apjukuma · sajukuma · piezīmes

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
Mani interesē, kā tie, kas tagad meklē iespējas saslimt, viens otru aplipina. Siekalojas, klepo viens otram virsū? Dod aplaizītas karotes? French kissing? Vai vnk sēž viens otram blakus un cer, ka vīruss kā utis pārlēks no galvas uz galvu?
* * *
Nominos 10km pēc kanēļmaizītēm. Izpirktas.
Un tad es pieteicos pusmaratonam. Iespējams, ka galīgi garām, jo skriet lielā barā mani pavisam neuzrunā, bet YOLO. Jaunāka nekļūstu, un vienatnē diez vai uz tik lielu distanci varētu sevi pierunāt.
* * *
Koronas ainiņas
Nīderlandē ieviesa noteikumu uzrādīt vakcīnpasi/negatīvi testu visās kafejnīcās, bāros un restorānos, ja apmeklētāji atrodas iekštelpās.
Viens restorāns iecērtas un paziņo, ka nediskriminēs tautu un neko nepārbaudīs. Pašvaldība pieprasa restorānu slēgt. Restorāns nepiekrīt.
Sarodas gana daudz atbalstītāju, kas sēž pie restorāna un 'sargā'. Pūlis tik liels, ka blakus esošais restorāns, kas visus noteikumus ievēro, ir spiests slēgties, jo bardaka dēļ tāpat tur neviens nenāks.
Tikmēr dumpiniekrestorāns uzsāk ziedojumu kampaņu un nepilnas dienas laikā savāc vairāk nekā 200K EUR.
* * *
Jūs zināt Esther Perel? Ja vēl ne, ļoti, ļoti iesaku palasīt, paskatīties, ko viņa dara. Viņa māk atšķetināt visus attiecību mudžekļus, vedina skatīties sevī, saprast īstos cēloņus un sekas, viņa ir fascinējoša. Šeit ir divu stundu intervija, kas jāklausās mazās porcijās, jo to visu sagremot vienā reizē nemaz nevar.
* * *
Vietējam kaimiņu white trash treilerparkam bērnu ballīte ar dārdošu mūziku.
Naivi un dumji nolēmu, ka iešu pajautāt, vai var pagriezt klusāk (kas ir pirmais solis, pirms zvanīt policijai). Protams, ka nevar, ko es iedomājos, nav jau nakts vidus (pārējos man veltītos epitetus šeit neminēšu). Visa varza man apkārt un sāk smieties. Ejot projām, nofotogrāfēju viņu party bus savam arhīvam, kas bija vēl lielāka kļūda, jo varzas vadone uzreiz metās klāt, pieprasīja izdzēst un sāka mētāt dūres manā virzienā. Vistu kauja tomēr nenotika, jo kāds cits tomēr laikus iejaucās, bet varza kā tāds lapseņu bars turpināja nikni zumēt, draudot un pieprasot atdot telefonu.
Tiku no viņiem vaļā, zvanu policjai. Šie ierodas, zvana, ko es gribot (LOL). Saku, pārāk skaļa mūzika. Šie piekrīt, ka diez kas nav, bet nevarot neko darīt, jo nav nakts vidus.
Mūzika joprojām dārd. Ja līdz astoņiem nebūs cauri, varot zvanīt atkal. Novēlu jums mierīgu šo piektdienas vakaru.
* * *
Izskatās, ka LV brauciens tomēr notiks, un plānojot maršrutu, prioritātes kā jau ilgi neceļojušam trimdas latvietim:
- nedēļas nogale ar vecākiem
- rezervēt lauku māju meža vidū
- nopirkt biļetes uz koncertu purvā.
* * *
Zeltmatīte/sirmgalvīte
Pamanīju, ka starp saules izbalinātājām šķipsnām ir daži labi sirmi pavedieni, un tas mani satrauca vairāk nekā gribētos sev atzīt.
