apjukuma · sajukuma · piezīmes

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
Lasu ziņas par trešo spēcīgāko vētru šajā gadsimtā un atcerējos, ka man ir mīlīgas atmiņas par THE vētru 2001.g. 16.novembrī.
Pirmais gads Ventspilī un mums bija pirmais kursa vakars kojās. Visi zaļi, naivi un piedzīvojumiem gatavi.
Naktī izdomājām iet uz molu piedzīvot stihiju - lietus, vēja un smilšu kokteilī pārradāmies atpakaļ gandrīz skaidrā, bet aplipuši kā tādi smilšu lāči. 
No rīta kaut kad ap septiņiem slāju atpakaļ uz dzīvokli, un vēja brāzma starp deviņstāvenēm norāva mani no kājām - biju uz mutes gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Vēl no šoka trīcošām kājām ierados dzīvoklī un ledusskapī atradu tortes gabalu, kuru dzīvokļa biedrs (un mans secret crush) bija paglabājis man no savas dzimšansdienas. 
Bišk pagulēju un pēc pāris stundām jau devos uz lekcijām, bet ar tādu gandarījuma sajūtu, ka būtu piekļuvusi nākamajam spēles līmenim. 
* * *
Ik begrijp dat het heel vervelend is
Nīderlandiešiem ir spārnota frāze 'es saprotu, cik tas ir kaitinoši', kuru bieži lieto, atbildot uz jebkāda veida sūdzību.
Šī frāze virspusējā līmenī it kā liecina, ka otra puse saprot tavu sāpi, bet patiesībā gandrīz vienmēr nozīmē mēģinājumu pieklājīgi atkratīties. Jā, ak tu nabadziņ, man tāpat vienalga.
Arī politikā. Tāds vispārēji pieņemts izstiepts vidējais pirksts.
* * *
Jaunais lokdauns atnāca ar pārpasaulīgām skumjām, gandrīz vai sērām par visiem tiem, kuru enerģija un ieceres ar visu šo ķezu ir izpostītas.
Katras beigas ir kā jauna sākums - vienmēr un mūžos - bet šoreiz gribas mazliet pakavēties pie tām beigām un cik šobrīd grūti ir tās pieņemt.
* * *
Atklāju, ka pēc 3 gadiem varu kļūt par Nīderlandes pilsoni, pat nekārtojot pilsonības eksāmenu un saglabājot Latvijas pilsonību.
Tas nu gan būtu vareni, ko.
* * *
Kaimiņš no pretējās ielas puses vairākas reizes dienā cītīgi slauka durvjupriekšā sakritušās lapas, bet nevis savāc, bet aizrauš uz ietves turpat divus metrus tālāk. Un tā dienu no dienas. Shall we tell him?
Kaut kā sasaucas ar vispārējo tendenci pastumt problēmas zem tepiķa, kad risināt problēmas sakni nav drosmes vai arī 'nav mans pienākums'.
* * *
Mani interesē, kā tie, kas tagad meklē iespējas saslimt, viens otru aplipina. Siekalojas, klepo viens otram virsū? Dod aplaizītas karotes? French kissing? Vai vnk sēž viens otram blakus un cer, ka vīruss kā utis pārlēks no galvas uz galvu?
* * *
Nominos 10km pēc kanēļmaizītēm. Izpirktas.
Un tad es pieteicos pusmaratonam. Iespējams, ka galīgi garām, jo skriet lielā barā mani pavisam neuzrunā, bet YOLO. Jaunāka nekļūstu, un vienatnē diez vai uz tik lielu distanci varētu sevi pierunāt.
* * *
Koronas ainiņas
Nīderlandē ieviesa noteikumu uzrādīt vakcīnpasi/negatīvi testu visās kafejnīcās, bāros un restorānos, ja apmeklētāji atrodas iekštelpās.
Viens restorāns iecērtas un paziņo, ka nediskriminēs tautu un neko nepārbaudīs. Pašvaldība pieprasa restorānu slēgt. Restorāns nepiekrīt.
Sarodas gana daudz atbalstītāju, kas sēž pie restorāna un 'sargā'. Pūlis tik liels, ka blakus esošais restorāns, kas visus noteikumus ievēro, ir spiests slēgties, jo bardaka dēļ tāpat tur neviens nenāks.
Tikmēr dumpiniekrestorāns uzsāk ziedojumu kampaņu un nepilnas dienas laikā savāc vairāk nekā 200K EUR.
* * *
Jūs zināt Esther Perel? Ja vēl ne, ļoti, ļoti iesaku palasīt, paskatīties, ko viņa dara. Viņa māk atšķetināt visus attiecību mudžekļus, vedina skatīties sevī, saprast īstos cēloņus un sekas, viņa ir fascinējoša. Šeit ir divu stundu intervija, kas jāklausās mazās porcijās, jo to visu sagremot vienā reizē nemaz nevar.
* * *
Vietējam kaimiņu white trash treilerparkam bērnu ballīte ar dārdošu mūziku.
