

Hibrīdbrīvdienas nav manas laimīgās dienas

2017. gada 23. oktobris, 10:38 pm, 9 atsauksmes / atsauksmēm

Darbdienās var atpūsties un neko nedarīt, taču, kā pienāk brīvdienas, tā jāgādā, jāgatavo, jātīra, jākopj, jākārto, jāvāc un jādara.

Rudenī lapām piemetas krītamā kaite, un no desmit liepām var savākt milzu kaudzi. Pēc tam no rīta atkārtot.

Un tas vēl nav viss – dārzā atradu apraktu paklāju, zem kura bija numura zīmes. Vienkārši tā.

Izejamā diena

2017. gada 16. oktobris, 1:33 pm, atsauksmēm

Otrpus Daugavai, pāri Lielupei, šurpu turpu Imulai, garām Abavai un līdz pat Amulai.

Viens un četri

Konteksts ārpus kadra

2017. gada 14. oktobris, 1:58 pm, atsauksmēm

Kā redzat, mīnu mūsu dzīves laukā ir vairāk nekā vajag un faktiski nemaz nav iespējams uz kādas no tām neuzkāpt.

Izklaidības izlaidība

2017. gada 8. oktobris, 9:19 pm, atsauksmēm

Ja septiņos no rīta, lietum gāžot, prātā mēģina atrisināt trīs lietas vienlaikus un aizmirst telefonu uz mašīnas jumta, tad to pēc tam var atrast kādus divsimt metrus no mājām, kad tam pārbraukusi pāri vismaz viena, drīzāk vēl kāda mašīna, varbūt arī es pats. Paspēju izbraukt ārpus Siguldas, kad sapratu, ka kaut kas, kaut kas, kaut kas bija jāizdara. Telefons man bija jāatrod, jo tam komplektā bija arī tiesības un ID karte.

Klišejas par meidinčaina un tā, bet tas joprojām ir ieslēgts un darbojas, pagaidām gan tikai kā uzstājīgs modinātājs, jo atslēgt to nevar, ekrāns nemaz nedarbojas, bet viss pārējais izskatās kā jauns. Toties ir miers, ka nav zvanu, īsziņu, e-pastu čekošanas, un pie tā pat varētu pierast. Kam vajadzēs, tas atradīs. Vien ibankā netieku, lol.

Kad pirms dažiem mēnešiem meklēju, kādu telefonu pirkt, tad kolēģi man ieteica aifonu, uanplus, eldžī, uauei, gūglpiksel un citus brendus. Tagad bija līdzīgi, taču, kad norādīju uz savu mozaīku un pateicu, ka ar tādu sešsimtplus eiru vērto būtu izdarījis tieši to pašu, viņi kaut kā piekrita. Ekrānu pasūtīju, tās vēl nav pašas beigas.

Ticēt rītdienai

2017. gada 20. septembris, 3:35 pm, 10 atsauksmes / atsauksmēm

Pirmdienvakar ar pīplcilvēkiem aizgājām uz kino, tā notiek regulāri – reizi gadā. Pēc nelielas deķīša paraustīšanas katram uz savu pusi, jo [info]murxxe gribēja pifpaf un negribēja morālās ciešanas, es, savukārt, negribēju šausmeni, bet pārējiem laikam viss derēja, vienojāmies par "Septiņu māsu noslēpumu" ("What Happened to Monday").

Tā ir par nākotni (2073. g.), kur pasaulē trūkst resursu, līdz ar to ģimenē drīkst būt tikai viens bērns, bet viņas ir septiņas, tāpēc filmas gaitā daudziem būs jāmirst.

Pēc tam pārējiem pajautāju, vai vispār ir kāda filma par nākotni, kas ir laba. Tāda, kur viss nebūtu nolaists līdz kliņķim, nebūtu katru dienu jācieš, jābaidās, jācīnās, jāģērbjas skrandās, jādzīvo graustos un tā. Kur nākotne būtu labāka.

Kopijs varēja nosaukt tikai "Piekto elementu" (23. gs.), kam apmēram varu piekrist, cik nu atceros. Vēl iedomājos "Atpakaļ nākotnē II" (2015. g.), kas gan šobrīd vairs nav nākotne, taču tur nebija bēdīgu dzīves apstākļu, bija šis tas uzlabots. Bet vēl?

