bez konteksta
20 minūšu atvadu sarunā stacijā savam tēvam mēģināju izstāstīt kā es jūtos un kāpēc ir lietas, ko nevajag darīt veidā, kurā viņš to dara.
pretim dabūju visu, ko varat iedomāties: sarkasmu, atciršanu, pārtraukšanu pusvārdā, neticību faktos (kā es izklāstu to ko es jūtu). kad mēģināju norādīt sarunas laikā, ka tieši šo iemeslu pēc es nevaru ar viņu sarunāties, sākās balss paaugstināšana. kad es teicu, ka pat ja viņš saka, ka viņam ir tiesības paaugstināt balsi, jo viņš ir mans tēvs un tāpēc, ka viņam ir vairāk dzīves pieredzes, es teicu, caur asarām, ka es nepieļaušu, ka ar mani tā runā.
kad viņš mani nosauca par histēriķi, es piecēlos un aizgāju.

ok, ļoti bēdīgi, var diskutēt par viskaut ko.. vienalga, bet šī būs mana mantra, jo tur nu nebūs man diskusijas ne par interpretāciju, ne par dzīves izpratni, ne par dažādību.

nevienam vīrietim nav tiesību uz mani paaugstināt balsi vai kliegt, pat ja viņam tā šķiet.
un šo sakot vai uzrakstot tas nozīmē tieši to paši arī apgrieztajā situācijā: man nav tiesības kliegt uz citiem, pat ja man tā liekas.