kādreiz bija, bet nu, izbija
kādreiz bija, bet nu, izbija

> recent entries
> calendar
> friends
> profile
> previous 20 entries

Friday, October 2nd, 2020
7:39 pm - gandrīz 31
(nopirkām kvalitatīvu audio sistēmu, jedtritvai griež)

oh, well, jaunais roísin albums liek ilgoties pēc ballītes, dejám un narkotikām, BET jaunajā audio skaņā griežos istabas vidū ar aizvērtām acīm un daydrīmoju par vasaru, pēdām smiltīs un (gandrīz vai, bet tomēr nē, hehe) bakardy brīzerīšiem.

pieaugušas sievietes ir tik sexy - galvā un ārā, boom boom boom, ka nupat ir pilnīgi noteikti skaidrs ka 50gadnieki un 20gadnieces ir kļūda matriksā

current music: roísin murphy - simulation
2 čubinājušiess |  pačubini
Thursday, September 3rd, 2020
8:27 am - corona-hate
fakts, ka šorīt delfos var lasīt, ka nu esot gan gatavi mainīt politiku (lasi, glābt airbaltic biznesu) vīrusa rādītāju tēmā, man godīgi sakot sagādo baigo škrobi. es neesmu tēvzemes apdirsējs, bet nu šitais ir so lame. beidzot atjēgušies, ka puseiropu krāsojot sarkanu (kā vienīgā valsts eiropā), laikam tomēr pazudināt nacionālo aviokompāniju (un tā nu nevar), tad nu dubultos rādītājus. laikam saprata, ka otro reizi iegāzt miljonus nodokļu maksātāju naudas valsts biznesā nebūs smuki. varbūt kauns palika. sačakarēja daudziem cilvēkiem atvaļinājumu (kā, nu bet kā viņi šito nevarēja paredzēt mēnesi iepriekš? vai tiešām tur neviens stratēģisks prāts nestrādā augšā?)
protams, vēl paies mēnesis kamēr atjēgsies, ka 14 dienu pašizolācijas fakts (ar policijas uzsūtīšanu profilaktiskiem nolūkiem) diez ko pasažieru daudzumu lidojumos neveicinās. nu un kur var būt tik stulbi, ka viesstrādnieki, sportisti un dziedātāji izpildot testu var soļot brīvi, kamēr mirstīgajiem cilvēkiem izpildot testu (ar negatīvu rezultātu) jāsēž mājās. nu kā, bet jūs man paskaidrojiet, kā???

tfu, velns, stulbi, cik stulbi. šeit neviens cilvēkiem nevar "piespiest" sēdēt pašizolācijā (cilvēka brīvības pamatlikuma pretruna), kur nu vēl policiju virsū sūtīt. tāpat arī uz darbu nevar "aizliegt" iet, tikai ieteikt neiet. viss notiek pēc brīvprātības principa un veselā saprāta, nu jūs man sakiet, bet vai tiešām tik liela neuzticība saviem pilsoņiem un viņu veselajam saprātam, ka ar šitādem dumjiem paņēmieniem jāvalda tauta? turklāt šur tur jau kādu laiciņu atpakaļ 14 dienu izolācijas ieteikumu samazināja uz 10 dienām.

ai, ai. bēdu manu lielu bēdu stratēģija ar akmeni arī nestrādā. šoreiz tiešām liekas stulbi
1 čubinājušies |  pačubini
Friday, August 7th, 2020
9:06 am - corona-blues
tā nu mans otrais plānotais latvijas atvaļinājums šogad pačab. 14 dienu pašizolāciju un anti-socializēšanos nealkstu, līdz ar to sāku domāt francijas-dienvidu cienīgas alternatīvas. laikam pirmoreiz pa visu covid laiku sajūtos čābīgi, ņemot vērā, ka sajūtu līmenī daļa covid piesardzības noteikumu liekas cilvēku čakarēšana (itālijā jāievērjo atstatums 1m, nīderlandē 1,5m, latvijā 2m, vai mēs runājam par vienu un to pašu vīrusu, vai arī viņš uzvedās dažādās valstīs savādāk, absurds <- prātā šaudās šādas domas) + kamdēļ, ja es būtu gatava šodien veikt testu, pēc nedēļas, iebraucot latvijā veiktu testu (7tajā dienā) un vēl pēc nedēļas testu (nosegtu par saviem līdzekļiem), man joprojām pēc tam būtu jāsēž pašizolācijā, jo tādi lūk ir likumi, kamēr atkal citās valstīs tas strādā. ka dzirdēts, ka policija dežūrē pie mājās, uzmanot cilvēkus, kuri sēž pašizolācijā (seriously, vai tiešām nav citu, svarīgāku lietu ko darīt?). un beigu beigās absurds, ka vakar cilvēki ielidojot varēja izvairīties no karantīnas, bet šodien vairs nē.

