chatsurmatable [entries|archive|friends|userinfo]
lilja_brik

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

[May. 31st, 2020|01:50 am]
šeit ceriņi noziedēja jau ļoti sen, arī jasmīni. arī rozes tūliņ būs noziedējušas, pašlaik zied lavandas. tāpēc es tā diezgan vienaldzīgi skrollēju, been there done that.
link2 comments|post comment

[May. 27th, 2020|01:03 am]
vēstījums visiem, kas ir gatavi terapijai, bet nevar to atļauties: varbūt jūs esat gatavi pašterapijai? es tikai šodien uzzināju instagram konta @the.holistic.psychologist pilno stāstu, un, izrādās, viņa savu stafu ražo tieši šādu, radikāli kreisu mērķu vārdā: psihoterapeite, kas pārtraukusi privātpraksi tāpēc, ka nešķita godīgi, ka to visi nevar atļauties, turklāt, ņemot vērā, ka dziedināšanas process notiek pašā cilvēkā, un terapists piedāvā tikai struktūru: vajadzētu taču būt resursam, kas ļauj šādu struktūru sev radīt pašam?

viņas ikdienas rakstīšanas uzdevumi (future self journaling) ir pieejami bez maksas: https://yourholisticpsychologist.com/

un ir arī 6 mēnešu #selfhealers circle par nelielu maksu, ar dzīvajām lekcijām u.c.
link6 comments|post comment

[May. 25th, 2020|06:32 pm]
tas brīdis ir pienācis:
- man vairs nepatīk iziet no mājas
link1 comment|post comment

[May. 19th, 2020|10:36 pm]
Apskauj šo skaisto mašīnu
linkpost comment

[May. 16th, 2020|06:22 pm]
mana māte bija tā bezdelīga, kas šodien piepeši nokrita man priekšā ielas vidū. pilnīgi plakana, kā nospiesta starp grāmatas lapām. tas bija mistisks moments, teleportācija no citas realitātes, jo tā nokrišana notika cilvēka acij nesaskatāmā ātrumā, nebija un tad pēkšņi bija.
(iegādāties riteni bija kļūda, braukt ar riteni man ir par ātru . man vairs nepatīk braukt ar riteni, it's official. visi mīlasstāsti beidzas, un šis ilga vairāk nekā 25 gadus). arī šis modelis bija kļūda, izskatās pārāk jauns un dārgs priekš manis, manas vintage faded glory boho dvēselītes. nākamais projekts ir nopirkt spray paint kaku (cilvēka vai bezdelīgas) krāsā un nopūst ar grafiti iesācēja hieroglifiem, lai neizskatās pēc tāda faking planšetdatora krustota ar indukcijas plīti.
viņa bija izteikti brūna, nedaudz mirdzošu spalvu, kad es viņu pacēlu viņa ar pirkstiem iecirtās man pirkstos gandrīz līdz asinīm. viņas pirksti izskatījās melni, apdeguši, stumbeņi? nē, tomēr bija pirksti, normāli iegrābās, bet ļoti īsas kājas priekš tāda vidēja izmēja putna. viņas acs bija puspievērta, pusaizvilkta ar melnu plēvi. knāvis arī izskatījās spics, apdedzis. pakusuši kauli, slima, smirdīga bezdelīga, tomēr ļoti skaista mugura. viņa arī momentā protams mani aptaisīja ar gaiši brūnu šķidrumu.
es tieši kā braucu no psihoterapijas, kad man priekšā uz ielas nokrita mana māte.
uz ietves cilvēki stāvēja garā rindā pie PAUL konditorejas un uz mani skatījās, kā es metu riteni malā un glābju bezdelīgu. neko jau es tur daudz neglābu. pacēlu no ietves un noliku putekļainajā retās zālītes četrstūrī ap koku. mēģināju uzlikt kokā bet viņa momentā atkal noplanēja un izplājās smiltīs kā grāmata. tikmēr mašīnas jau kautrīgi mīņājās ap manu ielas vidū nomesto riteni. es noliku smiltīs, un momentā aizbraucu tālāk. "izdarīju visu, ko varēju". jāsargās aizklīst empātijas un līdzjūtības fantāzijās. mani tādas var mierīgi nogalināt.
vispār pretīgi, mašīnu un cilvēku uz ielām ir gandrīz tikpat daudz kā toreiz (kas ir laiks?), braukt ir stresaini, pirkt riteni bija kļūda.
jā, nu, jums taisnība. pēdējo nedēļu ar reālo realitāti man tā ir kā ir. tas ir saistīts ar re-traumu darbā (pazemojošs varas attiecību incidents but I got this) un šamaniskās dziedināšanas rituālu procesā. nejūtos arī disociēta, drīzāk tā, it kā man kreisajā paribē būtu atvēries portāls, pa kuru gāžas informācija, un jautājumi, kā enerģētiski atvērtā brūce, un nav iespējams padarīt neko citu, kā vienīgi pievērsties TAM. pēkšņi sajūtu milzīgu nepatiku pret jebkādu ēdienu, kas nav raw vegan: nespēju vairs ēst tās keto lietas, arī ar gulēšanu ir tā, ka izslēdzos ar visām drēbēm uz dīvāna jau ap 21.00
es tikko atcerējos tādu informāciju, ka svīrēm (jā, tā nebija bezdelīga, bezdelīgas nav tik brūnas), ir neattīstītas kājas, jo viņas visu mūžu pavada gaisā.
tie cilvīši, kas dzīvo savu fantāziju pasaulēs, ko ir iespējams mīlēt tikai kā bērnus, kuri ir visskaistākie, viskārotākie bērni, līdz 12.klases izlaidumam, un tad attālums starp viņiem un dabu sāk pieaugt gaismas ātrumā, jo patiesībai vai taisnīgumam nav nekādas vērtības šajā sistēmā, "appearances" ir viss, un
ja es izpildīšu šo sava mūža visgrūtāko uzdevumu,
ja es uzkāpšu šajā kalnā
ja es ieraudzīšu savu māti kā skaistu bezpalīdzīgu bezdelīgu, kas vienkārši nokrita uz manas dzīves ceļa un sāka asiņot
ja es ieraudzīšu savu māti kā Dievu
jo tas nav oksimorons, viņa ir abi, un es arī neesmu tikai upuris, es esmu dievs

