Vienos svētkos

aizvakar, 8:41 am, atsauksmēm

Daudzi rakstīs un runās par ideālo Latviju, par nedēļu ideālajā Latvijā, ka kaut kā vajadzētu šo īpašo kopības sajūtu un vienotību aiznest uz ikdienu, es pati par to esmu runājusi un pat atklāšanas koncerta tekstos ierakstījusi. Lai gan labi zinu, saprotu, ka tas nav iespējams. Svētku patiesības nav ikdienas patiesības. Svētki ir viens žanrs, un ikdiena – pavisam cits. Svētki paši nenāk un nerodas, tie tiek rūpīgi vīkšķīti, plānoti, organizēti, gatavoti, kamēr ikdiena vienkārši atnāk un ir, ir katru dienu, un tu tur pa vidu kulies, kā nu māki. Svētkos mēs esam kopā, savā ikdienā tu esi viens. Ar saviem individuālajiem lēmumiem, izvēlēm un atbildību. Lūk, arī viss lielais noslēpums.
Kristīne Želve: Mani Dziesmusvētki. Privātās hronikas.

Katram savi putni viļņojas galvā

17. jūlijs, 10:02 pm, 13 atsauksmes

Pagājušās piektdienas sākums attaisnoja sev piešķirto datumu ar kukaiņa kodumu, divām sliktām vēstīm, ūdens krūzes izliešanu pār telefonu un nograutu sistēmu (tas viss vēl tikai līdz pusdienlaikam), taču vakara cēliens izvērtās interesants – devos uz RSU Medicīnas izglītības tehnoloģiju centru, kur [info]murxxe man pārbaudīja smadzenes. Tas gan nenozīmē, ka tagad varu teikt "I'm not crazy, a friend had me tested!", jo tas viss viņiem ir vēl ļoti jauns, taču vēlāk varbūt varēs. Centrs pats ir svaigi celts, jaunas, modernas telpas, šķita labs atmosfērs.

Visa būtība ir tajā, ka viņiem tagad ir pieejama tehnika elektroencefalogrammu (EEG) fiksēšanai un mērķis iemācīties noteikt dažādas smadzeņu izmaiņas, pirms vēl tās ir sākušas traucēt dzīvot kā, piemēram, demence. Tāpēc tiek analizēti smadzeņu viļņi, lai noteiktu kognitīvās rezerves.

Lai tiktu pie mērījumu veikšanas, aparātam jāpieslēdz smadzeņu garoza, un to dara ar īpašas cepures uzvilkšanu. Tajā pareizajās vietās tiek sabakstīti sensori un zem tiem tiek speciālā želeja, kas sasaista ādu ar sensoru. Želeju es dabūju diezgan daudz. :) Bet nu FOR SCIENCE! labā ne to vien var paciest. Murkse teica, ka pieredzes bagāti medicīnas darbinieki ar to tiek galā trīs minūšu laikā, taču mums pagāja vairāk par stundu, jo, nu, pie pieredzes kaut kā jātiek, jo es tur biju tikai otrais, kuru viņa ir vienojusi pie vadiem, turklāt tas nemaz nebūtu jādara viņai pašai, bet kādam asistentam.

Sensoru iedzīvināšanas laiks netika izniekots velti, Murkse ļoti interesanti stāstīja par savu darbu, par smadzeņu uzbūvi, ko katra daļa dara, ka tās var būt pavisam niecīgas, bet nozīmēt tik daudz. Stāstīja arī par to, ka kāda daļa smadzeņu var pārņemt citas smadzeņu daļas funkcijas, ja tā ir bojāta, protams, ne pilnībā, bet tomēr pietiekami labi, lai turpinātu dzīvot. Tas ir svarīgi, piemēram, insulta gadījumā, un tad rehabilitāciju jāuzsāk nekavējoties, lai būtu pēc iespējas labāki rezultāti, nevis pēc piecām dienām.

Lai smadzenes varētu tā vieglāk adaptēties citām funkcijām, tām jābūt pietiekami labi trenētām, tās arī laikam ir tās kognitīvās rezerves. Bet trenēt smadzenes var, piemēram, tīrot zobus ar kreiso roku – tā vienkārši tiek trenēta parasti mazāk nodarbinātā pretējā puslode. Pirmos rezultātus varot samērīt jau vien pēc divām nedēļām, bet tas, protams, kopumā prasa daudz vairāk laika. Bet es jau sāku to darīt, haha.

Viņa stāstīja arī par darba atmiņu, kas mūsdienu cilvēkiem pamazām atmirst. Tā ir īslaicīgā atmiņa, ko izmanto uzreiz tagad, piemēram, domāšanai, plānošanai, kaut kādu aprēķinu veikšanai. Atmirst tā tādēļ, ka galvā neviens neko daudz vairs nerēķina, telefona numurus arī vairs nav nepieciešams iegaumēt un tā. To arī var trenēt.

Es ne visu sapratu, ko viņa stāstīja, tur bija daudz par smadzeņu darbību un neiroloģiju, jo tas viss man ir ļoti nepazīstams lauciņš, taču bija tiešām interesanti. Viņa ir īsta smadzeņu fane.

Kad beidzot biju pieslēgts matriksam, sākās pati pārbaude. Vispirms teica trīs minūtes sēdēt mierīgi un ar aizvērtām acīm, pēc tam trīs ar atvērtām. Un tad pats tests. Testa uzdevums bija matemātiskās darbības (man lika izvēlēties augstāko grūtību, jo vieglākas esot boooring) – ekrānā uz mirkli parādās kāda izteiksme, piemēram, 67+24 un nākamajā mirklī redzams rezultāts. Abi aptuveni pussekundi, un uzreiz jānosaka, vai rezultāts bija pareizs vai nē. Un pēc mirkļa jau nākamais un tā bez apstājas. Tur bija saskaitīšana, atņemšana un reizināšana. Man neteica, cik ilgi un cik daudz uzdevumu tur būs. Skatoties ekrānā, es pilnīgi zaudēju laika izjūtu, man sāka likties, ka tas viss ir ilgi un cik vēl ilgi, taču pēc tam izrādījās, ka tās bija veselas desmit minūtes. Kā mirklis un mūžība reizē. Vēl rēķinot paspēju iedomāties, nez, vai viņa tur redz, ka es atbildu nepareizi, vai nē, un ko īsti te no manis grib.