viena, no svarīgākajām dzīves atziņām man ir tā, ka man ir svarīgi, lai es ar savu iztikas pelnīšanu nečakarētu cilvēkus (čakarēšana un darbs, kas čakarē citus cilvēkus sniedz man sajūtu, it kā uz vemšanu velk). lai arī strādāju valsts aparātā, paldies dievam 'cilvēku čakarēšana un to dzīves apgrūtināšana' nav mana ikdienas vai darba sastāvdaļa. nu un šoreiz es jūtos kā čakarēšanas upuris. nabaga ego, šņuk, šņuk
9 čubinājušiess |  pačubini
Monday, August 3rd, 2020
6:44 pm
ir tādas lietas, kuras tev kāds jau tieši vai netieši kādreiz dzīvē ir teicis, bet tās tev ir aizgājušas gar ausīm un tad pienāk Situācija, papliķē tev seju un tu atceries, ka toreiz, viņs/viņa tev kaut ko teica un TAGAD tu saproti.
ir lietas, kuras tu pats atskārsti un nesaproti, kāpēc neviens to vēl nav tev teicis, kāpēc šis nav agrāk bijis aprunāts draugu lokā, jo īstenībā ir diezgan elementārs.
un ir vēl citas lietas (protams)

šoreiz par vienu no tām otrajā lietām:
lai arī es esmu jau diezgan sen cilvēks, kurš skatās uz lietām no dažādām perspektīvām, kā jūtas viens, kā jūtas otrs, kā kas izskatās, bet kā kas ir īstenībā - mīļas tēmas, ko var mētāt arī diezgan nespecifiskos kontekstos small-talk vietā, uzskatu ka viens mans biggie aklais pirms30 stūris ir simpātiju solidaritāte.
tātad skaidroju: es nekādīgi nevaru saprast kā tik ilgi varēju solidarizēties ar draugiem/paziņām/kolēģiem un pirms pati pārbaudīju faktus kritu lāču lamatās un attīstīju personiski neveiklu antipātiju pret šo cilvēku antipātijām. skaidroju vienkāršā valodā ar piemēru: draudzeni x pameta uzšāvējs, ar ko iepazinos caur draudzeni x. uzšāvējam parādās jauna draudzene y. automātiski galvā strādāja mehānisms: nabaga draudzene, užšāvējs maita un jaunā draudzene y ir slikta persona. tāda automātiskā solidaritāte pret galvena cietēju. interesanta smadzeņu reakcija.

