Šodien pirmoreiz:

1. Redzēju dzeguzi
2. Piedalījos EP vēlēšanās
3. Peldējos maijā

Grafiks tāds, ka visu dienu pļāvu. Kā sāku septiņos (pēc dzeguzes), tā beidzu septiņos (pirms peldes). Meh, piekusums.
Dzeguze te kūko katru dienu visu dienu un arī pašlaik, taču šorīt tā uz brīdi atlidoja līdz pat mājai un pazīmējās. Izrādījās tāds necila paskata strazda izmēra putns, tikai kaut kā tā savādi šūpojas kūkojot.
Ūdens ezerā bija silts. Biju gatavs to pataustīt un doties prom, taču bija silts un jauks arī desmitos vakarā pēc pamatīgā gāziena. A++ peldēšu vēl! (Pagājušajā vasarā vispār nepeldējos.)
Dzert gan visu dienu gribas kā sursuram. :]

Vakar izdomāju šorīt celties tā agrāk, lai padarbotos pa āru un dārzu, tāpēc telefonā uzliku modinātāju uz septiņiem, telefonā uzliku modinātāju uz septiņiem divreiz plusmīnus dažas minūtes, jo ar vienu parasti nepietiek. Tā nu šorīt tas noskan, ceļos, taisos, dodos, kaķis arī saņēmies iziet apgaitā, ārā tik jauks un svaigs, saule nupat uzlēkusi, putniņi čivina, neviena nekur nav, viss, kas redzams, ir tikai man. Naktī bijusi salna, taču nav paņēmies līdzi fotoaparāts. Kad darāmais sāk beigties, taisos doties iekšā un tad.. ē.. tad.. ē.. tad.. ē.. sāk zvanīt modinātājs, jo pulkstenis rāda septiņi.

Tad gan es sapratu, kāpēc saule izskatījās nupat pamodusies.

Pēc pagājušajām brīvdienām visu nedēļu domāju par skrituļdēli – būtu forši, ja man tāds būtu, jo pie mājas vēl ir gluds asfalts ar garu slīpumu, pa to uz leju diez vai saņemtos, bet augšup slalomā gan varētu patrenēties. Man kādreiz bija, vai tas vēl ir, vai tagad jau sen kā utilizēts.. Nedaudz izrakņāju garāžu un – jooooooooou – atradu!
Bet!
Ritenīšu gumija ir vvz no kā taisīta, tā ir kļuvusi balta un neeksistējoša – tiklīdz pieskaras, tā sabirzt putekļos. Diemžēl ikspadsmit gadus neizturēja.
Bet!
11. maijā Lorupes gravā būs kaut kādas longbordistu sacensības, un lasīju, ka viņiem esot kaut kāds sakars ar RIPO skeitu reinkarnēšanu, tāpēc ceru atcerēties un aizbraukt parunāties, varbūt man vēl ir kādas cerības.

Šovakar, izmantojot matemātiku un GPS, lai ir precizitāte līdz sekundei, kā pro ar (gandrīz) pirmo piegājienu noķēru Iridium sauleszaķīti, kā jau pirms nedēļas nolēmu. Nākamreiz pacentīšos piedomāt pie kompozīcijas, kvalitātes nšit.

Brīvdienas bija tik vienmērīgas un skaidras, ka sanāca pavisam rāmi no rīta pamosties (esmu pārvācies uz gulēšanu verandā – jau aprīlī!), līdz normālam laikam padarboties pie kompja, pusdienlaikā iet ārā paskatīties un nofotografēt Sauli, tad padarboties ap māju un pa dārzu. Kopumā neko daudz neiestādīju, taču pietiekami daudz pārstādīju. Vismaz nevienu bieti neiestādīju, bet nu tikai 150 km, ko tur daudz.

_ kaut kad ierosināja, ka man vajadzētu pamēģināt izveidot Saules analemmu, tad nu beidzot par to atcerējos, pat pamēģināju iesākt ar pirmo kadru, taču sapratu, ka ar manu aprīkojumu to visdrīzāk nemaz nevar un ir nepieciešama platāka lēca – jau tagad pusdienlaikā kadrā knapi varu dabūt gan Sauli, gan zemi, tad vēlāk ap Līgo diez vai vairs sanāks. Turklāt tam vajag gadu ilgu pacietību un tikpat ilgi netrīcošu roku, tā ka..