Uzreiz pēc beigām Murkse teica, ka bija redzami izteikti beta viļņi, kas nozīmē, ka es tiešām domāju. Pēc tam mēs pasēdējām pie līknēm un viņa pastāstīja, kas redzams, lai gan ne visu vēl var un prot izskaidrot, jo viņi to paši tikai tagad vēl apgūst. Bet tā tehnika ir tik jutīga! Labi redzams brīdis, kad atvēru acis pēc pirmajām trim minūtēm, uzreiz cita smadzeņu aktivitāte. Un pēc tam aritmētiskās darbības, kur vēl cita prāta aktivitāte. Redzama katra sakustēšanās, pat plakstiņu virināšana. Es tikai nesapratu, vai tie reakcijas pīķi ir tikai brīži, kad es tiešām sakustos, vai arī tur var saskatīt, ka es pieņemu lēmumu, atkarībā no aprēķinu rezultāta (reaģēt vajadzēja tikai uz pareizajiem rezultātiem). Man tās visas izskatījās pēc daudzām drebelīgām līnijām, taču viņa tur uzreiz var saskatīt, kur tieši ir tie beta viļņi un ka nav alfa, delta un teta viļņu (tie ir miega vai senioru laikā). Nu, iespaidīgi.

Tā kā šī vēl nebija oficiāla piedalīšanās pētījumā, jo tam nepieciešama zināma birokrātija ar izskaidrošanām, piekrišanām un parakstiem, tad es tur šoreiz biju tikai parasts izmēģinājumu trusītis, uz kura trenējās, manus datus izmantos, lai mācītos analizēt, un tad iznīcinās. Taču labprāt vēlāk piedalītos arī ar tīriem papīriem vēlreiz – varbūt pat ar uztrenētu otru smadzeņu puslodi, ha.

Vakara sausais atlikums – jāmācās elpot, labi sēžu un daudz domāju (domāt ir kaitīgi – smadzenes patērē ap 25% resursu, kas ir salīdzinoši visvairāk no visiem orgāniem).

D#19: Smirdbumba

16. jūlijs, 9:32 pm, 3 atsauksmes

Kaut kad jūnija sākumā tālā kaimiņiene pasauca pie sevis saplūkt nātres – "it kā tev pašam trūktu, ko ravēt" – lai no tām pagatavotu nātru vircu. Biju lasījis, kas tā tāda un ka tas esot vērtīgs un dabīgs mēslojums, taču līdz praktiskām darbībām vēl nebiju ticis, jo visas manas nātres pavasarī tika iemaltas zemē. Bet te – dod (ņem) par brīvu.

Salasīju pilnu spaini, sametu to lielākā toverī (vēlams sasmalcināt, bet kāds gan prieks vēl sadzelties), pielēju pilnu ar ūdeni, vāku virsū un turējos pa gabalu nākamās 2-3 nedēļas, kamēr tas rūga. Virums esot ik pa laikam jāapmaisa, lai iedabūtu tur skābekli, bet uz to saņēmos laikam tikai divas reizes.

Tas smird. Nu, tā ka ļoti. Nu, tā ka drausmīgi riebīgi neaprakstāmi ārprātskastenomiris ļoti. Bet nu man tas bija pagatavots un neko citu nevarēju darīt, kā vien izlietot pēc nozīmes. Ja vienkārši turpat izgāztu, tad, pirmkārt, izdedzinātu visu dzīvo un, otrkārt, tāpat smirdētu. Tas ir tik jaudīgs, ka jāšķaida ar ūdeni attiecībā aptuveni 1:10 – koncentrātu augi var arī nepārdzīvot.

Par laimi, tā bija ļoti vējaina vakarpuse, kad sāku to darīt, tā ka elpot bija iespējams. Vējš pūta uz ielas pusi, un līdz tai ir kādi 60 metri, bet vienubrīd dzirdēju, ka bērnu bariņš iet garām un kaut ko nokomentē par "smird!", man kļuva neērti. Laistīt esot vēlams tieši vakarā, lai līdz rītam gaiss jau būtu atguvis pierasto kondīciju, es gan vēl šo to varēju sajust arī nākamajā rītā.

Par laimi, nenācās neko skaidrot tuvējiem kaimiņiem, viņiem paveicās nebūt mājās. Tālā kaimiņiene pēc tam stāstīja, ka viņa savā dārzā (Pierīgā) šādas smirdināšanas reizes operatīvi saskaņojot ar otru kaimiņieni, tad abas laistot, tikko kā trešais kaimiņš aizbraucis, kurš pēc tam nevarot saprast, kas tā par smaku. Ja nu tuvojas kādi masu nemieri, šo varētu lieliski izmantot pūļa izdzenāšanai. Bioloģiskais ierocis.

Nātrēs ir daudz slāpekļa, līdz ar to tas arī ir dabīgs slāpekļa mēslojums, un slāpeklis nepieciešams vairāk vasaras pirmajā pusē kā zaļās masas audzēšanas steroīds. Pēc tam uzzināju, ka to neesot labi liet uz mellenēm un citiem krūmiem, jo liek turpināt zaļot, tāpēc jaunie dzinumi nepaspēj pārkoksnēties un pa ziemu var viegli nosalt. Bet to, protams, noskaidroju jau tikai pēc tam. Kas tik' tiem visiem augiem nav jāpārcieš manis dēļ.

Vienreiz pamēģināju, otrreiz laikam vairs nekad, tas bija tāds fuipē, ka neprāta cena.

D#18: Spožums un posts

15. jūlijs, 9:42 pm, 9 atsauksmes

Spožums ir ogu pārpilnība šogad. Neatceros, kad iepriekš būtu bijis tik daudz ogu. Draugi atbrauca un sev mazliet salasīja, taču kopējo ainu tas neko daudz nemainīja. Upeņu ir daudz, jāņogu vēl daudz vairāk un līdz zemei ("ja trīs jāņogu zari līkst līdz zemei pirms 10. jūlija, tad 14. janvārī gaidāms sals līdz -32°" </vilis-bukšs>).