tagad jau ir post30 un šitais vairs nestrādā, bet vienalga interesanti kāpēc par to īsti neviens nerunāja pirms30
1 čubinājušies |  pačubini
Tuesday, May 12th, 2020
9:22 am
mani nepamet slikta pēcgarša pēc Michael Moore pēdējā garadarba "planet of the humans" noskatīšanās. lai arī pati doķene viduvēja, ja ir runa zinātnisku faktu izmeklēšanu un konsekventu pierādījumu prezentēšanu, tā pārapdzīvotības doma un pašlaik notiekošais vienkārši liek manām smadzenēm viegli dzirksteļot. es protams saprotu, ka mūsdienās mēs visi kopā esam izdomājuši, ka glābsim dzīvības (par katru cenu) un pagarināsim dzīves ilgumu (nefilozofējot kāda dzīves kvalitāte sagaida pār-dzīvotājus), bet vēsturiski skatoties kā epidēmijas bez žēlastības tīrīja cilvēku ierindas, šādi ierobežojot cilvēku masu pieaugumu, man rodas jautājums (nevienu nedžadžojot un nedariet to arī ar mani), vai tas kā mēs tagad rīkojamies ir adekvāti.
es protams saprotu katras nāves personisko traģēdiju un nekādā veidā to negribētu noniecināt vai samazināt, bet jūs, lūdzu, padalieties ar savām pārdomām šajā jomā, ja jums tādas ir.
22 čubinājušiess |  pačubini
Thursday, April 9th, 2020
9:29 am
lielākās pārmaiņas ar jauno darbu ir tas, ka ir vieta dziļai un nesteidzinātai domāšanai. nu ar jauno režīmu tas sasniedz īpašus apmērus un beidzot (!) pēc 8 mēnešiem es sāku aprast ar šo space for thought kā pamatvajadzību veselīgiem rezultātiem ar tālejošām pozitīvām sekām. es jūtos brīva patērēt nesteidzīgai domāšanai tik daudz laika, cik tam ir vajadzīgs. un ja neizdomāju šodien vai rīt vai parīt, nav steigas, izdomāšu vēlāk.

šajā jaunajā augsnē sanāk daudz "filozofēt" un pēdējā laikā es domāju par diviem jēdzieniem "vergu mentalitāte" un "pacietība". Es pārāk negribu te izplūst garās filozofiskās apcerēs, bet manuprāt pārāk daudz cilvēki uzvedās itkā vergu mentalitāte ir (nejaušu) apstākļu sakritība, kurā tu esi ieslodzīts ne savas vainas dēļ. Tie neredz, ka ir tieši tur, kur viņi ir savas (neapzinātas) uzvedības vai darbību rezultātā. (es negribu vispārināt un tas neattiecas uz visiem. punkts)

pacietība, savukārt, latviešu kultūrā, manuprāt, ir absolūti pārprasts un nepareizi lietots jēdziens (bet varbūt es to esmu nepareizi savā sistēmā ietulkojusi un te kaut ko muldu, labojiet, ja es kļūdos). pacietību implicē kā aktīvu momentānas gribēšanas apspiešanu ilgā laika termiņā, to īpaši borē bērniem: pacieties, tad dabūsi stilā. tas ierosina tādu kā aktīvu gatavības un trauksmes, uzbudinājuma stāvokli: vēlnē, velnē, bet drīz, jā drīz, bļe, jābūt pacietīgam, vēl bišķiņ un tad būs. nu jūs padomājiet par orgasmiem - tie kuri baigi grib un kaut ko sev galvā mermelē un baigi aktīvi par to domā: vēl nē, vēl nē, jā tulīt, vēļ bišķiņ, ai, bļa, nesanāca.. šitā nekur nenonāk. es vispār nemaz nesākšu par sieviešu dzīvesstila žurnāliem, kur vārdu pacietība tik bieži nācās lasīt, kad dzīvoju lv vidē: esi pacietīga, īstais vīrietis lalala stilā, vispār nepareizi tulkotā pacietība, šķiet, ir latviešu sieviešu kredo, kas diemžēl velk aiz sevis sūdīgu karmas asti.

manuprāt pacietības esence ir daudz vienkāršāka un neietver apspiestas sajūtas, aktīvu uzbudinājuma stāvokli. ja kaut ko tagad nevar dabūt, ko gribētos, atslābsti. atslābt vispār būtu aktivitāte uz ko cilvēki daudz vairāk būtu jāmudina nekā "esi pacietīgs". atbrīvo saspringo smadzeni, iztaisno krunku pierē, atlaid savilktos plecus, atspiedies pret atzveltni, palūkojies uz griestiem, ieelpo un izelpo. atslābsti vēro un rīkojies īstajā mirklī, atnāks ja būs lemts, un ja nav lemts, značit būs kaut kas cits.
3 čubinājušiess |  pačubini
Tuesday, March 24th, 2020
8:04 am - corona update
nu tā, mīlīši,
Nīderlandē aizliegta pulcēšanās līdz 01.06.
Tas nozīmē 9 nedēļas +/- sēdēšanu mājās. Parlaments šādi nolēma pēc aušīgās cilvēku rīcības šajās saulainajās brīvdienās masāli dodoties uz pludmalēm, parkiem un būvmateriālu veikaliem.
Ko tas tieši nozīmē? Uz ielas nedrīkst vairāk grupiņā pa trim, ar atstatumu 1,5m. Ja vairāk vai neievēros, tad sodīs ar naudas sodiem. Protams, nekāda strādāšana, tusēšanās, kultūra nemaz nav iedomājama!
Izņēmums ir bērni, tie drīkst spēlēties ārā. Arī vienas mājsaimniecības cilvēki, skaitās kā viens un drīkst atrasties tuvāk par 1,5m. Ciemos var maksimāli 3 cilvēki - bet tad gan obligāti ar 1,5m atstatumu viesistabā. Uz ielām patrulēs policija, kas šo te pieskatīs. Māju reidi nebūšot prioritāte.