Pa to laiku, kad vakars pienācis, var iet ārā vēlreiz nofotografēt rietošo Sauli, atpakaļ iekšā noskatīties atlikušo Panorāmu, iekārtoties ērtāk, lai noskatītos filmu, un pēc tās atkal doties ārā mierā un klusumā papētīt jumu. Vienubrīd gan kaut kur netālu satraucoši un satraukti sāka bļaustīties lapsēni, taču viņi ātri nomierinājās, un es tāpat.

Marss atkal ir redzams. Tā liekas, ka Jupiters ir tur augšā visu laiku, tāpēc pie tā pavisam pierod, lai gan tas ir tikai pusgadu, taču Marss liekas tāds – nupat tikai bija un vairs atkal nav, taču tagad ir, un tāpēc nopētīju kārtīgi. Katru reizi ir tāds mazs pārsteigums, ka tik tālu prom tukšumā ir divreiz mazāka planēta par mūsējo, kas no šejienes ir mazs, sarkanīgs punktiņš, taču, ja labi ieskatās, uz tās var redzēt "kaut ko" un pat polāro ledus cepuri. Saturns arī beidzot kļūst redzams, vēl pavisam zemu un tikai ap vieniem naktī, bet ir.

Sen nebiju skatījies filmas, taču šoreiz pieturējos pie rituāla pa vienai katru vakaru un man bija "Frequently asked questions about time travel", "Stranger than fiction", "Sunshine", "Sunshine cleaning" (pēdējās ir tikai sakritība un "Little Miss Sunshine" nebūs). Pēc tam savādāki sapņi gandrīz vai garantēti.

Vienu vakaru gan filmas skatīšanās uz dažām minūtēm tika pārtraukta, lai izšautu ārā noķert Iridium satelīta uzliesmojumu. Katru vakaru tādi ir vairāki, bet es kaut kā vienmēr palaidu garām vai biju aiz mākoņiem, taču tas tāds tīri foršs skats, kā kāda "zvaigznīte" sāk kustēties, iedegas spoža, spoža un tad atkal ātri nodziest. Kādreiz nofotografēšu. Nākamreiz (piemērots laiks visam).

Un tad man ienāca prātā doma. Kāpēc kino rāda tikai jaunās filmas? Vienu un to pašu uz sešām nedēļām katru vakaru, bet nekad nekur neviens nerāda normālas senākas filmas. Es pat ne par vecu klasiku, uz ko pavilktos hipsteri, bet arī pirms 2-15 gadiem taču bija labas filmas, kuras reizēm būtu interesanti noskatīties pirmo vai otro reizi, bet nekā! Varētu ko tādu rādīt kino, piemēram, vienu vai divus vakarus nedēļā vienu vai divas nedēļas. Bet nekā. Brīva vieta biznesam. Vai kādam ar lielu ekrānu mājās pie sienas. (*hint hint*)

Vēl es redzēju, kā uz līdzenas vietas izveidojās virpulis, tāds apmēram 7x2 metri, un pabraukājos ar trīsriteni. Iepriekš jau daži par to bija stāstījuši, tagad pats redzēju un pat iedeva pamēģināt. Tas ir lielais trīsritenis no Trikke.com, un patiesībā kinda cool – man ātri bija skaidrs, kā to dabūt uz priekšu, jo tas darbojas ar līdzīgiem principiem kā skeits (man kādreiz bija oranžs skrituļdēlis, normāls vietējais RIPO, ne tās amerikāņu zemās parodijas, es mācēju ar to braukt pret kalnu..). Īsāk sakot, aizņēmu to ilgāk kā biju domājis, viegli gan tas nav, ar parasto velo ir daudz vieglāk, bet vajag jau arī kaut kādu izaicinājumu – kādu pusstundu ar tādu, un slodzi jūt visur, uz kājām, rokām, pat plaukstās. Gandrīz vai iedomājos, ka varbūt man arī tāds noderētu. Tikai garāmgājēji un braucēji gan aizdomīgi noskatās.

Visā visumā kaut kā tā.