Ar upenēm pagaidām tieku galā, daļa ir sasaldēta ziemai, daži kilogrami ir saspaidīti un samaisīti ar cukuru, arī būs ziemai (omīte iemācīja, vismīļākais variants) un no atlikušajām taps klasisks ievārījums, ja viss nebūs apnicis. Daudz ogu bija pat tai krūmā, kuru taisījos likvidēt, tāpēc nežēlojot izzāģēju manuprāt liekos zarus, laikam trāpīju uz pareizajiem. No jāņogām uzvārīju ķīseli un ar to arī idejas beidzās. Piedāvāju kaimiņienei, bet pat viņa izbrāķēja, hh. Paliks putniņiem. Vēl būs ērkšķogas, bet arī daudz. Neliela daļa tiks pārstrādāta ievārījumā (arī pie tā omīte pieradināja).

Posts ir posts. Kurmis un ūdensžurkas taisa uzkalniņus un caurumus, un ar tiem es vēl neko, tikai iesēju zālīti no jauna.

Upenēm ir pumpurērce – pavasarī var redzēt lielus pumpurus, kas neatveras, jo ir izēsti, un blakus daudzviet ir invertētas lapas. Ja to tā atstāj, tad ar laiku zars iet bojā un krūms iznīkst. Ar to pagaidām vēl var sadzīvot, nešķiet kritiski, jo pavasarī lielu daļu tādu pumpuru jau nolasīju, varbūt tas ir līdzējis. Cīnīties ar to varot, pilnīgi nozāģējot krūmu līdz zemei un ļaujot ataugt. Es šaubos, jo vienam krūmam, kur ogu tāpat vairs nebija un tagad maisījās pa vidu, ar domu "ja nu ieaug" pārstādīju tikai dažas saknes, un tas salapoja un tāpat izskatās drusku aizdomīgs.

Jāņogām laikam ir stiklspārnis – kāds zars pēkšņi nokalst. Nav baigi forši, taču jāņogu ir tik daudz, ka pārāk vēl neuztrauc. Man pat šķiet, ka tā vienmēr ir bijis.

Cidonijām ir hloroze. Tā gan nav slimība vai kāds kaitēklis, bet drīzāk kaut kas līdzīgs kā avitaminoze dzīvniekiem – trūkst barības vielu. Pazīt to var pēc atsevišķām baltām lapām, no turienes arī nosaukums – trūkst hlorofila, tādēļ arī maz zied un augļi ir ne tik lieli, cik varētu būt. Samēsloju, bet joks tāds, ka, ja augsne nav pietiekami skāba, tad augs tāpat neko nevar uzņemt, tāpēc izkaisīju skābo kūdru, un tagad atliek vien gaidīt nākamo pavasari, jo šogad nekas vairs nemainīsies.

Nu, tā es lasīju, visas gudrības no internetiem, protams.

GDPR filure

11. jūlijs, 9:27 pm, 2 atsauksmes

In computer networking, HTTP 451 Unavailable For Legal Reasons is an error status code of the HTTP protocol to be displayed when the user requests a resource which cannot be served for legal reasons, such as a web page censored by a government. The number 451 is a reference to Ray Bradbury's 1953 dystopian novel Fahrenheit 451, in which books are outlawed.[1] 451 could be described as a more explanatory variant of 403 Forbidden.[2] This status code is standardized in RFC 7725.
Wikipedia: HTTP 451

Dienu spīdums

10. jūlijs, 11:07 pm, atsauksmēm

Trends for you

9. jūlijs, 10:31 pm, atsauksmēm

Vispārējās noskaņās droši vien ne tikai es šais dienās aplūkoju sava novada/pilsētas amatiermākslas kolektīvu sarakstu, pievēršot uzmanību nodarbību laikam un iztēlojoties to savā dienas plānā.
Te ir pieci kori, pieci deju kolektīvi, kā arī viena folkloras kopa un viens teātris, nu un trīs orķestri un mākslas studijas, bet tie jau tā. Neatbilstot bērnu, jauniešu un senioru vecuma cenziem, saraksts, protams, ir īss.

D#17: darbs dara darītāju ^-^

8. jūlijs, 7:27 pm, 2 atsauksmes

Šodien tika pievārēti trīs lieli jūdžakmeņi un viss pat vēl līdz septiņiem, lai paspētu nomazgāties un sapucēties uz koncertu.

Beidzot iestādīts aprīlī pirktais rododendrs. Citādi draugi jau sāka atklāti smiet, kad to kārtējo reizi minēju atbildē par vēl darāmajiem darbiem. Fonā var redzēt otro – atrakta ābele, izravēta nezāļu sala un nolīdzināta zeme līdz ar pārējo līmeni. Rīt tur vēl jāsēj un jāstāda. Aizvedu prom kādas astoņas ķerras (SI mērvienība) liekās zemes un divas – lieko nezāļu.

Un trešais ir dārza galds. Ja kāds prasīs, tad teikšu, ka nopirku to jaunajā Ikea, bet vispār tā ir palete ar kājām. Mākslinieks gan no manis nekāds, jo domās šķita labi, bet tagad izskatās, ka vajadzēja otrādi – tumšu pamatvirsmu un gaišus šauros dēlīšus. Un arī zemāks varēja būt par kādiem 10cm, taču to vēl var labot. Nu, neko, vakar nokrāsoju, šodien saskrūvēju, materiālos kādas 20 eiras un pāris gadiņus pastāvēs.

Vispār man pašā sākumā bija doma, ka pirmā dārza mēbele būs soliņš, jo, nu tāds lounge soliņš taču ir loģiska prioritāte (saule, tēja, grāmata), taču tam vēl neesmu atradis visus materiālus (to es arī gribu DIY). Ā, un iepriekšējo galdu vētra aizlidināja, tā ka dārza krēsli man ir, bet pie kā sēdēt nebija, un "vismaz vienreiz dienā jau nu visiem vajadzētu sanākt pie galda", kā teica Mirtante.

D#16: Krāsa pēc Pantone®

3. jūlijs, 11:00 pm, 9 atsauksmes

Neregulārā atskaite. 16. maijs un 16. jūnijs.