Pašvaldībām tiem piešķirta individuāla lemtspēja par publisko vietu aizklapēšanu. Ja Hāga izdomās, ka pārāk daudz cilvēku pastaigājas mežā, aizklapēs tos ciet. Tas pats par parkiem un pludmalēm, spēļlaukumiem un pārējām lietām
6 čubinājušiess |  pačubini
Thursday, March 19th, 2020
11:32 am - tu esi tas, ko tu raksti?
apmēram 10 gadus stabili ikdienā visvairāk lietotā mēle ir flāmu. nīderlandiešu, ja gribas izteikties precīzi (gadu no gada tiek pierādīts, ka flāmi pārvalda šo mēli labāk kā nīderlandieši). 20 gadus es nodzīvoju (valodas) kultūrā, kur bagātīgi izteikties un lietot daudz garšīgu apzīmējumu, principā ir sinonīms dvēseles bagātībai. latviešu valoda literatūra man skolā ļoti padevās un patika daudz vairāk par fiziku un matemātiku (kuras novirzienā es nomācījos visu ģimnāziju). pēdējā laikā strādājot ar daudz teksta dokumentiem man jāskatās velnam acīs. Kā?
nu redziet, te visi tie kuri raksta labi un ar darbu saistīti garos teikumos neizplūst. to-the-point ir principā tas, kas no tevis tiek sagaidīts un uzskatīts par augstāko klasi. man rakstot (bez tā, ka 100% perfekti es jopropjām nerakstu - tas par artikuliem un vārdu secību teikumā no gramatikas viedokļa) savi teksti ir jāsijā kādas 4 reizes. vispirms rakstu tā kā apziņas plūsmu, tad sijāju 1) visu lieko un pārlieku aprakstīto ( arī visus pārlieku intelektuālos terminus, ko citi drošivien nezin) 2) kļūdas 3) pārbaudu artikulu/vietvārdu pareizību 4) pārbaudu kompozīcijas jēgu un labskanību pēc visām darbībām.
pie šā es esmu kaut kā piešāvusies. personal mind-hack.

stāsts ir principā par nākamo fāzi - kad kāds no cilvēkiem, kuriem ir tikai labi nodomi attiecībā uz mani un uz manis rakstīto, pārlasa komentē vai dod padomus lai visu veidojumu uzlabotu. katru reizi kaut kas iekšā mazliet salūst pēc šī sacītā: "tas ko tu raksi ir labi. es pierakstīju savus padomus. tu lieto vārdus un kombinācijas kuras nav nepareizas, bet kuras nav ierasts lietot." nolūst mazs gabaliņš un atšķirībā no mēness fāzes, kaklā parādās lielāks vai mazāks kamols. tāda lūk personiskā filoloģija
4 čubinājušiess |  pačubini
Monday, March 16th, 2020
6:04 pm - gada balva par sapņu oriģinālāko scenāriju
sestdien pamodos no sapņa, kur ar draugiem gulējām saulainē pēcpusdienā pludmales smiltīs. Ar aizvērtām acīm paklusi smaidīdami dziedājām "aizver actiņas un smaidi", lūk tā arī pamodos
pačubini
Thursday, January 30th, 2020
10:19 pm - arhitektūra un māksla
es jums pateikšu tūlīt kā ir īstenībā un kas ir īstā dzīve,
var baudīt un bāzt citiem ausīs batonus, filozofēt, sapņot, smalki dirst, iedzert, padejot, paraudāt ja vajag, pasist kulē, labi pāēst, pakrākt, smalki padrist vēl mazliet vairāk, sarakstīt to-do listes, palasīt science fiction, pafilozofēt par dievu, paskatīties netfliksu, pačillot.
alternatīvā elle (nevis tā, kas ir amerikas bomžiem) ir katrā valstī un nemaz ne uz ielas kā varētu likties.