Pirmais svarīgais, par ko parasti iedomājas, kaut kur un kaut kā pakrītot, – vai kāds to redzēja?
Es šodien nožāvos ar velo tieši priekšā mašīnai, tā ka, jā, redzēja gan un labi, par ko arī lielākais pārdzīvojums. :) Cerams, jūtūbē tas neparādīsies. Bet nu tik stulbi – ij ne 100 metrus nebiju paspējis nobraukt kopš mājām, bet tur tāda apmalīte, kur varētu palēkties, vēl nekad tur nebiju mēģinājis palēkties, tagad pamēģināju un uzreiz, bams, asfalts. Iepriekšējā reizē, kad ciešāk samīļoju asfaltu, tiku pie divām šuvēm. Kopš tā laika āda ir uzaudzēta biezāka, un tagad šuves nepieciešamas tikai biksēm, pārējais izdzīvoja un pat neiesāpējās, ja neskaita godu un lepnumu. :/ Tālāk braucu godīgi.

25. decembris neizskatās pēc 25. decembra..

Lai gan labi vējains, tomēr šodien arī tāds neierasti saulains, un jau bija arī saulgrieži, tāpēc nolēmu izmantot dienu, lai savāktu un samainītu fotobundžiņas. Šai sezonā man bija uzstādītas laikam tikai divas vai trīs, un šodien atradu divas. Iespējams, bija arī trešā, bet – toreiz aizmirsu pierakstīt un tagad vienkārši neatceros, vai un kur. Uzliku trīs jaunas – bilde atgādinājumam (trešā ir otrpus ceļam pie pirmā staba).

Skats atpakaļ no lauka tā gala pusstundu vēlāk:

Pieturējos pie plāna un vakar izmetu to pašu 40+ km riņķīti, ko pirms nedēļas. Iepriekš jau zināju, ka būs sniegs, un zināju, ka tas būs tik daudz, ka vēl nebūs par daudz, tāpēc – "!". Brālēns arī šoreiz atteicās pievienoties – aizbrauca atklāt distančslēpošanas sezonu.

Bija savādāk un tīri forši. Jau sākumā sapratu, ka braukt var ātri, bet ne līkumos, ha! Nedaudz pamainīju maršrutu, izlaižot parasto uzbraucienu mazajā Kaķīškalnā, jo tur jau bērni ar ragaviņām un sniega lielgabali, tāpēc negribēju lieki zīmēties.

Braucot ar MTB, jau labu laiku vairs neņemu līdzi aipodšaflu, jo uz šosejas ir boooooring, bet dabā gan visādu skaņu pietiek – dzeņi, sīļi, lielāki dzīvnieki. Šššššžššžžššžžššš sniegs zem riepām, ckckckckckckckckck sniegs pret brillēm, seju un jaku. Ik palaikam tīri normāli sniga.

Ūdens pudele aizsala, un tā paša iemesla dēļ bremzes ik pa brīdim vienkārši nebija.
Braucot cauri Krimuldai, divas stirnas nelielu gabalu paskrēja līdzi kādu trīs metru attālumā.

Bija un izčibēja atvaļinājums kādu laiku, kad iesildījos ziemai un katru dienu grābu lapas, kas tikai krīt un krīt, un krīt, un krīt, un krīt, un krīt, un krīt, un .., un tiek sastumtas turpat, kur nonāks sniegs. Viss bija tik mierīgi, ka man nebija skaidrs, kuru dienu īsti jāatgriežas darbā, jo tā nebija pirmdiena, bet tad kolēģe atsūtīja īsziņjautājumu, ka rīt taču es būšu, ja, tāpēc laikam tad arī bija jābūt.

Vienurīt pamodos ar skaudru domu, ka kā, nu, kā gan var būt jau 12. novembris un ir palaists garām 11. Bet pirms tam sapnī sw rādīja oldskūlīgu sieviešpilsētvelo un stāstīja, kā to pārvedusi no kādas -stānas (valsts, kas beidzas ar -stāna). Turklāt ar nelielu pastīvēšanos viņa esot izkārtojusi tam vietu lidmašīnas salonā. Es to neizdomāju, to nemaz nevar izdomāt.

Ar paša spēkiem joprojām var braukt uz Siguldu un Rīgu, tikai vējš vai auksts, vai migla, bet galvenais jau ir tumsa – no rīta ir tumšs, vakarā ir tumšs. Dažreiz, braucot pa šoseju, man ir sajūta, ka aiz muguras ir kāds spoks vai kas, bet vēl kāds. Minas aizvējā. Atskatīties negribas, jo, nu, ja nu tiešām ir, bet tad garām pabrauc mašīna un uz ceļa un krūmos nozib vien mana ēna, bet to, vai spokiem maz mēdz būt ēnas, es nekad nepaspēju iedomāties, jo ar to pietiek.