Pa šo laiku esmu salauzis pusotru lāpstu, divarpus grābekļus, izkapti, trimmeri, telefonu – man nekādu tehniku nevajag uzticēt, pat vienkāršu analogo.

Šobrīd mauriņš ir pļauts jau piecas reizes, un tas tagad būs jādara regulāri, ik pēc 4-5 dienām – zāle aug nejēgā ātri (atkal slikti). Tiešām negaidīju, ka tas notiek tādā ātrumā – vien dažas dienas, un tā ir jau divreiz garāka. Varbūt ar laiku tā vēl tiks pieradināta, nomierināta vai kā. No malas zālājs izskatās normāli, tuvumā gan nav gluži tik koši, vēl var saskatīt zemi, dažviet ir tāds nevienmērīgs un skrajš, kur jāpakasa un jāpiesēj klāt. Varbūt vajadzēja sēt biezāk, varbūt ir tā kā jābūt un viss vēl notiks, nez. Lietainās dienas daudz ir devušas. Un tur zālājā ir divas vienmēr sausās un viena vienmēr mitrā vieta, kaut kā būs ap tām jāsadzīvo. Kad te Jāņos visu dienu lija un nolija 42 l/m², tad iezīmēju četras peļķes zālājā, taču domāju, ka tās vietas pielīdzināšu nākampavasar vai vēlā rudenī, kad varbūt jau būs iespējams noplēst velēnu vienā gabalā, sabērt zemi un salikt velēnu atpakaļ, jo šobrīd tur būtu vienkārši jāber pa virsu zālei un jāsēj no jauna, un tādus lielus melnos pleķus vēlreiz man tagad vairs negribas. Noteikti labāk būtu bijis sākumā vēl nedēļu visu palīdzināt ar rokām, lai tiešām ir, un tikai tad sēt zālāju, bet toreiz, protams, nevarēju nociesties. Visā visumā [info]_re_ noteikti ir taisnība, ka pļauts mauriņš izskatās daaaudz līdzenāks par pliku zemi, tā ka nav tik ļoti traki, bet es ta' zinu, kur nav perfekti.

Par spīti visam – zemenes notiek. Ne ļoti daudz un lielas, bet vispār. Tās joprojām aug pudelēs, un baltā agroplēve ir gan praktisku, gan estētisku iemeslu dēļ – saule mazāk karsē. Ogas ir smagas un liec un lauž kātiņu, diez vai tā jābūt, varbūt ilgā sausuma un karstuma dēļ. Tas sausums bija patiesi šausmīgs.

Kopš kāda 25. maija man ir arī izveidotas trīs dobes saviem lauku labumiem. Pirmais, ko tur iestādīju, bija dārzeņu fizāļi, vēl ir iesēti burkāni, dilles, salāti, redīsi (pirmie jau apēsti, pagāja precīzi mēnesis), pupas, zirņi (nebūs), bietes (haha), puķkāposti (pārbaudīt) un sastādīti kalē kāposti. Siltumnīcā labi aug gurķi, jau vairāki apēsti. Šodien arī noplūkts pirmais tomātiņš (zīmīgi, ka tieši "Ņiprais holandietis" ir pirmais). Vēl ir vairākas palielas paprikas.. ē.. ogas (?), bet tur vēl kāds laiks paies līdz gatavībai. Man jau teica, ka pats saviem spēkiem es ar šitādu saimniekošanu iztikt nevarētu, bet tas arī loģiski un nav mērķis, mani vairāk saista pats audzēšanas process nekā rezultāts. Ja tiešām izaugs kāds arbūzs (vismaz pumpuri jau ir), man būs žēl to ēst.

Ar tiem dārzeņu fizāļiem bija tāds joks, ka es tikai pēc nopirkšanas (atkal no "Neslinko") sapratu, ka esmu nopircis dārzeņu, ne ogu fizāļus, ko liek uz tortēm un tā. Dārzeņu fizāļi ir daudz lielāki – dārzenīši. Pēc tam palasīju internetos, bet īsti skaidrībā netiku – kaut kur rakstīts, ka tos varot izaudzēt tikai siltumnīcā, kaut kur rakstīts, ka tie izaug pat trīsmetrīgi, tā ka redzēs, kas tur sanāks. Manējie aug ārā, daudz zied un kaut kas tur arī gatavojas, un jau ir vairāk kā metru gari.

Dārzā ir arī iemītnieki – trīs vīngliemeži, dažas vardes un krupīši, daudz skudru un viens vai vairāki kurmji. Kurmji ir maitas un visu skatu bojā, nezinu, ko ar tiem iesākt. Skudras dzīvo zālienā, tagad gan vairs nav tik labi manāmas, bet, kamēr vēl nebija sadīgusi zāle, tās bija paspējušas iemitināties daudzās vietās. Un puķpodos, kas kaitina visvairāk. Vardes un krupji ēd gliemežus, tā ka labi. Man pat reiz bija doma to pievilināšanai ierīkot minidīķīti, taču arī bez tā tie jau te paši ir ieviesušies.

Te vēl ir ļoti daudz neizdarītu darbu, lai arī darbojos katras brīvdienas un parasti arī darbdienu vakaros, taču tagad jau vairs tā nestresoju par gala neredzēšanu. Katrā ziņā, ja neskaita ogu lasīšanu, vairs nav nekā tāda, ko būtu noteikti jāpaspēj izdarīt līdz noteiktam laikam. Skaidrs, ka šogad visu ieplānoto neizdarīšu, dārzs jau tāpat būs kā Rīga. Arī šobrīd droši vien no malas liekas, ka nekas daudz nav padarīts (gan jau kaimiņi smīkņā), taču man gribas domāt, ka tad, kad esmu ar kaut ko ticis galā, piemēram, kaut ar tik triviālu lietu kā nezāļu salas ap ābelēm, tad pēc tam vienkārši izskatās tā, kā bija jāizskatās jau pašā sākumā, tāpēc no malas izskatās normāli, bet es zinu, ka tas tur sīkums prasīja vairākas dienas darba un bija liela ņemtne.

Mana priekšniece gārsu sauc par Hitlera vecmāmiņu. Nu, tā ir. Virzu un vārpatu vēl var pieciest, bet gārsa ir..
(vaibsts)
(žests)

It will be fun, they said.

