kādreiz bija, bet nu, izbija
kādreiz bija, bet nu, izbija

> recent entries
> calendar
> friends
> profile
> previous 20 entries

Thursday, September 19th, 2019
9:52 pm - Approaching 30
Viena no lietām, kura man tīk ir fakts, ka no matter pie kuras draudzenes un uz kuru pilsētu es aizbraucu, Kopenhāgena, Glāzgova vai Budapešta, dušās vienmēr ir atsevišķs flakons intīmajām ziepēm. We are one, we are wave, we love our vaginas.
8 čubinājušiess |  pačubini
Tuesday, August 6th, 2019
9:47 pm
tad kad pirms 7 gadiem ievācos šajā dzīvoklī, tualetē bija baltas flīzes un nokrāsota zila augša. nu zila, zila.. tāda indīga, vopšem normāli. pa septiņiem gadiem bija griezta un veidota kolektīvā kolāža, kura gan pēdējos trīs gadus tur bija, tāda nemainīga.
vot, ko nozīmē pieaugt - izmēzu tualeti ar nikno hloru, noplēsu kolāžu (vot dura, pat neiedomājos nobildēt kolektīvo garadarbu), nokrāsoju zilo par baltu. wow, vot prosta wow.

a vot atstāju vienu izgrieztu programmiņas daļu, ko tur uz durvīm piestiprināju pirms divi mēneši - vārdu sakot, aprīlī 2020 Vupertālē viņu dejotāji kopā ar Sadler Wells uzvedīs The rite of spring. Biļetes sāks pārdot decembrī, oj kā braukšu, oj kā braukšu (!!)
3 čubinājušiess |  pačubini
Thursday, July 11th, 2019
6:10 pm - Nedzīvot dzimtenē
Šaize ir nevis tāpēc, ka es nezinu saeimas priekšsēdētāja personu (tā ir viņa, tagad zinu, no stress), bet ka es palaidu garām Rīgas Modes.

Bet nu labi, ziniet kā, labāk vēlāk nekā nekad
pačubini
Friday, May 31st, 2019
8:22 pm - tā tā dzīve paiet...
starp pēdējo un šo ierakstu es

- biju ar draugiem Romā (bija ZA-JE-BIS), vienu dienu iegruzījos nepajokam pa darbu, man atsūtija joka pēc vakanci, kurai stundas laikā uzcepu motivācijas vēstuli.
trešdien man būs šī darba pārrunas (esmu jau pieņemta, tagad būs tikai naudas ģēlu un nosacījumu raunds).
- biju ar uzšāvēju Madridē (ņom-ņom-karsti), kuras laikā man paziņoja, ka būs jābrauc uz bērēm Latvijā,
- biju tātad arī Latvijā uz bērēm. īsies trīsdiennieks, kura laikā bez sērām paspēju arī mazliet kvalitītaim ar extended-familī un ģimeni.
- dabūju jaunu dzīvokļbiedru-sērferi-mehāniķi, kurš vienkārši ir normāls un ir emocionāli nobriedis un inteliģents cilvēks. un kuram nekas nav jāskaidro kā bēbim

daudz? jā. smagi, arī. garlaicīgi? nepaliek nekad.
nu tad ko tur daudz.. rullējam tālāk, ek žizņ
pačubini
Saturday, March 30th, 2019
10:51 pm
pēdējā pusgada laikā mani dažreiz mēdz pārņemt melanholija, kurai ir mazliet citādāka garša nekā epizodiskam ik-cilvēka grūtsirdībai. ņemot vērā, ka es neesmu īpaši melanholisks un gēni mani apveltījuši ar pieklājīgu seratonīna līmeni, es parasti ilgi nekavējos šādos stāvokļos, kā arī īpaši daudz uzmanības šīm epizodēm nepievēršu. man īstenībā likās, ka tā ir normāla reakcija vecmammas veselības stāvokļa pasliktinās dēļ.

however, pagājušonedēļ, kamēr mamma darbināja viedierīci, lai vecmmamas dzimšanasdienā es varētu apmīt pāris teikumus, nu cik nu tas ir vispār tā kaut kā aprakstāms, es viņas skatienā skaidri redzēju, da nezinu kā to aprakstīt, aizejoša cilvēka skatu, kurš vairs šajā pasaulē ir tika ar, hmm, tā nu ne pavisam šeit, bet arī nepavisam prom. aizgrimis? noslīcis? principā, tas bija atkal kaut kāds trigeris, kuru rezultātā es sajutos vientuļi (?), apcerīgi un izteikti stipri melanholiski. loģiski, vai ne.