kopš septembra es esmu bijusi četros dažādos cietumos, tā lūk ir alternatīvā elle. ar televizoru un biljardu, galda tenisu un atvērto virtuvi, logu, podu un (ja vēlies) arī iespēju iegūt savu phD grādu. un tur nav tā, kā rāda televizoros. staigā starp iemītniekiem (jā, noziedzniekiem), runā, dod roku, skaties acīs. un šī katra individuālā cietuma elle ne-eiropejiskos cietumos ir 100% lielāka kloāka un sāpīgākas ciešanas, bet, cilvēki, tagad es zinu, kas ir elle un ko nozīmē projektēt elli.

brālīt, piemet vairāk koku, lai labāk deg, lai svilst, lai deg tā miesa.
brīdis, kad tu saprati, ka noziegums un sods nav tavs lauciņš. altruisms ir mans koncepts, ejiet dirst ar savu mākslu, es projektēju elli, kamēr jūs slīkstat konceptos
pačubini
Saturday, January 11th, 2020
2:32 pm
Ja es varētu ievēlēties vienu vēlēšanos, tad tā būtu, lai zvēriem šajā pasaulē nebūtu jācieš. Un jūs?
3 čubinājušiess |  pačubini
Monday, December 30th, 2019
4:11 pm
es atvainojos, bet jūsu māksla ir sūds
2 čubinājušiess |  pačubini
Thursday, September 19th, 2019
9:52 pm - Approaching 30
Viena no lietām, kura man tīk ir fakts, ka no matter pie kuras draudzenes un uz kuru pilsētu es aizbraucu, Kopenhāgena, Glāzgova vai Budapešta, dušās vienmēr ir atsevišķs flakons intīmajām ziepēm. We are one, we are wave, we love our vaginas.
8 čubinājušiess |  pačubini
Tuesday, August 6th, 2019
9:47 pm
tad kad pirms 7 gadiem ievācos šajā dzīvoklī, tualetē bija baltas flīzes un nokrāsota zila augša. nu zila, zila.. tāda indīga, vopšem normāli. pa septiņiem gadiem bija griezta un veidota kolektīvā kolāža, kura gan pēdējos trīs gadus tur bija, tāda nemainīga.
vot, ko nozīmē pieaugt - izmēzu tualeti ar nikno hloru, noplēsu kolāžu (vot dura, pat neiedomājos nobildēt kolektīvo garadarbu), nokrāsoju zilo par baltu. wow, vot prosta wow.

a vot atstāju vienu izgrieztu programmiņas daļu, ko tur uz durvīm piestiprināju pirms divi mēneši - vārdu sakot, aprīlī 2020 Vupertālē viņu dejotāji kopā ar Sadler Wells uzvedīs The rite of spring. Biļetes sāks pārdot decembrī, oj kā braukšu, oj kā braukšu (!!)
3 čubinājušiess |  pačubini
Thursday, July 11th, 2019
6:10 pm - Nedzīvot dzimtenē
Šaize ir nevis tāpēc, ka es nezinu saeimas priekšsēdētāja personu (tā ir viņa, tagad zinu, no stress), bet ka es palaidu garām Rīgas Modes.