10. jūnijs, 5:30 pm, 1 atsauksme

Cyanide & Happiness

Es tādus GDPR ēdu brokastīs

9. jūnijs, 8:10 pm, 4 atsauksmes

Skatos "Reiss uz Vegasu" (S01E04), kur stjuarte pasažierim piedāvā kliņģeri.

S: Vēlaties kliņģeri?
P: Piedodiet, gribu, lai nejaucaties manās personiskajās darīšanās.
S: Kliņģeris ir personīgs?
P: Tā kā es ēdu – ir.

Šodien ziņās:

XXVI Vispārējo latviešu Dziesmu un XVI Deju svētku izpilddirektore Eva Juhņēviča uzsver, ka, veicot dalībnieku elektronisko reģistrāciju, jautājumi par dalībnieku ēšanas ieradumiem būtu pretrunā ar datu aizsardzības likumiem.

“Šie dati tieši šī iemesla dēļ netika prasīti, tāpat, kā mēs nejautājām par cilvēka veselības stāvokli,” viņa skaidroja. “Tie ir privātuma dati, un mēs diemžēl nevaram tos tik vienkārši pajautāt.”
LSM.lv: Kultūršoks: Dziesmu svētku dalībnieku pusdienas – tikai ar gaļu. Kāpēc?

D#15: Siltumnīca

6. jūnijs, 10:12 pm, 1 atsauksme

Siltumnīca ir vieta, kur vispatīkamāk pavadīt lietainās dienas. (Ja vien tādas šo(pa)vasar vispār būtu..)

Man ir veca siltumnīca, kuru pirms kādiem 25-30 gadiem cēla vectētiņš. Labi cēla, ja reiz tā joprojām vēl turas. Tai ir koka karkass, stikla sienas un plēves jumts. Kādreiz bija stikla jumts, taču to noturēt kļuva pārāk smagi. Izmērs ir aptuveni 2.5 x 5.5 metri, kas, manuprāt, ir minimālais labais izmērs, augstums nedaudz virs diviem metriem.

Platības ziņā tā ir pilnīgi pietiekama, augstuma ziņā gan ne – vajadzētu mazliet augstāku. Tad gan augiem būtu vieglāk augt augšup, gan nebūtu jāuzmanās, lai neapsistu galvu, gan arī tilpums būtu lielāks, kas ir svarīgākais – mazākas temperatūras svārstības. Pašlaik ir tā, ka karstajās dienās*, kad nebija vēja, temperatūra uzlēca līdz pat +37 grādiem, taču naktī tā nokrīt līdz apmēram āra temperatūrai. Esmu tur ielicis gan apmēram 80 litru ūdens tvertni, gan pa malām novietoti lieli akmeņi, taču šķiet, ka nekādu jūtamo siltuma inerci tas tomēr nedod. Man tur, protams, bija jānoliek temperatūras sensors, lai visu zinātu.

Siltumnīcā aug tomāti, gurķi, paprika, salāti, redīsi, daļa izglābto zemeņu, piparmētra un vēl tur kaut kas mazliet. Tomātus un gurķus iestādīju 1. maijā (esmu klišeja par "neatņemiet cilvēkiem brīvdienu, ko pavadīt mazdārziņos"). Man tas tobrīd likās jau par vēlu, taču izrādījās pāris nedēļas agrāk kā to parasti dara. Bet nekas, viss aug, nekas nenosala.

Tomāti un pārējie stādi ir no "Neslinko" – divi "Ņiprie holandieši", "Oranžās oliņas" un "Naudas koks". Ņipros otrreiz droši vien vairs nestādīšu, tie aug ātri (daži centimetri dienā) un gari vai arī lieliski stīdzē, bet pārējie ir druknāki, spēj tik' skūt tiem paduses. Lasīju, ka pie temperatūras virs +32 grādiem tomātiem tiek sterilizēti ziedi, un manējie tiešām sākumā daudz bira nost, taču pagājušās nedēļas vidū pamanīju vienu aizmetušos tomātiņu, nedēļas beigās bija jau vismaz seši, tā ka varbūt nav nemaz tik traki.

Gurķi ir divi īsaugļu mazkārpu un lielkārpu, precīzākus nosaukumus nezinu. Un vēl nenoturējos un pirms pāris nedēļām tirgū nopirku divus garos gludos - "Zozuļas" (nosaukums likās pazīstams, nepagāju garām). Īsie gurķi arī jau vairāki ir aizmetušies, tie varētu būt pašauglīgi, bet garie šobrīd sāk ziedēt. Kas no tiem sanāks, nav vēl zināms, jo vīrišķos ziedus tiem vēl neredz, un kaut kā šaubos, vai tie arī ir pašauglīgi. Bet mums nekad nav bijuši garie, gludie gurķi, tāpēc bija jāpamēģina.

Lasīju teoriju, ka gurķiem nepieciešami pavisam citi apstākļi kā tomātiem. Tomātiem vajadzīga laba vēdināšana, arī naktī, ja nav auksts, bet gurķiem nepatīkot caurvējš, vajag augstāku temperatūru, mitrumu, tāpēc audzēt abas kultūras vienā siltumnīcā ir ar lieliem kompromisiem. Nu, man gurķi tagad atrodas aiz agroplēves aizkara, kur nav nekādas gaisa kustības. Man šķiet, ka jūtas labi – aug un zied.

Paprika gatavojas ziedēt, tur vēl viss priekšā. Tai arī nepieciešams lielāks siltums un nepatīk caurvējš, bet pagaidām tai nav radīti kādi īpašāki apstākļi. Redzēs, kas sanāks.

Nezinu, cik tas izrādīsies pareizi, taču katram stādam blakus "iestādīju" pudeli ar sadurtiem caurumiem laistīšanai (to man vēl pietiekami no krūmu tīrīšanas zemeņu audzēšanai). Tādā veidā var neapliet lapas, kas tomātiem ir kaitīgi, un var ūdeni ērti piegādāt tieši saknēm. Pie reizes mazāk tiek dzirdītas nezāles (mūžīgā cīņa ar virzu, galvenais neļaut tai uzziedēt). It kā tā gan sanāk, ka mitrināta tiek tikai viena sakņu puse. Tas viss ir teorētiski, taču atkal – novītis vēl nekas nav.