šodien sāku lasīt grāmatu, kas mani bieži iedzin pārdomās par bērnību. kaut kādos domu pavedienos, es sāku beidzot mazliet apjaust, ka mana melanholijas garša ir laikam saistīta ar to, ka līdz ar vecmammas lēno izdzišanu, izdziest mana bērnība. un par to arī laikam tā melanholija? tās vasaras, kad es pa laukiem skrēju caur grāvjiem, bikses līdz ceļiem slapjas no rasas, toreiz ar zirgiem un sienā. visi no tiem laikiem ir miruši. mana bērnība, kuru pavadīju pie otras omes dauzoties pa malkas grēdām ar pistiķiem vecdaugavā, arī tā bērnība aizgāja pirms gadiem. pirmoreizi daļa no bērnības aizgāja līdz ar vectēvu, pirms 19 (!) gadiem. un tagad šīs, visas ar to saistītās atmiņas paliks tikai man vienai, vienīgai, jo neviena vairāk nav no tiem cilvēkiem, kas tur bija.

tā ir tāda vientulība, ko ir grūti aprakstīt, man liekas, tiem kuriem ir brāļi un māsas, šito varētu arī nesaprast, ja bērnība ir pavadīta esot vienam, starp pieaugušajiem. kaut kā līdz ar šito visu es pirmo reiz sajutu smagumu vārdiem, ko vecmamma pirms gadiem man teica, cita starpā par visu to manu aizbraukšanu, prom esamību - par ģimeni, cik svarīgi ir uzturēt labas un regulāras attiecības, jo ģimene ir svarīga, bet uz jautājumu kāpēc, viņa konkrētu atbildi nevarēja sniegt (toreiz saruna tika vesta, ka man būtu jāuztur regulārs kontakts ar brālēniem/māsīcām un manās retajās vizītēs, tā vietā, lai tusētos ar draugiem, man vajadzētu tomēr apciemot radus). tā vot šovakar sēžu un domāju par šito, kāpēc tas viss tik vēlu man ir atnācis un nevar saprast kā ar šito dīlot.

vai kādam no jums šādi ir bijis? nu es nerunāju par mirstošiem līdzcilvēkiem, bet par tieši šis melanholijas īpašo garšu
3 čubinājušiess |  pačubini
Saturday, February 16th, 2019
6:50 pm
Kamēr profesionālajā dzīvē cīnos ar mazvērtības kompleksiem piełauto kłûdu dèł (pati jau pati, boss saka it is allright, you are just learning), novèrojumi uz kaiminu terases (manas aizdomas tàtad bija patiesas un bèrnu vannîte podikà pirms 2 mèn nozîmèja tieshi to, ko tai vajadzètu nozîmèt) sagàdàja šodien galvà dooms-night scenàrijus par n-tàm negulètàm naktîm, ko kaiminu bebis (vinu gulamistaba ir zem manas, grîdas mums plànas kà papîrs) man sàks sagàdàt šovasar.
1 čubinājušies |  pačubini
Tuesday, January 1st, 2019
10:32 pm - jaunajā gada gribu iemācīties draudzēties ar nāvi
vecmmammas lēnā izdzišana slimnīcā manu realitāti šeit (ārzemēs) pielej ar svina skumjām par dzīvi, realitāti, atmiņām un neizdarīto
šajā ziemā es esmu palicis par introvertu un man ir ļoti maz enerģijas ar ko dalīties