Eiropas planetārās zinātnes kongress

2017. gada 18. septembris, 11:36 am, atsauksmēm

Šonedēļ līdz pat piektdienai Rīgā notiek astronomisks kongress par daudz un dažādām planetārām tēmām – "vērienīgākais planetārās zinātnes notikums Baltijas un Centrāleiropas reģionā". Biļešu cenas uz to arī ir diezgan elitāras, turklāt tad būtu jāņem vēl viens atvaļinājums, taču dažas prezentācijas ir skatāmas tiešraidē LMT Straumē. Žēl, ka nav visas 1000, viņiem laikam ir kas slēpjams. Noteikti, ka pierādījumi par Nibiru, Vulkānu un Antizemi.

September 18
09.00 Opening ceremony & “Paolo Farinella” Prize lecture 2017
11.00 Formation and Dynamical Evolution of Planetary Systems
14.00 Ceres and Vesta – 10th anniversary of Dawn Special Session
September 19
09.00 In-Space Resource Utilization: Opportunities and Scientific Constraints
11.00 Interplanetary nanosatellites, CubeSats/SmallSats
14.00 Juno at Jupiter and Supporting Earth-Based Observations
16.00 Mercury Science and Observation
September 20
09.00 Mars Interior and Surface
11.00 What do we know and what don’t we know following the cessation of the operational phase of the Rosetta mission
14.00 KBOs and Centaurs
September 21
09.00 Outer planets systems and Pluto
19.15 Public event
September 22
09.00 Planetary Rings
11.00 Lunar Science and Exploration
14.00 Astrobiology
16.00 Site selections for lunar outposts and permanent bases

Neviens normāls

2017. gada 17. septembris, 10:10 pm, atsauksmēm

Lai brīvdienas būtu brīvdienas, pamēģināju noslēpt visus pulksteņus mājās, izslēgt modinātāju un dzīvot pēc izjūtām, tomēr tas nemaz nav iespējams, jo pulksteņi mūsdienās rēgojas no visādām vietām. Telefonā to, piemēram, nemaz nevar paslēpt, bet, nu, telefonu var arī nemaz nelietot. Piektdien aizgāju gulēt ap deviņiem, pamodos septiņos, sestdien aizmigu ap pusnakti, pamodos astoņos. Un kā lai te vienkārši brīvdienas?

Visādas idejas mēģināju norakt dārzā, kas gan neko sekmīgi neizdevās. Esmu ietrenējies iziet cauri tām piecām stadijām – no nolieguma līdz pieņemšanai – ātrā tempā, tagad varu to izdarīt pāris reizes dienas laikā. Jēgas nekādas, bet sestdien vismaz nolīdzināju zemi ap ābeli, izravēju etiķkokus un dažus pārstādīju tālu prom, izravēju divus celmus un izraustīju daļu aveņu, lai tās pārstādītu nomaļākā vietā, tas viss sāk izskatīties brīvāks, beigās varēs skriet un diet.

Vakar bija StarParty #18 par Cassini un Saturnu. Vispār bija interesanti, uzzināju par tādu triecienspektrogrāfiju, ko veic ar ātrumu 6000 km/h. Pie šāda ātruma gan molekulas sadalās un daļiņu sastāvu var noteikti tikai daļēji, bet var.

Šorīt uzvārīju ābolu ievārījumu, taču tā arī nepagaršoju, es to darīju smaržas dēļ. Vēlāk iestādīju izraustītās avenes un novācu pirmās cidonijas, lai aizvestu tās māsīcai, viņa pasūtīja. Izrādījās, ka viņas nav mājās. Laiks labs, aizmīšos vismaz līdz Raganai, desmit kilometri. Pēc tam līdz Sējai, knapi astoņi, sīkums. Tur zīme, ka līdz Saulkrastiem tikai 17 kilometri, tik daudz es šodien vēl mierīgi varu.

Klusā daba ar hipsteriem un jūru

Saulkrastos gan sāka gribēties kaut ko ēdamu, bet līdzi tikai auzu cepums, puse mazā amerikāņu pīrāga un trīs saldi prjaņiki, jo "es taču nekur tālu nebraukšu". Cidonijas ir vesels maišelis, taču tā ir kā zelta rūda – tā jau forši, bet izmantot nevar. Pasēdējis pludmalē, sapratu, ka viss tas gabals tagad jābrauc arī atpakaļ, turklāt, izbraucot no Saulkrastiem, sāka līt lietus. Nomaļiem ceļiem vismaz ir priekšrocība, ka var dziedāt līdzi seniem Massive Attack, Garbage un Gustavo ar "jāapgūst kas neapgūts, lai kļūst par lejām, kalniem", citādi ir pārāk daudz laika un sāk sāpēt galva. Tomēr 30 km no mājām samirkt pie kādiem 13° nav sapnis.