Noskaidroju, ka gurķus jālaista tā diezgan pamatīgi, tad tie nebūs rūgti. Rūgtums esot gurķu aizsargreakcija – ja tie jūtas labi un mierīgi, tad garša ir kā vajag, taču, ja tiem trūkst mitrums, tie sargā sevi no apēšanas un kļūst rūgti. Nu, tā es lasīju gudrības internetā. Bērnībā mamma teica, ka gurķis ir rūgts, jo sākts griezt no nepareizā gala, un tad es nesapratu, kā tam var būt kāds nepareizais gals, jo tikpat labi otrs gals varēja būt nepareizs.

Sākumā plānoju, kā to visu labāk sastādīt, ņemot vērā debesspuses, gaismošanu, neēnošanu, taču tagad skaidrs, ka tāpat viss ir nepareizi un gurķus ar tomātiem vajadzēja mainīt vietām, bet papriku likt pie gurķiem. Nu, varbūt nākamreiz. Pa starpām brīvajās un tam speciāli atvēlētajās vietās ir sasēti salāti, dilles, redīsi, baziliks, bet tie nav pārāk izvēlīgi, zaļo un briest.

Vēl man uz improvizēta plauktiņa (siltumnīcā jābūt plauktiņam) pieņemas spēkā trīs kabaču, arbūza un vairāku puķkāpostu dīgsti, gaida savu laiku, kad tos varēs izstādīt ārā. Arbūziem arī bija jābūt trim, taču pārējie neizdzīvoja. Un vēl siltumnīcā joprojām turpinās dažādu sugu spraudeņu apsakņošanas eksperiments. Arī paliela daļa ir gājusi bojā, bet kaut kas no upenēm, jasmīniem, ceriņiem un grimoņiem tomēr dzīvos savu dzīvi. Zemenes, šķiet, varētu ienākties vienlaikus ar ārā augušajām (plusmīnus dažas dienas).

Ja sanāks un būs brīvas iespējas, tad uz nākamo sezonu gribētos jaunu siltumnīcu. Polikarbonāts ir trendīgi un moderni, taču arī nejēdzīgi dārgi. Tā vietā man ieteica vienā vakarā uzceļamu siltumnīcu no caurulēm, ko pārvelk ar plēvi – vairākas reizes lētāk, taču rezultāts līdzīgs, lai arī ne tik stilīgs, protams. Ja plēvi liktu divās kārtās – arī iekšpusē ar gaisa starpslāni – tur būtu pietiekami silti jau agri pavasarī. Tikai jāņem vērā, ka formas dēļ plēvi jāņem nost uz ziemu, citādi neizturēs sniega svaru, jo pati augša ir plakana.

Manai ideālajai siltumnīcai noteikti būtu lietus notekas. Tām gan nebūtu lielas jēgas šogad, bet tomēr - gan ērti, ka ūdens turpat, gan arī tas ir silts, kas augiem patīk labāk, gan arī lietus ūdens jau pats par sevi ir labāks, tas ir mīksts, nav dzelzs un kaļķa pārpilnības, nu, un arī, protams, zaļāka resursu izmantošana. Savādi, ka neviens ražotājs tās nepiedāvā kaut kā papildaprīkojumu. Reāla biznesa ideja. Un tai būtu pietiekami stāvs jumts, lai ziemā nav jātīra.
Ja nebūtu nekādu ierobežojumu, tad es vispār uzceltu ģeodēziskā kupola siltumnīcu. Vienkārši tāpēc. Vēl ar automātisku lūku atvēršanu (to es jau tagad ieviesu). Un automātisku pilienlaistīšanu – tas būtu vienkārši, tikai sensors, saules panelītis, baterija, servo motoriņš un ūdens tvertne, ļaujot gravitācijai paveikt atlikušo. Bet kur tad atliks sirdssiltums?

___________
* Vai kāds vēl atceras tās senās dienas pirms nedēļas, kad vakaros nebija jāvelk cepuri un pa dienu nesala rokas?

D#14: Laiksaimniecība

1. jūnijs, 10:05 pm, 2 atsauksmes

Tālie kaimiņi prasīja, ar ko ta' aizstādīšu brīvo placi, esot pārāk daudz vietas plikam zālājam, taču man īsti nav plānu to ar kaut ko pārāk piestādīt. Gribu, lai ir daudz brīvas vietas. Vienkārši brīvs iespējām. Aizņemt vietu ir viegli, pie tās tikt – grūti. Tā kā visu laiku esmu dzīvojis starp lapu kokiem, tad man tieši gribas pēc iespējas vairāk vietas un gaismas. Vienmēr jau gribas to, kā nav. Tāpat esmu domājis, ka labprāt dzīvotu kaut kur priežu meža ielokā – mūžzaļuma un smaržas dēļ, vai klajā laukā, kur apkārt vien pļavas, – plašuma un vienmēr redzamā apvāršņa dēļ. Šodien tieši sēdēju sastrēgumā – karsts un bagāžniekā priežu mizu mulča. Kas par smaržu! Gandrīz vai varētu iebērt blodiņā un nolikt pie gultas.

Kaut kur tur gar mauriņa malu iestādīšu divas krūmmellenes, upenes, pārstādīšu mazos ērkšķogu krūmiņus. Izveidosies tāda robeža starp ēdamdārzu un dzīvojamdārzu. Krūmmellenes nopirku jau sen – izstādē aprīļa beigās, bija tieši tās šķirnes, kuras gribēju. Upenes nopirku drīz pēc tam maija sākumā "Stādu parādē" (Titania - arī tieši to gribēju), turpat dabūju arī melnās avenes (Bristol), peoniju, pa trim triju šķirņu zemenēm tīri dažādībai un vēl kaut ko. Turp devos tiešām (tiešām!) "tikai paskatīties", bet nevar jau skatīties tikai ar acīm, ja viss tik garšīgs, viss tik garšīgs.