* * *
Parasti vietējie, redzot manu vārdu vai izdzirdot akcentu, pārslēdzas uz angļu valodu, kas protams ir ļoti ērti, bet nu pavisam neveicina valodas praksi. Bet šodien, runājot ar banku pa telefonu, es pati kādā brīdī pārslēdzos uz EN, jo bija pārāk sarežģīti lietu izklāstīt iekš NL. Mani uzklausīja, bet pēc tam pajautāja, vai varam turpināt NL.
Man ir nenormāls komplekss par manu izrunu, bet vienīgais veids, kā to uzlabot ir prakse, un tad nu lūk, šodien bija labs treniņš.
* * *
Skrējējhronikas
Kopš janvāra noskrieti 705 km, un izskatās, ka mērķis tikt pie tūkstoša līdz gada beigām būs viegli pieveicams. Varbūt mērķēt uz 1500, ko?
Vasarā gan nav nekāda labā skriešana, pārāk silts no rītiem. Tas temps, līdz kuram tiku vēsajā pavasarī, tagad vairs nav iekšās.
* * *
Pilsētā daudzās vietās, kur parasti būtu apstādījumi vai cītīgi pļauta zaļa zāle, šogad zied pļavas puķes un valda tāds pusmežonīgs noskaņojums. Izskatās burvīgi, margrietas un magones pilsētas vidū un ceļmalās. Un dzīvojamos rajonos atstāj pleķus ar nepļautu zāli, kur smilgas un suņuburkšķi aug 3 m augstumā.
Pašvaldība arī atbalsta puķu dobju ierīkošanu pie mājām, par velti izīrējot kravas divriteņus un darbarīkus dobju ierīkošanai. Tāds urbānais kliedziens pēc dabas, prieks skatīties.
* * *
Biļetes uz Latviju kabatā.
Pēc pusotra gada prombūtnes šis brauciens ir tik ļoti gaidīts, man pat pirksti trīcēja, pogas spaidot.
Augusts būs salds.
* * *
Šonedēļ beidzot pienāks mana kārta, lai pieteiktos uz poti, excitement level is all time high.
* * *
Maijs anno 2021
Pasūtīju gumijniekus.
* * *
Basecamp
Real life drama un fragments, ko gribu nepazaudēt:
If you do indeed strive to have a diverse workforce both ideologically and identity wise, you're not going to find unison on all these difficult, contentious issues. If you did, you'd both be revealing an intellectual monoculture and we wouldn't be having these acrimonious debates.
So if that is something you want, I continue to believe that a diverse workforce _should_ be something that you want, you have to consider what guardrails to put on the internal discourse. My belief is that the key to working with other people of different ideological persuasions is to find common cause in the work, in the relations with customers, in the good we can do in the industry. Not to repeatedly seek out all the hard edges where we differ. Those explorations are better left to the smaller groups, to discussions outside of the company-wide stage, and between willing participants.
* * *
Par mājām
Ir viedoklis
Noteikti, braucot uz ārzemēm, tur esi svešinieks. Vari mēģināt iekļauties, ir daudz draugu un paziņu, ir foršas vietas, bet tev nekad nebūs mājas sajūta, jo nebūs līdzi visi tavi radinieki. Nevar paņemt simt radinieku un aizbraukt projām, tāpat vilks mājās.