Vakar biju StarSpace stārpārtijā, un bija tiešām foršs stārpārtijs. Iepriekš vienmēr grib rasties atrunas nekur nebraukt – patālu, nu ko es tur, ņemtne ar teleskopa vadāšanu, varbūt nemaz neņemt līdzi, nakts vidū atpakaļ, varu taču mierīgi pas'tīties tiešraidi jūtūbē, šoreiz vēl tas, ka visu bija jāiekrāmē mašīnā jau no agra rīta un jāaizbrauc to nolikt kaut kur patālāk no mājām, jo maratona dēļ iela slēgta līdz vēlai pēcpusdienai (neviens jau neteica, pašam tas bija jāsameklē), bet, bet, bet drošības pēc tomēr no rīta gandrīz visu sakrāmēju, aizvedu, aizgāju un aizbraucu.

Bija vērts.

(Braucot uz turieni, pa ceļam bija tik skaisti skati – zilas debesis, svaigi zaļi lauki ar ziemājiem un fonā visi krāsainie koki, bet neviena paša skatītāja, un man neviena paša fotoaparāta (fotostatīvu biju paņēmis līdzi, bet fotoaparātu uzlādēju, iepakoju un noliku degungalā, bet tāpat aizmirsu). Tā vietā Siguldā abas dienas ir milzu sastrēgumi, jo pilsētniekiem jābrauc uz vienu vietu, lai redzētu dabu. Karsta vasaras diena – Jūrmala, saulaina rudens diena – Sigulda. Klišejas!)

Kopējā pasākuma tēma šoreiz bija planētu pavadoņi – īpašie mēneši. Šis bija jubilejas stārpārtijs – desmitā reize, esmu bijis uz lielāko daļu, bet ne visiem. Bija interesanti stāstījumi, bija smukas biwžiņas, bija daudz jaunu lietu, ko nemaz nezināju. Bija skaidras debesis! Neticami, bet stārpārtija laikā tiešām beidzot bija skaidras debesis un visi stāri! Zinkā, man joprojām ir doma kādu piemērotu vakaru paņemt savu boileri un aizvest uz publisku laukumu parādīt tuvāku vai tālāku kosmosu, bet vasarā to nevar (jo gaišs), rudenī to nevar (jo līst) un, un, un, bet tad man likās, ka nu 12. oktobris gan tam būtu piemērota diena, jo labs laiks un augošs Mēness, bet izrādījās, ka tieši tad ir stārpārtijs, tāpēc sanāca, ka tur iesildījos – man bija iespēja tēmēt teleskopu uz kaut ko, stāstīt, atbildēt uz jautājumiem, nodemostrēt, cik ātri griežas mūsu planēta (jo manējais ir bez automātiskās sekošanas, tāpēc objekti ik pēc kāda laika izslīdēja no redzesloka), un cilvēki pat stājās rindā, lai paskatītos. :) Bija forši. Noteikti jāsaņemas uz to arī vienam, kamēr vēl nesnieg. Vien vajag labāk patrenēties, jo pa vasaru viss bija piemirsies, kas kur atrodas. Bet tiešām vajag. Kas gan var notikt?™

Man pašam arī beidzot bija iespēja paskatīties StarSpace observatorijas lielajā teleskopā! Iepriekš, protams, visi pasākumi bija zem mākoņu vāka, bet šoreiz varēja. Kādas tur Suntažos bija debesis! KĀDAS TUR BIJA DEBESIS! Kā bildēs! Kā filmās! Kā vēlmēs! Kā nekur citur! Nosētas ar zvaigznēm! Tik daudz! Tik.. visas! Piena ceļš skaidrs un spilgts. Pirms prombraukšanas kādu brīdi vienkārši stāvēju, apbrīnoju un centos iegaumēt. To tur bija tik daudz, ka viegli varēja apmaldīties, jo parasti redzamas tikai spožās, mazliet mazāk spožās un tā, pēc kurām var orientēties, kur kaut ko meklēt, bet te uzreiz tik daudz. Varbūt pat būtu pierādījumi, ja būtu paņēmis fotoaparātu, heh.