šamanis man teica: nē, tu neesi upuris. tu esi glābējs. you can do it. "they are waiting" - mātes līnija trīs paaudzēs, visi resnie putni, gaida, mani?

es sākumā nesapratu, kāda ir starpība starp upuri un glābēju.
un tad sapratu. lol, glābējs ir tāds upuris, kurš trešajā dienā faking augšāmceļas.
link15 comments|post comment

[May. 7th, 2020|08:06 am]
Loti pietrūkst humpalu
link2 comments|post comment

[May. 4th, 2020|03:41 pm]
dabūju psihiatra diagnozi (nu it kā tikai lai man apdrošināšana apmaksātu terapiju), bet nu anyway, joprojām atgūstos. "anxiety disorder" biju jau gatavojusies, bet "obsessive thoughts" īsti nē. padomāt par savām domām vienmēr ir derīgi, jo brīdis, kad tās atkal sāk jukt ar realitāti, VIENMĒR PIEZOGAS NEMANOT

atgūšanās brīžos mani vienmēr pārsteidz mana prāta spēks, spēja radīt pasaules un fiziskus stāvokļus, un ievilkt tajos arī citus.
link10 comments|post comment

[Apr. 27th, 2020|09:26 pm]
šobrīd šķiet neiedomājami, ka jebkad būtu bijusi kaut kur citur, nevis šeit.
laiks vēl tā, bet telpu es vispār nespēju aptvert, rauj jumtu.
linkpost comment

[Apr. 26th, 2020|03:32 pm]
[Tags|]

jāatzīst, ka šo dienu es sāku, dedzinot upurēšanas ugunskuru - ko veidoja sakuras ziedlapiņas, dažādas smaržīgas zālītes (lauru lapas, salvija, kadiķi), un tibetas vīraka kociņu atlūzas. nezinu, no kurienes šis impulss pie manis pēkšņi atnāca, es to sāku darīt gandrīz bez domāšanas, un domāju par savu šamaņu vectēvu un viņa tekstu, ka vīruss mums ir tāpēc, lai zeme varētu elpot. rewind, pamodos ar trauksmi, "nezināšanu ko darīt" (ar tādu mēdzu mosties bieži, bet lock-downa laikā retāk) un ar upura mindsetu, kas krājies jau vairākas dienas - atkal "par to pašu", kāpēc mani sāka sodīt, tiklīdz es iznācu no dzemdes, sapisa smadzeņu ķīmiju, nolādēja ar neizskaidrojamu neseksīgumu un joprojām soda, - "mātei bija taisnība", utt., un tad pēkšņi vispār pat nedomājot, es savācu lietas un gāju uz terases dedzināt un noturēt nelielu pateicības lūgšanu. paldies tam, kas man to pēkšņi lika darīt, jo manas upura asinis ir tādas, ka es ar tām varu aizrīties un nosmakt, un neizlēmības stāvokļiem ir tendence eskalēties.
mini-ugunskura laikā - jumta terase trešajā stāvā - skaļākā skaņa bija spārnu vēdas, šķita, ka viņi man lidinās gar ausīm, attīrīdami manu auru. rajons vēl gulēja, spīdēja saule, un es bezmas pret savu gribu sāku uzskaitīt pateicības - saulei kas spīd un zemei kas nes un ka ir nauda un sava telpa un visas radošās lietas - un brīnījos, kāpēc es to daru, jo jutos gluži pretēji un neesmu NLP vai pozitīvās domāšanas piekritēja un vairāk tiecos uz autentiskumu, nevis sevis kodēšanu, bet tad pēkšņi pie manis atnāca teikums - "es neesmu vainīga, es vienkārši esmu ļoti bēdīga", viss pēkšņi sakrita savās vietās.
skumjas ir īstas un pateicība ir īsta, bet vaina vai kauns vai nolemtība - tie ir sarežģīti koncepti, kas attālinās no dabas un Dieva. es gribu vairāk laika ar īstiem cilvēkiem.
tagad es tos visus pelnus, kas sajaukti ar rozā nesadegušajām ziedlapiņām nesīšu uz mežu un ziedošu zemei, neprasiet, no kurienes nāca šī ideja, bet tā likās loģiska nākamā darbība.
link4 comments|post comment

