par ausīm 2
kamēr ar E. vazājāmies arhitektūras pastaigā pa Cīrihi, sākām kaut kādā sakarā svilpot. es teicu, ka laikam man jāsamierinās ar kaut kādām lietām, kas nekad ar mani nenotiks (lasi: ceļi atslābuši uz zemes, drēbnieka (?) asanā vai skaļā svilpšana ar diviem pirkstiem mutē). E. man teica, ka nav ko čīkstēt, šis esot bērnībā divas dienas trenējies pēc video noskatīšanās un voilā, amats rokā. demonstrē, nu tur nesanāk pirmās trīs reizes, paklusa, spelga elpa uz āru, šņāciens, sārta seja. ar trešo reizi sanāk, es applaudēju un spiedzu kā maza meitene. "man tas liekas baigi seksīgi, ja kulturāli un inteleğenti cilvēki šito māk"

vadzi, E. sāk klāstīt teoriju, rāda pirkstu pozīciju, kas jādara ar mēli, kā jāsaspiež lūpas, es pussmiedamās kaut ko ākstos pakaļ, mēğinot pusnosiekalotā pusdūrē, ar jau rožainu seju un tad pēkšńi (!!!), dāmas un kungi, nepagāja ne piecas minūtes un no manis izvēlās skaļš, griežains svilpis! es aiz pārsteiguma ne tikai iepletu acis, man mute atžāvās, siekalaina pusdūre pārvērtās par plaukstu un sieviete 10m priekšā atskatījās dusmīgi uz E.

fast forward 10 minūtes uz priekšu, seja sarkana, sāp galva, jo es tik pūšu un pūšu, un puse sanāk, es joprojām neticu savām ausīm, jo zem tilta, nostāk no publikas, bet man jau sanāk skaļāk un iespaidīgāk nekā E.

stundu vēlāk es svelpju pa visu tukšo ielu, skatos, lai tik cilvēku nav apkārt un E. atzīst, ka lūk, es tagad jau labāk par viņu māku.

kāda ir stāsta morāle draugi? ja tu klausies un ja tev labi pastāsta/parāda, tad nu var gadīties, ka arī sanāk. momentāli

za-je-bis
!