un es zinu, ka ar nāvi var iedraudzēties. pirmajā slimnīcas apmeklējumā, bija jāiet ārā no palātas raudāt, jāslēpj asaras gan runājot, gan dziedot ziemassvētku dziesmas. otrajā slimnīcas apmeklējumā, var miegt ar aci, skumt, drausmīgi skumt, bet akceptēt, noskūpstīt pieri, parādīt fotogrāfijas, pasmieties, bet tas ir izņēmums un realitāte ir cita - es atkal esmu tālu, ietinies pelēkā skumju vadmalā.
nav motivācijas to kaut kur bīdīt vai čanelēt pa kaut kādu pozitīvo perspektīvu a la budisma stilā
un tā sāpe sāp krūtīs - tur tas svina smagums gulst, kaut kur virs diafragmas un nevar saprast - tā matērija kas spiež, viņa vienmēr ir tur un maina blīvumu attiecīgi krāsu paletei vai iegriežas kā viesis attiecīgajos dzīves posmos un izšķīst molekulās, sāpēm uzsūcoties laikā
2 čubinājušiess |  pačubini
Saturday, November 3rd, 2018
4:52 pm
Es novēroju, ka man arvien mazāk gribas pielikt pūles (pirmais, ko rakstīju un pēc tam izdzēsu ir "paliek grūti"), lai iesaistītos real-time komunikācijā ar cilvēkiem, kuri dzīvo krasi savādākā realitātē. Realitātē, kur pasivitāte ir status-quo, slinkums un miegs ir maslova piramīdas augšgalā un nav absolūtī nekādas vīzijas par tagadni un kur nu vēl par nākotni. Intereses trūkums par absolūti jebko vai abstrakta interese kā koncepts, kuras labā nekas netiek darīts arī ir tēma par ko var risināt disputus, bet kāda jēga to darīt, ja nav vektoru. Dažbrīd šķiet, ka viss par ko tiek komunicēts ir pilnīģa laika nosišana un koku apskaušana būtu lietderīgāka darbība. Vispār jau interesanti padomāt, kā tā un kāpēc tieši tagad ir apnicis. 30 nāk? Esmu iemācijusies emocionāli neiesaistīties citu problēmās?
Varbūt arī vienkārši ir daudz citu interesantāku lietu ar ko gribas nodarboties kā klausīties citu ciešanas.
Vispār jau izklausās baigi drausmīgi + pat pēc tā, ka sirds sāk pārakmeņoties, bet īstenībā tas nav personiski - es jūtu kā man sāk tādos momentos niezēt dirsa, jo vienkārši gribās darīt kaut ko citu.
pačubini
Sunday, September 23rd, 2018
5:06 pm - when i feel like being evil
es nezinu, šķiet, ka kāds to te jau kaut kur pieminēja, bet ir oficiāli pierādīts, ka cilvēki kuri feisītī publicē iedvesmojošos citātus (angļu valodā, i think) nepieder pie inteliģentākajām būtnēm. interesanti kāda būtu to cilvēku reakcija (nu tur vecie klasesbiedri vai citi via via elementi draugu listē), ja šo pētījuma linku iemestu viņiem pie komentāriem
pačubini
Tuesday, September 11th, 2018
9:37 pm
Laikam tuvojoties dzimšanas dienai, sākās apcerīgais periods. Pagājušo nedēļu atcerējos un domāju par M. Ļoti ilgi nebiju domājusi par laiku pirms desmit(!) gadiem, kad uz nepilnu gadu man bija foršie krievu draugi, visi 8 gadus vecāki un living the life like I dreamed it. Par ballītēm, dj setiem barona ielā, iešanu uz vecrīgas Garāžu, vasaru, dejām, smiekliem, kā M. satika K. toreiz Meta bārā (vispār nozīmīga nakts dzīvē visiem),kā, ideālais pāris pēc trīs mēnešiem bija stāvoklī, cik laimīgi viñi bija, kā viñi nosauca pirmo meitu manā vārdā, kā toreiz mūsu ceļi šķīrās, bet viñiem drīz pēc pirmā bērna pieteicās otra meita, kad M. rentgena laikā pirms meitas dzemdïbām atklāja kaut ko aizdomīgu, kā tas viss strauji palika sliktāk...un visus šos gadus viņi dzīvoja Dubajā pie K. māsas, well.. pirms diviem gadiem viņi atgriezās LV, jo laikam viss bija uzlabojies (bija stabils un nepalika sliktāks). Mani pārņēma tik silta sajūta par atmiņām, par to seno laiku, ka es izdomāju, ka obligāti jāuzraksta M. Interesanti- ko viņš tagad dara un kā iet LV esot atpakaļ. Uzreiz sāku domāt par toni, kādā būtu pieklājīgi rakstīt, mazliet sagumu, jo sāku apdomāt, ka liekas baigi nelāgi, ka visu slimības laiku nevienu reizi personiski nepainteresējos vai kaut kā nepalīdzēju.. vārdu sakot tā arī beigu beigās neko neuzrakstīju.