Uuuuuuun uz nākamo stārpārtiju mēs esam uzaicināti šoreiz paši būtu tur priekšā un kaut ko pastāstīt. Ōsom, ne? Skērī, ja! Laikam jāsāk gatavoties laicīgi. Pārtija tēma ir par visu, ko astronomisku dara amatieri, tad nu kaut kā tā mēs arī par, ē, baloniem. 12. aprīlis, Suntaži, laicīgi visus pabrīdināju.

Pārrodoties mājās ap pusdiviem, mani sagaidīja bēdīga ziņa, ka minkas nav, kas radīja lielus pārdzīvojumus, garas pastaigas, daudz jautājumu visādiem cilvēkiem un pat sazīmētu plakātiņu fotošopā (šņuk), līdz sivēnaste tieši pēc 24 stundām kopš iziešanas pārradās, nesniedzot nekādus komentārus, taču galvenais, ka visi sveiki un veseli.

Pamošanās ar nejūtīgu kāju un asiņojošu degunu, bet es taču neko tādu. Saplānot ar vienu jau nav pavisam viegli, bet ar diviem reizē vispār nereāli. Sarunāta tikšanās 17.30, par kuru atcerējos 17.34 ar visu atgādinājumu. Tik silts kā vairs nekad, Saule vienā, Mēness otrā pusē, circeņi Gaujā, Vangažos, Garkalnē, Berģos un Juglā, bet pie mājas divas ugunsdzēsēju mašīnas.

Taču kurš zina, kur ir, un kur ir mana pase? Ja nu pēkšņi ka.. kā..

Pa to laiku man sācis zust ne vien laiks, bet arī lietas. Nesen pēkšņi pazuda dzīvokļa atslēgas, turklāt no iekšpuses, ne pa ceļam, bet tās vismaz vēlāk atradās – no ārpuses. Toties mājas atslēgas joprojām ir "kaut kur". Zinu, kur bija, nezinu, kur palika. Savukārt maksājumu karšu maiņa šogad ir standarta piedāvājumā – jau trīs šogad. :| Vismaz PIN kodi kļūst arvien savdabīgāki – iepriekšējais bija džekpots ar 777, tagad ir vēl kaut kas vispār. Ik otru rītu no dzīvokļa izeju trīsreiz, jo divreiz kaut ko aizmirstu.

Saņēmu zvanu un uzaicinājumu dalībai kādā starptautiskā bērnu radioamatieru nometnē Igaunijā šonedēļ. :| Nopietni. :| Igaunijā. Tartu. Tur būs igauņi, latvieši, zviedri, krievi, lietuvieši, ESTCube-1 cilvēki. :| Mēs tad atteicāmies. :|

airBaltic atsūtīja kārtējo spamu, un es uzķēros – nopirku pēdējo biļeti uz Londonu septembrī. Jau pagājušajā gadā gribēju doties uz kādu konferenci, šogad tiešām došos. Manam hobijam ir konference, turklāt to rīko paši, nevis kaut kas komerciāls. Piereģistrējos dalībai, rezervēju viesnīcu. Būt ārzemēs vienam man vispār ir diezgan bail, bet citādi pāri tikt nevar.

Šogad esmu piedalījies tikai vienās sacensībās. Kaut kā. Kaut kā. Bijām ar brālēnu Smiltenē – bija lieliska trase, bija +30°, man gāja viegli, dažus kilometrus līdz beigām izbraucu caur upīti, un no aizmugures atskanēja: "Mīkstais!", uz ko varēju vien: "Jāā..", tāpēc piestāju nomainīt riepu.

Šogad biju plānojis pārtikt no senāk ievārītajiem ievārījumiem, bet nenoturējos - ir jauni papildinājumi.

Sākot mīties uz Rīgu pirmdienā pirms saullēkta, pirmā ēna ir apmēram tik gara:
   __o
 _ \<_
(_)/(_) _______________________________________________________...

Man patīk vannasistabā sataisīt pirtiņu, piecelties kājās līdz griestiem un ieelpot mākoni.

Dienas mācība – ja pļava no attāluma un tuvumā izskatās tīri normāla, tas neskaitās, jo jau pirmajos metros var izmirkt pavisam, bet tālāk smilgas būs līdz degunam. Gumijniekiem nav nekādas nozīmes, tur vajag hidrotērpu, ja temperatūra ir krietni zem +10°C.