Bet nu labi, ziniet kā, labāk vēlāk nekā nekad
pačubini
Friday, May 31st, 2019
8:22 pm - tā tā dzīve paiet...
starp pēdējo un šo ierakstu es

- biju ar draugiem Romā (bija ZA-JE-BIS), vienu dienu iegruzījos nepajokam pa darbu, man atsūtija joka pēc vakanci, kurai stundas laikā uzcepu motivācijas vēstuli.
trešdien man būs šī darba pārrunas (esmu jau pieņemta, tagad būs tikai naudas ģēlu un nosacījumu raunds).
- biju ar uzšāvēju Madridē (ņom-ņom-karsti), kuras laikā man paziņoja, ka būs jābrauc uz bērēm Latvijā,
- biju tātad arī Latvijā uz bērēm. īsies trīsdiennieks, kura laikā bez sērām paspēju arī mazliet kvalitītaim ar extended-familī un ģimeni.
- dabūju jaunu dzīvokļbiedru-sērferi-mehāniķi, kurš vienkārši ir normāls un ir emocionāli nobriedis un inteliģents cilvēks. un kuram nekas nav jāskaidro kā bēbim

daudz? jā. smagi, arī. garlaicīgi? nepaliek nekad.
nu tad ko tur daudz.. rullējam tālāk, ek žizņ
pačubini
Saturday, March 30th, 2019
10:51 pm
pēdējā pusgada laikā mani dažreiz mēdz pārņemt melanholija, kurai ir mazliet citādāka garša nekā epizodiskam ik-cilvēka grūtsirdībai. ņemot vērā, ka es neesmu īpaši melanholisks un gēni mani apveltījuši ar pieklājīgu seratonīna līmeni, es parasti ilgi nekavējos šādos stāvokļos, kā arī īpaši daudz uzmanības šīm epizodēm nepievēršu. man īstenībā likās, ka tā ir normāla reakcija vecmammas veselības stāvokļa pasliktinās dēļ.

however, pagājušonedēļ, kamēr mamma darbināja viedierīci, lai vecmmamas dzimšanasdienā es varētu apmīt pāris teikumus, nu cik nu tas ir vispār tā kaut kā aprakstāms, es viņas skatienā skaidri redzēju, da nezinu kā to aprakstīt, aizejoša cilvēka skatu, kurš vairs šajā pasaulē ir tika ar, hmm, tā nu ne pavisam šeit, bet arī nepavisam prom. aizgrimis? noslīcis? principā, tas bija atkal kaut kāds trigeris, kuru rezultātā es sajutos vientuļi (?), apcerīgi un izteikti stipri melanholiski. loģiski, vai ne.

šodien sāku lasīt grāmatu, kas mani bieži iedzin pārdomās par bērnību. kaut kādos domu pavedienos, es sāku beidzot mazliet apjaust, ka mana melanholijas garša ir laikam saistīta ar to, ka līdz ar vecmammas lēno izdzišanu, izdziest mana bērnība. un par to arī laikam tā melanholija? tās vasaras, kad es pa laukiem skrēju caur grāvjiem, bikses līdz ceļiem slapjas no rasas, toreiz ar zirgiem un sienā. visi no tiem laikiem ir miruši. mana bērnība, kuru pavadīju pie otras omes dauzoties pa malkas grēdām ar pistiķiem vecdaugavā, arī tā bērnība aizgāja pirms gadiem. pirmoreizi daļa no bērnības aizgāja līdz ar vectēvu, pirms 19 (!) gadiem. un tagad šīs, visas ar to saistītās atmiņas paliks tikai man vienai, vienīgai, jo neviena vairāk nav no tiem cilvēkiem, kas tur bija.

tā ir tāda vientulība, ko ir grūti aprakstīt, man liekas, tiem kuriem ir brāļi un māsas, šito varētu arī nesaprast, ja bērnība ir pavadīta esot vienam, starp pieaugušajiem. kaut kā līdz ar šito visu es pirmo reiz sajutu smagumu vārdiem, ko vecmamma pirms gadiem man teica, cita starpā par visu to manu aizbraukšanu, prom esamību - par ģimeni, cik svarīgi ir uzturēt labas un regulāras attiecības, jo ģimene ir svarīga, bet uz jautājumu kāpēc, viņa konkrētu atbildi nevarēja sniegt (toreiz saruna tika vesta, ka man būtu jāuztur regulārs kontakts ar brālēniem/māsīcām un manās retajās vizītēs, tā vietā, lai tusētos ar draugiem, man vajadzētu tomēr apciemot radus). tā vot šovakar sēžu un domāju par šito, kāpēc tas viss tik vēlu man ir atnācis un nevar saprast kā ar šito dīlot.