Naivi un dumji nolēmu, ka iešu pajautāt, vai var pagriezt klusāk (kas ir pirmais solis, pirms zvanīt policijai). Protams, ka nevar, ko es iedomājos, nav jau nakts vidus (pārējos man veltītos epitetus šeit neminēšu). Visa varza man apkārt un sāk smieties. Ejot projām, nofotogrāfēju viņu party bus savam arhīvam, kas bija vēl lielāka kļūda, jo varzas vadone uzreiz metās klāt, pieprasīja izdzēst un sāka mētāt dūres manā virzienā. Vistu kauja tomēr nenotika, jo kāds cits tomēr laikus iejaucās, bet varza kā tāds lapseņu bars turpināja nikni zumēt, draudot un pieprasot atdot telefonu.
Tiku no viņiem vaļā, zvanu policjai. Šie ierodas, zvana, ko es gribot (LOL). Saku, pārāk skaļa mūzika. Šie piekrīt, ka diez kas nav, bet nevarot neko darīt, jo nav nakts vidus.
Mūzika joprojām dārd. Ja līdz astoņiem nebūs cauri, varot zvanīt atkal. Novēlu jums mierīgu šo piektdienas vakaru.
* * *
Izskatās, ka LV brauciens tomēr notiks, un plānojot maršrutu, prioritātes kā jau ilgi neceļojušam trimdas latvietim:
- nedēļas nogale ar vecākiem
- rezervēt lauku māju meža vidū
- nopirkt biļetes uz koncertu purvā.
* * *
Zeltmatīte/sirmgalvīte
Pamanīju, ka starp saules izbalinātājām šķipsnām ir daži labi sirmi pavedieni, un tas mani satrauca vairāk nekā gribētos sev atzīt.
* * *
Parasti vietējie, redzot manu vārdu vai izdzirdot akcentu, pārslēdzas uz angļu valodu, kas protams ir ļoti ērti, bet nu pavisam neveicina valodas praksi. Bet šodien, runājot ar banku pa telefonu, es pati kādā brīdī pārslēdzos uz EN, jo bija pārāk sarežģīti lietu izklāstīt iekš NL. Mani uzklausīja, bet pēc tam pajautāja, vai varam turpināt NL.
Man ir nenormāls komplekss par manu izrunu, bet vienīgais veids, kā to uzlabot ir prakse, un tad nu lūk, šodien bija labs treniņš.
* * *
Skrējējhronikas
Kopš janvāra noskrieti 705 km, un izskatās, ka mērķis tikt pie tūkstoša līdz gada beigām būs viegli pieveicams. Varbūt mērķēt uz 1500, ko?
Vasarā gan nav nekāda labā skriešana, pārāk silts no rītiem. Tas temps, līdz kuram tiku vēsajā pavasarī, tagad vairs nav iekšās.
* * *
Pilsētā daudzās vietās, kur parasti būtu apstādījumi vai cītīgi pļauta zaļa zāle, šogad zied pļavas puķes un valda tāds pusmežonīgs noskaņojums. Izskatās burvīgi, margrietas un magones pilsētas vidū un ceļmalās. Un dzīvojamos rajonos atstāj pleķus ar nepļautu zāli, kur smilgas un suņuburkšķi aug 3 m augstumā.
Pašvaldība arī atbalsta puķu dobju ierīkošanu pie mājām, par velti izīrējot kravas divriteņus un darbarīkus dobju ierīkošanai. Tāds urbānais kliedziens pēc dabas, prieks skatīties.
* * *
Biļetes uz Latviju kabatā.
Pēc pusotra gada prombūtnes šis brauciens ir tik ļoti gaidīts, man pat pirksti trīcēja, pogas spaidot.
Augusts būs salds.
* * *
Šonedēļ beidzot pienāks mana kārta, lai pieteiktos uz poti, excitement level is all time high.
* * *
Maijs anno 2021
Pasūtīju gumijniekus.
* * *
Basecamp
Real life drama un fragments, ko gribu nepazaudēt:
If you do indeed strive to have a diverse workforce both ideologically and identity wise, you're not going to find unison on all these difficult, contentious issues. If you did, you'd both be revealing an intellectual monoculture and we wouldn't be having these acrimonious debates.
So if that is something you want, I continue to believe that a diverse workforce _should_ be something that you want, you have to consider what guardrails to put on the internal discourse. My belief is that the key to working with other people of different ideological persuasions is to find common cause in the work, in the relations with customers, in the good we can do in the industry. Not to repeatedly seek out all the hard edges where we differ. Those explorations are better left to the smaller groups, to discussions outside of the company-wide stage, and between willing participants.
* * *
Par mājām
Ir viedoklis
Noteikti, braucot uz ārzemēm, tur esi svešinieks. Vari mēģināt iekļauties, ir daudz draugu un paziņu, ir foršas vietas, bet tev nekad nebūs mājas sajūta, jo nebūs līdzi visi tavi radinieki. Nevar paņemt simt radinieku un aizbraukt projām, tāpat vilks mājās.

Smīnu ūsās un pateicos liktenim, ka mana māju sajūta ir tālu prom no maniem radiniekiem (un vēl simt, diesspasarg) :D 
* * *

Previous