Šorīt pamodos pustrijos, ieslēdzu kompi, noskaņoju radio uz 403.001 MHz, ielādēju GPS almanahu un paklausījos LVĢMC radiozondi no Skrīveriem. Prognoze bija, ka tā lidos samērā tuvu garām Siguldai, kas ir iespējams tikai neilgu laiku vasaras vidū, tāpēc bija jāpamēģina, pie reizes notestējot pašbrūvēto 70 cm yagi. Zonde tiešām lidoja pa prognozēto maršrutu, tika līdz 23 km un tad šāvās lejup. Tuvojoties zemei, tās ātrums bija ap 15 m/s, kas ir diezgan baisi, ja tādi 200 grami kaut kam trāpītu. Skaidrs, ka LVĢMC tās laiž bez izpletņiem. Tik lielu nolaišanās ātrumu es nebiju iekļāvis prognozē, tāpēc izrādījās, ka tā nāk lejā pie Inčukalna. Tuvu. Vēl tuvāk!

Tai esot uz zemes, ar yagi to vairs neatradu, bet, pieslēdzot jumta antenu, signāls vēl bija turpat, lai gan par vāju, lai dekodētu. Kamēr nolēmu, ka jāaizbrauc pačolēt, kamēr sakrāmējos, neilgi pēc četriem signāls beidzās – zondēm baterija strādā samērā īsu laiku. Bet nu nekas.

Pa ceļam iespaidīgi skati ar saullēktu, miglu un tā, bet tad nedaudz vairāk kā kilometru garš pārgājiens zem augstsprieguma līnijas. Pļavā bija slapjš, aiz tās pa stigu jau vieglāk, bet slapjš, mežā vēl vieglāk, bet joprojām slapjš. Stirna turpat tuvumā, alnis vai kas tur arī bļaustījās aiz kokiem, mellenes daudz, daudz, visādi putniņi un zirnekļi, zirnekļi, zirnekļi. Pēdējā zināmajā vietā gan, protams, nekā un paredzamajā virzienā ar plusmīnus uz sāniem tāpat nekā. Tā kā es to varēju dzirdēt no mājām vēl brīdi pēc kritiena, tad tā noteikti ir pakārusies kādā kokā.

Atpakaļbridienā jau saulains un pēc trim stundām beidzot varēja sasildīties.

Ja nu kāds grib iet meklēt (lol), man pēdējā zināmā pozīcija ir N57.0817, E24.7118 414 metru augstumā, tā laidās ZA virzienā. Ņemot vērā krišanas ātrumu – "nu kaut kur turpat".

Noteikti vajag kādu LNA. :/
Vismaz tiku pie pirmajām mellenēm.

"Mēs jau tur ilgi nebūsim, vēl pa gaismiņu mājās."

4:00:

4:48:

Brālēna dzimšanas dienā ar brālēnu, māsīcu un Edi aizbraucām pie brālēna un māsīcas māsīcas uz Lāņiem uz brālēna un māsīcas māsīcas dzimšanas dienu.

Izbridos pa slapju zāli līdz ceļiem, raku un vedu zemi, nocirtu divus kokus (sausiņus), nopļāvu lauku, pārkrāmēju piecus sterus malkas un tad nodomāju, ka pēc sajūtām vakara brauciens līdz Rīgai tagad mierīgi ievilksies uz stundiņām trijām, bet ar septiņiem kilo uz muguras uzkāpu uz velo un 1:05:10 līdz Berģiem.

Ja nu šogad nepiedalos nevienās MTB sacensībās (vakar bija Apē, neaizbraucu), vismaz vienreiz gribu pamēģināt ITT, tas varētu būt interesanti.

Toties šorīt laimīgs pamodos tieši 9:05, kad jau sen jābūt darbā, taču modinātāja laikā kaut kā likās, ka ārā baisi gāž lietus, un tas taču nevar būt manā realitātē.

Indīsintīpopsīgs skaņas celiņš:

New Young Pony Club - Get Lucky (The Twelves Remix)

__________________
* Odi sakoda.

Piektdien vilcienā šķetināju vaļā RG58 ekranējumu, kas bija apnicīgi un prasīja krietnu pusstundu, un pēc tam kaut kā iemigu, līdz pamodos tieši tobrīd, kad vilciens jau stāvēja Siguldas stacijā (vispār tas devās līdz pat Igaunijai). Trīsreiz pārbaudīju, vai ir īstā pietura, pirms izlēcu. Īstā. Vilciena pavadonei vārds Unda.

Sestdien ievas vēl neziedēja, svētdien jau gan.