vai kādam no jums šādi ir bijis? nu es nerunāju par mirstošiem līdzcilvēkiem, bet par tieši šis melanholijas īpašo garšu
3 čubinājušiess |  pačubini
Saturday, February 16th, 2019
6:50 pm
Kamēr profesionālajā dzīvē cīnos ar mazvērtības kompleksiem piełauto kłûdu dèł (pati jau pati, boss saka it is allright, you are just learning), novèrojumi uz kaiminu terases (manas aizdomas tàtad bija patiesas un bèrnu vannîte podikà pirms 2 mèn nozîmèja tieshi to, ko tai vajadzètu nozîmèt) sagàdàja šodien galvà dooms-night scenàrijus par n-tàm negulètàm naktîm, ko kaiminu bebis (vinu gulamistaba ir zem manas, grîdas mums plànas kà papîrs) man sàks sagàdàt šovasar.
1 čubinājušies |  pačubini
Tuesday, January 1st, 2019
10:32 pm - jaunajā gada gribu iemācīties draudzēties ar nāvi
vecmmammas lēnā izdzišana slimnīcā manu realitāti šeit (ārzemēs) pielej ar svina skumjām par dzīvi, realitāti, atmiņām un neizdarīto
šajā ziemā es esmu palicis par introvertu un man ir ļoti maz enerģijas ar ko dalīties

un es zinu, ka ar nāvi var iedraudzēties. pirmajā slimnīcas apmeklējumā, bija jāiet ārā no palātas raudāt, jāslēpj asaras gan runājot, gan dziedot ziemassvētku dziesmas. otrajā slimnīcas apmeklējumā, var miegt ar aci, skumt, drausmīgi skumt, bet akceptēt, noskūpstīt pieri, parādīt fotogrāfijas, pasmieties, bet tas ir izņēmums un realitāte ir cita - es atkal esmu tālu, ietinies pelēkā skumju vadmalā.
nav motivācijas to kaut kur bīdīt vai čanelēt pa kaut kādu pozitīvo perspektīvu a la budisma stilā
un tā sāpe sāp krūtīs - tur tas svina smagums gulst, kaut kur virs diafragmas un nevar saprast - tā matērija kas spiež, viņa vienmēr ir tur un maina blīvumu attiecīgi krāsu paletei vai iegriežas kā viesis attiecīgajos dzīves posmos un izšķīst molekulās, sāpēm uzsūcoties laikā
2 čubinājušiess |  pačubini
Saturday, November 3rd, 2018
4:52 pm
Es novēroju, ka man arvien mazāk gribas pielikt pūles (pirmais, ko rakstīju un pēc tam izdzēsu ir "paliek grūti"), lai iesaistītos real-time komunikācijā ar cilvēkiem, kuri dzīvo krasi savādākā realitātē. Realitātē, kur pasivitāte ir status-quo, slinkums un miegs ir maslova piramīdas augšgalā un nav absolūtī nekādas vīzijas par tagadni un kur nu vēl par nākotni. Intereses trūkums par absolūti jebko vai abstrakta interese kā koncepts, kuras labā nekas netiek darīts arī ir tēma par ko var risināt disputus, bet kāda jēga to darīt, ja nav vektoru. Dažbrīd šķiet, ka viss par ko tiek komunicēts ir pilnīģa laika nosišana un koku apskaušana būtu lietderīgāka darbība. Vispār jau interesanti padomāt, kā tā un kāpēc tieši tagad ir apnicis. 30 nāk? Esmu iemācijusies emocionāli neiesaistīties citu problēmās?
Varbūt arī vienkārši ir daudz citu interesantāku lietu ar ko gribas nodarboties kā klausīties citu ciešanas.
Vispār jau izklausās baigi drausmīgi + pat pēc tā, ka sirds sāk pārakmeņoties, bet īstenībā tas nav personiski - es jūtu kā man sāk tādos momentos niezēt dirsa, jo vienkārši gribās darīt kaut ko citu.
pačubini

> previous 20 entries
> top of page
Sviesta Ciba