Tagad palasīju, ka krūmmellenes var izaugt pat divu metru garumā, tā ka būs jāskatās, lai tās kaut ko pēc gadiem neēno. Tāpat arī melnās avenes veido palielu krūmu, toties neizplatās ar saknēm pa visu pagastu kā parastās avenes. Vispār man tobrīd bija doma pirkt kazenes, taču piedāvāja arī šādu variantu, bija jāpamēģina, jo par melnajām avenēm es, protams, tobrīd uzzināju pirmoreiz. Tā nu nosliecos prom no kazenēm, jo tās arī vairojas ar saknēm, šīs avenes vairojas tikai ar noliektņiem – viegli kontrolēt.
Ābeles ēnā, bet ne zem tās, varētu būt īstā vieta rododendram, kas arī gaida savu kārtu jau mēnesi un dažas dienas.

Iestādījis neko no tā vēl neesmu, jo iepriekš nebija kur un tagad vēl nav bijis laika. Zinkā, kaimiņiene jau teica, ka pirmais gads ir vienkārši vergošana, ka viņiem bija tieši tāpat, ka ir tik daudz ko darīt, ka vienmēr ir ko darīt un ka nav skaidrs, no kura gala labāk sākt, jo visu vajag uzreiz. Ja ir kaut kas jāsēj vai jāstāda, tad tas jādara pēc iespējas ātrāk, jo jau pat jūnijs klāt. Lai to varētu darīt, ir jāpļauj, jārok, jāravē un jāsagatavo. Tāpēc arī tie konteinerstādi vēl joprojām nav iebāzti zemē. Kaut ko jau varētu atlikt uz vēlāku laiku, taču tādu lietu ir maz. Ja vītenim nepieciešams pagatavot trepītes, tad to vajag tagad tūlīt, jo tas turpina augt, to nevar atlikt uz brīvāku brīdi kaut kad pēc nedēļām.

Brīvāku brīžu nemaz nav. Tā arī izpaužas tā vergošana – brīvdienās kā iet ārā ap septiņiem, astoņiem no rīta, tā vakarā ap deviņiem, desmitiem met mieru. Līdzīgi arī darbdienu vakaros. Vēl nav bijis laika vienkārši pasēdēt un neko nedarīt. Taču es nesūdzos, tas ir patīkams darbs. Priecē, ka ir process, ka kaut kas no vēlmēm ir ceļā uz īstenošanos. Vismaz nekas no iestādītā novītis vēl nav.

Bet vairāk (pagaidām) es neko nepirkšu, jātiek galā ar esošo. Pat nekur "tikai paskatīties" neplānoju doties. Gočpendel.

D#13: Vērot zāli dīgstam

28. maijs, 11:55 pm, 9 atsauksmes

Nu, jā, pirms pusotras nedēļas viss beidzot tika nolīdzināts. Kā jau minēju, man nebija ciešas pārliecības, ka tas tiešām notiks, lai arī bobkatu atveda jau iepriekšējā vakarā, jo arī pirms tam kaut kas mēdza pēkšņi salūzt vai parādīties darbi citur. Turklāt pēc ilgā sausuma prognozēs rādījās lietus, kura laikā neko darīt, protams, nevarētu. Tomēr trešdienas rītā biju vienmēr gatavs jau no kādiem astoņiem, lai vēl izraktu pēdējās tulpes un avenes un tauksakni (kaut kāds varena paskata lakstaugs), ko atdevu kaimiņienei, taču darboņi ieradās tikai kādas trīs stundas vēlāk. Toties ieradās vesela delegācija – divi mikriņi un viens smagais, no kura izkrāva zemes frēzi. Celmu frēze traktoriņam jau bija uzmontēta. Pats galvenais vēl pajautāja, ko darīt ar tām atlikušajām mugurenēm, ko vairs nejaudāju un negribēju rakt ārā, un pajautāja, vai var tās savākt savai mājai (bet lūdzu), norīkojot savus padotos ņemt un rakt. Tās puķes visiem tik ļoti patika, ka gandrīz vai žēl, ka nesaņēmos sev kaut kur pārstādīt vairāk, bet nu, paskatoties uz tām, katru reizi atcerējos, cik tas ir grūti un smagi (aptuveni 20 kg smagi), un arī labi, ka lielākā daļa izdzīvoja un izklīda pa pasauli no Krimuldas puses līdz Mālpilij, nevis tika samaltas.

Celmus izfrēzēja kādas pusstundas laikā – pieci vidēji augļu koku un viens liels liepas celms. Celmu frēze viņiem esot labāka kā Rīgā. Vēl esot līdzīga ACB — šie reiz strādājuši vienā ceļa pusē, kad otrā ņēmušies otrie, tad nu viens pie otra gājuši salīdzināt. Celmu frēze ir līdzīga vertikālam ripzāģim, ar ko, virzot no viena sāna uz otru, pamazām sasmalcina celmu. To var laist diezgan dziļi zemē.

Uz pārējo dienu paliku divatā ar bobkata operatoru, kurš sāka frēzēt zemi. Pārsvarā skatījos no malas ar nelielām šausmām, kā viss zaļais (lielākoties gārsa un pienenes) kļūst melns un maziņš un pazūd zemē. Zemes frēze vispirms, dodoties uz priekšu, visu sasmalcina un tad, pa to pašu ceļu braucot atpakaļ, uzirdina. Pēc tam zeme ir tāda pufīga, ka iekāpjot iegrimst līdz potītēm, līdz ar to ar to neko daudz nevar darīt.

Pēc frēzēšanas sākās līdzināšana, pārvedot zemi no pauguriem uz vecajām, dziļi izraktajām dobju un citām zemām vietām. Pie reizes ar kausu zeme arī tika pieblietēta. Tas bija ilgākais un piņķerīgākais process, kurš nebeidzās ideāli, bet lielākoties. Gan man apnika, gan varēja redzēt, ka viņam apnika. Pussešos bija jābeidz, jo firmas vadība atbrauca viņam pakaļ, haha.