Tikko fb izlasīju K. ierakstu ka M. ir aizgājis viņsaulē.
...
...
...
2 čubinājušiess |  pačubini
Friday, August 3rd, 2018
3:39 pm
Mana favorītā mīlas balāde no 2017 ir Elbow - gentle storm
pačubini
Tuesday, July 31st, 2018
12:21 pm
Depeche mode albumam Exciter ir 18 gadi. Atceros, kā mamma tirgū pirka pirātisko kopiju. Atceros, ka man pirmo reizi klausoties nepatika, bet pēc tam tā iepatikās, ka mēdzu pēc skolas griezt repeat mode. Man bija 11 gadi (!)
...joprojām patīk...
3 čubinājušiess |  pačubini
Friday, July 27th, 2018
4:36 pm
Ārā +37 jau kuro dienu, a man, pohuj, pēc Āzijas varu visu dienu saunā tusēt, ja vajag. Vakarā pasporto un mauc uz jūru, tur floutot iekš sāļā Zjūras viļņa, perfekti patīkamā temperatūrā. Ahūnos saulrietus skatīties un aliņus dzert
pačubini
Thursday, June 21st, 2018
1:41 pm
Mans guilty pleasure ir 1x divos mēnešos klausīties Incubus vecos albumus
1 čubinājušies |  pačubini
Friday, June 15th, 2018
11:36 am
Šorīt piecos no rīta nopirku biļetes uz Khruangbin un GusGus oktobrī.
Uz GusGus pirmo reizi biju pirms 10 gadiem, atceros, ka pirmo reizi šņaudu amfetamīnu toreiz.
Paldies dievam šņaucamvielas, kuras iet pa nāsi iekšā mūsdienās nekrīt zemāk par kokaīna līmeni. Un paldies dievam ka tā
pačubini
Thursday, April 19th, 2018
8:14 am - sadirsu karmu
vakar parkā iešvillējuši pasūtijām piccas. kad piccas atnāca, nebija sagrieztas. parkā daudz cilvēku un nostāk sēdēja meitena kura ar kabatasnazi (!) ēda kvinojas salātus. tā kā man somā bija karote, gāju mainīt, lai varētu sagriezt. uz brīsni protams.
meitene pieteica, ka nedos, ja mēs griezīs gaļu. es sameloju, ka mums visas veģetārās piccas. (viena no četrām nebija). meitene tās piccas griešanas laikā pienāca klāt L. un sāka man kliegt virsū, ka šitā nav galīgi smuki melot. es atvainojos viņai, bet nu sirds pārmetumu man nebija. fantastiski protams, ka es vienīgā no kompaškas gaļu neēdu jau vairāk ka 15 gadus.

vienreiz darbā arī samuldēju (pašai nezinot), ka mūsu jērs ir halal, viss čiki. ta man boss vienmēr saka, ja jautā. drošības pēc prasīju pēc tam virtuvē vai ir vai nav halal. nekas nav halal izrādās. man palika kauns, bet nu negāju stāstīt, ka sanāca sameloties.

tā lūk, zvēri sadirš man karmu. gaļa mani vajā, pat tīri metaforiskā veidā
1 čubinājušies |  pačubini
Wednesday, April 18th, 2018
10:57 am - “Ēst ar plastmasas galda piederumiem ir kā sekss ar prezervatīvu”
Sava labākā 2016 gada citāta tradīcijas ietvaros sāku attīstīt teoriju par darba pārrunām. Var vilkt paralēles ar deitinga patterniem, bet var arī uzreiz salīdzināt ar seksa akta tipažieriju. Nu tur kāda ir gaisotne, kāds interjers lokācijas vietai, noskaņojums, sarunas veids, neverbālie žesti utt. Pagaidām es konkrēti viļos kā cilvēki noslēdz sarunas. Vieniem var acīs redzēt, ka prāts jau citur, steiga, jābūt kaut kur (ļoti nesmalki, manuprāt, kur profesionalitāte?), citi sāk noraut teikumus un palikt nervozi. Šķiet īpaši vīriešiem problēmas ar beigu procesa līganumu vai savaldi. Ja godīgi, man lielākoties uzreiz pāriet vēlme tādos uzņēmumos strādāt.
Interesanti. Šovakar patirzāšu šo tematu ar draudziņiem, nez ko šie par šo domā.
pačubini
Wednesday, March 28th, 2018
8:02 am
izlasīju tikko delfos, ka Arcade Fire ŠOVAKAR uzstāsies mežaparkā. Domu secība:

0) kāpēc es neko agrāk nebiju par šito dzirdējusi?!
1) o bļā, kur lai dabū biļetes
2) kur parkot mašīnu
3) paga, ārā tikko bija -8 grādi, mamma teica
4) draugi! kaut kas nava

Nu bet protams kaut kas NAVA. ŠOVASAR NE ŠOVAKAR
pačubini
Monday, March 12th, 2018
9:15 pm - btw
sporta zālē iet labi - katru reizi mazliet uzplēšu dirsu
un ceru, ka dabūšu ticketswapā biļetes uz yellow days koncertu aprīlī (tikai 11 eiro maksāja, bļe!!!)
pačubini
9:12 pm - gaļas paviljona metodika
tieši tāpat kā man besī smāltalks,
man besī semi-laizīt-dirsas virtuāliem adresātiem

bet jūs man labāk pastāstiet kādas ir alternatīvas darba meklēšanā mūsdienās, bez šoferu dēlu metodikas un bez semi-dirsu-laizīšanas?
2 čubinājušiess |  pačubini

> previous 20 entries
> top of page
Sviesta Ciba