Smīnu ūsās un pateicos liktenim, ka mana māju sajūta ir tālu prom no maniem radiniekiem (un vēl simt, diesspasarg) :D 
* * *
Run, Forest, run
Jaunizceptas skrējējas piezīmes:
  • Fakts, ka es regulāri skrienu, varētu būt pēdējās desmitgades lielākais pārsteigums, ko esmu sev sagādājusi. 
  • Apziņa, ka skriešana ir vienlīdz gan fizisks, gan mentāls izaicinājums. Mind over matter is real. Noguruma sajūta, vēlme apstāties reizēm ir tikai iedomas, kuras iespējams pārvarēt, nevis īsta fiziska noguruma vadīta. 
  • Pārspīlēt un gūt ievainojumus arī ir ļoti viegli. 
  • Elpas kontrole izšķir visu. Atrast pareizo tempu, nepārcensties vai nevilkties parāk lēni ir kā deja, kurā katram solim ir nozīme, un šis process nebeidz mani fascinēt.
  • Pēcskrējiena gandarījuma sajūta ir atkarību izraisoša.
  • Disciplīna. Pārvarēs. Visu. Šķietami neiespējamo. 
* * *
Nīderlandes ziņās pavīdēja raksts par Latvijas vakcinācijas nedienām, ko skaidro ar spēcīgu dezinformācijas vilni no Krievijas. Interesanti, ka LSM analīze, lai arī piemin Sputņiku, šim aspektam vispār nepievērš uzmanību. 
* * *
Ehhh, ilgas pēc ceļojumiem.
Pēc garām pastaigām pa Parīzi, no Monmartras līdz Luksemburgas parkam, pa vidu piesēžot kafejnīcās ar iedomīgiem viesmīļiem un pērkot dārgus makarūnus. Neplānoti noreibt, pasūtot puslitra vīna karafi pie pusdienām, un tad vieglā žvingulī soļot tālāk, cenšoties neiekāpt suņu kakās un bomžu čurās, blenžot uz cēlajām ēku fasādēm.
Pēc Barselonas siltuma un ielu muzikantiem, lētas sangrijas un pārcenotas paeljas. Pēc tā dzīves viegluma, kas ieslēdzas, ceļojot pa Dienvideiropu.
Pēc Latvijas. Mājām prom no mājām.
* * *
Nīderlande ir viena no valstīm, kur eitanāzija ir pieejama, bet arī šeit tās piešķiršana ir visai sarežģīts process ar ētikas un juridisko aspektu mudžekļiem.
Piemēram, eitanāzija demences gadījumos vai gados jauniem pacentiem.
Mentālu slimību gadījumā slidenais faktors ir pacienta piekrišana eitanāzijas izpildīšanas brīdī. Tad nu, lūk, tev ir demences diagnoze, kas nozīmē, ka lēnā garā tu pazaudē savu veselo saprātu. Vēl pie pilnas saprašanas esot, tu paziņo, ka vairs nevēlies dzīvot, kad tava apziņa ir tiktāl aptumšojusies, ka vairs neuztver realitāti. Bet, kad tā stunda sit un tavs jumtiņš ir aizbraucis, ārstam, turot rokās nāves devu, ir pienākums tev pajautāt, vai tu saproti, kas tagad notiks, un vai tu vēlies mirt. Ko jumtiņš atbildēs? Visdrīzāk ne to, ko pacients būtu gribējis, vēl pie saprašanas esot. Un tad, ja ārsts izlemj tev palīdzēt nomirt, viņš kļūst par slepkavu.

Psihiska rakstura slimības un jēdziens par 'neizturamām, neārstējamām ciešanām' ir pamatīgs paradokss. Ir gandrīz neiespējami objektīvi izvērtēt, ko ciešanas šajā kontekstā vispār nozīmē un kurā brīdī tās patiešām var tikt definētas kā neizturamas.

Vari arī eitanāzija klīniskas depresijas gadījumā. Gados jauniem pacientiem eitanāziju piešķir ļoti reti, un daudzi no viņiem mēģina izdarīt pašnāvību, kas reizēm ir veiksmīgi, bet reizēm beidzas ar saindēšanos, orgānu mazspēju, sakropļojumiem un citiem rezultātiem, kas viņu dzīvi padara vēl smagāku.
Tādas, lūk, pārdomas miglainā dienā.

* * *
nabaga radinieks vienmēr un mūžos
Vietējā pašvaldības policija ielikusi tviterī paziņojumu:
"Pazudusi 16-gadīga meitene, blondi mati, brūnas acis, nesakopts austrumbloka tips"
* * *

Previous