Pēc tam ķēros pie grābekļa – visu virspusē esošo zaļdrazu un akmeņu savākšana un virskārtas uzirdināšana, pie reizes mēģinot vēl pielīdzināt. Nākamajā dienā un naktī lija tik daudz, ka viss izmirka un izveidojās vairākas peļķes, pie reizes uzskatāmi iezīmējot zemās vietas, pie kurām jāpiestrādā. Mazliet parakņāju, un vienā vietā ūdens saglabājās pat vēl pāris dienas, ļoti neforši. Bez maz vai atradu vietu dīķītim. Turklāt viss tas zemē iemaltais lielā mitruma un karstuma dēļ jau uzreiz sāka trūdēt, tādēļ brīžiem uzvēdīja tāda jūtama dīķa un dūņu smaka. Ne ļoti, bet tomēr. Tā vispār mazliet ir jūtama vēl šobaltdien, ja kaut kur ierokas.

Tad sestdien kopijs atbrauca palīgā – kopā rakām, grābām un līdzinājām, daudz padarījām, kļuva labāks paskats. To pašu turpināju arī svētdienā, jo nākamajās dienās solīja lietu, tāpēc gribējās iesēt zālāju vēl pirms tā.

Zālājs nebūs perfekti līdzens. Ne tā, ka ļoti, tomēr tie daži centimetri ir saskatāmi. Es varētu vēl tur pāris nedēļas ņemties un tad varbūt būtu, bet ir jau maijs! Viss jau tā ir nejēdzīgi iekavēts un.. un.. un.. Varbūt ar zālāju tas nebūs tik pamanāms. Varbūt tad vairs nebūs svarīgi. No vienas puses varētu nesteigties, bet no otras – ja zālājs nesāks dīgt pavisam drīz, tad tā vietā būs atpakaļ visas nezāles. Pasaule ir skarba un cīņa notiek visur, pat tik zemā līmenī.

Iepriekš bija doma iznomāt sējmašīnu, jo šķita, ka pats nevarēšu visu nosēt vienmērīgi. Mazam pleķītim tas ir vienkārši, bet te ir liels sēklu maiss un liels placis – kā to noklāt visur vienādi? Bet nu beigās sanāca tā, ka visu paša spēkiem, jo pieprasījums pēc tā aparāta ir tik liels, ka nemaz nevar pie tā tikt, nevar arī iepriekš rezervēt un tāpēc vien gaidīt vēl nez cik dienas man pietrūka pacietības. Jo nezāles, jo maijs, jo cik var.

Sadalīju visus 10 kg sēklu uz pusēm un pārstaigāju visu vienā virzienā, pēc tam ar otru pusi šķērsām, un viss izskatījās noklāts. Pēdējās zālāja sēklu saujas vēl sajaucu ar puskilo āboliņa sēklu, iemaisīju arī divas paciņas mārpuķīšu un vēlreiz visu pārstaigāju. Pēc tam lasīju, ka pareizāk būtu bijis dalīt četrās daļās un staigāt četros virzienos, taču aintnobodygottimeforthat.gif

Pusseptiņos sāku sēt, un tas prasīja pusotru stundu. Pēc tam vēlreiz visa laukuma nogrābšana, lai ierušinātu sēklas dziļāk, aizņēma vēl divas stundas. Pusvienpadsmitos un tumsā beidzot bija gatavs. Ar rokām sējot, jāņem vērā, ka to darīt var tikai mazā vai nekādā vējā – par laimi, tik vēlu vakarā vēja vairs tiešām nebija.

Nākamajā dienā lietus nebija. Dienu vēlāk joprojām nekā. Pēc tam to vispār pārstāja solīt tuvāko desmit dienu prognozēs. Superīgi. Tāpēc sāku laistīt piespiedu kārtā katru vakaru, un tagad, sestās dienas vakarā, ir redzami jaunie stiebriņi. Ar katru dienu arvien vairāk. Cik tas būs vienmērīgi, gan vēl ir labs jautājums. Ir redzamas arī nezāles un šķiet, ka būs jāravē.

Īsāk sakot, nedariet kā es, dariet labāk kā es. Plānojiet labāk, darbojieties optimālāk, organizējiet darbaspēku. (Radi jau teica, ka vajadzēja taisīt talku, bet man pašam nebija skaidrs, cik daudz darba vēl atlicis un ko un kad varēs darīt, tāpēc tā.) Iespējams, ka pareizāk būtu bijis frēzēt, līdzināt un tad vēlreiz frēzēt, lai pēc tam pabeigtu līdzināšanu ar rokām līdz galam, taču tas noteikti nebūtu iekļāvies manos budžeta plānos un izpildītāja laika grafikos. Sējiet mitrā zemē, nesējiet vējā. Nedariet to tad, ja gaidāms tik traks sausums kā pašlaik un vēl joprojām nākamās desmit dienas. Ņemiet vērā dūņu smaciņu, kas kādu laiku valdīs. Un putekļus, un dubļus. Un piespiedu laistīšanu. Un daudz, daudz nepieciešamā darba.

Rakņājot šito melnzemi, esmu savācis lielu kaudzi akmeņu, dažus stikla gabaliņus, vairākas naglas, vienu āmuru, divas vīles, šķēres, divus elektrības kabeļus, divas numura zīmes, 1940. gada pieckapeiku, galodu un pogu. Poga man ir mīkla, jo krieviem taču simbols bija viena zvaigzne, trīs drīzāk ir mūsu simbols, ne.

D#12: Ze diena

16. maijs, 10:40 pm, 2 atsauksmes

Pusdeviņos no rīta un deviņos vakarā. Es nez, varbūt nevajadzēja sākt. Tehniku atveda jau vakar vakarā, taču vēl līdz rītam nebija pilnas pārliecības, ka šodien tiešām kaut kas notiks, ņemot vērā iepriekšējo daudzo nedēļu pieredzi. Nolīdzināts apmēram ir, nogrābt paspēju gandrīz pusi, tur darbs gan jau vēl kādiem pāris vakariem. Un tad vēl jāpielīdzina ar rokām, jo nav perfekti, kas būs vājprāts, ņemot vērā manu OCD, lol. Ceru, ka līdz pirmdienas rītam jau būšu iesējis zālīti. No rīta salauzu lāpstai kātu, glābjot pēdējās atrastās tulpes tumšākajā stūrī. Vakarā salauzu grābekli. Daudz putekļu un neticami daudz akmeņu un akmenīšu. Man ir daudz ko teikt, taču visu dienu gribas ēst, un tagad arī ļoti nāk miegs un sāp dažādas maliņas, tā ka citreiz.