Pavasarī tas pavisam svaigais zaļums ir tik īsu brīdi. Varbūt tas tā tikai šogad, kad auksts un vispār karsts bez lēna tākākļūstsiltāks, bet kurš gan atceras pagājušo pavasari.

Esmu izdomājis, kā pagarināt nedēļas nogali divreiz ilgāku – ceļos ap pieciem, apdaru visu padarāmo un liekos gulēt tālāk līdz normālam laikam. Laiks pirms saullēkta ir satriecoši lielisks, vienalga, vai saule lec aiz mākoņiem, vai pa īstam, vai līst, vai viss skaidrs, tas laiks ir īpašs, kad citu tikpat kā nav, visa pasaule vienam, var darīt visu, kas vajadzīgs. Pēc tam iet gulēt, ceļas parastajā laikā, un ir sajūta, ka agrāk darītais ir darīts vakar, jo vakar taču noteikti kaut kas tika darīts. Pārbaudīts jau otro nedēļas nogali pēc kārtas, pagaidām darbojas. Šorīt starp lietus lāsēm aizbraucu līdz Murjāņiem pārbaudīt raidītāju ar vistālāko puslīdz brīvo LOS, ko varēju iedomāties, stāvēju ceļmalās, cik bieži vien vajadzēja, neviens mani neredzēja, jautājumu nebija, nevienam netraucēju, atgriezos apmierināts, un neviens pat nemanīja, ka kaut kas mainījies.

Vakar Saulei bija dārzs un suņi.
Šodien zars parāva velo stūri un iestūrēja mani zemē uz līdzenas, taču šauras vietas.

Vēl nebija plkst. 12, kad es jau biju nošķūrējis visu sniegu, nosauļojis vaigu, teleskopā pētot Sauli, izracis kanāliņu pagalma vidū, ieraudzījis pirmos divus sniegpulkstenīšus un pirmos divus tauriņus.

Vispār man jau martā bija doma, ka sniega lāpstas droši vien var transportēt uz šķūnīti nākamajai sezonai, taču, re, arī aprīlī tiek izmantota pat lielākā. Bet nu tauriņi arī zina, ka, jopcik, aprīlis tomēr.

Vēlāk mani paaicināja uz slēpošanu, un zināju tikai aptuvenu virzienu, bet ne jausmas, kur tieši būs jāslēpo. Izrādījās – pa purvu. Purva vidū izrādījās – pa Sudas purvu. Bet nu kāds tur skaistums! Eitunost. Kā uz citas pasaules. Viss tik gluds, plašs un mazs. Visas priedes, kas tur aug, ir miniatūras – jau nopietnos gados, bet augumā mazas, tādi bonsai kociņi, īsas skujas, mazi čiekuriņi. Jūties kā Gulivers. Putukrējuma zeme. Saule tā silda – paturi roku virs sniega, jūti siltumu no abām pusēm.

Vispār martā un tagad arī aprīlī es esmu slēpojis daudz vairāk kā visā ziemā kopā – gan zem pūķa, gan paša spēkiem. Kad bija plika sērsna, pa to pat ar klasiskajām mierīgi varēja laist slidsolī. Tagad pa virsu sniedziņš, bet tāpat iet pa virsu. Meža dzīvnieciņu gan žēl.

Vispirms rudenī, pēc tam arī ziemā un tagad jau pavasarī man bija un ir doma šo to uztaisīt, šo to salodēt, šo to izlasīt, šo to padarīt, kad būs garlaicīgi un nebūs nekā prātīga, ko darīt, kad ārā laiks būs sabojājies un iekšā laiks vilksies. Jocīgi, bet laiks tām nodarbēm tā arī nav atradies. Tā nu arī šodien dzīvojos pa vietējiem laukiem vispirms ar vieglajām slēpēm, pēc tam ar smagajām slēpēm, vispirms lēni, pēc tam ātri. Kaut kad uztaisīšu to antenu meteoru ķeršanai un sildītāju teleskopam, un "šķūņa durvis", un visu pārējo. Kad nebūs, ko darīt. Kad būs laiks. Hāhā. :/

It was one of those March days when the sun shines hot and the wind blows cold: when it is summer in the light, and winter in the shade.
– Charles Dickens

Pirmie 50 kilometri šai sezonā, kad vienlaikus silti spīdēja saule un sniga sniegs, līdz norietēja saule un uzpūta vējš.