[Apr. 25th, 2020|11:50 pm]
no otras puses, šis man ir 8.pavasaris šajā pilsētā, un līdz šim nebiju pamanījusi, ka kaut te ziedētu.
linkpost comment

[Apr. 25th, 2020|11:32 pm]
šurp atbraucu rudenī, man līdzi bija rudens ziema sezonas apģērbs. ap ziemassvētkiem nopirku divus ziemas zābakus. janvāra izpārdošanā vēl dažas ofisa/ziemas drēbes. lieldienās bija paredzēts no Latvijas atvest vasaras apavus un apģērbus, tomēr noziedēja magnolijas, noziedēja sakuras, uzdīga kartupeļi, uzziedēja ceriņi un ievas, pa dienas vidu ir +27, nav nevienu vasaras apavu, šortu un vasaras kleitu, es tikai iedomājos, kā mēs pirmajā dienā, kad atkal būs vaļā veikali, lēni līdīsim savos smagajos mēteļos, važas žvadzinādami, skatienus zemē iedūruši
linkpost comment

[Apr. 17th, 2020|04:19 pm]
man, nu, protams, tie psihošanas melt-downi arī ir, tagad gan diezgan reti, kopš nodarbojos ar sportu + emociju & attiecību apzinātības darbu, tomēr 50% gadījumu tie ir sensori, saistīti ar nespēju noturēt uzmanību vai ienākošo signālu un domu pārbagātību. pēc tam seko disociācija vismaz līdz nākamajam rītam. nezinu vai tas mani kvalificē autismam vai kaut kam tādam. tādi man ir apm.reizi 2 mēnešos.
pēdējais bija aizvakar un es joprojām to nesaprotu, jo patiesībā viss bija nenormāli labi, un arī darba apjoms paveicams, man vienkārši sākās no situācijas, kuru var raksturot kā diezgan ikdienišķu: "nav citu variantu kā sēdēt 4 stundas pie datora un pabeigt šito nenormāli piņķerīgo sūdu".
link3 comments|post comment

[Apr. 17th, 2020|11:59 am]
kad sākās lockdowns man, sevi pazīstot, bija aizdomas, ka tagad nu tik sāksies sēdēšana soc medijos un netfliksā, bet nav. tas man liek domāt, ka šīs darbības patiesībā ir kompulsīvi mehānismi trauksmes apstākļos, short term gratification, lai kompensētu sev par ikdienu, kur normālais režīms ir nedaudz dzīvot ar sevi pretrunā. bet, ja viss iekšā rāmi plūst, un ir pietiekami daudz laika aiz sevis novākt un ar sevi sarunāt, tad pazūd vajadzība pēc kompulsīvas stimulācijas
link3 comments|post comment

[Apr. 16th, 2020|08:36 pm]
cik jums bieži ir melt-downi, nu, tipa tāda vētra galējā intensitātē, var tur būt raudāšana vai kliegšana vai trauku plēšana vai vēnu griešana, kaut kāds tāds, vai līdzīgs, tāds, pēc kā ir jāatgūstas un jāatjauno spēki
link22 comments|post comment

[Apr. 8th, 2020|11:29 pm]
šajā pilnmēnesī gribu sadedzināt un palaist dūmos dažas maskas, bet vispirms pateikt paldies tiem cilvēkiem, kas mani redz vai ir redzējuši arī tām cauri.
linkpost comment

[Apr. 4th, 2020|12:11 pm]
Błe, es īstenībā noticēju, ka vīrusu ir izraisījis 5G
link7 comments|post comment

[Apr. 4th, 2020|12:27 am]
Tikko uzzināju, ka vīrusu ir izraisījis 5G
linkpost comment

[Apr. 2nd, 2020|06:29 pm]
Tiger king neskatieties, baigā čerña
link6 comments|post comment

[Apr. 2nd, 2020|10:37 am]
Ja godīgi, mani apmierina pašreizējais dzīvesveids.
Izolācijas sajūta spieda nedēłu, bet tad prāts pierada uztvert virtuālo pasauli par realitāti. Turklāt vēl secināju, ka manā dzīvē tikpat kā nav cilvēku, ar kuriem es justos emocionāli droši. Tas nenozīmē ka man šie cilvēki nepatīk, bet viniem vnk nav tas, ko man vajag, lai varētu atlaist un iečilot.
link3 comments|post comment

[Apr. 2nd, 2020|12:18 am]
raimiņa macata račinska šodien internetos izliktā jaunā dziesma ir pilnīgs sūds. lūk ko ar gaumīgiem cilvēkiem (macats) nodara alkas pēc atzinības - sāk izklausīties pēc instrumentiem.
linkpost comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]